Jogas āsanu čempionei Bikrama joga ir dzīvesveids
Brendija Lina Vinfīlda ir ne vien aizrautīga Bikrama jogas pasniedzēja, bet arī 2010. gada ASV un Starptautiskā jogas āsanu čempionāta uzvarētāja. Nesen viņa bija Rīgā, lai atklātu un izmēģinātu Bikram Yoga Riga studiju.
Diskusijas ap Bikrama jogu izvērtušās tikpat karstas, kā gaiss zālē nodarbību laikā. Katrā ziņā sajūsmināto par šo jogas stilu netrūkst. Par savu to atzinusi arī amerikāniete Brendija Lina, kas ar vieglu smaidu uz lūpām demonstrē prātam grūti aptveramas sarežģītības āsanas, izlokoties neticamās pozās, un ar tikpat nepiespiestu smaidu pēc tam sarunājas ar Pastaigu.
Manai izglītībai komunikāciju zinātnēs tiešām nav nekāda sakara ar jogu. Taču dažkārt universitātes grādam nav nozīmes. No mazotnes esmu dejojusi baletu. 17 gadu vecumā sastapos ar problēmām, kas bieži piemeklē balerīnas, kuras sākušas dejot pārāk jaunas un pārāk intensīvi. Uz laiku dejot bija jāpārtrauc, bet sajutu, ka man pietrūkst kaut kā aizraujoša. Meklēju citus veidus, kā saglabāt fizisko formu, taču, nekaitējot ķermenim. Vingroju, nodarbojos ar kikboksu, braucu ar velosipēdu, skrēju, peldēju. It kā uzturēju fizisko formu, bet īsti nejutu piepildījumu. Tad pamēģināju jogu, un tā mani uzrunāja jau no paša sākuma. Izmēģināju dažādus jogas veidus, bet tieši Bikrama jogā atguvu zudušo aizrautību.
Patiesībā sākumā man tā īpaši nepatika. Pirmā nodarbība bija tik grūta, ka visas 90 minūtes pie sevis atkārtoju, ka otrreiz te vairs neatgriezīšos. Bikrama jogu izmēģināt man ieteica mamma, un tobrīd neizpratnē domāju – ko esmu nodarījusi, vai viņa uz mani dusmojas, ka iesaka man šo šausmīgo, karsto, sviedrējošo nodarbi? Taču pēc nodarbības jutos ļoti, ļoti labi, tāpēc sāku domāt, ka varbūt nebija nemaz tik slikti. Nākamajā dienā mēģināju vēlreiz un atkal cīnījos ar domām, ka šī ir grūtākā lieta, ko jebkad esmu darījusi. Bet pēc nodarbības atkal jutos lieliski. Tas ir šīs jogas labums – tā ir ļoti iedarbīga! Karstums uzsilda ķermeni, tas kļūst lokanāks, līdz ar to ir mazāks risks gūt traumas, bet līdz ar pastiprināto svīšanu no organisma ātrāk tiek izvadītas arī kaitīgās vielas. Un sistēma izveidota tā, ka 26 āsanās tiek pakāpeniski izvingrināts viss ķermenis.
Aizsākumi meklējami Indijā. Astoņus mēnešus dzīvojot Indijā un vadot Bikrama jogas studiju Mumbajā, sākotnēji biju mazliet noraizējusies, ko mani studenti teiks par to, ka esmu piedalījusies un uzvarējusi jogas čempionātā. Bet viņi to uztvēra kā absolūti pašsaprotamu lietu. Jo Indijā jogas čempionāti notiek jau gadu gadiem! Tad kāpēc gan rietumniekiem tie būtu jānosoda, ja joga ir sākusies Indijā un arī čempionāti viņiem notiek tik sen, cik vien cilvēki spēj atcerēties? Pats Bikrams Čaudrijs (Bikrama jogas izveidotājs. – Red.) pirmo reizi jogas čempionātā Indijā uzvarēja 1965. gadā. Viņš vinnējis četras reizes pēc kārtas. Vienīgi viņa sieva Radžašrī ir uzvarējusi vēl vairāk reižu.
Arī Amerikā un citās valstīs liela daļa cilvēku jūt rūgtumu par to, ka pastāv tāds jogas čempionāts, jo uzskata, ka joga un sacensības nav jēdzieniski savienojamas lietas. Arī es sākumā tā domāju. Kad pirmoreiz aizgāju uz jogas čempionātu, man šķita, ka tas ir vājprāts. Bet, kamēr vēroju demonstrējumus, sāku aizdomāties, ka viņi taču nesacenšas savā starpā, viņi sacenšas paši ar sevi!
Kad sāku praktizēt Bikrama jogu, kāds man ieminējās par čempionātu, jo biju dejojusi un biju jau visai lunkana. Sākumā atbildēju – nē, tas nav domāts man! Bet tad laba draudzene reiz vaicāja, kāpēc nevēlos sacensties. Atbildēju, ka tas ir pārāk personiski, ka tā ir mana lieta un es nevēlos tajā dalīties ar kādu. Viņas atbilde bija: “Cik egoistiski no tavas puses! Tavs pienākums ir dalīties ar Dieva dāvanu, kas tev ir dota! Un labākais veids, kā to darīt, ir kāpt uz skatuves, tādējādi iedvesmojot arī citus.” Tā jau laikam arī ir, tā es noteikti spēju iedvesmot vairāk, nekā sēžot mājās.
Pirmo reizi piedaloties sacensībās, pārliecinājos, ka patiesībā nekādas sacensības nenotiek. Tas vairāk ir jautājums par sevis apzināšanos šeit un tagad, par klātesamību. Tu esi uz skatuves, apkārt ir simtiem cilvēku, bet tev jānotur poza uz vienas kājas, tas prasa ļoti lielu koncentrēšanos. Un spēt noturēt šo koncentrēšanos visas trīs uzstāšanās laika minūtes, ir viena no izaicinošākajām lietām, ko savā dzīvē esmu izmēģinājusi. Tās nav sacensības, kur viens otru cenšas sakaut vai uzvarēt.
Jo vairāk cilvēku praktizēs jogu, jo pasaule kļūs labāka. Cik ļoti jogas praktizēšana maina dzīvi, varu spriest pēc sevis un saviem studentiem. Joga var tikai uzlabot lietas, tā neko nevar pasliktināt. Visvairāk es vēlos iedvesmot jaunatni un bērnus. Atceros sevi bērnībā, kad skatījos dejotājus uz skatuves un domāju, ka es arī tā kādreiz gribētu prast.
Reģionālajās jogas sacensībās pirms starptautiskā čempionāta ir jāiziet trīs atlases kārtas. Pirmajā kārtā savācas visdažādākie cilvēki – uz skatuves kāpj visdažādāko formu, lielumu un vecumu ļaudis. Manā pirmajā atlasē Lasvegasā vecākajam dalībniekam bija 65 gadi. Varbūt kāds piecdesmitgadnieks, to redzot, nodomāja, ka arī viņš varētu pamēģināt nodarboties ar jogu.
Tagad mēs tiecamies, lai jogu kā disciplīnu iekļauj olimpiskajās spēlēs. Tā paša iemesla dēļ – lai jogai pievērstu iespējami vairāk cilvēku. Cilvēki slimo un, lai izveseļotos, dzer tabletes. Bet vairāk vajadzētu domāt, kā nenonākt līdz tabletēm. Joga olimpiskajās spēlēs dotu milzīgu platformu – cilvēki vairs neuztvertu jogu tikai kā ezotērisku nodarbi ar svecēm un mantrām, viņi saprastu, ka tas ir veids, kā ārstēt un uzturēt savu ķermeni veselu.
Kopš pagājušā jūnija es ļoti daudz ceļoju, bet tik un tā ik dienu vismaz divas stundas praktizēju. Ideālajā variantā, mājās esot, man ir 90 minūšu jogas rīta nodarbība un vakarā vēl deju nodarbība vai papildu darbs ar sevi vēl vienu pusotru stundu. Sanāk, ka divas līdz piecas stundas dienā praktizēju jogu. Katru dienu, septiņas dienas nedēļā.
Bet citādi ārpus jogas paklājiņa nav daudz noteikumu.
Katram dzīve turpinās savā virzienā, neviens nesaka, kas tev būtu jāēd, kā jāuzvedas vai kā jāizskatās, kam jātic un kā jāmeditē. Es ēdu diezgan tīru pārtiku, bet neesmu ne veģetāriete, ne vegāne, kaut gaļu nelietoju daudz, jo nejūtos labi, to ēdot. Ēdu zivis, vienkāršu pamatēdienu. Bet – katram ir jāatrod, kas der tieši viņam. Mana konstitūcija taču ir pilnīgi savādāka nekā citiem. Labums no jogas ir arī tāds, ka, regulāri to praktizējot, ķermenis pats pasaka, kas viņam nepieciešams.
Dažiem cilvēkiem meditācija nozīmē iedegt sveces, varbūt viņi ir veģetārieši, mīl Budu un dzied mantras – lai tā būtu! Manas smadzenes strādā citādi. Ja vienkārši sēžu, man šķiet, ka esmu zaudējusi laiku. Kad esmu jogas nodarbībā pie skolotāja, kam ticu un kurš man liek darīt tagad un tūlīt, un katru dienu izpildu vienas un tās pašas pozas atkal un atkal 90 minūtes, tā kļūst par meditāciju. Bikrama joga ir iedarbīga, jo tas ir gan fizisks treniņš, gan treniņš orgāniem, gan meditācija vienlaikus.
Vai nekļūst garlaicīgi – ik dienu vienas un tās pašas āsanas?
Patiesībā – nē. Protams, ir rīti, kad pamostoties šķiet, ka šodien nu gan negribas iet
tajā karstajā telpā un pildīt tās pašas pozas, bet es vienkārši eju un daru. Jo zinu – ja to izdarīšu, pārējās 22 ar pusi stundas šai dienā būs daudz labākas. Tas ir tāpat kā ar zobu tīrīšanu. Pārnākot vēlu, kaut negribas, tu tomēr iztīri zobus, jo zini, ka tā jutīsies labāk. Tāpēc jogas nodarbība ir manas ikdienas sastāvdaļa. Un katru reizi tā ir pavisam cita pieredze, jo tev jau ir cits ķermenis, citas domas, ir cita diena un zālē ir citi cilvēki. Protams, ne vienmēr ir viegli saņemties. Taču – ko ieguldīsi, to saņemsi pretī.
Visnozīmīgāk ir mainījusies mana elpošana un dzīves līdzsvars. Pirms tam nezināju par elpošanas spēku, nezināju, ka elpošana savieno prātu un ķermeni. Neizpratu, ka ar elpošanu varu kontrolēt savas emocijas. Tagad zinu – ja vēlos mainīt savas sajūtas attiecībā pret konkrētajiem apstākļiem, jāsāk ar elpošanu. Tas ir diezgan aizraujoši, un tā ir liela dāvana, kas mums dota.
Un līdzsvars – nevis tādā nozīmē, kā nostāvēt uz vienas kājas un aizlikt otru kāju aiz galvas, bet līdzsvars starp pretpoliem – starp lokanību un spēku, starp labo un slikto, vidusceļš starp divām galējībām. Joga man ir devusi pārliecību, ka līdzsvars eksistē. Bet pie tā es vēl strādāju.
Tas nozīmē, ka joprojām mēdzat dusmoties?
Jā, un varbūt pat vairāk nekā citi. Pirms braucu uz Latviju, biju Krievijā. Maskavas lidostā gatavojos reģistrēt savu bagāžu. Man bija diezgan daudz somu, jo ceļoju sešas nedēļas – Krievija, Latvija, Malta. Un vispār esmu meitene, kurai vienmēr līdzi daudz drēbju. Lidostas darbinieki nosvēra manu bagāžu un paziņoja, ka man papildus jāmaksā 400 dolāru. Pat biļete nemaksāja tik daudz! Pāris mirkļu biju gatava visas dusmas izgāzt uz pretī stāvošo cilvēku, ko pirms trim gadiem, visticamāk, arī būtu darījusi. Bet tagad es vispirms sadusmojos, tad iedomājos, ka tā taču nav šā cilvēka vaina, un dziļi ievilku elpu, lai atgūtu līdzsvaru un varētu atrisināt šo situāciju. Joga man ir iedevusi instrumentu, kā padarīt savu dzīvi labāku. Bet, jā, es joprojām dusmojos.
Jā. Es nedomāju, ka tev jāmaina sava personība un stils, lai tu kļūtu par jogu. Apģērbs ir tavs un tavas būtības izteiksmes veids. Tiesa, es pieļauju, ka Bikrama jogas sabiedrībā varētu klīst runas, ka Brendijai ļoti patīk stilot. Man ir apmēram septiņi leotardi, desmit tērpu, kuros praktizēju jogu, un vēl kādi pieci visādam gadījumam. Tātad trīs nedēļas varu iztikt neatkārtojoties.
Kāds ir jūsu iecienītākais jogas apģērbu zīmols?
Yogabela.
Pēdējā laikā daudz esat ceļojusi. Kuras, jūsuprāt, ir trīs labākās Bikrama jogas studijas pasaulē?
Noteikti nevaru neminēt Indijas Bikrama jogas galveno centru Losandželosā, jo tur nodarbības vada pats Bikrams Čaudurijs, viņa sieva Radžašrī un vecākā instruktore Emmija Klīvsa, kurai šobrīd ir vairāk nekā 80 gadu. Starp citu, viņa ir dzimusi šeit, Rīgā, un tas lielā mērā iespaidoja manu lēmumu atbraukt uz Rīgu.
Otra varētu būt studija Dānijā, Kopenhāgenā (www.bikramcph.dk). Tā ir ļoti skaista, veidota ar mīlestību. Tā noteikti ir viena no labākajām pasaulē. Un trešā ir studija Čehijā, Prāgā (www.bikramyoga.cz). Tās dizains ir ļoti skaists, bet tur strādā arī ļoti patīkami cilvēki. Studijas īpašnieks ir patiešām apbrīnojama persona. Prāga pati par sevi ir mana mīļākā pilsēta ārpus Havaju salām.
Arī Austrālijas un Amerikas studijas ir labas, bet tās tomēr nav tik jaukas. Eiropas studijas ir glamūrīgākas un skaistākas, un tas ir labi – interjera skaistums līdzsvaro nodarbības grūtumu.
Pastaiga.lv / Foto: Jasper Johal
