Pastaiga iesaka - Arsenāla kino izlase
Starptautiskais kino festivāls Arsenāls šogad norisinās no 10. līdz 18. septembrim. Par spīti visiem vējiem, kas to laiku gaitā šūpojuši, šis Latvijas kinovides vērienīgākais notikums nu jau 25. gadu rāda labu kino.
Varbūt ne tik glamūru, lai zvaigznes šurp dotos defilēt pa sarkanajiem paklājiem, varbūt ne tik skandalozu, lai no zāles nāktu laukā pa sētas durvīm, baidoties no dzeltenās preses dokumentācijas, varbūt ne tik grandioziem vārdiem slacītu. Jo labs kino ļoti bieži nav mērāms megabudžetos un skaļos vārdos, labs kino uzrunā, liek pārdzīvot, pārsteidz ar tiešumu un neērtiem jautājumiem, uzdrošināšanos un pēcgaršu. Kādu? Tā no katras filmas atkarīga. Piedāvājam Pastaigas filmu izlasi.
Ļoti laba britu raksturlomu aktiera Pedija Konsidaina debija režisora krēslā –drāma Tiranozaurs. Izvērstā formātā uzņemtais stāsts, ko Konsidains pirms gadiem bija izveidojis kā īsfilmu, šāgada sākumā triumfēja Sandensas kinofestivālā ASV, par balvām pārvēršot divas no trīs nominācijām – par labākās drāmas režiju un žūrijas īpašās balvas aktieriem Pīteram Mulenam un Olīvijai Kolmenai.
Īgns, vardarbīgs pusmūža vīrietis līdz nāvei piekauj savu suni, depresīvās domas noskalo krogā un par vienīgo sarunbiedru izvēlējies sētas puišeli, kuru arī dzīve nav žēlojusi. Bet tad Džozefs iepazīstas ar Hannu, kas strādā labdarības veikalā, un, jau pirmajā abu tikšanās reizē, izgāzis savas dusmas pār pasauli, viņš saļimst aiz drēbju pakaramajiem, pilnībā apmulsdams, kad sieviete piedāvā aizlūgt par viņu. Arī Hannas dzīve nav rozēm kaisīta. Viņas vīrs to daudzu gadu garumā pazemo, regulāri piekauj un ir neiedomājami greizsirdīgs, tāpēc attiecības, kas izvēršas starp šiem trim cilvēkiem, nekā citādi kā par destruktīvām nenosauksi.
Askētiskais kadrējums iekļauj tipiskus britu strādnieku drāmas konfliktus, nežēlīgu brutalitāti, daudz lamuvārdu, vardarbību, vientulību, nāvi un atriebību, taču arī piedošanu, liekot aizdomāties gan par to, cik daudz ir iespējams piedot, gan arī to, kas tad īsti ir cilvēcība.
Saullēktā uz kādas daudzdzīvokļu mājas jumta satiekas pieci dažāda vecuma un nodarbošanās cilvēki. Viņiem ir viens mērķis – izdarīt pašnāvību. Taču no šā lēmuma izpildes viņus iztraucē te avīžu meitene, te atkritumu izvedēji, te cilvēku burzma tur lejā, uz ielas. Aprunājušies un nosprieduši, ka pasākumu var atlikt arī uz saulrietu, turpmākās 14 stundas viņi pavada, griežot pudeli un uzdodot neērtus jautājumus, un pavisam nejauši iekrītot – vārda burtiskā nozīmē – kāda nervoza un stilīga lidmašīnas pilota dzīvē, aiz dušas aizkariņiem noklausoties, kā viņa draudzene pa telefonu ne vienu vien reizi atzīstas ragu likšanā...
Režisors Olafs Zaumers skrupulozi veido portretu kolāžas, stilizētu vidi un ar smalku ironiju skatās uz šiem neordinārajiem varoņiem, kas visi ir dzīves nesaprasti, taču tāpēc vien dzīvi ne mazāk mīloši. Filmas nosaukums oriģinālvalodā vēsta – “dažkārt dzīvo ilgāk, nekā domāts”, un Maksa Ofīlsa vārdā nosauktā balva Olafa Zaumera rokās apliecina, ka viņš trāpījis tieši mērķī. Smiekli caur asarām un neparedzami notikumu pavedieni, kas vada ekrāna varoņus, jau savijušies ar ne viena vien skatītāja pieredzi.
Devušies ekskursijā uz Kongo Demokrātisko Republiku, divi franču kino dokumentālisti nemaz nevarēja nojaust, ka kļūst par divām atslēgas personām, kas uz mūžiem mainīs dažu nabadzīgu ielu mūziķu dzīves. Šos ļaudis liktenis nav žēlojis un pēc pārciestas bērnu triekas piekalis ratiņkrēslam, bet viņi ne uz mirkli nav zaudējuši optimismu un savas emocijas pasaulei pauž ar mūzikas palīdzību. Dzied, ko redz, – taču šo redzējumu unikāli pievilcīgu dara samtainie tembri, ģitārista virtuozitāte un jauna puikiņa pilnīgi neiedomājami realizētās mūzikas skaņas, izmantojot konservu bundžu, stieplīti un dažus plastmasas štruntiņus. Režisori Reno Barē un Florēns de la Tulaija gan seko saviem varoņiem, gan dod starta kapitālu pirmā albuma ierakstīšanai, kas izvēršas par gana tālredzīgu ieguldījumu, jo Benda Bilili! ne vien kļūs par eksotisku Eiropas mūzikas dzīves sensāciju, bet uzstāsies pat sniega klātajā Skandināvijā, paši saviem vārdiem apliecinot, ka Eiropa – tā patiesi ir izredzēto vieta. Jo īpaši – nabadzīgam, puskroplam mūziķim no Āfrikas.
Notikumi mazā Misisipi pilsētiņā 60. gados bija lielisks iedvesmas avots rakstniecei Ketrīnai Stoketai. Viņa radīja romānu, kas 2009. gadā aši nokļuva bestselleru listē un uzreiz izpelnījās kino cilvēku uzmanību.
Skītera ir veiksminiece, kura, atgriezusies no koledžas, nolemj kļūt par rakstnieci. Taču viņas prātā pat nepavīd doma sacerēt ko banālu vai jau līdz mielēm zināmu, žurnālu slejās apzelētu. Skītera dodas aptaujāt melnās sievietes, kas visu mūžu pavadījušas, kalpojot bagāto dienvidnieku ģimenēs. Protams, politiskais fons un sabiedrībā valdošā neiecietība pret melnādainajiem Skīteru ātri padara par nesaprastu autsaideri, taču jaunās sievietes nodomi sniedzas tiktāl, ka viņa ir gatava pierādīt, ka ne jau ādas krāsa ir noteicošākais draudzības faktors.
Galvenajā lomā Holivudas jaunā cerība Emma Stouna, Eibilīnas lomā Oskaram nominētā Viola Deivisa, ansamblī lieliski iekļaujas arī oskarotās Holivudas veterānes Mērija Stīnburgena un Sisija Speiseka, aktierim un nu arī režisoram Teitam Teiloram ļaujot paust savu skatījumu uz rasu nevienlīdzību Amerikā 20. gadsimta vidū – laikā, kura netolerantās izpausmes ne reizi vien jau ierosinājušas grodas un izsmalcinātas kinodrāmas.
Pastaiga.lv / Foto no publicitātes materiāliem
