Valmieras aktrise Devīte: "Domājat, viegli būt UgunsGrēka Zentai?"
Nu, dumjš bez gala! Tā par skatītāju mīlēto UgunsGrēka Zentu saka tās atveidotāja aktrise Regīna Devīte. Viņai patīk vērot plazmas izvirdumus uz Saules, meklēt egles, kas smaržo pēc citrona, un gatavot Adventes vainagus. Taču – kāds no viņas pašapziņas ziloņiem vienmēr nometas uz ceļiem, un tad noturēt pasauli ir ļoti grūti.
Regīna braukā no Valmieras, kur teātrī ir izrāžu vadītāja un reizēm arī kādu lomiņu dabū, uz Rīgu, kur filmējas seriālā. Dēls izaudzis, un laika ir daudz. Lai to aizpildītu, Regīna pirms vairākiem gadiem iestājusies vides gidu kursos. Skatoties uz Zentu, retam ienāk prātā, ka Regīna varētu saknē būt tik ļoti atšķirīga – mazliet ierāvusies sevī, ārēji pelēkāka, klusāka – visu krāšņo iekšējo pasauli, kaislības un dzīves mīlestību noglabājusi aiz vērotājas skatiena.
Draudzene ziemeļblāzma
– Kā sadzīvo ar tautas mīlestību, kas tā masveidīgi pirms dažiem gadiem nobruka pār tavu galvu?
– Ļoti normāli. Paldies Dievam, tas notika vecumā, kad, man šķiet, varbūt ir vairāk prāta nekā jaunībā, kad cilvēks var apreibt no tā visa. Zinu, ka tautas mīlestība – tagad ir, bet...
– Jā, daudzkārt to esmu redzējusi – vienkārši aizmirst. Un nedomāju, ka tas, par ko esmu izpelnījusies, ir kut kas ļoti paliekošs. Tas ir tā – cilvēka mirkļa priekam.
– Bet tas droši vien klusos ziemas vakaros tevi tomēr noveda pie filozofiskām pārdomām, kā vispār ir ar to veiksmi – kad par to jācīnās, jālien tuvāk rampu gaismām vai jāļaujas dzīves upei, un gan jau tā kaut kur aiznesīs...
– Protams, domāju. Bet man šķiet, ka galvenais ir darbs – jebkurā profesijā, arī aktierim. Ja strādāsi, tas varbūt nepaliks bez rezultāta.
– Protams. Man viegli runāt, es no paplātēm varbūt esmu tikusi drusku tālāk, bet neviens jau nevar nospēlēt karali viens pats. Gribas jau galveno lomu, bet varbūt nemaz nav tik traki. Man, piemēram, dažas pēdējo gadu lomas teātrī ir bijušas ļoti niecīgas, bet man prieks, ka piedalos labā izrādē. Nekad nav šķitis, ka tas ir kas mazsvarīgs. Protams, ir domas – kāpēc man nedod, bet viņai iedeva, es arī varētu!
– Vai aktieris iemācās pacietību, pazemību?
– Nu, dažs iemācās. Cits kļūst indīgs, sarūdzis, saskābis, bet no tā jau pašam sliktāk.
– Man vienmēr ir šķitis, ka nedrīkstu sevi atdot teātrim simtprocentīgi. Ir jābūt kādai interesei, daļiņai pašai sev – dzīvei kā tādai. Redzot, kas notiek ar aktieri, kad pienāk vecums, saprotu, ka vienīgā izeja ir nepieļaut domu, ka tur būsi mūžīgi, ka būsi vajadzīgs, tev vienmēr būs darbs. Diemžēl, teātrī strādājot, daudzi pazaudē reālās dzīves garšu. Bet tur, ārpusē, ir tik daudz skaista un interesanta. Tik daudz foršu cilvēku!
– Nesen sarunā ar Ievu Segliņu mēģināju uzzināt par viņas dzīvi ārpus teātra, viņa saka – nē, mana dzīve ir šeit.
– Jaunībā tā ir. Arī es nevarēju sagaidīt, kad beigsies atvaļinājums. Ļoti gribēju atpakaļ, domāju – teātrī esam ģimene, mums nemaz nevajag to, kas ārpusē! Bet nedrīkst to dzīvi laist garām. Varbūt es sev tā lieku spilvenu apakšā, zinot, ka man tāpat reiz būs jākrīt, bet...
– Protams! Jo man nekad nav tā, ka bez teātra būtu garlaicīgi. Esmu ārkārtīgi ziņkārīga. Mani interesē gandrīz viss. Man patīk daba, katru rītu eju nevis e-pastā, bet portālā citadapasaule.com – apskatos, kas notiek uz Saules. Šobrīd tā ir ļoti aktīva, daudz plankumu, izvirdumu, plazmas...
– Nav baisi?
– Nē. Tas ir process, ko nevaru ietekmēt, tikai skatīties – ļoti skaisti! Dažreiz man ir tramīgi – tie plankumi visu laiku pulsē, un tas var ietekmēt kaut ko uz Zemes. Bet vispār – pirms trim dienām sapratu, ka esmu puteklis!
– Nē, es skatos uz Sauli. Dažreiz domāju – vai es redzētu, ja tieši tagad notiktu maksimālais uzliesmojums? Praktiski tas ir nevajadzīgi, jo neesmu atomfiziķe. Bet mani interesē, kā tas ietekmē Zemes magnētisko lauku. Burtniekos ir fotogrāfs Šatrovskis, kurš regulāri noķer ziemeļblāzmas. Es nekad neesmu redzējusi, un tas mani kaitina. Daudziem tas ir pilnīgi vienalga, par mani smejas, ka esmu stulba. Ir jau arī drusku!
Privātās dzīves man nav
– Var, bet tad tās attiecības nav pilnvērtīgas. Es tā nemāku. Ir viens paņēmiens – privātajā dzīvē vispār nekur nekāpt, lai nav jākrīt.
– Neiet ārā no savām četrām sienām?
– Es tiešām ļoti baidījos no intervijas ar tevi, domāju – nu, ko es, nogurusi sieviete, teikšu? Privātās dzīves man nav. Ir darbs. Nu, ļoti slikti, ka nav! Es jau nesaku, ka labi.
– Kas bija, tas neskaitās. Nav ne pagātnes, ne nākotnes, ir tikai šis brīdis. Tā reāli. Es jau varu kaifot – ak Dievs, kā kādreiz bija. Nu, tas bija! Ir pagājis. Paldies! Nav ko skumt...
– Skaidra bilde! Vienkārši domāju – ar kādām acīm tagad skaties uz to visu.
– Cilvēki jau nemācās no kļūdām – ne no savām, ne citu.
– Man jau nekur nav jālien. Man vienkārši kam tādam nav...
– Ne vēlēšanās, ne laika?
– Pat nevaru teikt, ka nebūtu vēlēšanās. Domāju – būtu forši, ja būtu tāds cilvēks, ar ko... Es pat nezinu, ko gribu. Bet saproti... Es nekur neesmu bijusi. Eju uz teātri, uz darbu, tad braucu autobusā Rīga–Valmiera, strādāju UgunsGrēkā, satieku pazīstamus cilvēkus.
– Liecies mierā, tam nav nekāda sakara ar ekrāna veiksmi!
– Zini, kā – lasa intervijas... Ir jau visādi slīpie tipiņi...
– Nē, man nevajag mākslīgi saspringt – vai nu ir, vai nav, bet ņemties un meklēt... Gan jau būs! Vispār mūsdienās daudziem ir problēma iepazīties, un skumjākais, ka arī jaunajiem. Klubos, kur man gadījies būt, ir šausmīgi skaļa mūzika, lai nav jārunā. Bet kā viņi iepazīstas? Ja puišiem vai meitenēm gadās mācīties vai strādāt kolektīvā, kur ir tikai puiši vai meitenes, tā ir nopietna problēma.
– Tas ir individuāli. Daži vispār vieni nevar.
– Es... Nu, varu. Bet kādreiz... Tas ir sāpīgs temats. Vienkārši – ja man nebūtu naudas un mēs par to runātu... Nu, tā – nerunāsim par naudu, ja tās nav, un nerunāsim par attiecībām, ja to nav. Kad būs – tad...
Aktieris no ielas
– Ļoti! Es teātrī nekad neesmu bijusi štatā. Nekad vairs arī nebūšu, jo nav ko štatu ar lieku balastu apgrūtināt. Visas lielās lomas, ko esmu spēlējusi, un tādu ir bijis vairāk nekā četrdesmit, ir bijušas dāvanas. Esmu saņēmusi tik daudz!
– Reizēm tā ir bijusi ražošanas nepieciešamība – ja kāds saslimst, tur stāv Regīna, kas arī var nospēlēt. Tā Atraitnēs tiku pie lomas, diezgan veiksmīgi. Kaut kā taisi to šahu.
– Kā nonāci teātrī? Kāpēc nestudēji?
– Ne visi, kas iet uz aktieriem, tur tiek. Man bija diezgan muļķīga situācija – pateica, ka dokumentu iesniegts jau tik daudz, un es laikam izskatījos tā, ka man nav cerību, tāpēc tā kā nokautrējos... Tagad no aktiera tiek prasīta daudz lielāka sagatavotība – ir jādzied, jādejo. Agrāk cilvēkam, kas ļoti gribēja, piedāvāja iet uz skatuves. Ja režisors redzēja, ka viņš ir interesants, tad dabūja arī nākamo lomu. Teātrī varēja ienākt no ielas. Ir bijuši ļoti veiksmīgi gadījumi.
–
– Nez kāpēc biju iedomājusies, ka man no ielas jāiebrien Liepājas teātrī. Sazvanīju māksliniecisko vadītāju Andreju Miglu, izlūdzos tikšanos. Gāju uz vilcienu, bet pusceļā sapratu, ka maka nav līdzi, skrēju atpakaļ un nepaguvu... Aizgāju draudzenei līdzi uz stiklšķiedras rūpnīcu, jo tajā laikā nebija iedomājams, ka kāds dzīvo bez darba. Un man likās – būs interesanti.
– Biji viena no Valmieras meitenēm?
– Gandrīz. Bet ar laiku kļuva garlaicīgi – šļakstināt spirtu uz šķiedrām un skatīties, ja maina krāsu uz sarkanu, jāmet ārā...
– Nu, kaut kā tā brēca, jā. Aizgāju uz Kultūras darbinieku tehnikumu. Praksē biju kolhozā Lāčplēsis, bet visa tā pasākumu organizēšana man nekādu prieku nesagādāja. Joprojām bija sapnis – teātris. Decembrī beidzu tehnikumu un 1978. gada 18. janvārī, dzimšanas dienā, iesniedzu dokumentus teātrī. Biju priecīga, ka pieņēma par orķestra aktrisi ar algu 120 rubļu! Tas gan bija tikai četras dienas, jo mani pārlika par ģērbēju ar 60 rubļiem. Izbraukumos bija grūti – tērpi jāliek pēc saraksta, Dievs pasarg, ja kāds paliek mājās... Jābrauc agrāk, viss jāizgludina, telpas mazas, brīvdabā salīst, jāžāvē... Tas ir fiziski grūti.
– Kas tevi ievēroja, ka tomēr vari spēlēt?
– Uzvedumu daļas vadītājs Ilgvars Upenieks reiz uz mani paskatījās – tu jau laikam gribi uz skatuves? Nu, tad es tiku... Pirmo lomu man iedalīja Paula Putniņa lugā Pasaulīt, tu ļaužu ēka – Zanīti, Pētera Lūča režijā.
– Nemaz, jo Lūcim bija ļoti laba dzirde – ja teikuma galotne gāja uz leju, viņš apstādināja mēģinājumu un strādāja tieši ar tevi. Iedomājies, tāds jauns skuķis, ņemos pa skatuvi, visi pārējie sēž koridorā – es skaidri zinu, ka viņi tur ir...
Varu izskatīties, kā jūtos
– Bet kā var darbs rīvēt kanti, kaut es teātrī sētniece būtu!
– Bet tam, kurš pabijis uz skatuves... Zinu, ka neērts jautājums.
– Nav neērts... Tas ir diezgan grūts un atbildīgs darbs! Administratīvs, ne radošs. Kādreiz, kad esmu ļoti nogurusi, kolēģiem saku – cik labi, ka varu sēdēt un izskatīties tā, kā jūtos, ne man jāgrimējas, neko... Ir jau patīkami, ka tā lomiņa ir, bet kādreiz esi tā noskrējies... Man patīk izrādes, kur nav jābūt pašā sākumā, – tā sākas, iet savu gaitu, es varu ātri aizskriet sataisīties un parādīties otrajā cēlienā.
– Būtībā arī tā ir rutīna – lai kas būtu uz skatuves, aizkulises vienmēr ir vienādas! Ja priekšā ir pils, tad aizmugurē tik un tā špreisis, trepītes un tumsa (smejas). Kādreiz smejos – man maksā nevis par to, lai kādu situāciju uzkurinu, bet nogludinu. Un – jebkuriem līdzekļiem. Kādreiz gribi izlīdzināt, bet dabū vienalga...
– Tevi klausa?
– Nu, kas viņiem atliek? Tā ir spēle. Režisors atbild, kāda ir izrāde, un aktieriem jāpakļaujas. Bet nav jau jāklausa, darbs ir tā organizēts, ka notiek pats no sevis, ja vien kāds neparedzēts atgadījums.
– Visādi gadās. Būtībā es nedrīkstētu atiet nevienu soli no skatuves. Ja kādreiz paeju, klausos translācijā, vai viss notiek. Reizēm kāds aktieris aizsēžas bufetē, tad jāpasauc. Kādreiz pašai, spēlējot uz skatuves, jāsaka galavārds tā vietā, kuram jāparādās, bet kura nav, un tad mēģinu izdomāt, kā būtu loģiskāk. Nost nevar iet, jo izrādi pārtraukt nedrīkst! Var pasaukt – man liekas, ka tur kāds nāk... Pamazām jau tas attīstās kā sestā maņa – tu paredzi, kur varētu nobrukt.
Lielais Olis
– Par Oli jau neko īpašu nevajadzēja uzņemties. Vienkārši strādājām kopā... Viņš jau negribēja, ka viņam ko palīdz.
– Tu viņu no rītiem esot modinājusi, ja viņš pa nakti bija aizsēdējies...
– Olis pa naktīm skatījās televizoru, lasīja. Teātrī dzīvoja un pats kādreiz teica – atnāc, paskaties, vai esmu piecēlies! Ja cilvēks aiziet sešos gulēt... Viņš bija pilnīgs naktsputns! Vakariņās gāja pēdējā brīdī. Mani pašu kādreiz vajag pieskatīt, arī patīk pa naktīm. Agrāk biju pūce, tagad vienkārši guļu. Nesen bija jābrauc uz Valmieru, jābūt divpadsmitos darbā. Man telefonam trīs modinātāji – ik pa piecām minūtēm. Pamostos, ķepiņās telefons – vai dieviņ, vairs nevaru pagūt uz autobusu! Man tik ļoti nāca miegs, ka izrāvu no lādētāja, sažņaudzu rociņā un guļu. Ja kas ļoti atbildīgs un nopietns, vienmēr dēlam piesaku – ja dzirdi, ka neceļos, nāc un parausti! Bet ar Oli es neauklējos, viņš vienkārši bija pieradis pie manis.
– Šķiet, es nevienam neesmu bijusi mūza. Tu mani vienkārši pārsteidz ar šo jautājumu! Es par to padomāšu. Bet par Evitu – protams, viņa bija mūza. Pateicoties viņai, Olim bija iespēja strādāt līdz pēdējam brīdim! Tagad viņa ir iedvesmojusi Krodera fondu.
– Tieši pirms gada Evita teica, ka vēl kādu mēnesi pēc Oļa aiziešanas vienmēr atstājusi gaismu viņa logā, lai nav tumšs, kad brauc no Rīgas. Jūtat, ka viņš vēl tur ir?
– Jā, kādreiz pēc viņa pēdējās izrādes Līgava bez pūra klanos, paveros uz skatītājiem, un šķiet – viņš ir turpat, kur parasti sēdēja... Apaļajā zālē ir ļoti maz vietu. Viņš teica – pasaki, lai celiņa malā noliek krēslu! Viņš klusiņām ienāca, izgāja. Tā bija viņa vieta.
– Mēģinu skatīties kā uz svešu cilvēku.
– Un ko tu redzi?
– Nu... Dumjš bezgala! (Smejas.)
– Lai viņi tā domā! Pirmajās intervijās visu laiku skaidroju, ka nekā kopīga nav. Varbūt es pat kādreiz mazliet gribētu rīkoties kā viņa, bet nekad tā neatļautos.
– Kādas sīkas viltībiņas, manipulācijas?
– Nu, droši vien. Bet viņa jau tāda – nedomā, ko dara. Es tik spontāna neesmu. Šķiet, esmu diezgan atbildīga – domāju, kā tas izskatīsies, vai nebūs slikti, ja tā darīšu. Zenta nekad tā nedomā. Ko tad es, viņa saka, es jau neko, mani bārenīši! Es tikai to labāko. Bet tas, kas ir labs tev, otram nemaz nav!
– Protams! Starp citu, kādreiz pētīju (tas arī ietilpst manā interešu lokā) personvārdu vārdnīcu, un sentus ir 'ērkšķains', šķiet, ebreju valodā. Kur tā mana vecāmamma ielikusi mammai tik šausmīgu vārdu! Mana mamma reizēm ir diezgan asa.
– Bildēs izskatās stiegraina, ar krampi...
– Nu, viņai krampis ir lielāks nekā man, daudz vairāk var padarīt...
– Vēl mazāk – piedzimu 1956. gada janvārī, un Latvijā atgriezāmies 1957. gada aprīlī. Nezinu... Mamma ar visu lielo punci esot skraidījusi pa ballītēm, tur izpriecu bija maz, un jauni cilvēki grib dzīvot arī Sibīrijā. Man ir bildes, kur tētis ar akordeonu, mamma ar mani uz rokas iet uz jauniešu pasākumu.
– Vai no turienes tev tas lustīgais raksturs?
– Ej tu zini! Mammai ir lustīgāks, viņai ļoti patīk dejot, balles... Arī pagājušajos Jāņos mamma teica – gribu iet uz estrādi, kur dejas, daudz cilvēku, negribu te sēdēt slapjos krūmos!
– Jā! Bet man daudz cilvēku nepatīk, tad ir sajūta, ka mani sabradās. Bišķi tāda fobija.
Par daudz kauna
– Ja man ir kāda problēma, kāds nokaitinājis, es par to varu pastāstīt vismaz pieciem cilvēkiem! Ne klačoties, bet man vajag to norunāt nost. Nekad neaizmirstu, bet nekad arī ilgi neturu ļaunu prātu. Ja nenorunāju, mani tas žņaudz. Nu, tādā ziņā esmu kā Zenta!
– Bet, ja nakts vidū zvana, cilvēcīgās attiecībās prasa padomu?
– Man tāda profesionāla deformācija – mēģinu izlīdzināt. Nekad nekūdu – sadod viņam riktīgi pa ragiem! Bet, zini, bieži vien lēmumu jau esam izdomājuši, un mums vajag tikai izrunāt – vienalga, ko teiksi, viņš darīs tā. Kad ar mammu strīdamies, mani šausmīgi kaitina, ka viņa saka – tev vajadzēja pateikt! Domāju – ak Dievs, tā tik trūka, lai mēs viens otram pateiktu! Varbūt kādreiz nevajag visu norīt, norakt, tas jau arī bojā... Bet bieži vien man ir kauns cilvēkiem teikt par kādu rīcību... gribas, bet nevaru. Domāju – nu, kā var nesaprast, ka tā nevar darīt? Citas mammas par bērnu stāv un krīt, mans grēks ir tas, ka par saviem tuviniekiem, bērnu, ja viņš ko izdarīs, man ir tāds kauns! Par svešu vēl tā, bet, ja manējais ko izdara nepareizi, šausmīgi sāp sirds!
– Neko, mēģinu izrunāt. Skolā bija brīdis, kad Artūram bija sevis pierādīšanas laiks, un man bija drausmīgs kauns! Es to mehānismu saprotu, viņš mēģinājis iekarot savu vietu, atnācis no citas skolas, izpildījies...
– Tagad jau izaudzis, un tas aiz muguras?
– Jā, nu vairs lielas raizes nesagādā. Man ļoti patīk, ka viņš ir godīgs. Es varu kādreiz izdarīt par velti, mans puika vienmēr paprasīs, bet tik, cik tas maksā, nekad neienāks prātā no otra paņemt ko vairāk. Man šausmīgi sāp sirds, ka visi vaimanājam, cik slikti dzīvojam, un vienlaikus gribam cits citu apčakarēt. Nu, paprasīsi vairāk, pārdosi kādu lietu, kas nemaz nemaksā tik dārgi, un domā, ka būsi laimīgs un labi dzīvosi? Un arī valstij nebūs labi, kamēr nebeigsim šo te.
Redz, baigā mīlestība!
– Teātra mājaslapā rakstīts – maiga, pievilcīga aktrise ar pašapzinīgas sievietes šarmu. Kas ir tie ziloņi, uz kuriem balstās tava pašapziņa?
– Kādreiz šķiet, ka man vispār nav pašapziņas. Pietiek ar sīku gadījumu, lai tā sabruktu pilnīgi, mazos gabaliņos. Kaut svētdien – nu jau man tā kā pārgājis, bet tajā brīdī biju šausmīgi nikna. Iekāpu autobusā uz Rīgu, visas sēdvietas aizņemtas, studenti brauc. Protams, nekāda vecene neesmu, bet salīdzinoši... nevienam neienāca prātā piedāvāt apsēsties. Es sēdēju uz pakāpieniem. Visi skatījās datoros... Nebija grūti – paliku scenārija eksemplāru apakšā, lai pēcpuse nesalst... Bet bija kauns par cilvēkiem – visi apaļiem vaidziņiem, ar datoriem... Uz ielas – vai varam ar jums nofotografēties? Es saku – lūdzu! Kaut arī varbūt tajā brīdī izskatos pēc ķēma. Domāju – redz, baigā mīlestība! Labi, pieļauju, ka ne visiem jāskatās UgunsGrēks, ne visiem mani jāmīl, bet neticu, ka autobusā no četrdesmit cilvēkiem neviens mani nepazītu! Zini, tas ir tā... izkāpu un jutos kretīniski.
– Nu, varu sevi mierināt, ka izskatos, kā tikko beigusi vidusskolu, un braucu uz Rīgu studēt.
– Vai darbojas formula, ka tavs iekšējais cilvēks veido tavu ārējo čaulu?
– Protams! Nesen braucu cauri Smiltenei, autobuss stāvēja desmit minūtes, skatījos uz cilvēkiem, un visi tik bēdīgi, it kā viņiem nez kāda traģēdija būtu notikusi. Varbūt nav labi pa ielu iet ar tādu ģīmi. Ja drusciņ smaidi, varbūt citam arī...
– Jā. Kādreiz grēkoju ar to, ka ne man skumji, ne kas noticis, bet eju, pieri saraukusi. Vienkārši rēķinu – jābrauc uz Valmieru, vai pagūšu ar šo autobusu... Bet es taču varu smaidīdama par to padomāt!
– Tev tiešām ir sava zemnieku saimniecība?
– Ir jau, ir. Bet viss izrentēts, nav laika. Ir piemājas dārzs, kur mamma ņemas. Sākumā biju tāda bez pamata prieka pārņemta – tagad nežēlošos, ka teātrī maza alga, saimniekošu arī laukos, biju rudzus iesējusi, baldriānus audzēju, bet sapratu, ka ar vienu brīvdienu nedēļā... Bet man patīk – esmu palīdzējusi mežu zāģēt, mums ar mammu nav lielāka prieka, kā zarus dedzināt, viss kļūst tīrs un smaržo!...
