Igauņu gaišreģe no ekstrasensu cīņām: „Lāsts ir jāizpelnās!”

2010. gadā Rīgā notika Baltijas ekstrasensu atlase par tiesībām piedalīties populārajā Krievijas TV šovā „Ekstrasensu cīņas”. Igaunijas pārstāve Ilona Kaldre kļuva par vienu no diviem uzvarētājiem. Nākamajā gadā viņa cīnījās starptautiskajā šovā „Ekstrasensu cīņas. Kontinentu kari – 3”, kas tagad skatāms Pirmajā Baltijas kanālā. Lai nezustu intriga, neatklāsim viņas izcīnīto vietu. Tomēr tas, ka Ilona iekļuva cīņā, izturot planētas 237 labāko ekstrasensu konkurenci, jau vien liecina par viņas spējām.

Nelaimes gadījums šovā

Visas savas spējas un zināšanas Ilona Kaldre lieliski lika lietā, piedaloties šovā „Ekstrasensu cīņas. Kontinentu kari – 3”. Taču dalība tajā gaišreģei gandrīz beigusies traģiski – igauņu preses izdevums „MK Estonija” gada nogalē vēstīja, ka pēc viena no pārbaudījumiem Ilona nokļuva slimnīcā.

Lūk, kā tas viss noticis. Pamesta māja, kurā ir septiņas istabas, pilnas dažādu šausmu un pārbaudījumu. Ekstrasensiem vajadzēja nojaust, kas katru no viņiem šajās istabās sagaida, un izvēlēties priekšmetu, kas viņiem palīdzēs izglābties, – ugunsdzēšamo aparātu, gāzmasku, lietussargu, siltu apģērbu, gumijas zābakus, cimdus, telefonu.

„Katram cilvēkam ir savas bailes. Bet es visu mūžu esmu baidījusies no uguns,” notikušo atceras Ilona un turpina: „Šajā pārbaudījumā man bija priekšnojauta, ka būs ļoti karsti. Turklāt zināju, ka neizglābšos. Tāpēc sāku satraukties. Es taču varēju atteikties, neiet tajā istabā, bet... Viss, ko atceros, bija spilgts uzliesmojums — eksplodēja gāze. Man apdega seja un mati, bet pats trakākais — pieaudzētās skropstas izkusa un satecēja acīs. Divas dienas ārstējos slimnīcā, taču redze pilnībā tā arī nav atjaunojusies,” „MK Estonija” atklāj Kaldre, kura galu galā šajā ekstrasensu šovā iekļuva finālā.

Piedzimt ar sirdi labajā pusē

Trauslā, apburošā blondīne ar sirsnīgu, bet caururbjošu skatienu, šķiet, spēj ielūkoties dziļākajos dvēseles nostūros, sarunājoties Ilona nespēj noslēpt emocijas un asaras. Viņas klātbūtnē gaiss burtiski uzlādējas ar pozitīvu enerģiju, jo Ilona ir ne vien ekstrasense, bet arī lieliska psiholoģe, kas jūt apkārtējo dvēseles noskaņojumu.

Kaut dzimusi Igaunijas ziemeļaustrumu pilsētā Kivieli, Ilonas Kaldres vecāki nav igauņi, māte ir somiete, tēvs – vācietis. Pēc tēva nostāstiem viņu dzimtā daudzi senči bijuši apveltīti ar īpašām spējām. Kāda radiniece pat pareģojusi Ilonas piedzimšanu. Ekstrasensa spējas piemīt arī Ilonas brālim. “Es savas neparastās spējas apzinājos agri, bet sākumā nezināju, ka tās ir neparastas, man šķita, ka visi redz un jūt, tāpat kā es. Spēlējoties ar vienaudžiem, sapratu, ka zinu, kur jāmeklē bērnu apslēptā manta. Domāju – tas ir ļoti parasti. Tikai vēlāk apzināti sāku slīpēt ekstrasensa maņas,” stāsta Ilona.

Reiz skolas gados Ilona ar draudzenēm aizgājusi pie kādas gaišreģes, taču sapratusi, ka sievietei nav ekstrasensa spēju – viņa tikai pelna naudu. Kopš tā laika Ilona „testē” cilvēkus, kas pretendē būt ekstrasensi, ar dīvainu jautājumu: lai pastāsta par viņas organismu! Tikai ekstrasenss varētu pateikt to, ko ārsti ar izbrīnu konstatēja, viņai piedzimstot, – viņas sirds atrodas labajā, nevis kreisajā pusē.

Pēc izglītības Ilona ir operāciju medicīnas māsa, bet ar ienākšanu profesijā viņai saistītas traģiskas atmiņas. Stāstot Ilona nespēj apslēpt asaras: “Valsts prakse man bija Sāremā salā, slimnīcas operāciju nodaļā. Pie manis uz pārsiešanu nāca cilvēks ar galvaskausa trepanāciju un uzdāvināja šokolādīti, bet es skaidri zināju, ka paies divas dienas un viņš nomirs. Tas bija briesmīgi. Ar katru reizi, kad manas prognozes par nožēlu piepildījās, strādāt kļuva aizvien grūtāk. Es pat nezinu, vai tā ir laime vai nelaime, ka man ir šāda dāvana. No vienas puses, laime, jo varu būt noderīga cilvēkiem, no otras puses, es neko nespēju mainīt, es esmu bezspēcīga. Ielaist sevī svešas sāpes ir ļoti grūti, tāpēc es aizgāju no medicīnas. Man ir smagi par to runāt...”

Kad Rīgā notika „Ekstrasensu cīņu” konkursa atlase, Ilona jau zināja, ko spēj, tāpēc gribēja sevi pārbaudīt, un uzvarēja. Kopš tā brīža sākās Ilonas ekstrasenses karjera, jo līdz tam viņa sevi uzskatīja par cilvēku ar ļoti attīstītu intuīciju. “Es varu nedaudz ielūkoties nākotnē, bet tikai tad, ja tam ir attaisnojums, jo nākotni faktiski nav iespējams mainīt. Reizēm nav slikti zināt, kas tevi sagaida, bet pārsvarā tomēr labāk ļauties liktenim. Es esmu par to, lai katrs pats izdzīvo visus savas dzīves mirkļus un lieki necenšas traucēt nākotni.”

Ilona atzīst, ka nestaigā pa dzīvi kā cilvēks rentgens, lai gan to spētu. Viņai nesagādā prieku uz katra soļa sajust citu cilvēku enerģētiku – tas ir sarežģīti un bīstami, jo ekstrasenss var uzņemt negācijas, destruktīvu spēku. Reizēm informācija pie viņas nāk viegli, tomēr uz iedvesmu vien paļauties nevar, ir speciāli jānoskaņojas un jāvingrinās.

“Nav jau tā, ka es aizveru acis un redzu diapozitīvus vai animācijas filmiņu, drīzāk tās ir domu formas un tēli, kas uzrodas un ko es aprakstu. Kā tas izdodas, es nezinu, arī man pašai tas ir brīnums. Nemēģinu izskaidrot, kā šis fenomens darbojas, es vienkārši ieklausos sevī, mācos un slīpēju prasmes. Jebkurš talants ir jāattīsta: ja neko nedarīsi, tas pārplīsīs un pazudīs kā ziepju burbulis. Palūkojieties uz bērniem. Ikvienam ir talants – viens zīmē, otrs dzied, bet, ja vecāki to nepalīdz attīstīt, liesmiņa apdziest.”

Kad cilvēki atnāk pie ekstrasensa, viņi grib dzirdēt kaut ko cerīgu. Un ekstrasensam ir milzīga atbildība, sevišķi, ja viņš redz ko sliktu nākotnē. Kur ir robeža attiecībā uz viņa iejaukšanās tiesībām? “Ja liktenī kaut ko var mainīt, es brīdinu un piedāvāju vairākus variantus, lai cilvēks pats izvēlas, kuru ceļu iet. Dzīvē, tāpat kā pasakās, ir trīs varianti – taisni, pa labi, pa kreisi. Svarīgi lēmumi par savu dzīvi ir jāpieņem pašam, tos nevar pārlikt uz ekstrasensa pleciem un cerēt, ka viņš dos gatavu atbildi. Ja ir patiesi nodomi, cilvēks daudz ko spēj, arī mainīt briesmīgo rezultātu, kāds varēja būt. Jā, ir gadījumi, kad liktenis ir dzimtā ierakstīts un mainīt notikumus nav iespējams; lai kā cilvēks no tiem izvairītos, viņš tik un tā nonāk pie viena rezultāta. Kad ir šāds zīmogs, es nesaku cilvēkam, jo man gribas ticēt, ka brīnumi tomēr notiek neatkarīgi no tā, ko redzu es un ko izdara cilvēks.”

Protams, pie ekstrasensa jau nenāk laimes brīžos, bet tad, kad cilvēks nespēj rast izeju no dzīves situācijas, kad sāp, ir piedzīvota traģēdija, tuvinieka nāve. Gaišreģa emocionāli intensīvais darbs ar cilvēka smalkajām enerģijām iztukšo viņu pašu.

“Pirmām kārtām es esmu cilvēks, sieviete un tikai tad ekstrasenss, tāpēc man nav sveša visa emociju gamma. Arī es nogurstu, raudu, meklēju izeju no sarežģītām situācijām. Lai atjaunotos, man nepieciešana vienatne, tad es it kā ieeju sevī un attīros ar meditācijām, klusēšanu un ūdeni. Ūdens ir ļoti tuva un svarīga stihija, kas iedarbojas pozitīvi un nomierinoši. Es dodos relaksēties pie jūras, gūstu prieku no skaistiem dabas skatiem. Es neesmu izņēmums – siltums, kas apņem, ūdens un dabas varenība uzlādē daudzus cilvēkus.”

Piedaloties starptautiskajās ekstrasensu cīņās Ukrainā, Ilona pārliecinājās, ka teju ikviens uzskatīja: viņa neveiksmēs vainojams lāsts, kaimiņienes ļaunā acs vai skaudība. Patiesi, ticība lāstiem, ļaunai acij, noskaudumiem un enerģētiskiem kaitējumiem pēdējā laikā kļuvusi visai izplatīta. Ilona tomēr apgalvo, ka ar lāstiem nav tik vienkārši, tie nemaz tā apkārt nemētājas. Lāsts ir jāizpelnās, to nevar uzsūtīt kuram katram, kā ienāk prātā.

“Lai lāsts pieliptu, cilvēkam ir jābūt ļoti vainīgam likteņa priekšā,” stāsta Ilona. “Lielākajai daļai cilvēku lāsts ir tāda izdevīga pozīcija, uz kuru novelt paša kūtrumu un neizdarību. Cilvēks grib būt laimīgs, bet, lai sasniegtu savus mērķus, negrib rīkoties, mācīties, pārvarēt grūtības. Gan lāsti, gan ļauna acs eksistē, bet ne tādos apmēros, kā tas uzpūsts. Zinu briesmīgas situācijas, kad vesela dzimta ir tā nolādēta, ka vairākās paaudzēs nomirst visi zēni. Lai to novērstu, ir jāzina savas saknes, vēsture un jāatrod īstais lāsta cēlonis.”

Mūsdienās cilvēkos ir daudz negāciju un agresijas, kas dažādās formās izlaužas publiskajā telpā. Vai lāstu var uzlikt nejauši, kaut ko sliktu nodomājot par otru cilvēku? Ekstrasense to apstiprina: “Ja cilvēks ir atbilstošā emocionālā stāvoklī, viņa raidītie negatīvie signāli patiešām var trāpīt cilvēkam, kurš tajā brīdī kaut kāda iemesla dēļ ir uzņēmīgs. Tāpēc cilvēkiem ir jāatbild ne vien par saviem darbiem un vārdiem, bet arī par domām un sekām, ko tās var izraisīt. Ir jābūt atbildīgam par to, kādu vēstījumu raidi ap sevi un Visumā. Vēlot otram ļaunu – neveiksmi, slimību, nāvi, jāsaprot, ka doma kā bumerangs atgriezīsies un trāpīs, ja ne tev, tad bērniem vai mazbērniem. Liktenis izvēlēsies laiku un atradīs vājāko vietu, kurā atmaksāt senu pāridarījumu.”

Sevišķi jūtīgiem cilvēkiem, kuriem sirds sažņaudzas un kļūst slikti katru reizi, kad kāds uzmet naida pilnu skatienu vai pasaka sliktu vārdu, Ilona iesaka nēsāt rotaslietas no dabiskiem akmeņiem. Viņai pašai īpaši patīk avanturīns – zaļgans akmens, kas dod spēku, drosmi, aizsargā un gādā par labu noskaņojumu.

Ilona saka, ka akmeņiem ir lieliskas īpašības, tikai jāprot ar tiem pareizi apieties. “Lai izvēlētos piemērotu akmeni, pietiek ar intuīciju, jo katrs cilvēks pats vislabāk zina, ko viņa dvēsele pieņem, ko – ne. Piemēram, jūs pievelk un priecē topāza gaiši zilā krāsa, bet atgrūž sarkanbrūns rubīns – jāieklausās intuīcijā,” teic Ilona.

Viņa arī pamāca, kā sākumā ar akmeni sadraudzēties. Tas jānomazgā tekošā ūdenī, kas aizskalo visu negatīvo, tad jāļauj akmenim atpūsties un jāpieradina pie cilvēka enerģētikas, noliekot to netālu no atpūtas vietas. Pēc divām, trim dienām, kad sajūt vēlmi paņemt akmeni, tas sāk iedarboties. Vienu akmeni nedrīkst nēsāt pārāk ilgi, tam jāļauj atpūsties. Akmeni, kas palīdzējis atbrīvoties no slimības, saudzējis grūtā brīdī, nedrīkst atdot, dāvināt vai pārdot. Tie, kas saņēmuši triecienu cilvēka vietā un ieplaisājuši, ir jāatdod zemei.

“Daži dumji cilvēki nes uz lombardu dārgakmeņus, bet citi nopērk, nezinot kāda ir rotaslietas enerģētika. Ģimenes dārglietas nevajadzētu ieķīlāt, jo tās ģenētiskā līmenī nes sargājošu enerģētiku,” brīdina Ilona. “Ja gadījies, ka kāda lieta tikusi ieķīlāta, ļaujot ģimenei grūtā brīdī izdzīvot, tā jāizpērk. Ja tā nonāk svešās rokās, ģimeni var piemeklēt lieli zaudējumi.”

Jāatbild par domām un senču grēkiem

Nereti vecvecāki nodod mazbērniem savus laulības gredzenus – vai to darīt ir labi? Viss ir vienkārši: ja vecvecāku laulība patiesi bijusi laimīga un viņi ar atvērtu sirdi un labām domām šo laimes daļiņu grib nodot tālāk, to var darīt. Savukārt, ja laulībā gājis kā pa celmiem, labāk tomēr, ka jaunie pērk jaunus gredzenus, jo katrai ģimenei ir sava laime, sava enerģētika. Gaišreģe saka: gredzens ir iešana pa apli, tāpēc labāk visu sākt no jauna, neizdzīvojot vēlreiz savu senču likteni.

Taču kā īsti ir ar tiem senču grēkiem – vai mums dzīves laikā jāatbild par tiem? Ilona zina situācijas, kad bērniem nācies atbildēt par senču nodarījumu. Kādā desmit bērnu ģimenē traģiski gāja bojā visi bērni – viņi cits pēc cita noslīka. Palika viens vienīgs puisis, kurš atbrauca pie Ilonas. Gaišreģe ieraudzīja, ka puiša vecvecmāmiņa noslīcinājusi jaundzimušo un tieši šī paaudze maksā par briesmīgo nodarījumu.

“Toreiz es nespēju palīdzēt šim jaunajam cilvēkam, es skaidri redzēju, ka nāvi viņam atnesīs ūdens, un pati briesmīgākā prognoze piepildījās pēc divām nedēļām: viņš dzēra ūdeni, aizrijās un nomira... Lāsts tika realizēts, un dzimta beidza pastāvēt,” Ilona atceras. “Lai nāktu atmaksa, ir jābūt daudzām sakritībām. Daudzi kara laika nodevēju, slepkavu bērni dzīvo cepuri kuldami, liktenis viņus nav sodījis, bet, ticiet man, pienāks laiks, kad kauliņi iekritīs tā, ka kāds par to maksās un dārgi.”

Ilona tomēr atzīst: ja cilvēks patiesi vēlas, dzīvi var iebīdīt citās sliedēs. Vispirms pagātnes notikumi kā puzle jāsaliek kopējā bildē, atklājot, kur bijuši sarežģījumi, kur cilvēks kļūdījies, un, kopīgi padomājot, ko vajadzētu uzlabot, sakārtot. Kompleksu palīdzību cilvēkam var sniegt ekstrasenss, strādājot kopā ar psihologu, jo te ir psiholoģiska problēma: uzskatot, ka pienācis laiks maksāt par pagātnes grēkiem, cilvēks pats sevi dzen krātiņā.

Gaišreģe mierina arī, ka lāstu un ļaunu aci ir iespējams noņemt un tas noteikti ir jādara, tomēr tie ir reti gadījumi. Kā atšķirt lāstu no paša nolaidības? Igauņu ekstrasense aicina nesatraukties, ja piemeklē dažādas nelaimes un neveiksmes, tas notiek nevis uzlikta lāsta dēļ, bet tāpēc, ka tādas ir dzīves likumsakarības.

“Nopietni par lāstu jāsāk domāt, ja ar jums kaut kas slikts atgadās biežāk nekā ar pārējiem, ja tā jau ir sistēma. Par lāstu var sākt domāt cilvēks, kuram fatāli neveicas, kurš cieš jau kopš bērnības, nereti nonāk uz dzīvības un nāves robežas, mīklainos apstākļos zaudē tuviniekus,” Ilona dod norādes.

Par lāstu var liecināt arī organisma reakcija uz dārgmetāliem. Nav laba zīme, ja uz pirksta, kurā bijis zelta vai sudraba gredzens, paliek tumša līnija. “Paņemiet laulības gredzenu un pārvelciet ar to pār seju. Ja parādās pelēka līnija, kaut kas ar jums nav kārtībā,” viņa iesaka. “Es neieteiktu nodarboties ar pašārstēšanos, ir jāmeklē speciālists. Nezinot dažādas nianses, jūs nevarat, piemēram, paņemt kārtis un sākt zīlēt, jo viena un tā pati kārts var nozīmēt dažādas lietas. Jūs varat izvilkt nāves kārti, ieprogrammēt sevi un patiešām nomirt, tāpēc labāk nevajag virināt durvis, kuru atslēga jums nav uzticēta.”

Vaicāta par vēl viena lāsta – bezlaulības vainaga – eksistenci, Ilona pasmaida: “Ja teikšu, ka ir, tas izklausīsies pēc vientuļu sieviešu programmēšanas.” Viņasprāt, sievietes nereti izturas tā, ka vīrieši sabīstas un bēg, taču tajā nav nekādas maģijas. Nespēju atrast partneri nevajag saistīt ar ezoteriku.

“Es gribētu aicināt sievietes: nokāpiet no debesīm un pamaniet, ka vīrieši ir tādi paši cilvēki kā mēs! Visām nepietiek prinču, ir jāiemācās saredzēt cilvēka labās īpašības, jāpierod pie viņa un jāiemīl. Gadās, ka gudra, skaista, labi audzināta sieviete ar lielisku karjeru nekādi nespēj sakārtot savu privāto dzīvi. Jā, iespējams, ka speciālā rituālā viņai uzlikts bezlaulības vainags. Tomēr arī šis lāsts ir jānopelna, ir jābūt iemeslam, kāpēc tas darbojas. Kad to izdodas saprast, apburto loku var pārraut.”

Vienmēr interesanti zināt, kā ekstrasenss jūt paralēlo pasauli, vai sarunājas ar eņģeļiem. Nu nē, Ilona nav medijs, kas sarunājas ar mirušo dvēselēm, bet, piemēram, vakar viņa bijusi apbedījuma vietā, kur redzēja noklīdušu dvēseli. Tā atradās starp divām pasaulēm, tai nebija miera, jo bija palicis kaut kas būtisks, neizteikts dzīvajiem. Bieži nemierīgas dvēseles pie tuviniekiem atnāk miegā, cenšas kaut ko paskaidrot, bet tie nesaprot. Šādos gadījumos Ilona var palīdzēt sazināties ar dvēselēm.

Reiz Igaunijā pie viņas ieradās čigānu ģimene. Vienai meitai bija krūts vēzis, un sapņos pie viņas nāca mirušais tēvs, cenšoties kaut ko pateikt. Ģimene gribēja zināt, vai tēva ierašanās ir kaut kā saistīta ar jaunās sievietes slimību.

Gaišreģe atceras: “Iemesls man atklājās ļoti ātri. Es sazinājos ar mirušā cilvēka dvēseli, kas atradās turpat, dzīvoklī, jo pie sienas bija piekārts liels viņa portrets, bet bēru bildes bija saliktas kopā ar bērnu un kāzu bildēm, ko kategoriski nedrīkst darīt, bēru bildes ir jāglabā atsevišķi. Mirušā dvēsele man sacīja: “Mani zobi.” Es pagriezos pret jauno sievieti un teicu: “Aleksandra, tas ir savādi, bet jūsu tēvs prasa savus zobus, ko tas nozīmē?” Sieviete momentāni nobālēja un pielēca kājās. Izrādījās, ka viņa tēva zelta zobus bija pārkausējusi, uztaisījusi krustu un nēsāja ķēdītē uz kakla. Cik vienkārši: tēvs gribēja savus zobus, jo viņu apglabāja bez tiem!”

Ilona atgādina, ka visas intīmās lietas, ko cilvēks ikdienā lietojis, ir jāieliek zārkā. Protēzes, brilles, kruķi u. c. Tā ir elementāra patiesība, ko mūsu senči zināja gadu tūkstošiem. Pēc gaišreģes ieteikuma, ģimene vēlreiz izkausēja zobu zeltu un nodeva to labdarības fondam, kas palīdz vēža slimniekiem. “Notika brīnums – sieviete turpināja ārstēties un atveseļojās. Mēs paguvām laikā. Bija patīkami, ka čigāni, kuri kopš senseniem laikiem nodarbojas ar zīlēšanu, vērsās pie manis,” piebilst Ilona.

Ilona saka: tie, kam nav dots, nekad neredzēs starp šo un viņu pasauli klejojošu dvēseli. Cilvēki ar attīstītu intuīciju var sajust, sadzirdēt vai ar acs kaktiņu ieraudzīt kaut ko savādu – nomaldījusies dvēsele dod zīmes, ka ir te.

“Kāda sieviete vakarā atgriezās mājās, nolika uz galda mašīnas atslēgas, bet pēc brīža to nebija. Viņa pārmeklēja visu māju, nekā. Nākamajā rītā atslēgas bija vietā. Tā sieviete zināja, ka pirms dažiem gadiem mirusī mamma ir viņas sargeņģelis. Es ierados tajā mājā, un noskaidrojās, ka mamma patiesi neiet projām un sargā meitu, kamēr viņa nav apprecējusies, jo viņu saikne dzīves laikā bija ļoti cieša un tāda palika arī pēc mātes nāves. Ja sapnī redzat mirušu radinieku, noteikti aizejiet uz viņa kapa vietu, nolieciet ziedus un sveci, kas ir īpašs atribūts – pavadonis starp divām pasaulēm, jo caur sveces liesmu mirušais redz jūs šajā pasaulē,” ekstrasense mudina.

Attiecībā uz reinkarnācijas teoriju Ilonai ir savs skatījums: “Man jāapbēdina – ne visiem lemts piedzīvot reinkarnāciju. Daļa pārdzims, daļa aizies citā pasaulē, daļa aizies uz neatgriešanos, jo atmirs arī dvēsele. Ir cilvēki, kas jūt, ka dzīvo ne pirmo reizi. Bērni vispār ir pilnīgi apbrīnojami! Manā skatījumā visi bērni ir ekstrasensi, jo dabiski dzīvo vairākās, paralēlās pasaulēs. Mamma ienāk istabā un redz, ka bērns runā un rotaļājas ar kādu. Bērni var pastāstīt par vietām, kur reiz bijuši, un pārbaudot izrādīsies, ka viņiem ir taisnība.

Cilvēka dvēseles dzīvju skaits ir atkarīgs no misijas, jo pašās beigās mūs izmētās pa dažādām vietām Visumā. Zeme ir vieta, kur mēs atnākam katrs ar savu uzdevumu un satiekamies. Dažreiz, ja uzdevums nav izpildīts, mūs atgriež atpakaļ uz Zemes. Vienam tas var būt sods, citam – balva, atkarībā no tā, kā cilvēks iepriekš izpauda sevi, tāpēc vienmēr ir jāsteidzas darīt labu, jādzīvo ar labām domām.”

Dažādu dziednieku, magu, ekstrasensu ir ļoti daudz. Kā izraudzīties īsto, kuram uzticēt savas bēdas un sagaidīt atbalstu? “Pret sevi ir jāizturas saudzīgi, ne katram ekstrasensam var uzticēt savas problēmas. Nezinošs cilvēks ne vien nepalīdzēs, bet izdarīs vēl sliktāk,” domā Ilona. Viņasprāt, cilvēks, kurš pretendē saukties par ekstrasensu, nedrīkst sēdēt mājās, sakot: es neiešu uz konkursiem, semināriem, konferencēm, es neko nemācīšos, jo esmu pārāks par to visu. Ja cilvēkam ir dotības, tās ir jāslīpē un jāpierāda. Ja viņš patiešām spēj vairāk nekā citi, tas nav jāslēpj, bet jāafišē. Nekustēties ne no vietas un apgalvot, ka esi ekstrasenss, ir smieklīgi.

“Pie tiem, kas kaut ko ir sasnieguši un pierādījuši sevi, droši var iet, bet ar tiem, kas avīzēs publicē sludinājumus, vajadzētu uzmanīties,” domā Ilona. “Protams, ne visi ir šarlatāni, ir vecmāmiņas, kas ārstē ar lūgšanām, ticību, savas sirds un dvēseles siltumu un patiesi spēj palīdzēt. Ir cilvēki ar pozitīvu enerģētiku, kas spēj dziedēt, lai gan paši nenojauš, kā tas notiek.”

Ilona atzīst, ka patiesībā kritērijs ir viens: vai pēc tikšanās ar ekstrasensu kļūst labāk vai ne. To, vai cilvēks ir patīkams, vai ir vēlme ar viņu sarunāties, intuitīvā līmenī mēs apjaušam ļoti ātri, jo notiek enerģiju apmaiņa. “To var salīdzināt ar divu mīlošu cilvēku apskāvienu, pēc kura abiem kļūst vieglāk, labāk, un dzīve top skaista,” pasmaida ekstrasense. Toties, ja sajūta nav komfortabla, sirds ir smaga un pēc sarunas problēma nospiež vēl smagāk un gribas iet projām, tā arī vajag darīt, jo, visticamāk, šis cilvēks nespēj palīdzēt.

“Jebkurai komunikācijai ar ekstrasensu ir jādod pozitīvs rezultāts – jums jāgrib kustēties, pasmaidīt, dzīvot, bet, ja ir pretēji, ekstrasenss nav pelnījis jūsu uzmanību. Nevajag tikties ar cilvēkiem, kas jums nav patīkami. Nevajag eksperimentēt, labāk sakārtojiet prioritātes,” aicina Ilona, piebilstot, ka nereti cilvēki skrien pie ekstrasensa ziņkāres vai modes pēc.

„Patiesās Dzīves” lasītājiem Ilona Kaldre grib novēlēt mīlestību, jo tā ir galvenais burvis, kam viss ir pa spēkam. “Ja mēs viens otru, savus tuviniekus un draugus apķersim mīlestībā, ticiet man, notiks lielas lietas. Esiet tas vai tā, kas jūs esat, jo katrs cilvēks ir pilnīgi unikāls, katrs savā veidā.”