Māte mani saukāja par zābaku. Jau sen kā negribas dzīvot

"Man jau no 14 gadu vecuma vairs negribas īsti dzīvot, viss sākās ar nelaimīgu mīlestību, kura ir pāraugusi ilgās pēc kaut kā, kas nemaz nekad nav bijis un nebūs. Tomēr es par to nemaz nevēlos runāt, es vienkārši gribu aizmirst visu pagātni un sākt pilnīgi visu no jauna, bet es to nekādi nespēju, es tā vienkārši nevaru atlaist pagātnes atmiņas.

Man jau tūlīt būs 20, bet reāli liekas, ka man šajā pasaulē vairs nekas nav palicis, vairs nav neviena iemesla, kādēļ rītos celties vai vispār dzīvot. Esmu sev mēģinājis iestāstīt un cerēt uz to, ka tomēr nākotnē nāks pārmaiņas un viss mainīsies uz labo pusi, bet tā nenotiek, jo es šādi jau domāju no kādiem 15 gadiem, tomēr 5 gadu laikā nekas nav mainījies, ir kļuvis tikai sliktāk. 

Daudziem ir draugi un draudzenes, un tas ir kā iemesls, kādēļ dzīvot, jo tu kādam rūpi, bet man nav nekā. Esmu sev mēģinājis iestāstīt, bet jāsaka, ka drīzāk melot un bēgt no realitātes, sev mēģinot iestāstīt, ka man kādreiz arī būs, draudzene, attiecības, var būt arī bērni, vienkārši, ka mani kāds beidzot mīlēs. Realitātē es saprotu, ka tas nenotiks nekad, bet tomēr turpinu sev melot un cerēt, ka viss mainīsies.

Man liekas, ka man dzīvē vispār nav bijis tādu labu brīžu, jo sākot jau no pirmajām klasītēm, atceros, ka vienmēr biju bēdīgs un bieži raudāju, jo man mācības diez ko labi nepadevās, un arī 2. un 3.klasītē man bija vasaras darbs. Atceros, ka mana mamma reiz teica, - kur viņai tik stulbs dēls esot sanācis, ka esmu pilnīgs zābaks, ka viņai esot kauns par tādu kā es, jo esmu dumjš, un citi kārtīgi bērni vasaras darbos neiet. Tomēr īstas mocības sākās pamatskolā, kad mani katru dienu terorizēja, apsaukāja par lohu un citādi, ņēma nost mantas, kuras pēc tam izmeta un daudzas no tām es tā arī neatradu, bet tās, kuras atradu, bija salauztas vai sabojātas. Bet nevienam tas neinteresēja, skolotāji nelikās ne zinis, viņiem arī patika par mani dažreiz pat pazoboties, un es vienmēr uz skolu nācu ar bailēm un lielu negribēšanu.

Neaicināja uz ballītēm, jo man nebija draugu

Vidusskolas gadi bija visam kronis ar to, ka arī nāca pirmā mīlestība, par kuru es vispār vienkārši vairs negribu runāt, bet es viņu joprojām neesmu vēl aizmirsis. Es nekad netiku aicināts uz nekādām ballītēm un man arī nebija draugu, jo tajā laikā visiem jau bija draugi un draudzenes, bet es vienmēr biju viens, tā ka man saldie 16 izpalika, man nebija pilnīgi nekādas sociālās dzīves, un tādas arī tagad nav, jo nekas arī nemainījās, iestājoties augstskolā.

Esmu domājis par to, ka vienkārši paņemt mašīnu un braucot lielā ātrumā, vienkārši nosisties, ietriekties kādā kokā, stabā vai sienā, jo man vairs nav neviena iemesla dzīvot un man liekas, ka man vispār dzīve nav nekad šķitusi skaista...".

Šādu - izmisuma pilnu dzīvesstāstu Kristaps uzticējis tikai dažas dienas pēc tam, kad Rīgā tika organizēta plaša konference par bērnu un pusaudžu pašnāvībām, kas pēdējos gados satrauc dažādu jomu speciālistus. Tiesa, Kristaps vairs nav ne bērns, ne pusaudzis, un tomēr - izskatās, ka pazīmes, kas raksturo psihiskus traucējumus, radušās jau bērnībā.

Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) apkopotie statistikas dati par 2012.gadu liecina, ka pērn 443 pieaugušo savu dzīvi nolēmuši izbeigt paši. 312 no viņiem bija vecumā no 15-59 gadiem, 130 - vecumā virs 60 gadiem, bet vistraģiskākais, kas šokē daudzus, - viens, diemžēl veiksmīgs, pašnāvības gadījums bijis vecuma grupā līdz 14 gadu vecumam. 

2012.gadā ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistra uzskaitē ar uzvedības un emocionālie traucējumiem, kas parasti sākušies bērnībā un pusaudža vecumā, reģistrēti 518 jauni pacienti, tostarp 30 no viņiem kā diagnoze noteikta - depresīvi uzvedības traucējumi. Minētie dati arī liecina, ka šāda veida psihiskie traucējumi visbiežāk skar tieši vīriešu dzimtes pārstāvjus.

Nepalikt malā un palīdzēt. Palīdzēt draugam

Nav viegli domāt par to, ka draugs grib izdarīt pašnāvību. Dažiem cilvēkiem tomēr dažreiz dzīve liekas nepanesami smaga. Varbūt, ka draugs ir zaudējis cerības, ka dzīve var mainīties, un tādēļ jebkādā veidā vēlas bēgt no savām sāpēm.

Ir vairākas brīdinošas pazīmes tam, ka draugs domā par pašnāvību. Tie var būt tādi it kā nevērīgi izteikumi, piemēram, "Dzīve tik grūta, es ne ar ko netieku galā" vai "Es neko nevaru izdarīt, lai dzīve kļūtu labāka". Ir arī daudz tiešāki izteikumi: "Nav vērts dzīvot" vai "Visiem būtu labāk, ja manis nebūtu".

Arī drauga uzvedība var par to liecināt. Tu vari pamanīt, ka draugs sāk atdot citiem sev dārgas lietas, runā vai raksta par nāvi vai zaudētām cerībām.

Var novērot arī nopietnas depresijas izpausmes, nevērību pret veselību, bezcerību, riskantu uzvedību, tādu kā pārmērīgu dzeršanu vai narkotiku lietošanu.

 - Neuzskati, ka situācija pati no sevis atrisināsies.

- Nepamet cilvēku vienu pašu.

- Neturi to noslēpumā.

- Nedomā, ka nekas nenotiks.

- Nediskutē vai nemoralizē.

- Esi gatavs ieklausīties. Viena no svarīgākām lietām, ja cilvēkam ir krīzē, ir tas, ka kāds gatavs viņu uzklausīt un tiešām sadzirdēt to, ko viņam saka. Pat ja ir nepieciešama profesionāla palīdzība, draugs ātrāk būs gatavs to meklēt, ja tu viņu uzklausīsi.

Parādi iniciatīvu, izjautā, kas tavu draugu satrauc, un mēģini pārvarēt viņa nevēlēšanos runāt.

Par zemu nenovērtē to, ko otrs saka. Neuzskati, ka situācija pati no sevis atrisināsies. 75% no tiem, kuri izdarījuši pašnāvību, iepriekš ir uzrādījuši kādas brīdinājuma pazīmes par saviem nodomiem draugiem vai ģimenes locekļiem. Jebkādas runas par pašnāvību jāuztver nopietni.

Cik tālu viņš ir ar sava plāna īstenošanu. Tā nav patiesība, ka uzdotie jautājumi par pašnāvību pamudinās cilvēku vairāk domāt par to vai to izdarīt.

Pārliecini, ka viņš/viņa nav viens. Paskaidro, ka pat tādas smagas domas, izjūtas par pašnāvību dažreiz var gadīties. Problēmas var risināt. No depresijas var atveseļoties, bet pašnāvība ir neatgriezeniska.

Paskaidro draugam, ka depresīvās izjūtas var izmainīties. Izpētiet, kādi varētu būt problēmas risinājumi. Palīdzi draugam atklāt konkrētu rīcību tieši šajā brīdī (piemēram, palikt pa nakti pie drauga, piezvanīt vecākiem, piezvanīt uz krīžu centru, ieplānot rītdien kopīgi aiziet pie konsultanta).

Tavs draugs tev uzticējies. Iedrošini viņu vērsties pēc profesionālas palīdzības. Viņš būs gatavāks meklēt palīdzību, ja tu sniegsi viņam atbalstu un iesi kopā pie konsultanta. Varbūt, ka draugs ir ar mieru doties pēc palīdzības, ja tu kopīgi ar viņu iesi uz poliklīniku vai pie konsultanta.

Ja vienalga kādu iemeslu dēļ tu pats nejūties labi un nespēj rīkoties, tad par savām raizēm kontaktējies ar kādu atbildīgāku cilvēku (piemēram, vecākiem, konsultantiem, pasniedzējiem, nodaļas darbiniekiem), lai arī tavs draugs par to  dusmotos. Labāk,  lai draugs dusmojas, nevis tu viņu zaudē.

Palīdzības sniegšana rada lielu stresu, izsmeļ spēkus un rada lielu spriedzi. Rūpējies par savām vajadzībām. Ļoti noderīgi ir aprunāties ar kādu vai saņemt individuālu konsultāciju sakarā ar piedzīvoto.

- lielākai daļai depresīvo cilvēku nav pašnāvības domas, bet lielākai daļai pašnāvnieku ir depresija;

- smaga depresija ne vienmēr novērojama kā acīmredzama nomāktība. Bieži tā izpaužas kā aizkaitināmība, prieka zudums vai izvairīšanās no aktivitātēm, kas sniedz prieku;

- dažreiz cilvēki, kuri domā par pašnāvību, runā tā, it kā viņi taisītos kaut kur tālu aizceļot vai doties pavisam prom;

- aptuveni 20 līdz 40% no tiem, kuri izdarījuši pašnāvību, jau iepriekš ir mēģinājuši to darīt;

Krīžu centrā „Skalbes”, diennakts dežuranta tālrunis: 67222922. Var zvanīt jebkurā laikā un saņemt vairākas bezmaksas konsultācijas.

LU studentu servisā, psihologs-konsultants. Tālr. 67034392

e-pasts: psihologs-konsultants@lu.lv

LU Psiholoģiskās palīdzības centrs. Tālr. 67034020

Ambulatori konsultatīvā nodaļa, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs.

Tālr. 67080112

Vari ieskatīties tīmekļa vietnē: http://www.rehab.lv

Informācija par palīdzību draugam aizgūta no LU mājas lapas www.lu.lv

Mammamuntetiem.lv/ Foto: All Over Press