Skolotāja bērniem stāsta vardarbīgus stāstus. Kā uz to reaģēt vecākiem?

"Sakiet, cik normāli ir tas, ka klases audzinātāja otrās klases bērnam stāsta par nāvi un dažādām situācijām, piemēram, ka māte savu bērnu nosita, jo viņš bija izēdis ievārījumu! Es esmu lielā šokā, jo mans bērns to diezgan nopietni ņem pie sirds, bet citi vecāki uzskata, ka tas ir normāli! Vismaz zini, ka tavs bērns jūt! Mums tik daudz negatīvu lietu apkārt – tās rāda filmās, TV šovos, Degpunktā, internetā. Kāpēc vēl skolā tādas lietas jāstāsta? Vai tiešām nevar mācīt, ka nedrīkst uzticēties svešiem un kāpt svešās mašīnās, kaut ko, kas noder dzīvē, bet ne jau par slepkavībām vai bērnu nāvēm slimību dēļ. Vai es reaģēju saasināti, vai tas nav normāli?"

Atbild mākslas terapeite Rita Garnaka:

"Ja runājam par nāvi, tad tā ir daļa no katra cilvēka dzīves cikla, un liela daļa bērnu ar tās esamību saskaras vai spiesti saskarties pat ļoti agrā vecumā. Priekšstats par nāvi bērnam veidojas, pamatojoties uz viņam pieejamo informāciju – vecāku un citu ģimenes locekļu skatījums un reakcija uz to, multfilmās, filmās redzamais, kā arī no sociumā valdošajiem priekšstatiem, ietekmējoties ne tikai no citu pieaugušo (šajā gadījumā skolotājas, klases audzinātājas), bet arī citu bērnu priekšstatiem par nāvi, kas, attiecīgi, veidojušies, ietekmējoties no jau iepriekš minētā. Līdz ar to, būtu naivi uzskatīt, ka mūsdienās, kad informācija ir ļoti pārsātināta ar nāves tēmu kā tādu, bērns varētu augt un attīstīties atdalīti no šīs tēmas.

Tajā pašā laikā, otrās klases vecumā bērni ir ļoti jūtīgi un pieaugušo teiktajam bieži vien notic bez kritiskā vērtējuma, pieņemot to kā faktu. Tas būtu īpaši jāņem vērā, runājot par tik, varbūt dažam pat traumējošu, dzīves cikla daļu. Piemēri, stāstot kādu tēmu, ir vairumā gadījumu apsveicami, jo bērnam vieglāk uztvert informāciju, ja tā tiek nevis tikai sausi izklāstīta, bet saistīta ar reālo dzīvi, tomēr klases audzinātājai jāapzinās, ka bērnu psihe un uztveres veids kardināli atšķiras no pieaugušo domāšanas veida. Ne visi bērni šajā vecumā jau spējīgi atšķirt cinismu, pārnestas nozīmes, kā arī šāda veida piemēru, ka „māte savu bērnu nosita, jo viņš bija izēdis ievārījumu”, uzreiz nesaistot to ar sevi, savām attiecībām ar pieaugušajiem un dzīvi kā tādu.

Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka šajā konkrētajā situācijā klases audzinātāja nebija adekvāti izvērtējusi informācijas pasniegšanas formu. Protams, mūsdienās ir pieejama informācija par dažāda veida vardarbības veidiem un nāves apstākļiem, kā jau pati minat savā vēstulē, tomēr uzskatu, ka šajā vecumā nav korekti diskutēt klasē par tik brutālu un jau pamatā destruktīvu pieaugušo-bērnu attiecību modeli. Šāda veida informācija jebkurā gadījumā nosēžas zemapziņā un var būtiski traumēt bērna psihi."