Seksīgā dīva ar alta saksofonu

Viņas debijas albums Sexuality tika nominēts Grammy balvai, bet sava pēdējā albuma Crazy tūrē drosmīgi džeza tradīcijas un mūsdienu mūzikas stilus apvienojošā mūziķe 4. jūnijā spēlēja Rīgas Kongresu namā.

Saksofonu sākāt spēlēt sešu gadu vecumā. Tēvs (Pazīstamais džeza saksofonists Hanss Dalfers. – Red.) mudināja?

Īsti ne. Viņš vienkārši spēlēja mūsu klātbūtnē, un vienā reizē man radās interese pamēģināt. Man jau bija diezgan labs priekšstats, kas un kā jādara. Iepatikās! Sarunāju, ka tēvs man pasniegs stundas, taču biju pārāk nepacietīga, lai klausītos viņā ilgāk par vienu nodarbību. Pārējās prasmes apguvu vietējā pūtēju orķestrī. Protams, vēlāk mācījos arī no tēva, taču vairāk skatoties, kā viņš spēlē. Viņš joprojām man ir viens no labākajiem piemēriem.

Tātad jau kopš bērnības zinājāt, ka būsiet saksofoniste?

Man patika un arī padevās, bija arī doma, ka es varētu nodarboties ar mūziku. Taču, līdzīgi kā tēvs, domāju, ka nekad nevarēšu izdzīvot no mūzikas vien. Tēvs, būdams profesionāls mūziķis, nevēlējās kompromitēt mūziku ar naudu, tāpēc viņam bija arī ikdienas darbs – viņš pārdeva automašīnas kompānijā General Motors. Vakaros, pārnācis mājās, ātri iekoda un devās spēlēt džeza klubos. Es atradu darbu grāmatu veikalā. Kad sastapos ar Prinsu, sāku domāt, ka varbūt tomēr varu izdzīvot tikai ar mūziku. Tā tas laimīgi notiek līdz šai dienai.

Par ko ir jūsu mīļākās bērnības atmiņas?

Man to ir daudz, jo man bija ļoti idilliska bērnība. Ļoti patika reizes, kad vecāki uzaicināja ciemos draugus mūziķus, māte gatavoja ēdienu un visiem bija jautri. Tikai vēlāk apjautu, cik dažādu nacionalitāšu cilvēki šādās reizēs savācās – mana vācu vecmāmiņa, draugi no Amerikas, Anglijas, Surinamas, Rietumindijas. Tas man joprojām ir prātā. Man kā bērnam bija liela brīvība, varēju piedalīties pieaugušo pasākumos, neviens neliedza klausīties viņu sarunās. Vienmēr biju līdzās un daudz ko iemācījos.

Dzīves skolā, ja tā var teikt, esat apguvusi arī mūziku.

Jā, man nav akadēmiskās muzikālās izglītības, ir tikai tā, ko apguvu pūtēju orķestrī. Kad sāku nopietnāk nodarboties ar mūziku, apsvēru iespēju mācīties konservatorijā, taču tolaik tur bija vecmodīga sistēma un varēja mācīties vienīgi džeza mūziku. Bet to es jau biju apguvusi no tēta. Mani interesēja new fusion, popmūzika... Tāpēc mācījos pati, klausoties ierakstus, šo to apgūstot no draugiem. Tā ir mana izglītība. Ir reizes, kad jūtos lepna, ka visu esmu apguvusi pati. Tādā veidā esmu attīstījusi ļoti labu dzirdi. Ja tev nav akadēmisko zināšanu, jātur ausis vaļā, lai saklausītu un atkārtotu skaņas. Bet ir bijuši brīži, kad ļoti nožēloju, ka man nav izglītības. Palēnām gan visu esmu iemācījusies.

Kāda ir atšķirība starp to Kendiju, kas uz skatuves kāpa pirms gadiem 20, un to, kas koncertē šobrīd?

Domāju, ka patiesumu pret sevi esmu saglabājusi. Kad biju maza, diezgan labi apzinājos, kāds cilvēks vēlos būt. Varbūt nezināju, ko tieši dzīvē darīšu, bet man bija savi principi un idejas, pie kurām lielā mērā visus šos gadus esmu turējusies. Mūzikā noteikti esmu brīvāka un jūtos pārliecinātāka par sevi. Sākotnēji raizējos, ko cilvēki padomās par manis radīto mūziku, jutos nelāgi, ka man nav izglītības. Tagad tas mani vairs tik ļoti neuztrauc – jūtos atradusi savu nišu un ieguvusi pašpārliecinātību. Patiesībā tas ir ļoti egoistiski – nepārtraukti domāt tikai par sevi, vai esi gana labs. Šobrīd vairāk fokusējos uz to, kādai būtu jābūt mūzikai, lai aizrautu un izklaidētu cilvēkus. Man joprojām garastāvokli bojā, ja spēlēju slikti, taču ir savtīgi koncentrēties tikai uz sevi, vairāk jādomā par klausītājiem. Jo es nespēlēju mūziku tāpēc, ka gribēju mācīties saksofonu, drīzāk tāpēc, lai sapulcētu cilvēkus un ļautu viņiem jauki pavadīt laiku.  

Retrospektīvi pārskatot koncertu ierakstus, var redzēt, kā mainījies jūsu vizuālais tēls.

Lielākoties tas ir sievišķīgs un pat seksīgs. Vai tas ir mūzikas industrijas spiediens?

Tā ir mana izvēle. Man gan šķiet, ka mans tēls pa gadiem īpaši nav mainījies. Man patīk tādi paši apģērbi, kādi patika vēlajos 80. gados. Par laimi, šis stils regulāri atgriežas. Uz pirmā albuma Sexuality vāka es izskatījos ļoti jauna un izaicinoša, bet es vienmēr esmu centusies būt mazliet seksīga. Ierakstu kompānija un vecāki par to bažījās un teica, ka varbūt tomēr tik seksīgi nevajag. Bet mana šķita, ja es ar tādu nosaukumu un vāka bildi varu pārdod par 500 albumiem vairāk, ir vērts mēģināt. Rezultātā tas kļuvis par manu visvairāk pārdoto albumu.

Vizuālajam tēlam ir liela nozīme, tas ir pirmais, kas rada iespaidu. Tāpēc cenšos ģērbties interesanti. Taču mūzika, protams, ir primārā. Mūsdienās gan ir tā, ka vari spēlēt vislabāko mūziku, taču, ja neatskaņosi to pareizajā vietā un pareizajai auditorijai, to ātri aizmirsīs.

Vai sievišķīgi seksīgais tēls ir arī jūsu ikdienas stils?

Jā, ja vien neeju pastaigā ar suni. Bet visumā skatuve man dod iespēju būt mazliet mežonīgākai, un skatuves tērps dod papildu pārliecību par sevi. Uz skatuves jāveido sava veida izrāde, jo cilvēki tevi var klausīties ierakstā, bet viņi maksā naudu, lai redzētu un dzirdētu arī dzīvo izpildījumu. Tāpēc ir jāsniedz kaut kas gan ausīm, gan acīm.

Vai skaistas sievietes tēls palīdz vai, tieši pretēji, ir vēl grūtāk pierādīt savu talantu?

Glītai, blondai meitenei daudzas lietas dzīvē ir vieglākas. Bet saksofons ir labs ar to, ka nepareizu spēli uzreiz labi dzird. Dziedātāji neprecizitātes var labāk noslēpt. Lai vai kā, es spēlējot jūtos komfortablāk nekā dziedot. Tīņa vecumā uzstājos džinsos un džemperī, bet agri apjautu, ka maksimumam vajadzīga gan laba spēle, gan iedvesmojošs izskats. Mūzika ir primārais, taču, ja arī izskaties labi, tad tev ir dubults spēks. Tas gan neattiecas tikai uz meitenēm. Esmu redzējusi koncertus ar Mailzu Deivisu – viņš izskatījās lieliski, kā rokzvaigzne ar ādas jaku, briljantiem, izteiksmīgām saulesbrillēm un spīdīgiem matiem. Glamūrs izskats ir iespaidīgs. Jaunībā varbūt ir vienkāršāk – palīdz jauneklīgums un saldās meitenes tēls, bet vēlāk uzmanību vajag nopelnīt. Un tādi mākslinieki kā Prinss vai Van Morisons izvēlas ar kādu kopā spēlēt ne jau skaistuma, bet talanta dēļ.

Ko sakāt, ja kāds apgalvo, ka pūšamie instrumenti nav domāti sievietēm?

Nekad gan neesmu dzirdējusi, ka kāds tā teiktu... Iespējams, tas nav viegli, ja kārtīgi strādā. Es spēlēju dažāda veida mūziku, koncertos arī dejoju, dziedu, ir gari šovi, daudz solo partiju. Turklāt man ir palieli zobi un pūst nemaz nav vienkārši. Taču es to varēju arī, kad biju maza meitene. Nedomāju, ka saksofons ir grūts instruments meitenēm. Es pat gribētu iedrošināt meitenes to spēlēt. Man drīzāk gribas minēt vīriešu un sieviešu atšķirību kā grupas līderiem, jo vīriešu un sieviešu psiholoģija ir visai atšķirīga. Vīriešiem, lai cik moderni un jauki viņi būtu, nepatīk, ka sievietes norāda, kas viņiem jādara. Ja gribu kādu pārliecināt, man jārīkojas gudri, jo nav jau tā, ka pateikšu un visi mani klausīs. Grupas līderei jābūt ar attiecīgām komunikācijas prasmēm.

Kad skan labāk – kad esat iemīlējusies vai skumja?

Tas ir sarežģīti. Varētu jau teikt, ka, esot skumjai, labi sanāk blūzs un rodas skaistas idejas. Bet negribas taču visu laiku skumt. Ja esmu bēdīga, ir ļoti grūti spēlēt priecīgu dziesmu, bet pozitīvas dziesmas ir nozīmīga manu koncertu daļa. Dažkārt mūziķi gandrīz vai tiek rosināti būt skumji, kaut vai ar narkotiku palīdzību, jo tad viņu darbi sanākot labāki. Manuprāt, tā nav taisnība, mūziķim ir jādzīvo sava dzīve, bet pieredze jāieliek mūzikā. Un tad, ja esmu ļoti priecīga, bet man jāspēlē skumja dziesma, varu taču atsaukt atmiņā brīžus, kad esmu bijusi bēdīga. Pretēji arī darbojas – ja sliktā garastāvoklī uzkāpju uz skatuves, sāku spēlēt, ieraugu sanākušos cilvēkus un viņu sejas, kļūst priecīgāk. Dažkārt uz koncertu atnāku ar galvas sāpēm, bet pēc koncerta visas problēmas izgaisušas. Esmu to izjutusi tik daudzas reizes un ticu, ka tas līdzīgi iedarbojas arī uz klausītājiem. Lielākoties mūzika iepriecina, rada adrenalīnu, serotonīnu.

Kāds latviešu teātra režisors ir teicis, ka mākslai ar iedvesmu nav nekāda sakara, visa pamatā ir spēja analizēt un pieņemt pareizos lēmumus. Piekrītat?

Tas ir labi teikts. Kā mākslinieks vienmēr vēlies būt iedvesmots. Kad iedvesmas nav, šķiet, ka tava māksla nav pietiekami laba. Taču patiesībā, ja nepratīsi iedvesmu izmantot, tik un tā nekas labs nesanāks. Māksla ir šo abu lietu kombinācija. Ir mākslinieki, kuri iegulda lielu radošumu un rada brīnumainas lietas, taču ir jādarbojas katru dienu, citādi tik un tā nekur tālu netiksi. Esmu cilvēks, kas stingri stāv uz zemes, tāpēc man dažkārt ir ļoti grūti atvērties radošam lidojumam. Biedē doma, kā es tā – visu tagad no sevis laidīšu laukā, kas tad notiks, vai ar to varēs kaut ko arī nopelnīt? Bet es priecājos, ka pēdējā albumā ļāvos un devu sev vaļu, jutos iedvesmota un gandrīz traka, it kā lēktu no desmit pēdu augstuma. Sajūta, ka tu visu vari! Tāpēc es šo albumu arī nosaucu Crazy.

Vai izjūtat, ka mūzikas industrija spiež veidot lielus šovus?

Nē. Vienkārši ir jādara tas, ko vari izdarīt. Man ļoti patīk lieli šovi, uguņošana un tādas lietas. Bet mūzikas nišā, kurā es darbojos, neapgrozās tik lielas naudas, lai kaut ko tādu uztaisītu. Taču man tik un tā ir samērā liels šovs – mēs dejojam, ir izdomātas gaismas un ir visādas citādas interesantas lietas ko redzēt. Es, protams, labprāt uzaicinātu sešus dejotājus, uztaisītu gaismu šovu un vēl daudz ko citu. Bet katra diena ir cīņa starp finansēm un mākslu. Jo vairāk cilvēku uzaicini uz skatuves, jo dārgāk tas izmaksā un mazāk nopelnu pati. Bet esmu tā darījusi. Visu gadu mēģināju atrast balansu – dažreiz spēlēju mazākā sastāvā un nopelnīju vairāk, dažreiz lielākā un pelnīju mazāk. Mūziķi vienmēr ir svarīgākie, es nevaru viņiem maksāt mazāk. Un skaņu komanda saņem tikpat, cik mūziķi, jo uzskatu, ka viņi nav mazāk nozīmīgi. Un tad tā sanāk, ka dažreiz nesaņemu neko, dažreiz saņemu vairāk un ieguldu kompānijā. Tā ir nepārtraukta cīņa, bet tāda tā ir lielai daļai mūziķu. Daudz vieglāk būtu ar četru cilvēku grupu. Bet man gribas cilvēkiem parādīt ko vairāk, nospēlēt ko iespaidīgāku, jo es zinu, ka viņiem patiks, ja būs daudz mūziķu, dažādas solo partijas, savstarpējā saspēle starp mūziķiem – būs ko redzēt! Man tas ir svarīgi.

Vai atklāsiet noslēpumu, kā jums izdodas būt tik enerģiskai?

Īstenībā jau tas ir ikdienas cīniņš. Ja jūtos labi, esmu enerģiska, taču, kad esmu slima, nogurusi vai moka migrēna, jūtos apjukusi un izsista no sliedēm. Tad es pēkšņi aptveru, cik daudz daru, cik daudz ceļoju un cik ļoti mana dzīve ir atkarīga no šīs ceļošanas. Mani pārņem panika – ja jūtos tik slikti, tātad nevarēšu piedalīties koncertos... Par laimi, esmu samērā veselīga, un tādi brīži nav bieži. Nedzeru un nesmēķēju – varbūt arī tas mazliet palīdz. (Smejas.) Un es tiešām vēlos spēlēt un uzstāties. Tas, ka vēlos no sirds, padara to arī iespējamu. Bet ir brīži, kad sev vaicāju, vai tiešām esmu traka, to visu darot. Koncerti paši par sevi ir tā jaukākā daļa, bet ir jau arī ceļošana, biznesa un menedžmenta lietas, līgumi un e-pasti, kas daudz no manis atņem. Negribu, lai cilvēki domā, ka esmu supersieviete, kas var visu. Vienmēr jau kādai jomai nākas ciest – draugam, kārtībai mājās vai mūzikas spēlei. Visu nevar paspēt izkontrolēt.

Pastaiga.lv / Foto no publicitātes materiāliem