Kino ar rokas kameru un bez butaforijām
No 30. novembra līdz 3. decembrim kinoteātrī K.Suns tiks demonstrētas četras filmas, kas uzņemtas pēc plašu publicitāti ieguvušā Dogma 95 principiem.
Dogma 95 ir starptautiska kino kustība. To 1995. gadā Dānijā izveidoja kinorežisori Larss fon Trīrs un Tomass Vintenbergs. Viņi izveidoja "Dogmas 95 manifestu" vai "Pieticības zvērestu", kas bija jāievēro filmu veidotājiem, kas vēlējās filmas uzņemt Dogmas 95 stilā. Vēlāk šiem režisoriem pievienojās arī Kristians Levrings un Sērens Krāgs-Jakobsens, tādējādi izveidojot Dogmas 95 kolektīvu.
Galvenie manifesta pamatprincipi:
Filmēšanai jānorit paredzētā sižeta darbības vietā. Iepriekš sagatavotas dekorācijas un butaforijas nedrīkst izmantot, ja vien tās nav jau atrodamas vietā, kur notiek filmēšana.
Skaņu pēc filmēšanas nedrīkst montēt. Muzikālais pavadījums nav pieļaujams, izņemot tad, ja tas ir kā daļa no filmēšanas ainas (kāda skaņas avota, kas ainā ir izmantots).
Jāizmanto rokas kamera. Jebkādas nedabiskas kameras kustības, kas ir izdarītas ar palīglīdzekļiem, nav atļautas. Kamerai jābūt vietā, kur notiek darbība, nevis darbībai jābūt vietā, kur atrodas kamera.
Filmai jābūt krāsu filmai. īpašu apgaismojumu nav atļauts lietot (ja darbības vietā ir tik maz apgaismojuma, kad nevar neko redzēt, var lietot vienu lampu, kas ir klāt kamerai).
Optiskie paņēmieni (to vidū arī tālummaiņa) un filtri nedrīkst tikt lietoti.
Filmā nedrīkst parādīties neikdienišķas parādības un lietas (piemēram, slepkavības, ieroči utt.)
Aizliegts laika vai ģeogrāfiskais sajaukums (piemēram, ainas, kas notika kaut kad, tad ainas kas notika agrāk, citur).
Žanru filmas nav pieļaujamas.
Filma jāuzņem akadēmiskajā 35 mm standartā.
Režisors nedrīkst parādīties filmas titros.
Četrus vakarus pēc kārtas skatītāji varēs noskatīties gan manifesta Dogma 95 ciltstēvu – Larsa Fon Trīra un Vinterberga – filmas, gan arī vienu režisora Sērena Krega-Jakobsena (iepriekš vairāk zināmu kā bērnu filmu režisora) darbu.
Programmā iekļauti četri izcilākie Dogma 95 paraugi - Tomasa Vinterberga skaudrā ģimenes drāma „Svinības” (1998), Larsa Fon Trīra traģikomēdija „Idioti” (1998) un skarbā un izaicinošā drāma „Šķeļot viļņus” (1996), kā arī Sērena Krega-Jakobsena „Mifunes pēdējā dziesa” (1999).
Tomasa Vinterberga „Svinības”
uzskatāma par Dogma 95 pirmo paraugu. Filmas sižets ieved skatītāju lielā ģimenes saietā – 60.gadu jubilejas svinībās - kas izvēršas par traģisku ģimenes drāmu, jo negaidīti (vai tieši pretēji – gaidīti) vecākā dēla Kristiana izprovocēti, gaismā nāk visrūpīgāk glabātie ģimenes noslēpumi šokējot un mulsinot ne tikai viesus vien.
Otrā Dogma 95 filma ir
Larsa fon Trīra „Idioti”
. Tā ir traģikomēdija, kur grupa jaunu, inteliģentu cilvēku nolemj dzīvot kopā kā grupa „idioti”. Viņu galvenā nodarbe ir doties pasaulē pie „normālajiem” cilvēkiem un izlikties par garīgi slimiem. Viņi izmanto šo situāciju lai radītu anarhiju visur kurp viņi dodas, un pēc iespējas vairāk cenšoties dažādā veidā traucēt, samulsināt, šokēt un sadusmot citus cilvēkus.
Sērena Krega-Jakobsena „Mifunes pēdējā dziesma”
ir trešā Dogma 95 filma, kas stāsta par Krestenu, kas ir tikko ka apprecējies un ir gatavs uzsākt spožu karjeru sava sievastēva kompānijā, bet kad viņa paša tēva pēkšņā nāve liek viņam atgriezties savās nabadzīgās bērnības mājās, viņa karjersa plāni izjūk. Tagad viņam jāuzņemās rūpes par savu garīgi slimo brāli, kas palicis pilnīgi viens, turklāt viņa dzīvi vēl vairāk sarežģī iepazīšanās ar burvīgo mājas pārvaldnieci, kas izrādās ir arī meitene pēc izsaukuma.
Ceturtā filma, kas iekļauta šajā programmā, īsti netiek pieskaitīta pie Dogma 95 filmām, jo tajā tikai daļēji autors pieturējies manifesta principiem, ir
Lars fon Trīra „Šķeļot viļņus”
. Joprojām Larss fon Trīrs ir drīzāk izņēmums starp kinorežisoriem - tik precīza ir viņa metode nemīkstināt tēlus vai spriedumus par morāli ar sentimentu un stereotipiem, nežēlot skatītāju, bet likt viņam domāt, lemt, nostāties vienā vai otrā pusē. Nežēlot arī savus aktierus, visdrīzāk nežēlot arī pašam sevi kā autoru. Ja brutalitāte, tad tieša, ja ziedošanās, tad līdz galam. Nav daudz tik skarbu un izaicinošu autoru mūsdienu kino, nav daudz tik emocionāli un morāli satricinošu filmu kā Larsa fon Trīra veidotās. Oskara balvas nominācija Emīlijai Vatsonei kā labākajai aktrisei.
