Grēta Gorjučko par Latvijas sievietēm: "Mums pieprasa būt ideālām un arī maigām"
«Esmu savas dzīves režisore,» saka kanālu «STV Pirmā!» un «360TV» raidījumu vadītāja Grēta Gorjučko. Intervijā žurnālam «Rīgas Viļņi» viņa atklāj novērojumus par Latvijas sievietēm, sava rakstura daudzpusīgumu un to, kā tikusi pie skanīgā vārda.
Mana atgriešanās televīzijā ir citā ampluā – esmu raidījumu vadītāja. Un domāju labi, ka tikai tagad, jo man vajadzēja «sapildīties» ar saturu, lai būtu pietiekami interesanta. Man ir svarīgi, lai saturs, ko veidoju, būtu kvalitatīvs un no tā kaut ko iegūtu. Vadīt raidījumu «100 personības līdz Latvijas simtgadei» ir bauda, jo uzskatu, ka nekas pasaulē nav interesantāks par cilvēku. Teju pēc katras sarunas ar intervējamo veidojas citātu kartotēka. Savukārt otrajā raidījumā «Starp mums runājot» mēs esam trīs vadītāji un daudzi viesi – ir gan nopietnas, gan jautras sarunas. Esmu priecīga par sezonas jauno sastāvu. Atceros, kad biju maza, skatījos uz Dainu Jāņkalni raidījumā «Abi labi», un man tas šķita ļoti foršs raidījums. Viņa tik labi to vadīja, un tas, ka tagad strādājam kopā, parāda, ka esmu izaugusi.
Skatītāji novērtē tavu atklātību un vieglumu, ar kādu veido sarunas.
Katrs no mums cenšas būt savā lomā. Valdis ir tāds ciniskais vadītājs, kurš var pavaicāt arī neērtos jautājumus, Daina – nobriedusi sieviete, es – jaunais, vieglais gariņš.
Bet visinteresantākās sarunas mums ir grimētavā, kur katrs no raidījuma vadītājiem norāda uz saviem trūkumiem... Re, kā sanāk – strādājam televīzijā, bet visi esam kompleksu mākti cilvēki. ( Smejas.) Esmu ļoti paškritiska. Skatoties uz sevi televīzijā, vienmēr atradīšu, par ko « piekasīties».
Tā arī ir. Zinu, ka daudzi vīrieši skatās.
Vai tavs draugs skatās šo raidījumu?
Nē! Sākumā liku skatīties, lai pasaka savu vērtējumu, kas labi, kas slikti, bet beigās vairs ne. Ja godīgi, tad tiešraidē reti sanāk noskatīties, biežāk skatos internetā. Bet, kāpēc to aktualizē kā sieviešu raidījumu, nemācēšu pasacīt.
Nezinu, ko man pretī teiks vīrieši, bet Latvijā ir daudz spilgtu, interesantu, šarmantu un daudzpusīgu sieviešu. Manuprāt, pašlaik uz sievieti izdara lielu spiedienu, – visur jābūt ideālai un vēl arī maigai. Protams, grūti objektīvi izvērtēt, jo katram sava mēraukla. Zinu daudzus vīriešus, kuri nav attiecībās un stāsta, ka grūti satikt jaudīgu un foršu sievieti, kas ne tikai plikšķina acis. Bet man ir prieks par Latvijas sievietēm. Uzskatu, ka pēdējos gados viņas ir uzplaukušas. Arī, pa ielu ejot, novēroju, ka stils mainījies, gaita paliek pārliecinošāka. Tomēr dažkārt ir tā, ka tiekšanās pēc ideāla rada stīvumu. Tad gribas sapurināt matus un teikt: «Dzīvo!» Man ļoti patīk vērot cilvēkus.
Tev patīk arī eksperimentēt ar stilu!
Mode un stils ir mans aicinājums. Jau no bērnības mamma un omīte mani skaisti ģērba. Ja ir iespēja, brīvajā laikā strādāju stila darbus, organizēju fotosesijas, palīdzu saģērbties. Man ir šuvēja, ar kuru ir lieliska sadarbība: bieži eju uz audumu veikaliem, meklēju, ar ko varētu kombinēt. Vispār man ir slimība uz iepirkšanos – es godīgi atzīstu, ka esmu šopaholiķe. Iepirkšanās man sagādā lielu prieku. Ik pēc laika vajag jaunas drēbes.
Esmu dažāda. Sievišķības daļa, protams, pastāv katrā mazā meitenē, bet ar lielāko daļu sievišķības sastapos tādā vecumā, kādā esmu tagad.
Pirms divām nedēļām palika 31. Uzskatu, ka sievišķība veidojas dzīves pieredzes laikā. Tik sievišķīgi kā tagad nekad neesmu jutusies. Nevienā dzīves brīdī negribētu mainīt šo vecumu pret divdesmit gadiem. Tad nejutos tik pārliecināta un seksapīla. Tagad varu spēlēties ar sievišķīgumu. Bet tajā pašā laikā varu būt stingra, nopietna, nosvērta. Tā kā esmu ļoti emocionāla, piedzīvoju visu emociju gammu. Vasarā man bija iespēja mēnesi pavadīt Francijā, mācoties franču valodu. Uzreiz pēc dzimšanas dienas bija iespēja tur atgriezties. Kad atgriezos, Rīgas lidostā kļuva ļoti skumji... Romantisms manī ir, esmu sapņotāja, bet, ja gribu, varu sevi novilkt pie zemes. Kino darbā būšu kā tanks, no kura visi raustīsies un baidīsies.
Strādāju dažādos kinoprojektos par izpildproducenti, organizēju filmēšanas procesu, strādāju pie Jāņa Norda jaunās filmas. Pašlaik visi darbi pabeigti.
Nevaru izturēt rutīnu. Patīk darīt dažādus darbus – TV, kino, stila lietas. Mans moto ir: vienā dzīvē gribu izdzīvot vairākas dzīves. Ja man kļūst garlaicīgi, sāku sev pārmest. Tāpēc man patīk ceļot, tas sniedz citu vidi, cilvēkus, redzējumu, enerģētiku.
Un kāpēc mācies franču valodu?
Tas ir sapnis. Šovasar, kad mēnesi biju Francijā, daudz apguvu, bet brīvi par visu vēl nespēju runāt.
Jā! Agrāk sevišķi bieži, man tur nebija nekādu darbu, vienkārši gadījās aizbraukt vairākas reizes gadā. Mani iedvesmo Parīze.
Vienu gadu Parīzē biju piecas reizes. Es tur jūtos ļoti sievišķīgi. Lai arī Parīzē vairums francūžu ir snobi, vienalga blakus snobismam ir šarms, ko varbūt vīrieši tā neizjūt. Tāpēc uz Parīzi pārsvarā braucu ar draudzenēm. Mums tur ir savi rituāli, tradīcijas. Es tur jūtos labi, pat ģērbjos citādi.
Jau vairākus gadus esmu aizrāvusies ar sportu, un treniņi man bieži ir rīta stundā. Rīts sākas ar modinātājzvanu, ko piecas reizes pārlieku, jo piecelties no dziļā miega ir ļoti grūti. Tad, protams, ir vannasistabas apmeklējums, tad vai nu skrienu uz treniņu vai taisos ikdienas gaitām. Neesmu no tām, kas sagatavojas piecās minūtēs, jo matus vajag ieveidot, bet tajā pašā laikā man tas neaizņem tik daudz laika kā skolas gados. Tagad varu vispār nekrāsoties, iztikt tikai ar skropstu tušu. Ja jāaiziet uz kādu vakara pasākumu, tad gan varu ilgi taisīties, jo kā jau daudzām sievietēm – pilns skapis, bet nav, ko vilkt.
Mani kaitina netaisni cilvēki un tādi, kuri runā aiz muguras. Man tas nešķiet ne inteliģenti, ne pieņemami. Ja runā par mani, dara to skaļi un personiski. Sāp, kad tuvs cilvēks saka netaisnīgas lietas un grib kādam nodarīt pāri. Jau no bērnības mīļākais teiciens man ir: «Nav godīgi!» Es par savu taisnību varu ļoti cīnīties.
Tas ir ukraiņu uzvārds. Sākumā man tas šausmīgi riebās, ļoti pārdzīvoju. Kad mamma šķīrās no tēva, viņa nomainīja savu uz – Ozoliņa. Domāju, kā izklausītos: Grēta Ozoliņa? Būtu vēl briesmīgāk, tad nu līdz šim esmu tēva uzvārdā. Un tagad man vispār ar to nav problēmu. Šķiet, pat interesanti skan.
Bet par vārdu esmu pateicīga mammai. Tas man daudz laba dzīvē sniedzis. Iepazīstoties ar svešiem cilvēkiem, pirmā saruna parasti sākas viegli. Mamma nevēlējās likt standarta latviešu vārdu, jo viņu sauc Inga, un kaitināja, ka klasē bija vēl vismaz divas citas vārdamāsas. Mamma pētīja kalendārā vārdu nozīmes un atrada Grētu. Viņa bija liela kino fane, zināja aktrisi Grēta Garbo, varbūt arī tas nostrādāja. Man prieks, ka viņa uzdrīkstējās un dāvāja man šo vārdu, jo nezinu nevienu vienaudzi Grētu.
Vai savu dzimšanas dienu svinēji?
Jā, protams. Svētkus nekad nesvinu standartizēti, man patīk rīkot pasākumus. Pagājušajā gadā ar ieģipsētu roku svinēju lielu balli «Great Gatsby» stilā. Šogad sarīkoju pasākumu četrām tuvākajām draudzenēm. Tā bija spēle: «Kura ir Grētas labākā draudzene?» Noīrēju kabrioletu, un braucām no viena punkta uz nākamo. Uzdevu dažādus ātros jautājumus, viesojāmies TV studijā, kur draudzenēm vajadzēja vadīt raidījumu, bet es biju viešņas lomā. Viņas bija sajūsmā, un arī man šī diena palikusi atmiņā ar brīnišķīgām sajūtām. Esmu savas dzīves režisore, un jau no bērnības dienām nevaru mierīgi nosēdēt mājās. Visu laiku jābūt kādam pārsteigumam.
