No talanta līdz dēmoniem

Džons bija mēmā kino sekssimbols, viņa brālis Laionels un māsa Etela – oskaroti raksturlomu aktieri, dēls – arī aktieris, bet mazmeita Drū ir viena no vislabāk apmaksātajām sievietēm mūsdienu kino.

Herberts Artūrs Čemberlens Blaits piedzima 1849. gadā Indijā, un pēc mātes nāves par puisēnu rūpējās aukles, bet, nosūtīts skoloties uz Lielbritāniju, viņš Oksfordā studēja jurisprudenci, kā arī aizrāvās ar sportu. Sekas bija futbols, bokss – un pat čempiona tituls vidējā svara kategorijā. Tēvs gribēja, lai dēls izvēlas advokāta karjeru, taču pa tam lāgam puisis jau bija sapazinies ar aktieru bohēmu... Lai dzimtas uzvārdam nedarītu kaunu, viņš pieņēma Morisa Berimora vārdu, tādējādi izrādot cieņu 19. gadsimta sākumā populārajam aktierim Viljamam Berimoram, un 1874. gadā emigrēja uz ASV. Pievienojies Ogustīna Deilija trupai, Moriss debitēja teātrī, lai jau nākamajā gadā debitētu Brodvejā, kur viņš iemīlējās Džordžīnā Drū.

Skaistule Džordžīna bija aktrise – tāpat kā viņas vecāki, brāļi, māsa un pat vecmāmiņa, kura turklāt bija teātra menedžere. Karjera rādījās spožās krāsās, taču pēc liktenīgajiem zibeņiem, kas uzšķīlās starp viņu un Morisu, tā palika otrā plānā, jo priekšroka tika dota ģimenes dzīvei. Laulībā piedzima trīs bērni – Laionels, Etela un Džons –, kuri jau no mazām dienām piedzīvoja neskaitāmus vecāku strīdus, jo Moriss laida pa kreisi, bet Džordžīnai atlika vienīgi samierināties. Runā, ka 36 gadus vecās sievietes pēdējie vārdi, zinot, ka dilonis drīz izdzēsīs viņas dzīvību, bija šādi: “Ak, mani nabaga bērni! Kas gan ar viņiem notiks!”

Bažām bija pamatots iemesls, jo Moriss jau bija iegādājies īpašumu Stetenas salā, kur viņam piederēja eksotiski dzīvnieki, un par bērniem ilgu laiku rūpējās... dzīvnieku kopējs. Gadu pēc sievas nāves, neskatoties uz meitas Etelas iebildumiem, viņš apprecējās ar Meimiju Floidu un pamazām nostiprināja savas pozīcijas Brodvejā, drīz kļūdams par Amerikas teātra pasaules pirmo lielo zvaigzni, kura partneres bija tobrīd visatzītākās aktrises. Tūrēs Berimoru pavadīja viņa bērni. Līdz 1905. gadā, stāvot uz skatuves, viņš pēkšņi sāka nesakarīgi vāvuļot… Ārstu slēdziens bija bezkaislīgs – sifiliss, ko tolaik uzskatīja par neārstējamu slimību, taču Berimors pat nespēja pieņemt domu, ka viņam jāpārtrauc karjera un jāpasaudzē paša bērni no slimības izraisītām pēkšņas vardarbības lēkmēm. Bijušā boksera fiziskā forma vēl bija itin laba, lai pie vietas noliktu ikvienu, kurš grasītos viņu iespundēt klīnikā, tomēr Džonam neizprotamā kārtā izdevās tēvu pierunāt doties uz Amitivilu, kuras slimnīcā viņš 1905. gada pavasarī, laidies miegā, pārcēlās uz daudz lielāku skatuvi.

Veco īgņu ģēnijs

Laionels Berimors (1878. – 1954.) nepretendēja uz zvaigznes statusu, taču atšķirībā no Etelas un Džona saprata kustīgo bilžu mākslas potenciālu un jau desmit gadus pēc kino dzimšanas sāka strādāt Biograph studijā. Viņš bija gan aktieris, gan scenārists un režisors – divu Laionela filmu aktieri bija nominēti Amerikas Kinoakadēmijas balvai – un 1924. gadā, pametis Brodveju, pilnībā veltīja sevi Holivudai, bet līdz ar skaņas kino parādīšanos kļuva par vienu no slavenākajiem raksturlomu aktieriem, nospēlējot ne vienu vien īdzīgu, viegli aizkaitināmu, bravūrīgu un komisku vīru. Žūpa jurists krimināldrāmā Brīvā dvēsele (1931.) viņam sagādāja Oskaru, un tas bija īstenais atspēriens Berimora karjerā. 15 filmās Laionels atveidoja 30. gados iemīļoto kinovaroni doktoru Kildeiru, bet jau 1938. gadā palika piekalts ratiņkrēslam. Producenti ar to rēķinājās, un nereti arī Laionela varoņa slimības vēsturē ierakstīja kādu avāriju vai slimību, jo viņš, spītējot fiziskai nevarībai, allaž bija lielisks. It īpaši Ziemassvētku klasikā – Frenka Kapras filmā Šī brīnišķīgā dzīve (1946.), nospēlējot neganto Poteru, kā arī 20 gadu garumā ierunājot Skrūdža lomu radio lasījumā pēc Dikensa Ziemassvētku dziesmas motīviem.

Sāpju mazināšanai derēja narkotikas, un MGM lielais šefs Lūiss B. Meijers mēdzis Berimoram kā pretsāpju līdzekli izgādāt 400 dolāru vērtu kokaīna devu. “Nezinu, kur viņš to rauj, un mani tas neinteresē, bet es pateicos viņam katru reizi, kad ieslīgstu miegā,” atzinies slimnieks. Apdāvināts arī kā mākslinieks, rakstnieks un komponists, Laionels Berimors ar dažnedažādām sava talanta izpausmēm mazināja vientulību, kas bija pārņēmusi viņa dzīvi. Laulība ar Airīnu Fernviku nebija laimīga, un abas tajā dzimušās meitiņas mira mazotnē. Iepazinies ar Dorisu Renkinu, viņš ļāvās sirdsbalsij, kaut arī Dorisa savulaik bija Džona draudzene, un brāļi pēc Laionela otrajām kāzām nerunāja pāris gadu. Pēc viņas nāves 30. gadu vidū Berimors teju visu atlikušo mūžu nodzīvoja vientulībā, un runā, ka viņš tā arī neatguvās pēc meitiņu nāves. Varbūt tieši tāpēc tik lieliskas izveidojās viņa attiecības ar Holivudas pirmo platīnblondīni Džīnu Hārlovu – aktrisi, kura šo pasauli pameta 26 gadu vecumā un pēc kuras nāves sēras neslēpa nedz Laionels, nedz par Holivudas karali dēvētais Klārks Geibls.

Laionela Berimora vārdā ir nodēvētas divas zvaigznes Holivudas Slavas alejā, un viņš un Etela ir pirmie vienu vecāku bērni, kuri saņēmuši Oskaru. Diemžēl pilnīga viņa filmogrāfija nav saglabājusies, jo daudzas filmas – tāpat kā kinolentes ar Džona piedalīšanos – gājušas zudībā, vēl pirms Laionela dzīvi pārtrauca sirdstrieka.

Tāpat kā brāļi, arī Etela (1879. – 1959.) turpināja vecāku iestaigātās takas, un jau drīz viņu dēvēja par Amerikas teātra pirmo lēdiju. Jaunā sieviete ģimenes vārdā bija atteikusies no sapņa par pianistes karjeru. “Man taču bija jāēd, un tēlošana šķita tik dabiska izvēle. Visa mana ģimene bija šajā mākslas jomā,” viņa vēlāk teica. Iznesīgas, staltas un ar asu mēli apveltītas bija gan viņas varones teātrī un no 1914. gada – arī kino, gan pati aktrise. Laikam ejot, viņa spēlēja arī kolorītas un bravūrīgas matronas un spītīgas kundzītes, mātes un vecāsmātes, tantes un atraitnes, pat no nāves lomas vārdā Berimorai neizdevās izvairīties. Oskaru viņa saņēma 1944. gadā par slimās Motas kundzes portretu drāmā Tikai vientuļā sirds, liekot visiem skaidri saprast, ka zeltītais vīriņš viņai neko nenozīmē. Likteņa ironija gluži atbilstīgi gādājusi, ka pirms gadiem pieciem Etelas balva nonāca pat eBay izsolē... Pārējās trīs nominācijas palika atzinība uz papīra, bet arī tam nebija nekādas nozīmes, jo “vienmēr taču var labāk”, turklāt Berimoras lielā mīlestība bija teātris – jau 1928. gadā viņas vārdā nosauca teātri Brodvejā –, un varbūt tieši tāpēc viņa kino nesasniedza tādus panākumus, kā tas izdevās Džonam.

Kad Berimoras karjera teātrī bija padarījusi viņu par zvaigzni abos Atlantijas okeāna krastos, sākas cīņa par tumšmatainās dāmas sirdi. Runāja, ka viņa būtu varējusi apprecēties ar jebkuru vīrieti, un pielūdzēju sarakstā bija gan prinči, gan turīgi biznesmeņi, kā arī Vinstons Čērčils, kuru aktrise atraidījusi, sakot, ka viņam jau nu nekāda dižā karjera nespīd. Etela lēma par labu rūpnieka un politiķa Semjuela Pomroja Kolta, slavenā ieroču izgudrotāja brāļadēla, dēlam Raselam. Laulībā piedzima trīs bērni. Viņi visi ir izmēģinājuši savus spēkus teātrī vai kino, taču laimes nebija, un no 1923. gada Etela dzīvoja pēc sava prāta, nereti baudot arī aktieru Henrija Deniela un Lūisa Kalherna sabiedrību un tukšojot kārtējo grādīgās dziras glāzi.

Berimoras balss bija lielisks instruments, ko viņa lika lietā arī ikdienā. Kad kāds neveikls žurnālists pavaicāja, kāpēc viņas izrādēs neviens neklepo, Etelas acis dusmās iegailējās: “Viņi vienkārši neuzdrošinās!”, bet, vaicāta par televīziju, viņa nošņāca: “Tā ir elle!” Arī par Holivudu viņai bija savs sakāmais: “Cilvēki nav reāli. Ziedi nav īsti – tie pat nesmaržo. Augļi nav īsti, tie ne pēc kā negaršo. Visa šī vieta ir kliedzošas, bezgaumīgas, murgainas dekorācijas, kas uzceltas tuksneša vidū,” un “Lai sasniegtu panākumus, aktrisei jābūt apveltītai ar Venēras seju, Minevras smadzenēm, Terpsihoras grāciju, Makaulija atmiņu, Junonas figūru un degunradža ādu.”

Viņa nomira dažas nedēļas pirms savas 80. dzimšanas dienas, un par leģendāriem ir kļuvuši viņas pēdējie vārdi – tikpat kategoriski kā visa Etelas Berimoras dzīve un karjera: “Vai visi ir laimīgi? Es gribu, lai visi ir laimīgi. Zinu, ka es esmu laimīga.”

Džons (1882. – 1942.) bija slavenākais savu vecāku bērns, taču viņa talanta spilgtākais piemērs – lomas teātrī – tā arī nekad nav iemūžinātas uz sudrabainās lentes, savukārt kino nosacītība neļauj ar patieso vērienu novērtēt viņa talantu. Bērnībā gan Džons vēlējās kļūt par karikatūristu, tomēr arī viņam nebija pa spēkam izsprukt no teātra valgiem. Lieliskie fiziskie dotumi un seja, kas viņam sagādāja epitetu Lieliskais profils, Berimoru gan kaitināja, tāpēc viņš bieži slēpās aiz biezas grima kārtas, kas ļāva spēlēt kā mīlētājus, tā Šekspīra kaislību plosītos varoņus. Ņujorkas un Londonas teātra skatītāji gadiem ilgi nespēja pieņemt nevienu citu Hamletu, bet Džons, atskatoties pagātnē, par savu slavenāko lomu skarbi atklāti teica: “Svarīgākais bija tas, ka Džons Berimors, reiz trakulīgs, bezatbildīgs un nemaz ne tik labs komiķis, spēja savākties un smagi strādāt, un Londonas skatītāji slavināt slavināja viņa Hamletu! Vispiekasīgākā Šekspīra publika aplaudēja Džona Berimora Hamletam. Kas tas bija par gandarījumu!” Taču ne jau paštīksmināšanās bija Hamleta panākumu atslēga, jo tieši Džons bija pirmais, kurš šim varonim piešķīra modernu veidolu, un viņa Hamletā bija jaušams gan pēckara džentlmeniskums, gan modernās psiholoģijas studijas. To pašu viņš izdarīja arī ar Ričardu III.

Kino debitējis jau mēmā kino laikā, Berimors ilgi nespēja samierināties, ka viņa varoņi ir bez skaņas, taču, parādoties skaņai, klāt bija cita ķeza – Džons nespēja iet līdzi laikam un atteikties no manierisma, kas tik labi iederējās filmās Doktors Džekils un misters Haids (1920.), Šerloks Holmss (1922.) un, protams, Donā Žuanā (1926.). Tiesa, viņa bankas konts tik un tā ik nedēļu piepildījās ar kārtējiem 30 tūkstošiem dolāru. Bija vēl viena ķeza – alkohols, kas jau drīz atstāja neizdzēšamas pēdas Džona sejā, taču producenti izmantoja pat viņa plostošanu. Piemēram, drāmā Rēķins par šķiršanos (1932.) viņa varonis atgriežas mājās pēc daudziem psihiatriskajā klīnikā pavadītiem gadiem, savukārt komēdijā Vakariņas astoņos (1933.) Džona tēlojums ir līdz mielēm ticams – viņa varoņa aktiera karjera noslīkusi renstelē... Līdzīgi bija arī realitātē, jo Berimors arvien biežāk piedalījās B kategorijas filmās, arvien biežāk spēlēja otrā plāna varoņus, līdz bija novedis sevi līdz finansiālam un fiziskam bankrotam. Tur savu roku pielika arī sausā likuma laikā no Meksikas ievestais nezināmas izcelsmes alkohols un, iespējams, arī Alcheimera slimība. Veselību sagandēt palīdzēja Džona vētrainā privātā dzīve – neskaitāmās dēkas un četras sievas, no kurām visslavenākā ir Doloresa Kostello, kas viņa leksikai bija pievienojusi skarbas notis. Un pat uz nāves gultas viņš nespēja valdīt dziņas, cienīgtēvam paužot, ka nespēj nedomāt par pievilcīgo medmāsiņu. Taču viņa pēdējos vārdos nolasāma arī spītīga uzpūtība: “Mirt? Neviens Berimors nepieļaus, ka ar viņu notiek kas tik ļoti parasts.”

Ironiski, ka Džons Berimors tā arī nekad nebija nominēts Oskaram, un viņam pašam bija trāpīga atbilde – kālab: “Domāju, ka viņi baidījās, ka es uz banketu ieradīšos piedzēries, tādējādi apgrūtinādams gan pats sevi, gan viņus. Taču es tā nedarītu!”

Berimors ir kļuvis par vairāku filmu iedvesmotāju – viņa draugs Erols Flins atveidoja Džonu biogrāfiskajā filmā Pārāk daudz, pārāk ātri (1958.), kuras scenārija pamatā ir Berimora meitas Daienas Blānšas Berimoras sarakstītais romāns. Berimors ir arī prototips Pītera O’Tūla varonim komēdijā Mans mīļākais gads (1982.), un pavisam drīz uz Amerikas kinoekrāniem nonāks drāma Berimors ar oskaroto Kristoferu Plammeru titullomā.

Džona Berimora un Doloresas Kostello bērni arī bija aktieri, taču panākumus sasniegt viņiem neizdevās. Daiena izdarīja pašnāvību 38 gadu vecumā, bet Džona Drū Berimora (1932. – 2004.) viduvējā karjera aprāvās pavisam strauji – jau 50. gadu vidū viņš pārcēlās uz Eiropu, lai naudu pelnītu tur un nokratītu Berimoru vārda nastu, kas viņa dzīvi jau kopš piedzimšanas palika zem mikroskopa. Viņš bija sava tēva cienīgs dēls – bravūrīgs dzīvesveids, uzdzīve un sievietes, atsvešinātas attiecības ar vecākiem un neizprotamas – ar mīļotajām. Viņa trīs sievas bija aktrises, arī bērni strādā gan teātrī, gan kino, taču tobrīd, kad Džonam vēl visas durvis bija vaļā, viņš jau zināja: “Manu aktierspēli nevajadzētu salīdzināt ar tēva talantu. Ir grūti, ka cilvēki no manis pieprasa, lai dzīvoju tāpat kā viņš.” Kautiņi, cietumsods, 60. gados narkotiku ēra un vientulība mūža galā, kad Berimors varēja pārvietoties vairs tikai ratiņkrēslā, vēža sagrauto vīru vajāja pagātnes atmiņas, realitātē neielaižot pat paša bērnus.

Turpinot tradīcijas

Drū Berimora (1975.) tēva mūža nogalē apmaksāja viņa rēķinus un mainīja dzīvesvietu, lai būtu viņam tuvāk, taču jāatzīst, ka meitas attiecības ar tēvu bija ļoti sarežģītas jau kopš pašas bērnības. Proti, Drū šūpulī bija ielikts, ka viņa būs aktrise. Pirmo lomiņu kādā TV reklāmā viņa nospēlēja jau 11 mēnešu vecumā, un par zvaigzni meitēnu padarīja krusttēva Stīvena Spīlberga filma Citplanētietis (1982.). Taču tikai retais zināja, kā tas ir, – stiept Berimoru lāstu. Kad tēvs viņas māti – aktrisi un Playboy modeli Džeidu Berimoru pameta, Drū ar visu nācās tikt galā pašai, jo māte viņu uztvēra kā vienaudzi un ņēma līdzi uz ballītēm un klubiem. Kopš deviņu gadu vecuma Drū smēķēja, regulāri devās uz Studio 54, 11 gadu vecumā sāka dzert, 12 gadu vecumā pamēģināja marihuānu, bet jau nākamajā gadā pārgāja uz kokaīnu... Nebija nekāds brīnums, ka Drū sekoja paparaci, un 13 gadu vecumā viņa nonāca klīnikā, lai atbrīvotos no atkarībām, bet, palaista mājās, mēģināja izdarīt pašnāvību. Par savas bērnības pieredzi Berimora uzrakstīja grāmatu Mazā meitene pazudusi, ko izdeva, kad viņai bija 14… Drū karjerā bija iestājusies pauze, kuru, veiksmīgi pārcietusi, viņa pagrieza par labu sev.

Jau 90. gadu vidū Drū spēlēja pie Vūdija Allena, Vesa Kreivena un citiem, bet pēc Čārlija eņģeļiem (2000.) pamodās kā pilntiesīga Holivudas olimpa aktrise ar honorāru – 9 miljonu vērtu čeku. Arvien vilinošāki nākotnes piedāvājumi ļāva pierādīt, ka Drū Berimora ir sava uzvārda cienīga, un par to liecināja arī viņas privātā dzīve. Nepilnu gadu viņa bija precējusies ar Džeremiju Tomasu, mazliet ilgāk noturējās laulība ar Tomu Grīnu, bet pa vidu bija vēl lērums randiņu, puišu un pat divas saderināšanās. Taču nu Drū ir noenkurojusies – ar Vilu Kopelmanu viņa apprecējās šāgada jūnijā, un jau septembra beigās piedzima abu meitiņa Olīvija Berimora-Kopelmane. Drū vārdā ir nosaukta zvaigzne Holivudas Slavas alejā – turpat, kur godināts gan Džons, gan Laionels un Etela, kā arī viņas tēvs, – un tikai laiks rādīs, kādu likteni Dievs būs piešķīris viņas Olīvijai.

Pastaiga.lv / Foto: Bulls Press un no publicitātes materiāliem

Foto: Bulls Press un no publicitātes materiāliem