Tik daudzu cilvēku sapnis - nofotografēties ar nedzīvu slavenību

Pētnieki atzīst – mūsdienu cilvēks nav zaudējis tieksmi uz nekrofiliju – ne tās perversajās formās, ne arī sadzīves līmenī. Nekrofiliju var uztvert arī kā fetišisma paveidu, un, ja no šā aspekta palūkojas uz mūsdienu tradīcijām – mirušo piemiņas dienu, bēru fotogrāfijām, kapu kultūru u. c., tad nākas atzīt, kaut negribīgi, ka katrs var sevī atrast kādu nekrofilijas atspulgu. Starp citu, vārdu nekrofilija no grieķu valodas (nekros – mirušais, philia – mīlestība) 1850. gadā darināja beļģu psihiatrijas pionieris Žozefs Gislēns, un sākotnēji šis vārds tika traktēts kā vispār mīlestība uz nedzīvām lietām.

Liecības par, tā sacīt, dzīvo uzmākšanos mirušajiem atrodamas ļoti senos artefaktos un rakstu avotos. Tā sengrieķu vēsturnieks Hērodots 5. gadsimtā pirms mūsu ēras rakstīja interesantas lietas par seno ēģiptiešu balzamēšanas tradīciju. “Augsta stāvokļa vīru sievas, kad viņas nomirst, netiek uzreiz dotas balzamēt, tāpat arī sievietes, kas ir ļoti skaistas vai lielākā cieņā nekā citas; tikai trešajā vai ceturtajā dienā pēc nāves (un ne agrāk) viņas tiek nogādātas pie balzamētājiem. Viņi tā dara tāpēc, lai balzamētāji neapgānītu sievietes, jo, kā viņi saka, viens no viņiem reiz esot pieķerts to darām ar nesen mirušas sievietes līķi, un viņa amata brālis par to ziņojis.” Pēc dažu dienu paturēšanas karstumā iegūtais specifiskais aromāts bija garantija, ka kāda neķītra balzamētāja zaglīgās roķeles negrābstīsies, kur nevajag. Starp citu, arī mūsdienās retumis dzirdēts par nekrofilijas gadījumiem morgos un apbedīšanas birojos.

Citādi, ja nekrofila tieksme piemīt pašam ķēniņam. Kurš uzdrošināsies iebilst? Viena no daudzajām leģendām par cietsirdīgo ķēniņu Hērodu vēsta, ka viņš savu nogalināto sievu Mariamni septiņus gadus turējis iebalzamētu medū. Viņš lika sodīt sievu ar nāvi 29. gadā pirms mūsu ēras, nepatiesi apsūdzot mēģinājumā to noindēt. Talmudā, jūdaisma svarīgākajā tekstā, ir atsauce uz šo notikumu. Pēc Mariamnes nāves Hērods vairākus mēnešus ļoti sērojis, tāpēc arī nav spējis viņu apbedīt. Ir uzskats, ka viņš varēja izmantot sievas līķi, lai piepildītu savas dzīvnieciskās tieksmes, tāpēc ebreju reliģiskajā literatūrā nekrofilija tiek nicinoši saukta par Hēroda aktu. Ņemot vērā citas Hēroda izdarības, tostarp trīs savu bērnu nogalināšanu, un zinot viņu kā vienu no nežēlīgākajiem valdniekiem cilvēces vēsturē, tas nudien nepārsteidz.

Taču ne visām senajām tautām mironis bija tabu. Pamatīgu intrigu vēsturniekiem ir sagādājuši moče jeb močika cilts podi. Moče ir Dienvidamerikas kultūra, kas pastāvēja pirmskolumba laikā (1.–8. gadsimtā) Peru piekrastes teritorijā. Arheologu atrastā moče keramika radīja diezgan lielu sensāciju – dzimumakta veidi tur bija pārstāvēti visplašākajā spektrā: sākot ar orālo un anālo seksu un beidzot ar skeletiem, kas kopojas ar dzīvajiem. Zinātnieki vēl nav atraduši viennozīmīgu izskaidrojumu šim keramikas seksuālajam novirzienam – savdabīga rokasgrāmata, zināšanu un kultūras normu nodošana nākamajām paaudzēm?

Seržanta Bertrāna kapeņu stāstiņi

Lai arī cilvēce pazinusi visādas seksuālas novirzes jau kopš šūpuļa, to pētīšana sākās tikai 19. gadsimtā. Interese par to bija sakāpināta, un, kad 1886. gadā viens no seksoloģijas pamatlicējiem, vācu psihiatrs Rihards fon Krafts-Ebings izdeva savu slaveno grāmatu Seksuālās psihopātijas, tās popularitāte bija milzīga, neraugoties uz to, ka daļa bija rakstīta latīņu valodā – lai nemulsinātu to auditoriju, kas nav mediķi. Pateicoties grāmatā aprakstītajiem simtiem dažādu seksuālo noviržu gadījumu – kādi pirms tam nekad nebija publicēti, tā nav zaudējusi savu nozīmi arī mūsdienās. Krafts-Ebings pirmo reizi apraksta un ievieš sadisms, mazohisms, zoofilija, kā arī bertrānisms, kas nosaukts slavenā nekrofila, seržanta Bertrāna vārdā un ir nekrosadisma sinonīms.

Nekrosadisms jeb sadistiskā nekrofilija ir dzimumtieksme pret cilvēku un dzīvnieku līķiem un nepārvarama vēlme tos apgānīt: uzšķērst, nogriezt sieviešu krūtis, izņemt dzimumorgānus, sadalīt gabalos u. tml. Franču seržanta Bertrāna gadījums šajā ziņā ir klasika. Seržants jau kops 13 gadu vecuma bija nodevies seksuālu izvirtību fantāzijām un onanēšanai to laikā, bet vēlāk juta nepārvaramu tieksmi šīs fantāzijas piepildīt. Sākumā viņš nogalināja suņus un masturbēja pie to līķiem. 1847. gadā Bertrāns Parīzes kapsētā pie sava garnizona pamanīja pusaizbērtu kapu – viņam uznāca spēcīgas galvassāpes, sirdsklauves un maniakāla vēlme kapu atrakt. Atracis kapu un izvilcis līķi, seržants neatrada neko citu, ar ko to sadalīt, kā kaprača lāpstu – niknuma lēkmē viņš lika to lietā.

Pāris nākamos gadus Bertrāna dzīve ieguva to pavērsienu, kas garantēja viņam vietu medicīnas vēsturē. Ik pēc nedēļas stipras galvassāpes viņam signalizēja, ka jādodas savā misijā uz kapiem. “Reizēm es izraku pa desmit, piecpadsmit līķiem vienā naktī,” vēlāk tiesā liecināja seržants. “Es tos izraku kailām rokām, kas kļuva savainotas un asiņainas no tā, ko man nācās ar tām darīt, bet mani tas neuztrauca, kamēr nebiju ticis līdz līķim...” Izvilktos miroņus Bertrāns masturbēdams sagrieza gabalos ar zobenu vai nazi, pēc tam gabalus salika atpakaļ zārkā un apraka.

Vienā skaistā jūlija naktī seržants izvilka lielo laimestu – sešpadsmit gadu vecas meitenes mirstīgās atliekas. “Es noklāju viņu ar skūpstiem un kaislīgi kļāvu pie sirds. Tas, ko var izjust, pārguļot ar dzīvu sievieti, nav nekas salīdzinājumā ar manu gūto baudu. Stundas ceturksni pēc tam es kā parasti sadalīju līķi gabalos, izņēmu iekšas un tad atkal to visu apraku,” atcerējās Bertrāns.

Turpmāk viņš vienmēr praktizēja seksu ar līķi – gan sievietes, gan vīrieša, gan dzīvnieka. Taču, kā viņš pats vēlāk atzinās, lielāko baudu viņam sagādājusi līķa sadalīšana, jo tieši tās dēļ viņš atracis kapus. Viņa nekrosadistiskie prieki gan ilgi neturpinājās – 1849. gada vasarā Bertrānu notvēra. Atlikušo mūžu viņš pavadīja ārstniecības iestādē.

Nekrofils sievietes ādā

Vēl drausmīgāks ir nekrosadista tips, kura apmātība aiziet līdz slepkavībai. Tāds bija viens no visu laiku pazīstamākajiem nekrofiliem, amerikānis Eds Gīns no Viskonsinas – bēdīgi slavens ar savu cilvēka mirstīgo atlieku kolekciju. Kad Gīnu arestēja 1957. gadā uz aizdomu pamata par vietējā saimniecības preču veikala īpašnieces nogalināšanu, policisti viņa šķūnī atrada šīs sievietes līķi bez galvas, pakārtu aiz kājām un uzšķērstu kā nomedītu briedi. Taču Gīna mājā, kur valdīja neciešama smaka, viņi konstatēja daudz šausmīgākas lietas. Pie sienām bija pakārtas maskas no cilvēka ādas un nocirstas galvas, trauki no galvaskausiem ar nozāģētām virsām, ar cilvēka ādu apvilkti krēsli un lampas abažūrs no cilvēka sejas ādas. Ledusskapis bija piebāzts ar cilvēku orgāniem, tika atrasti deviņi sieviešu dzimumorgāni kurpju kastē, vienā kastrolī atrada sirdi. Kronis visam bija Eda Gīna garderobe no miecētas cilvēku ādas: divi pāri bikšu, veste, uzvalks, josta no sieviešu krūtsgaliem.

Nopratināšanā Gīns atzinās, ka nogalinājis divas sievietes un pēdējo piecu gadu laikā veicis vismaz 40 vizītes vietējos kapos, bet tikai desmit gadījumos atradis, ko meklējis, – pusmūža sieviešu līķus, kas viņam atgādināja paša mirušo māti. Viņš noliedza, ka tam būtu bijis sekss ar līķiem: “Viņas smirdēja pārāk stipri.” Drīz pēc mātes nāves viņš acīmredzot bija pārņemts ar ideju mainīt savu dzimumu – tieši tāpēc bija izgatavojis kostīmu no sieviešu ādas, kurā mēdza staigāt pa māju.

Lai nu kā, tiesa atzina Gīnu par garīgi slimu, tāpēc otru mūža pusi viņš pavadīja attiecīgā ārstniecības iestādē un nomira tikai 1984. gadā, sasniedzis 77 gadu vecumu.

Londonā ap 1888. gadu plosījās tā arī nekad neatklāts sērijslepkava, ko iedēvēja par Džeku Uzšķērdēju. Viņš nogalināja vismaz piecas prostitūtas, kuras uzšķērda un citādi sakropļoja. Taču šā mītiskā slepkavas spējas nobāl padomju kopijas gadījumā – Andrejs Čikatilo, dēvēts par Rostovas uzšķērdēju, ir pats slavenākais PSRS sērijslepkava un nekrosadists. Laikā no 1978. līdz 1990. gadiem viņš veica 53 pierādītas slepkavības (izmeklētāji gan lēsa, ka kopumā bijis ap 65), viņa upuri bija: 21 zēns vecumā no 7 līdz 16 gadiem, 14 meitenes no 9 līdz 17 gadiem un 18 sievietes.

Čikatilo pirmais upuris bija deviņgadīga meitene Jeļena, kuru viņš nogalināja mājā, ko bija nopircis slepus no ģimenes, lai tiktos ar prostitūtām. Ievilinājis tur bērnu, solot uzdāvināt košļājamo gumiju, viņš sākumā gribējis tikai “padraiskoties ar viņu”. Taču meitene sāka kliegt, kad vīrietis viņu mēģināja izģērbt. Čikatilo bailēs sāka viņu žņaugt, un upura agonija izraisīja viņam orgasmu. Pēc divām dienām meitenītes līķi atrada iemestu upē, viņa bija brutāli izvarota un sadurta vēderā. Šī pirmā slepkavība nobiedēja Čikatilo – trīs gadus viņš nevienu nenogalināja. Taču pēc tam sākās sērijveida slepkavības. Ar saviem nākamajiem upuriem maniaks parasti iepazinās autobusu pieturās un autoostās, ar kādu nevainīgu piedāvājumu (parādīt īsāko ceļu, kucēnus, markas, videomagnetofonu u. tml.) iemānīja viņus meža joslā vai citā nomaļā vietā un negaidot metās virsū ar nazi. Uz izkropļotajiem līķiem tika atrasts pat līdz 60 naža dūrienu pēdu, daudziem bija nogriezts vai nokosts deguns, mēle, sievietēm – krūtis, zēniem – penis (ģenitālijas viņš parasti ņēma līdzi un, iespējams, apēda), izdurtas acis – Čikatilo nespēja izturēt savu upuru skatienu. Nogalināto vidū bija ne vien daudz bērnu, bet arī prostitūtas, klaidoņi, alkoholiķi, garīgi atpalikušas personas.

Čikatilo nekrosadista dabu apliecināja fakts, ka viņš, būdams impotents, spēja uzbudināties, tikai nogalinot un redzot upuru ciešanas. “Meitenes kliedzieni un tas, kā viņa kustējās, kamēr es tai dūru, noveda mani līdz seksuālam trakumam,” slepkava liecināja par kādu savu upuri. 1990. gada novembrī – togad Čikatilo bija nogalinājis jau astoņus cilvēkus – viņš tika arestēts, viņu atklāja lielā mērā nejaušības dēļ. Tiesa atzina slepkavu par pieskaitāmu, un 1994. gadā viņam tika izpildīts nāves sods.

Nekrofilijas plašais diapazons

Šie piemēri attiecas uz galējo nekrofilijas izpausmi. Bet ar ko tā vispār sākas? Un kādas vēl ir tās izpausmes?

Salīdzinoši nesenā pagātnē un vēl tagad ir parādības, kas iekrāsojas aizdomīgi nekrofiliskos toņos. Piemēram, vaska figūru muzeji – tūristu iecienīta izklaide, lai nofotografētos kopā ar kādu slavenību – “kā dzīvu”. Reti kurš zina, ka dabiska lieluma un autentiskā apģērbā tērptu vaska figūru veidošana sākusies viduslaikos kā Eiropas karalisko bēru tradīcija. Monarhu bērēs bija paradums apģērbto līķi nest uz zārka vāka, nevis iekšā, kam karstā laikā, protams, bija katastrofālas sekas. Tad līķi uz vāka aizvietoja ar pēcnāves skulptūru no vaska – tā kā tā bija apģērbta, modelēja tikai galvu un rokas. Pēc bērēm vaska figūra parasti tika izstādīta baznīcā, un to varēja aplūkot – par naudu. Savukārt slavenā modelētāja Tiso kundze savu muzeju karjeru sāka ar Lielās Franču revolūcijas laikā giljotinēto aristokrātu, tostarp karaļa un karalienes, pēcnāves masku un galvu veidošanu pēc nocirstajiem oriģināliem.

Par sēru un nāves kulta gadsimtu bieži vien dēvē Viktorijas laikmetu Anglijā. Tad nu gan nekrofilija zēla un plauka pašā sadzīviskākajā līmenī, piekopjot diezgan šķebinošas tradīcijas. Piemēram, par vispopulārāko sēru rotu šajos periodos kļuva rotaslietas ar mirušā cilvēka matiem: gredzeni, aproces, auskari, pulksteņu ķēdes, kaklarotas. Matu māksla – cilvēka matu šķipsnu pīšana, mezglošana un citāda izmantošana rotaslietās – kļuva par dāmu iecienītu aizraušanos.

Vēl viena viktoriāņu ideja bija ciešā saistībā ar fotogrāfijas sākumiem. Proti, lavīnas veidā visus pārņēma vajadzība iemūžināt nelaiķi fotogrāfijā, turklāt tie nebija uzņēmumi ar mironi zārkā. Mātes bildējās ar mirušu mazuli rokās, it kā viņš būtu tikai iemidzis; jaunas meitenes, skaisti saģērbtas un safrizētas, tika fotografētas, guļam gultā vai nostatītas ģimenes vidū, turklāt uz mūžīgā miegā aizvērtajiem plakstiem tika uzzīmētas acis. Pati karaliene Viktorija gulēja kopā ar karsti mīļotā prinča Alberta foto, kas bija uzņemts pēc viņa nāves gultā. Tagad šīs nedabiskās situācijas šķiet gotiskās šausmas, bet – ne visiem. Piemēram, internetā ir mājaslapas, kur izstādītas kolekcijas ar meiteņu fotogrāfijām zārkā...

Pēcnāves portreti un bēru foto tiek praktizēti arī mūsdienās – gan privātajā, gan mediju vidē, un neviens nevar pateikt, cik ētiski vai nekrofili tas ir. Par slavenībām skaidrs – tie ir mūsdienu mediju barība. Lai gan – kad 2012. gadā atklātībā parādījās foto ar amerikāņu popzvaigznes Vitnijas Hjūstones līķi zārkā, sašutuma vilnis pāršalca visu zemeslodi. Arī, kad vienā no Latvijas portāliem parādījās basketbolista Kambalas bērna bēru bildes ar rozā zārciņu, niknu un kauninošu komentāru bija pārpilnam. Latviešiem vispār dominē tradīcija pēc nāves mirušos likt mierā, un pēdējā laikā nav populāri fotografēt aizgājējus un bēres, kā tas bija vēl padomju laikā un agrāk. Patiesībā jaunākā paaudze ir tīri nelaimīga, kad saņem mantojumā vecvecāku foto albumus ar tamlīdzīgām bildēm. Ko ar tām iesākt? Nelaimes un negatīvisma auru no tām sajūt pat tie, kas nav ekstrasensi. Savukārt ekstrasensi iesaka mājās – pie sienas, starp ģimenes fotogrāfijām u. tml. – neturēt tādas bildes, vismaz nekādā gadījumā kopā ar dzīvo attēliem un ne to nelaiķu, kas miruši no smagām slimībām vai vardarbīgā nāvē.

Kāpēc? Ezoteriķi fotogrāfiju dēvē par gaismas hroniku – cilvēks it kā atdod daļu savas enerģijas, kas uz visiem laikiem paliek uz fotogrāfijas. Gaišreģi un dziednieki, pētot cilvēku foto, iegūst par viņiem plašu informāciju. Un šī enerģētika, ar kuru uzlādēts jebkurš portrets, var būt ļoti spēcīga – arī kaitīga, jo caur tiem mājvietā var ienākt negatīvā enerģija no astrālās pasaules.

Kāpēc tomēr cilvēkā mostas nekrofiliskas tieksmes? Ievērojamais 20. gadsimta vācu psihologs Ērihs Fromms rakstīja, ka par nekrofilijas cēloni var kļūt “nospiedoša, drūma gaisotne ģimenē, apātiskums, intereses trūkums par dzīvi, stimulu, mērķu un cerību trūkums, kā arī iznīcības gars sociālajā realitātē kopumā”. Viņš arī atzīmēja, ka viena no nekrofila raksturīgākajām iezīmēm ir tiekšanās pēc cilvēka ķermeņa sadalīšanas un ka tā var izpausties arī ļoti netiešā veidā. “Pazīstu, piemēram, vairākus cilvēkus, kam šī tieksme izpaudās ļoti maigā formā: viņi mīlēja zīmēt uz papīra kailas sievietes figūru, pēc tam atraut zīmējumam rokas, kājas, galvu utt. un spēlēties ar šiem atsevišķajiem zīmējuma fragmentiem,” raksturoja Fromms. “Šī nevainīgā spēlīte patiesībā izpildīja ļoti nopietnu funkciju, apmierinot alkas pēc ķermeņa sadalīšanas.”

Psihiatri un citi speciālisti jau sen ievēroja, ka nekrofilija neaprobežojas tikai ar tās galējo izpausmi, kas definēta medicīniski. Bet kā atdalīt šīs maigās formas? Dažādi mēģinājumi klasificēt nekrofiliju un tās apakštipus izrādījās lielākoties putrojumi. Piemēram, kad tika ieviests jēdziens pseidonekrofils – cilvēks, kam ir pārejoša interese par līķi, bet tas nav viņa seksuālās baudas objekts.

Pirms četriem gadiem ar savu versiju nāca klajā pazīstams Indijas tiesu medicīnas profesors Anils Agravals. Viņš iedalījis nekrofiliju 10 pakāpēs – “balstoties pēc psihoseksuālo traucējumu nopietnības”. Kopumā šī klasifikācija ir vērā ņemams sasniegums, jo strikti nodala atšķirību starp pāriem, kam patīk seksa lomu spēlēs tēlot mirušos, vai apbedīšanas biroja darbinieku, kurš apčamda savu klientu, darba pienākumu pildot, un – sadistisku slepkavu lietoto vardarbību pret sava upura nedzīvo ķermeni. Šis iedalījums ļauj atpazīt šīs būtiski atšķirīgās nekrofilijas formas un arī, iespējams, intensitāti.

Kad sērojam pēc aizgājēja, varētu būt lielāks risks sevi atvērt nekrofiliskam noskaņojumam: nav iespējams atvairīt domas par nāvi un nelaiķa izskatu zārkā; gribas pieķerties lietām – jo īpaši fotogrāfijām, kas saistītas ar mirušo un, iespējams, bērēm; gadās visu savu mīlestību zudušajam cilvēkam izpaust pārspīlētā kapu vietas ierīkošanā un pārāk biežā kapu apmeklēšanā... Dabiski būtu un tā notiek, ka pēc dažiem gadiem šī maigā forma tomēr pāriet. Kā mēdz sacīt – mirušajiem viņu daļa, dzīvajiem – dzīvo daļa.