Ēriks Hānbergs: "Sabiedrības interese par manām precībām bija pārsteidzoši liela"

Ēriku Hānbergu var teju likt uz postamenta, lai visi redz, kā večiem jāizskatās 80 gadu vecumā. Vienmēr labi ģērbies, solīds un staltu stāju. Sabiedriski aktīvs un ar labu humora izjūtu. Nav salīcis, nošņurcis un dzīves neapmierināts večuks. Pērn viņš ne tikai apprecējās, bet arī saņēma autortiesību bezgalības balvu par literāro darbu Pirmā grēka līcis, kas iestudēts Dailes teātra kamerzālē un jau piedzīvojis 100 uzvedumu.

Nostāsti vēsta, ka rakstnieks bildināšanu ieturējis romantisma gaisotnē. Kādā lietainā vakarā pēc izstādes apmeklējuma Ēriks palūdzis Velgas palīdzību, lai izvēlētos piecas dažādu krāsu rozes, kas viņam vajadzīgas kādai tur pasniegšanai. Kad Velga pēc savas gaumes izvēlējusies ziedus, Ēriks ierosinājis doties cauri Vecrīgai. Viņi apstājušies Doma laukumā pie zīmīgas plāksnes, kas vēsta, ka tur atrodas Rīgas vēsturiskais centrs. Ēriks pasniedzis Velgai rozes un izteicis bildinājumu, piesakot, ka atbilde nav jādod uzreiz. Pēc dažām dienām Velga sacījusi jā un uzdāvinājusi Ērikam savu portretu, ko gleznojis Andrejs Ģērmanis. Laulības notikušas bez fotogrāfiem un liekas pompozitātes, klātesot vienīgi lieciniekiem – Ērika Hānberga draugiem Ilonai un Aivaram Sniedzēm.

– Apprecēties 80 gadu vecumā. Tas bija lēciens vai mierīga piestāšana ostā?

– Lēmums nobrieda pamazām. Visus šos gadus Velga regulāri apmeklēja Omulību klubiņu, kur mēs visi jūtamies kā liela ģimene. Tā mēs pamazām sākām iet kopā uz teātra izrādēm un apmeklēt izstādes. Pēc kāda laika es uzdrošinājos bildināt un saņēmu piekrišanu. Tobrīd mēs vairījāmies no publiskuma, arī dzimtsarakstu nodaļa bija pretimnākoša un pieņēma mūs tajā dienā, kad nevienu citu pāri nereģistrēja. Vedēji bija mani seni ģimenes draugi – Ilona un Aivars Sniedzes. Viņi bija pārsteigti, ka saderināšanas ceremonijā mums nebija gredzenu. Es teicu, ka būs vēl viena ceremonija. Pasūtītos sudraba gredzenus mēs uzvilkām viens otram pirkstā Tērvetes dabas parka tornī, kas ir 36 metrus augsts. Pērn Tērvetes dabas parkā notika manas grāmatas Mūsu mazais pārgājiens atvēršana, un man bija gods pie jaunā torņa iestādīt pirmo liepiņu. Toreiz runasvīri smejot teica – mēs dāvinām Hānbergam dzimšanas dienā šo Tērvetes torni. Un es nolēmu, ka tieši tur notiks apmainīšanās ar gredzeniem.

– Jau sākumā mēs skaidri apzinājāmies, ka šo faktu neizdosies noslēpt. Ja esi sabiedrības apritē, tad no publicitātes neizbēgt. Mēs arī īpaši neslēpāmies, vienīgi negribējās pēkšņi visiem atklāt notikušo. Ievērojām pakāpenību. Pirms laulībām aprunājāmies ar saviem bērniem. Vispirms par notikušo informējām savus bērnus. Vēlāk vēsti paudu saviem draugiem – atraitņiem. Tas bija kā mans iedrošinājums. Ja es varu, lai viņi – arī. Tomēr vairākums draugu un paziņu par mūsu satuvināšanos uzzināja no preses. Piezvanīja Ausma Kantāne un pārmeta, ka esmu tik būtisku notikumu slēpis. “Un vēl draugs skaitās!” viņa sūkstījās.

Mēs neslapstījāmies, bet arī netiecāmies pēc publicitātes. Es nekad neesmu vairījies no sabiedrības uzmanības, arī daudzas manas aktivitātes ir sabiedriskas. Un tas nemaz nav slikti, ka esi publiska persona, jo publiskums uzliek pienākumu disciplinēti turēties uzvedībā un stājā.

– Ne tikai liela, bet ĀRKĀRTĪGI liela. To nevar izstāstīt. Viendien ar Velgu bijām tirgū. Kāda nepazīstama kundze apkampa mani un teica, ka ļoti priecājas par mani. Slavēja, cik esmu žirgts un cik labi izskatās kundze. Dabā viņa izskatoties daudz jaunāka nekā žurnālos.

Pirms tam vairāk nekā divus gadus mēs regulāri parādījāmies kopā – gan teātros, gan citās sabiedriskās vietās. Satikām pazīstamus cilvēkus un sveicinājāmies. Tiklīdz kļuva zināms, ka esam sareģistrējušies, visiem pēkšņi radās milzīga interese. Par mūsu attiecībām pastiprināti sāka apvaicāties arī tie, kas mūs jau agrāk redzēja kopā. Viņi uz mums sāka skatīties kā uz tādiem brīnumiem. Kad bijām Operā, pamanīju, ka cilvēki aiz kolonnas liecas uz priekšu, lai mūs apskatītu. Kļuva pat neērti.

– Kas ir mainījies abu dzīvē?

– Velga tagad dzīvo manā dzīvoklī, bet viņa ir saglabājusi arī savējo, kur iekārtota darbnīca tērpu modelēšanai. Velga gan aktīvi vairs nenodarbojas ar tērpu šūšanu, tomēr paretam to dara. Manā dzīvoklī viņai ir arī atsevišķa istaba, jo, kā teica vecajos laikos, katrai saimniecei vajadzīgs savs kambaris. Mums ir saskanīgs ritms. Kopā ejam uz teātriem, izstādēm un tirgu. Sadzīvē mums atšķirīgs ir vienīgi rīta cēliens. Es ceļos sešos, Velga – astoņos. Piemēram, es no rīta dzeru ūdeni ar citrona sulu pulksten pusseptiņos, bet Velgai ūdeni ar citrona sulu pienesu pie gultas pulksten 8 un līdz ar to arī pamodinu.

– Jau piecus gadus Velga četras dienas nedēļā ir mājskolotāja kādā ģimenē. Palīdz bērnam sagatavoties mācībām. Kad vakaros viņa ierodas mājās, kopā paskatāmies televizoru. Kopā pavadām piektdienas, sestdienas un svētdienas.

– Arī mājās vienmēr esmu apģērbies tā, lai būtu gatavs iziešanai. Jebkurā mirklī varu uzvilkt mēteli un doties projām. Es nevaru sevi iedomāties slājam rīta svārkos vai pidžamā. Kad esmu pabrokastojis, esmu saposies dienai. Ja kādu gaidu ciemos, man ne jāpārģērbjas, ne arī dzīvoklis jāsakārto. Gan es pats, gan dzīvoklis vienmēr ir kārtībā.

– Tātad nestaigājat pa māju treniņbiksēs?

– Nē, nekad. Nevaru sevi iedomāties noburzītu un nošļurkušu. Kad gadās saimnieciski darbi, tad uzvelku ērtākas drēbes, bet arī tās nav šādas tādas.

– No bērnības. Kā tajā tautasdziesmā: “Es uzdevu baltu kreklu/Savam siena pļāvējam!” Nekur nav tik audzinoša filtra kā laukos. Kaimiņš kaimiņu redz, dzird, novēro un novērtē. Un man kā puikam bija labi jāuzvedas, lai kaimiņu un citu acīs neizgāztos. Man bija jābūt uzvedīgam, bija jāprot pateikt labdien un pievilkt kāju sasveicinoties. Atceros kādu zīmīgu epizodi vēl pirms kara, kad sāku iet pirmajā klasē. Vecāki bija sarunājuši, ka mūsu mājās pāris dienu paviesosies skolas direktors un mana klases audzinātāja. Bija paredzēts, ka noteiktajā dienā direktoru un audzinātāju atvedīs ar drošku, bet man vajadzēs pie mājas sagaidīt, izejot uzvalciņā ar cepurīti galvā. Man bija jāpievelk kāja, jānoņem cepure un jāsasveicinās. Viss bija labi, tikai aizmirsu noņemt cepurīti. Toreiz mamma pārdzīvoja, ka dēls, kaut uzvedīgs puika, tomēr ir kļūdījies.

Pilsētā cilvēks nebija uzmanības lokā, bet laukos katrs viņa solis bija redzams. Piemēram, viesībās visi skatījās, kā kura bērni uzvedas pie galda. Tāpēc man jau kopš agras bērnības bija zināms, kā jālieto galda piederumi. Arī skolā bija visi galda instrumenti – lielās un mazās karotes, dakšiņas, nazis. Tagad, viesojoties vairākās mācību iestādēs, esmu pamanījis, ka skolēniem ir tikai viens galda piederums – karote. Trūkst galda kultūras. Ja cilvēks izaug tikai ar karoti un nonāk sabiedrībā, kur vispusīgi servēts galds, viņš samulst un nezina, kā uzvesties.

– To nevar zināt. Man paziņu lokā vairāki gadījumi, kad bērni neseko vecāku pēdās. Piemēram, kad tēvs ir liels dzērājs, bet dēli – nedzērāji. Tas ir atkarīgs no bērnu reakcijas. Bet nenoliedzami, ka bērnībā piedzīvotie notikumi dziļi iesēžas. Man laimējās, ka manī ieaudzināta sakoptības un sakārtotības sajūta jau kopš mazotnes.

– Fotogrāfs Uldis Briedis reiz uzjautrinājās, ka Hānbergam rakstāmgalda atvilktnēs ar milimetra precizitāti sakārtotas pat saspraudes.

– Jā, es zinu, ka daži smaida par manu precizitāti. Taču, ja cilvēks sevi regulāri disciplinē, tas kļūst par ieradumu. Un tad ir viegli dzīvot. Tu labi zini, kas kurā atvilktnē atrodas, un pat tumsā vari visu ātri un viegli atrast. Sakārtotība attiecas arī uz citām izpausmēm. Kad reizēm gadās objektīvi aizkavējumi, es par tiem jau iepriekš brīdinu un atvainojos, lai nekad un nekur nevienam nevienu minūti mani nav jāgaida. Atceros, agrāk Rakstnieku savienībā Literatūras propagandas birojs organizēja dzejnieku, rakstnieku, kritiķu un aktieru izbraukumus uz dažādām Latvijas vietām, lai tiktos ar lasītājiem. Tad vienmēr pirms izbraukuma vēlreiz katram zvanīja un atgādināja. Par to vienmēr brīnījos: “Kāpēc jūs zvanāt? Man taču kalendārā ir ierakstīts!” Tas pieder pie sakārtotības.

– Reizumis esmu samierniecisks, bet visbiežāk – līdzsvarotājs. Citi lielākoties uzsver negatīvo, taču es – pozitīvo. Agrāk labs paziņa un draugs Pauls Putniņš, kad kopā bijām literāros sarīkojumos, mani pieteica: “Un tagad runās pozitīvists Ēriks Hānbergs!” Un tā ir taisnība – es vairāk orientējos uz pozitīvo. Turklāt nevis tikai cenšos redzēt pozitīvo, bet to tiešām saredzu. Kad kopā ar Imantu Ziedoni, Aivaru Berķi un Dainu Bruņinieci pulsinājām lauku sētu konkursus, beigu saietā nekad nevienu nekritizējām, bet izcēlām pozitīvo. Saistībā ar pozitīvo un negatīvo man ir zīmīgs piedzīvojums. Kāds kungs, ar kuru reizēm satiekos uz ielas vai sabiedriskajā transportā, vienmēr man stāsta par savām un valsts ķibelēm. Viņš tik skaļi sūdzas, ka reizēm pat gribas pamukt. Es viņam teicu: “Vai mēs nevaram norunāt, ka nākamreiz, kad tiksimies, jūs mani iepriecināsiet ar kaut ko gaišu?” Viendien izeju no mājas un redzu – man pretim nāk šis kungs. Viens otru sveicinām, un es redzu – viņš ir apjucis. Pretimnācējs atceras mūsu sarunu un saka: “Hānberga kungs, es neesmu sagatavojies!”

Jau agrāk esmu uzsvēris, ka man patīk priecāties par citu prieku. To man ieaudzināja bērnībā, kad mēs ģimenē priecājāmies par kaimiņu veiksmēm. Tas bija laiks, kad kaimiņš gāja ciemos pie kaimiņa un kopīgi apstaigāja kūtis, laukus, ganības. Reizi mēnesī vai divos notika kopīga vakarēšana, kad sprieda, kā panākt, lai būtu lielāka raža un pienīgākas govis. Un tur nebija skaudības, bet gan prieks, ja kaimiņam kaut kas izdevās. Diemžēl jāatzīst, ka mūsu sabiedrībā ir pārāk daudz nenovīdības, skaudības un aizdomīguma. Mēs ļoti reti priecājamies par citiem. Ja arī priecājamies, tad galvenokārt par sportistu un kultūras darbinieku panākumiem, bet ļoti reti par veiksmēm tautsaimniecībā. Atceros, neatkarības sākumposmā gāja vēl trakāk, kad skaudīgi cilvēki dedzināja saimniekiem barības šķūņus, kaltes un kūtis. Reiz ar Imantu, Dainu un Aivaru devāmies uz kādu radoši varošu un darošu lauku sētu, kas bija pieteikta mūsu konkursā. Iebraucamā ceļā saimnieki sastādījuši gatvi – kociņus. Pa nakti tie visi bija nolauzti.

– Žurnālistikā nereti tiek akcentētas negācijas, kad vainīgos kar pie lielā zvana. Vai pozitīvists Hānbergs bija piemērots tādam darbam?

– Man ir bijuši arī asi kritiski, bet nekad – cilvēkus pazemojoši raksti. Es vienmēr esmu padomājis par cilvēkiem, kurus kritizēju. Es neesmu ķengājies. Tā bija kritika pēc būtības. Iespējams, tieši tāpēc kolhozos un sovhozos mani labvēlīgi uzņēma gan ierindnieki, gan priekšnieki. Jaunībā es vairāk biju dokumentāls fotografētājs vārdos un teikumos un mazāk interesējos par cēlonībām. Tikai vēlāk kļuvu analītiskāks. Arī tagad, kad rakstu par pagātni, cenšos to laiku izsvārstīt un izanalizēt. Daļa sabiedrības vēlas norobežoties no pagājības. Laukos likvidējot kolhozus un sovhozus un pilsētās – rūpnīcas un fabrikas, mēs padomju laiku norakstām kā nebijušu. Bet tie taču bija 50 gadi! Šajā laikā mēs saglabājāmies kā nācija un iedziedājām savu neatkarību. Tos laikus cenšos atainot grāmatās.

– Nē. Jau Atmodas sākumā akadēmiķis Jānis Stradiņš teica, ka pēc visām revolūcijām, arī dziesmotajām, nāk atplūdi, depresija un daudzas citas cilvēkus nomācošas izpausmes. Turklāt nevar paredzēt, cik ilgi tās būs. Tolaik bijām eiforijā, bet ikdiena ir daudz prasīgāka un brīžiem nežēlīgāka.

– Daudziem Hānbergs šķiet teju vai kārtīguma paraugs. Tomēr nostāsti vēsta, ka jaunības bohēmā esat gāzis podus.

– Tad bija azarts un uzdrošināšanās, bet tajā pašā laikā man piemita arī savaldīgums, jo vienmēr esmu pratis apstāties pie paša novilktas robežas. Es neaizgāju pārmērībās, no kurām vairs nav atpakaļceļa. Tas bija laiks, kad kolhozos rīkotie mielasti un somu pirtis iedvesmoja mani kā stāstnieku, jo tur no ļaudīm nāca tādi stāsti, ka atlika vien pierakstīt. Tas bija laiks, kad patika dzīt velnu. Bet medaļai bija arī otrā puse. Kolhozu brūvētie vīni un ali mani plosīja un postīja.

– Es vienkārši sajutu, ar alkoholu kļūstu profesionālis. Neatkarīgi no iepriekšējā dienā patērētā daudzuma man nākamajā rītā vajadzēja lāpīt paģiras. Un tā bija zīme, ka esmu iegājis dramatiskā bīstamībā. Paģiru lāpīšanu uzskatīju par pašsaprotamu un normālu. Organisms sāka pieprasīt lietot alkoholu arī ikdienā. Ar laiku dzeršanu sajutu kā papildu slodzi – gan fizisku, gan garīgu. Tomēr darbs no tā necieta. Jo vairāk es dzēru, jo spēcīgāk apzinājos, ka darbā man jābūt formā, lai neviens nejustu, ka man ir problēmas. Es sevi izdzinu, un daudzi pat brīnījās, kā es tā varu – savienot darbu ar dzeršanu. Es jutu, ka no tādas slodzes aiziešu postā un ilgi vairs neizturēšu. Mani fiziskie resursi sāka izsīkt, un es pieliku punktu. Arī ar mediķu palīdzību.

Ar to, ka gadiem nelietoju alkoholu, es nelielos un neplātos. Sabiedrībā daudzi nemaz nezina, ka es vispār nedzeru. Reizēm saietos izlavierēju, ka pat ļauju ieliet glāzītē, lai man nevajadzētu visiem stāstīt, ka es vairs ne. Agrāk es gadiem ilgi arī smēķēju, un arī to es atmetu. Dzīvojot bez šiem diviem netikumiem, esmu izpelnījies sava organisma pateicību. Ķermenis man saka paldies. Organisms mani gandarī, tāpēc turos možā un darbīgā noskaņā.

– Ir arī citi veselības noslēpumi?

– Es atzīstu pārtikas daudzveidību. Nevairos pat no speķa, ko visu mūžu esmu patērējis. Man nav īpašu ierobežojumu. Man kā piena teliņam garšo piens tā visdažādākajās izpausmēs. Piens, kefīrs, rūgušpiens, tīrkultūra, biezpiens. Arī kūpinājumi un šmorējumi. Mans organisms pats labi jūt, ko vajag. Vairākas dienas pēc kārtas varu ēst biezpienu vai arī – kādu treknumiņu vai galertu. Es respektēju organisma vēlmes. Vakarā pēc sešiem cenšos vairs neēst, tad vienīgi iedzeru kādu krūzi ar uzkarsētu pienu un medu vai kefīru.

– Bērnības atmiņas kļūst spilgtākas un nozīmīgākas. Kad uznāk apcerīgums un atmiņā uzpeld dažādi dzīves posmi, es labi redzu, cik liela nozīme manā dzīvē bijuši bērnības notikumiem. Tie ielika pamatus manai turpmākajai dzīvei. Piemēram, runājot par to pašu tieksmi pēc sakārtotības. Mūsu ģimenē vienmēr bija kārtība kūtī, klētī, pagrabā un arī istabās. Mājās es nekad nepieredzēju skatu, ka nebūtu saklātas gultas. Diezgan agri iemācījos par sevi rūpēties – jau ar pirmo klasi visu nedēļu dzīvoju internāta kopmītnē. Sestdienās braucu mājās. Arī vidusskolā un augstskolā pats ar sevi tiku galā. Tāpēc gadu gadiem bikses esmu buktējis un kreklus gludinājis pats.

– Vai jūs varētu dzīvot viens mežā?

– Nē, man ir vajadzīga sabiedrība, jo esmu sabiedrisks cilvēks. Bet katru dienu man vajadzīgas arī vienatnes stundas pie sava rakstāmgalda. Jūtu, ka mans sabiedriskums reizēm nodara pāri manai rakstniecībai. Ja es nebūtu tik rosīgs, rakstniecībā būtu paveicis vairāk. Es gan nevaru žēloties – ja ieskaita brošūras, man ir 50 uzrakstītu grāmatu. Pēdējā laikā es gan sašaurinu savu publisko darbību. Atteicos kandidēt Rakstnieku savienības valdē un jau labi sen atteicos no dalības Latvijas Žurnālistu savienības valdē. Vairākus gadus līdzdarbojos Rīgas Latviešu biedrības domē, bet tagad arī tur vairs nekandidēju. Atteicos būt žūrijā, lai spriestu par Gada balvu literatūrā. Tāpat esmu atteicies vadīt vairākus publiskus saietus.

– Es neuzskatu par vajadzīgu to visu revidēt un analizēt, lai saprastu, kā būtu bijis labāk. To es sev nepieļauju, jo aizmukt no sevis vienalga es nevaru. Tā ir mana dzīve, tāds esmu bijis. Dažādos dzīves posmos un situācijās esmu bijis dažāds. Tā ir mana pieredze ar saviem plusiem un mīnusiem.

Savā ziņā man ir paveicies, jo darbs žurnālistikā un stāstniecībā man vienmēr sagādājis prieku un gandarījumu. Es neesmu juties piesiets darbam, es to neesmu darījis tikai aiz pienākuma. Darbs man sagādājis prieku, tāpēc nav jābrīnās, ka esmu optimists un pozitīvists. Ja darbs sniedz gandarījumu, tad visa dzīvošana ir daudz patīkamāka. Protams, bijuši skumji un traģiski brīži, kad kāds no tuviniekiem aizgājis mūžībā. Tāpat bijušas visādas ķibeles un slimības. Tomēr uzskatu, ka cilvēks nedrīkst ilgi dzīvot skumjās un bēdās. Vienmēr esmu tiecies pēc prieka un dzīvojis ar optimismu. Tas mani vēl joprojām uztur.

Andris Bernāts, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris