Porcelāns. Ārpus modes
Viens no šāgada lielākajiem notikumiem ir jauna, vērienīga muzeja atvēršana – Rīgas Biržas kolekciju pamatā ir bijušā Ārzemju mākslas muzeja krājumi. Līdz 2. decembrim restaurētajā un muzeja vajadzībām piemērotajā Rīgas Biržas ēkā būs skatāma izstāde Austrumu porcelāns un Nīderlande.
Pastaiga tikās ar tās kuratoru, pasaulē atzītu no Austrumiem eksportētā porcelāna pētnieku dr. Kristiānu Jorgu.
Fakti
Dr. Kristiāns Jorgs ir Leidenes Universitātes emeritētais profesors.
Ilgus gadus bijis Hroninheras muzeja porcelāna kolekcijas veidotājs un vadošais zinātniskais kurators. Kopš aiziešanas pensijā – vieskurators Hroninheras un citos muzejos daudzviet pasaulē.
Līdz 2012. gada 20. maijam Hroninheras muzejā apskatāma dr. Jorga veidota izstāde Famille Verte, kas veltīta īpašam, 17./18. gs. mijai tipiskam ķīniešu porcelāna veidam. Tā raksturiezīme ir dekori gaiši zaļā krāsā. Šī ir pasaulē pirmā izstāde, kas veltīta tikai famille verte porcelānam.
Strādā pie izstādes, kurā tiks aplūkots, kā bērni redz un saprot savu vecāku mājās esošos porcelāna priekšmetus. Tā stāstīs arī par porcelānu klājošo ornamentu un zīmējumu simboliku.
Daudzu monogrāfiju un pētījumu par eksportam domāto Austrumu porcelānu autors.
Izstāde Austrumu porcelāns un Nīderlande
Kas ir porcelāns?
Jāsāk ar atskatu tālā pagātnē. Mums ir keramika. Tas ir viss, kas izgatavots no māla. Sākumā tā bija viegli apdedzinātā keramika, ko visās zemēs taisīja no vietējā māla, – ar rokām darināti trauki, kas laida cauri šķidrumu, to virsma ātri kļuva netīra un nebija nomazgājama. Meklējot ko labāku, sāka traukus virpot un darināt veidnēs, mālu apdedzināja arvien augstākā temperatūrā. Tā radās keramika mūsdienu izpratnē, tai vairs nespiedās cauri šķidrums, tā tik ātri neplīsa.
Par porcelānu saucam priekšmetus, kas izgatavoti no materiāla, kura sastāva pamatā arī ir māls. Apdedzinot augstā temperatūrā, porcelāns kļūst balts, un, novietojot aiz priekšmeta spēcīgu gaismas avotu, mēs redzam tam cauri. Parasti porcelāna virsmu pārklāj ar spīdīgu glazūru. Tas radās Ķīnā vēl pirms mūsu ēras, un ilgu laiku ķīnieši bija vienīgie porcelāna ražotāji. Arī tad, kad īpašo porcelāna sastāvu jau mācēja radīt un izmantot citur, Ķīnas porcelāns joprojām bija viskvalitatīvākais.
Sākumā ķīnieši eksportēja porcelānu uz pārējo Āziju: Japānu, Filipīnām, Indiju, Indonēziju. Pirmie eiropieši, kas atklāja porcelānu un sāka to Ķīnā iepirkt lielākoties pašu tirgum, bija portugāļi. Vēlāk uz Ķīnu pēc garšvielām, tekstila izstrādājumiem un porcelāna devās gan holandieši, gan dāņi un angļi. Tā porcelāns no Āzijas tirgus nonāca visā Eiropā, kur porcelānu iepazina kā kaut ko eksotisku, no tālām zemēm nākušu, ar dīvainiem zīmējumiem klātu. Cilvēkiem tas patika. Viņi lepojās ar eksotiskajiem priekšmetiem, novietoja tos viesiem redzamās vietās uz galdiem un plauktiem, izmantoja pusdienu galda klājumā. Tā porcelāns kļuva par Eiropas materiālās kultūras sastāvdaļu. Kad Ķīnā plosījās pilsoņu karš un porcelāna darināšana bija gandrīz apstājusies, eiropiešiem bija jādomā, ar ko aizstāt ķīniešu amatnieku darinājumus. Holandieši devās uz Japānu, kur bija izveidojies neliels porcelāna tirgus pašu zemes vajadzībām, un tur pasūtīja priekšmetus, kam bija jāatgādina ķīniešu amatnieku darinājumi. Tā veidojās ķīniešu un japāņu porcelāna kultūras sajaukums. Japāna nespēja apmierināt Eiropas tirgus vajadzības, un holandieši izlēma, ka porcelāna priekšmetus lētāk un vairāk varētu izgatavot pašu mājās. Radās Delftas porcelāna manufaktūras, kurās imitēja Austrumu porcelānu. Sākumā Holandē taisīja vietējā māla traukus, mēģinot radīt vismaz ārēju līdzību, – krāsoja tos baltus, dekorēja ar austrumnieciskiem motīviem. Interesanti, ka gan ķīniešu, gan japāņu, gan Delftas porcelāna izgatavotāji savstarpēji ietekmēja cits citu. Protams, galvenokārt Delftas meistari centās atdarināt ķīniešu izstrādājumus, taču dažkārt tirgotāji lika Ķīnā izgatavot lietas no īstā porcelāna pēc Delftā radītiem paraugiem. Īsts pingponga efekts, kas radīja unikālu kultūras fenomenu.
Kurš periods ir zelta laikmets porcelāna attīstībā?
Manuprāt, 17. gadsimts, kas bija īpašs uzplaukuma laiks porcelāna eksportam. Tad plauka un zēla oriģināli porcelāna veidi un dizains, attīstījās gan atdarināšana, gan ražošana. Tas bija laiks, kad sajaucās Eiropa ar Austrumiem, radās jaunas pircēju vēlmes un idejas, kādiem nolūkiem porcelānu izmantot.
Kā porcelānā sadzīvo māksla un bizness?
Podnieki un apgleznotāji kopīgi radīja skaistus priekšmetus, ko varētu pārdot. Visu noteica nauda. Porcelāns nav māksla, tā ir prece, kura bija jāpārdod un jānopelna. Porcelāns nav radies tikai skaistuma dēļ. Tas ir bizness. Amatniekiem bija jānopelna nauda, lai varētu iepirkt izejmateriālu, strādāt un izdzīvot. Viņi izgatavoja tikai tādas lietas, ko varēja labi pārdot. Porcelāna preces ļoti labi atspoguļo ne tikai kultūru, bet arī naudas pelnīšanas sistēmu. Tas mūsdienās bieži vien tiek piemirsts.
Bet kur ir vieta oriģinalitātei, radošajam garam?
Tas ir sarežģīti, jo
jaunrade ir rietumu kultūras fenomens. Mēs ļoti vēlamies, lai lietas būtu oriģinālas, jo tādējādi tās iegūst māksliniecisku vērtību. Taču Āzijā oriģinalitāte nav būtiska. Tur svarīga amatnieka darba kvalitāte un vēl būtiskākas ir klienta vēlmes. Jaunradei tur nav vietas.
Izstādē jūs redzat Ķīnā, Japānā un Delftā izgatavotus šķīvjus, un tiem visiem ir gandrīz vienādi ornamenti. Amatnieki tādus ražoja, jo viņiem svarīgi bija nopelnīt, un pircēji Holandē arī gribēja austrumnieciskus traukus. Klientam vienmēr taisnība. Dažreiz var saskatīt individualitāti rokrakstā – otas pieskārienā apgleznotajam traukam. Amatnieki mēdza pievienot pa kādai pašradītai detaļai, jo viņiem tā gribējās un patika. Taču tā nav oriģinalitāte mūsdienu izpratnē.
Tātad porcelāna vēsturē noteicošā loma bija atdarināšanai?
Tā bija ļoti svarīga. Ķīnā klients vienmēr ir noteicis, ko taisīt podniekam. Ja pasūtītājs nāk no Japānas, viņš var vēlēties Ķīnā darinātā porcelānā redzēt arī savas zemes kultūras iezīmes, un amatnieks noteikti šīs vēlmes respektēs un ieviesīs arī kādu japānisku detaļu. Kultūras ir mijiedarbojušās vienmēr. Esmu apmierināts, ka izstādē izdevās parādīt agrīno pasaules globalizāciju – to, kā kultūras šķērsoja pasauli, iespaidoja viena otru, kā porcelāna dekora motīvi ceļoja pa visu pasauli tik ilgi, cik vien ar tiem varēja nopelnīt. Tas ir izstādes mūsdienu akcents. Rīgas Biržā nav tikai izstādīti veci podi, bet gan parādītas globalizācijas saknes, kurās sava loma ir gan Rīgai, gan Holandei. Gribēju ar senu lietu piemēru rādīt pavisam mūsdienīgu pasaules modeli. Mūsdienās jebkurā pilsētā ir ķīniešu preces, japāņu auto, vācu tehnika un citas preces no visas pasaules. Tieši tāpat bija arī agrāk. Ikviena pasaules pilsēta ir kultūru sajaukums. Multikulturālisms nav nekas jauns. Tam ir senas tradīcijas. Jūsu muzejā ir skaista sudraba izstrādājumu kolekcija. Ir vispārzināms, ka holandieši devās uz Rīgu pirkt koksni, bet viņi šeit iegādājās arī sudraba izstrādājumus. Hroninhenas muzeja kolekcijā ir sudraba karotes, biķerīši un citas lietas no Rīgas. Tas liecina par senām saitēm starp šīm zemēm.
Kurš porcelāns ir pats vērtīgākais mūsdienu tirgū?
Ķīniešu porcelāns, īpaši no iespējami agrākiem periodiem. Ķīnieši pašlaik kļūst arvien bagātāki, un viņus arvien vairāk interesē pašu kultūra. Ķīnieši vēlas atpirkt no eiropiešiem savu kultūras mantojumu. Cenas aug, un par dažiem seniem Ķīnas porcelāna priekšmetiem tiek maksātas patiesi lielas summas. Viņus visvairāk interesē porcelāns, kas darināts Ķīnā pašu zemes vajadzībām. Jaunākās tendences rāda, ka rodas interese arī par Ķīnā ražotiem, bet Eiropas eksportam paredzētiem priekšmetiem, tāpēc aug arī šāda porcelāna cenas. Japānas ekonomiku pašreiz nevaram saukt par strauji augošu, un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc japāņi ne pārāk paši pērk savu porcelānu un tā cena krīt. Mums ir labas iespējas to tagad iegādāties.
Ķīnieši sāk darināt paši sava vēsturiskā porcelāna kopijas, jo viņiem autentiskums nav būtisks. Viņi labprāt pērk senu lietu kopijas, ja vien tās izskatās glīti un ir prasmīgi izgatavotas. Mums tādas lietas nepatīk, mēs tās uzskatām par viltojumiem. Tirgus acīmredzami sadalās frakcijās – ko pērk ķīnieši un ko mēs, jo būtiski atšķiras domāšana un vērtību izpratne, tas, ko uzskatām par oriģinālu, tradīciju un viltojumu. Nākas vien sadzīvot ar šīm atšķirībām. Ķīnieši senā porcelāna kopijas darina tik prasmīgi, ka pat es dažreiz nevaru pateikt, vai trauks ir tikko veidots vai tas ir sens. Visas šajā izstādē eksponētās lietas ir patiešām vecas. Tās dokumentētas un uzskaitītas muzejos un kolekcijās, bet, ja man tagad vajadzētu veidot izstādi vai muzeja kolekciju tikai no izsolēs un veikalos nopērkamā porcelāna, tas patiešām būtu sarežģīti un būtu jādara ļoti uzmanīgi.
Vai pašlaik ir modē kolekcionēt porcelānu?
Nē, galīgi nav. Cilvēki vēlas nopirkt tikai vienu izcilu priekšmetu, ko novietot savos labi dizainētajos mājokļos, bet ne vairāk. Porcelānu pērk vienā eksemplārā, īstas privātas kolekcijas vairs neveido. Ar to nodarbojas tikai muzeji, tiem taču ir jāstāsta vēsture. Jaunas kolekcijas tiek veidotas gan Eiropas, gan Amerikas, gan Ķīnas muzejos. Taču izsolēs porcelānam iet ļoti labi – tur ir labi cenas un pārdošanas rādītāji. Jūsu muzejā ir ļoti laba Eiropas porcelāna kolekcija. Es to sauktu par postmodernistisku. 19. gadsimtā tapušais porcelāns, tās visas kičīgās lietas, ir tik iespaidīgs. To noteikti nepieciešams rādīt apmeklētājiem! Neviens cits muzejs pasaulē ar līdzīgu kolekciju veidošanu nenodarbojas, jo uzskata to par pārāk nesvarīgu.
Un kāds, jūsuprāt, ir porcelāns 21. gadsimtā?
Mūsdienās to izmanto kosmosa kuģu aprīkojumā un enerģijas iegūšanai. Tā ir pavisam cita pieeja materiālam. Mākslinieki to izmanto savu ideju izpausmei, un dažreiz tas ir skaisti. Tomēr tagad porcelāns vairs nav nekas īpašs, tas nav ikdienas materiālās kultūras sastāvdaļa.
Kurš laiks jūs pašu interesē visvairāk?
Mani interesē Rietumu un Austrumu kultūras krustpunkti. Gribu pierādīt, ka mūsu kultūra nav vienīgā un labākā pasaulē, ka tā ir augsti attīstīta arī citās zemeslodes malās, ka arī citur ir radušās un rodas skaistas lietas. Un man ir svarīgi rādīt, kā dažādas kultūras viena otru iespaidojušas, bagātinājušas. Piemēram, Indijas tekstils radīja pavisam citu ģērbšanās manieri Eiropā, jo eiropieši iepazina kokvilnu, kas bija viegla un vienkārši apdrukājama. Japānas koka priekšmetu laka un mūsu mēģinājumi to imitēt, sudrabs un citas lietas no Eiropas kolonijām – tās visas ietekmēja un veidoja mūsu kultūru. Domāju, ka mēs smagi kļūdāmies, sakot, ka rietumu kultūra ir civilizācijas attīstības augstākais punkts.
Pastaiga.lv / Foto: Gatis Gierts, F64
