Padomi zaļākai un brīvākai dzīvei jeb Nelaid krāmus savā mājā!
Sāc ar iepirkumu maisiņiem! Iegādājies auduma vai cita materiāla daudzreiz lietojamu maisiņu, ko salocītu vari nēsāt līdzi pat rokassomiņā. Tad nevajadzēs katru reizi atgriezties no veikala ar kārtējo polietilēna maisu, kurā, visticamāk, arī atsevišķi produkti sasaiņoti katrs savā mazā maisiņā.
Lielveikalu maisus nomaini pret auduma maisiņiem
Ja nu tomēr nevari iztikt bez lielveikalu maisiem, tad pēc tam izmanto tos kā atkritumu kastes maisus. Veikalos pie kases konsekventi iebilsti ikreiz, kad pārdevēja mēģina vienu citronu iesaiņot vienā maisiņā, bet vienu apelsīnu – otrā.
Ignorē uzlīmju kampaņu preces lielveikalos!
Nepērc un nenes mājās tikai tāpēc, ka dod uzlīmes un vispār – tas jau tikpat kā par velti. Pirmkārt, par velti nav nekas, otrkārt, iegādājies tikai tos priekšmetus, ko vai nu ļoti gribējies, vai ļoti vajadzējis nopirkt jau sen.
Nenes mājās reklāmas suvenīrus no pasākumiem
Neņem līdzi pildspalvas un reklāmas suvenīrus no pasākumiem tikai tāpēc, ka tie nolikti tev priekšā vai dabūjami par velti. Un nemierini sevi ar aizbildinājumu, ka gan jau noderēs kādam dāvanā.
Regulāri reizi trīs mēnešos izrevidē kosmētikas krājumus, vannas istabas piederumus un zāļu skapīša saturu
Bez žēlastības izmet laukā visus medikamentus, kam beidzies derīguma termiņš, un jebkuru lūpu krāsu un krēmu, kas apkaltis un zaudējis patīkamo smaržu. Tas attiecas arī uz jebkuru citu priekšmetu, par kuru kaut vienreiz nodomā, – varbūt kādreiz noderēs.
Ej apkārt ar līkumu visām akcijas precēm
Tuvojies tikai tām, kuras iekļautas tavā obligāti nepieciešamo pirkumu sarakstā. Tieši akcijas preces, kuras vairumā gadījumu iegādātas tikai tāpēc, ka akcija un kā tad par tik izdevīgu cenu var nepirkt, veido lielāko daļu jauniegūto krāmu, kurus nekad tā arī neizmanto, ja vien tie nav pārtikas produkti.
TV žurnāliste Evelīna Strazdiņa par krāmu politiku:
“Mūs radina pie tā, ka ir jāgrābj, jāgrābj, lai tik mēs pērkam un pērkam. Populāro apģērbu veikali piedāvā mums par desmit latiem kaudzēm drēbju, ko mēs pēc tam izmetam laukā, jo tās ir nekvalitatīvas. Mēs dzīvojam uz dabas rēķina. Ja mēs nopirktu kvalitatīvu preci, tad pēc mēneša neskrietu pirkt atkal nākamo un netērētu dabas resursus. Tas trakākais, ka lielāko daļu preču speciāli ražo ar mazu vai īsu garantiju. Cilvēks pērk kaudzēm, pēc tam gāž ārā, un tas viss ieiet tādā absurdā apritē. Tu ieej lielveikalā, un tas ir pilns ar mantām, kas visas pēc tam plūst uz mūsu mājām, un mājas kļūst aizvien pilnākas un pilnākas. Mani draugi pielikuši pie savām durvīm uzrakstu, ka jebkura manta, kas tiek ienesta šajā mājā, tiek pakļauta nežēlīgai cenzūrai, un, ja tas nebūs nekas galēji nepieciešams, tad netiks ielaists iekšā.
Tas vienkārši liek padomāt, vai tev tiešām vajag to septiņdesmit trešo auskaru pāri. Sevišķi jau tas attiecas uz gados jaunākiem cilvēkiem, kam domāti, piemēram, žurnāli, kur katram pielikts klāt kaut kāds štrunts. Un, ja visur skandina, ka šito krāmu tu vari nopirkt par eiro, bet to tur – tikai par nieka piecdesmit centiem, tad nenobriedušam cilvēkam vienā brīdī liekas, ka tas nu gan ir lēti un labi, tāpēc man to vajag. Un tā mājās krājas krāmu vai, precīzāk sakot, atkritumu kaudzes.”
Žurnāls "100 Labi Padomi"/ Foto: All Over Press, Publicitātes foto
