Ēriks Dreibants - pavārs ar teleskopu

Ērika kaislība jau kopš skolas gadiem – viņš gatavoja gan mājās, gan uz ugunskura ornitologu pulciņa pārgājienos, kamēr savu nākotni saistīja ar bioloģiju. Skolas beigšana bija Latvijas neatkarības pasludināšanas un jaunās republikas armijas pirmā iesaukuma gads. “Deklarēju, ka esmu pacifists, tomēr no armijas neizbēgu, vien šaujamā vietā dabūju pavārnīcu un norīkojumu uz virtuvi. Tur saimniekoja Madonas puses pavārs Artis Mazkalniņš, kurš ierādīja visādus meistarstiķus.” Pēc armijas sapni par studijām pārtrauca 1993. gada krīze. Mācību vietā nāca Fish & Chips ar kartupeļu mizošanu un salātu griešanu, vēl citas darbavietas, līdz iekšējā krīze uzdeva jautājumu: vai tiešām dzīve paies, dauzot karbonādes un jaucot rasolu?

PASAULE

Kad Latvijā ienāca ārzemju grāmatas par kulināriju, internets un Reaton jauno pavāru kursi, tas Ērikam pavēra neaptvertus apvāršņus virtuvē. Sekoja četri gadi Pulkvedī un gads Vincenta virtuvē. Līdz nāca nākamā krīze, kas pieprasīja pārdomāt dzīves jēgu. Uz laiku pametis darbu, Ēriks pierādīja, ka ar mugursomu plecos no Rīgas var aiziet līdz Katmandu. Un atpakaļ. Nepieciešams vien pārdot veco golfiņu un izbrīvēt četrus mēnešus. Ceļojums caur Austrumeiropu, Tuvo un Tālo Austrumu eksotiskajām valstīm, kā arī visu Āziju mainīja Ērika dzīves uztveri un ļāva saprast – - pasaule ir plaša, bet nav neaptverama. No tā brīža vairākus mēnešus gari ceļojumi kļuva par dzīves sastāvdaļu. Ceļojumos gūtie kulinārie iespaidi atspoguļojās, arī deviņus gadus valkājot Kaļķu vārtu šefpavāra cepuri un līdzdarbojoties četru grāmatu tapšanā. Bet pērn dzīve krasi mainījās. Ēriks jau labu laiku juta – viss iegājis tādā rutīnā, ka nepietiek ar auto pārdošanu un puspasaules apceļošanu. “Ir gods ēdināt prezidentus, bet, ja darbs vairs nesagādā gandarījumu, kaut kas jāmaina.”

Van Goga glezna, kuru Ēriks redzēja Amsterdamas muzejā un iedomājās – ja viņam reiz būs firma, tad ar tādu nosaukumu. Pēc aiziešanas no Kaļķu vārtiem ideja materializējās, un šodien Ērika Kartupeļēdāji, kuru vienīgā reklāma iet no mutes mutē, uzbur neparastus banketus, piemēram, pankūkas mežā. Arī hoteļa Annas restorānā Kannas, kur kopš pagājušā gada viņš pavada dažas dienas nedēļā, strādāšana ir prieks, ne algots darbs. “Annas ir katra pavāra sapnis: izej un sagriez garšaugu dārziņā lociņus, pārber tuvējā dīķī noķertam līnim, kas iegūlis pašu siltumnīcā audzētos tomātos…”

VIESISTABA

Kartupeļēdāju un domubiedru jaunākais projekts. Jēkaba kazarmās izveidota gaumīga mācību telpa, kura no citām kursu vietām atšķiras ar to, ka plīts un darba virsma atrodas virtuves centrā. Tas nozīmē – beidzot pavāram nav jāstāv ar muguru pret mācīties kārajiem kā semināros, kas parasti notiek restorānu virtuvēs. Uz Viesistabu var nākt mācīties gatavot ēst vai kopā ar draugiem nepiespiestā atmosfērā kopīgi pagatavot maltīti un baudīt to mākslinieces Kristīnes Bicānes veidotajā interjerā. Var lūgt Ēriku dalīties savā 20 gadu pilnveidotajā pavārmākslas pieredzē, var arī aicināt kādu citu pavāru. Var rīkot bērnu ballītes, var svinēt radu saietus vai trakot ar draugiem.

Protams, nekur nepazudīs smalkie vīna dzeršanas kursi, bet blakus tiem savu vietu ieņems arī alus mācība, apgūstot gan zināmās, gan jaunas garšas. “Ir pēdējais laiks lauzt stereotipu, ka alus ir tikai atsvaidzinājums karstā vasaras dienā vai dzira hokeja faniem. Alus ir īstens latviešu dzēriens, ko no skaistām glāzēm var malkot pie smalkām maltītēm. Ir daudz ēdienu, kuriem alus piestāv pat labāk nekā vīns.”

PUTNI

Ērika draugi kopš skolas gadiem, kad kopā ar skolasbiedru viņš sāka apmeklēt bioloģijas pulciņu Saulesdārzā. Kas 14 gadu vecam puisim var būt aizraujošāks par kaut ko tik aizliegtu, kā kāpt kokā un vilkt no dobuma putnēnus? Jau pirmajā dienā vajadzēja gredzenot mājas strazdus un kovārņus. Bija arī pārgājieni – katrs kā piedzīvojums, bet visi ar mērķi – pētīt putnu dzīvi. Un, jo vairāk uzzini, jo vairāk vēlies zināt. Un tā līdz šim brīdim. Kā brīvāks, tā ar ģimeni un draugiem pie dabas, kur viens sauļojas, cits ogo vai ceļ smilšu pilis, bet Ēriks ar teleskopu pazūd pie putniem. Tomēr viņš nav no tiem, kuri, saņēmuši īsziņu, ka redzēts, piemēram, bišu dzenis, lēks mašīnā un trauksies to aplūkot, lai ievilktu krustiņu sarakstā. Viņam no laika gala patīk vērot un baudīt tos no attāluma, netraucējot putnu gaitas, kā arī priecāties par citu putnu draugu atklājumiem. Starp citu arī Rīgas Meža kapos varot izbaudīt meža strazdu, peļkājīti, sarkanrīklīti, paceplīti, žubīti, čunčiņus, vītīšus…

Pēdējo gadu lielākās rūpes un cerība. Arī sieva gatava pavisam pārcelties uz laukiem, ja vien tiks paturēts neliels dzīvoklis Rīgā. Trīs hektāru pļava un māja, kurai visapkārt mežs un purvi, ir 70 km no Rīgas. Tuvākā māja 4 – 5 km attālumā. Skaisti, vien dārzam tas nozīmē regulārus mežacūku un citu zvēru apmeklējumus. “Vasarā izdzinu vagas, samēsloju un visu ko sastādīju, taču pēc pāris dienām kartupeļu vagas bija izēstas, viss pārējais izrakņāts. Vienīgais, kas izturēja līdz rudenim, bija kabači un ķirbji.” Toties dēls sajūsmā par mežu un sēņošanu. Klupdams, krizdams ejot ar savu nazīti un groziņu.

BĒRNI

Šā brīža absolūtā aktualitāte. Divgadīgais dēls un februārī dzimusī meitiņa ir prieks un bēdas. Prieka, protams, ir vairāk, bet dēlam dotā iesauka Iznīcinātājs izsaka visu. Viņa kontā jau ir divi saplēsti mobilie tālruņi un iznīcināts dators, par sīkumiem nerunājot. “Kad sāku par daudz satraukties, mana mamma atgādina, ka bērnībā esot bijis vēl nevaldāmāks. Visu, kas nācis rokās, vēlējies izjaukt un izpētīt, kā tas darbojas.” Vērojot Ērika zinātkāri un azartu, runājot par jebkuru tēmu, ir skaidrs, ka valdāms viņš nav joprojām. Kur vēl redzēts pavārs, kurš ne tikai vēro putnus, bet kopā ar savu draugu, Vides filmu studijas operatoru Māri Maskulānu, uzņem par tiem filmas. Noskatieties Jumta likumu par zīriņiem pie Preses nama un odu izgāztuves putniem Leiputrija! Un gaidiet jaunāko garabērnu – filmu par dzimtenīti...