Džeksons Polloks Barselonā
Ap un virs saviem milzīgajiem audekliem teju kā transā rotējošais Džeksons Polloks, kurš, kādas nezināmas rokas vadīts, šķiežas ar krāsu, radot sajūtu, ka glezno viss viņa ķermenis, – tie ir vieni no spēcīgākajiem mūsdienu mākslas vēstures kadriem. Vienreiz redzēti, vairs neaizmirstami.
“Kad gleznoju, neapzinos, ko daru,” savulaik izteicās leģendārais amerikāņu abstraktā ekspresionisma klasiķis. Viņu, toreiz nevienam vēl īpaši nezināmu mākslinieku, atklāja Pegija Gugenheima, sarīkojot Polloka pirmo personālizstādi Venēcijas Museo Correr. Vēlāk kādā radiointervijā viņš apgalvoja, ka atšķirībā no saviem priekštečiem, kas iedvesmu un motīvus meklēja ārpasaulē, modernie gleznotāji tos atrod sevī – tātad iekšienē. Mākslas darbam ir sava dzīve, un mākslinieka vienīgais uzdevums ir ļaut tai notikt. Polloks pamazām atteicās no ierastā gleznotāja arsenāla – otām, paletes utt., gleznojot ar kociņu, cietu krāsotāja pindzeli, rokām vai vienkārši krāsu lejot, izspiežot no tūbiņām uz audekla. Viņa gleznās nav konkrētu tēlu, tajās valda enerģētiski uzlādēts haoss. Visu savu dzīvi Polloks pavadīja, cīnoties ar saviem dēmoniem, kurus tā arī neuzveica, un gāja bojā autokatastrofā.
Džeksons Polloks
Polloka vētrainās attiecības ar sievu, gleznotāju Lī Krasneri, ir viens no mākslas pasaules trauksmainākajiem mīlas stāstiem. Kad viņi satikās, Lī bija krietni pazīstamāka, taču izlēma palikt otrajā plānā, ziedojot savu karjeru vīra ģēnijam. Iespējams, bez viņas nebūtu bijis arī Polloka.
Līdzās Pollokam izstādē Barselonā, Žuana Miro fonda telpās skatāmi arī Īva Kleina, Brūsa Naumana, Endija Vorhola, Saburo Murakami u. c. laikabiedru un sekotāju darbi, kas ilustrē laikposmu, kad tika nojauktas robežas – arī starp mākslu un performanci.
Līdz 24. februārim Fundación Joan Miró, Parque de Montjuïc s/n, Barcelona, www.fundaciomiro-bcn.org
