Bijušais Latvijas Radio šefs Dzintris Kolāts: es gāju pa dzīvi, mētelim plīvojot

Dzintris Kolāts mani sagaida ar āksta cepuri galvā, un viņam piestāv! Patiesībā tāds lielā mērā vienmēr bijis viņa publiskais tēls – mutīgs, omulīgs, asprātīgs, ironisks... Taču Dzintris saka: “Esmu mainījies.” Daudz kas pazudis no kādreizējā dzīves skaļuma, arī lielā priekšnieka lomas uzliktie rāmji. Tā vietā Dzintris ieguvis brīvību. Protams, tas otrs Dzintris arī nekur nav pazudis: “Ar tādu gaišu teļa entuziasmu joprojām varu izteikt vispēdīgākās muļķības – tā ir mana otra balss.” Bet šovakar mazajā joku veikaliņā vairāk skan tā Dzintra balss, kas sasveicinās ar savu māju Kuivižos un sarunājas ar maskām, kas skaita garumgarus dzejoļus pašam sev un pasaka ko labu savam ienaidniekam. Jo ilgāk runājam, jo spēcīgāk pārņem sajūta, ka man tiek dota ļoti īpaša iespēja piedalīties gandrīz vai tādā kā grēksūdzē kādam augstākam spēkam. Runā, ka Dievs tos – ar āksta cepuri galvā – īpaši piemīl.

– Biznesa idejas ir dažādas, bet joku veikaliņš tomēr ir īpašs. Kā tev kaut kas tāds ienāca prātā?

– Man nesen atgādināja, ka 2005. gadā es Rīgas Laikā esot teicis, ka kaut kad man piederēs divas lietas: joku veikals un strādnieku bufete N. 17. Bufetes vēl nav, bet joku veikals ir.

Dzīve apmeta kūleni, un mans iekšējais otrais es mudināja, ka kaut kas jāmaina. Vienā dzīves posmā biju aizcīnījies hierarhijā, aiz kuras sākas Kosmoss, – tu esi izgājis ārpus savas orbītas, kur nekā nezini un kur nemaz negribi būt. Es arī negribēju, un šķita, ka tas ir jāmaina. Tā kā mans organisms garīgi un fiziski arī uz to tiecās, tad viņš ar mani izspēlēja joku, un notika tā, kā notika.

Par dzīves kūleni uzskatu brīdi, kad man bija privātas problēmas ar alkoholu, ar kurām es pilnīgi nespēju tikt galā. Sapratu, ka kaut kas ir jāmaina. Un tie ir pavisam nopietni signāli, jo cilvēkam, kuram ir pie 50 gadiem, ne visai gribas kaut ko mainīt – viņš vairāk grib stabilitāti. Bet es sapratu: būs slikti, ja neko nemainīšu. Daudz domāju un lasīju visādas grāmatas. Izgāju Minesotas programmu, kur diezgan daudz tiek strādāts ar sevi. Manī kaut kas notika, man vismaz tā liekas. Domāju, ka šis taču ir brīdis, kad varētu izmēģināt to, par ko esmu domājis un sapņojis. Bet man vienmēr prātā bijušas visādas avantūras un palaidnības, un tad es pats sev jautāju: vai tad es neko vairs nevaru nopalaidņot?

Mēs ar biznesa partneri kopīgi izdomājām, kā tas varētu darboties: viņš bija vairāk tendēts uz dāvanām, es – uz jokiem, un tā beigās sanāca jocīgo dāvanu veikals. Kā vēsta uzraksts veikala ārpusē: brīvas dāvanas brīviem cilvēkiem. Daudzas ir stipri brīvas. Tagad, piemēram, topā ir pupi, ar ko stresu noņemt. (Garšīgi smejas.) Daži uzskata, ka tā nevar darīt, bet nekā ļauna jau tajos jokos nav.

Es vairs necenšos mainīt pasauli, krist uz ambrazūrām un visādas tādas lomas spēlēt. Protams, ir jābūt arī tādiem cilvēkiem, kas visu ko atmasko, norauj maskas, zem kurām ir vēl kāda maska, un zem tās ir vēl un vēl, un vēl...

– Un parūkas. Un protēzes, kas tumsā spīd. Bet lietas gandrīz nekad nav tādas, kādas izskatās. Katra maska, katra parūka, katrs skeletiņš un katra lampiņa kaut ko pasaka par to, ko šo lietu pircējs grib. Maska daudz ko pasaka par savu valkātāju, un cilvēks jau parasti izvēlas to, kā viņam trūkst.

– Cilvēki, kas tevi pazīst, nebrīnās, ka tagad strādā veikalā?

– Ir pagājis zināms laiks, kopš dzīvoju citādi, un arī man pašam reizēm uznāk domas: jā, es varēju būt atpazīstamāks, būt kaut kādos amatos... Bet tas ir tikai īsu brīdi. Ātri vien nonāku atpakaļ pie slēdziena, ka tas, kā noticis, ir ļoti labi. Ekonomiski mana situācija vairs nav tik augstā līmenī, kā bija, bet iekšējās brīvības ziņā tā ir lieliska.

Agrāk es dusmojos uz visu ko. Uz to, ka mani neatzīst tik ļoti, kā es varbūt gribētu. Dusmojos uz kritiķiem, uz citādi domājošiem cilvēkiem. Uz tiem, kas, pēc mana ieskata, man darījuši ko ļaunu. Uz tiem, kas man oponē, jo man šķita, ka viņi mani grib izēst, apēst, izdarīt ko sliktu. Ui, kā es dusmojos! Es biju tik dusmīgs! Es biju tik dusmīgs kā šī bumba! (Dzintris paņem mazu bumbiņu un triec pret grīdu, un ar katru atsitienu bumbiņa iedegas.) Es visu laiku degu, degu, degu, degu... Tagad manī gandrīz nemaz vairs nav dusmu. Man liekas, esmu palicis tāds mīlīgāks.

– Es sevi neuzskatīju par tipisku priekšnieku. Ar laiku izdevās kaut kādas lietas iegrozīt, cilvēki sāka uzticēties, kopīgi veicām visādus lielus projektus. Sākumā bija divi kanāli, tad pārgājām uz četriem, radās Klasika un Latvijas Radio 2, un krievu valodā raidošais kanāls Doma laukums ieguva jēdzīgu raidlaiku. Kopā ar kolēģiem izdevās pāriet no valsts radio uz pārejas tipa modernāku, sabiedrisku neatkarīgās Latvijas radio. Bet es jau daudz ko arī neizdarīju.

– Cik gadu nostrādāji Radiomājā?

– Trīsdesmit divus. Ārprāts, ja tā padomā! Arī tas mani mudināja – vai tiešām tas ir viss, uz ko šajā dzīvē esmu spējīgs? Un vēl – kad cilvēks ilgi strādā vienā vietā un vienā amatā, rodas vesela virkne simptomu, ar kuriem nebiju gatavs cīnīties. Man tā šķiet. Pamazām un pietiekami veiksmīgi, bez milzīgiem skandāliem darbojoties, sāku domāt, ka esmu nekļūdīgs, ka mani argumenti, mani apsvērumi un mans viedoklis ir pareizākais tāpēc, ka es te tik ilgi un tik labi strādāju, un, pārējie, lūdzu, aizverieties... Var gadīties, ka parādījās tādi simptomi... Vēl, iespējams, ilgi strādājot, sāc ieslīgt rutīnā, jo jebkurš ir tendēts strādāt mazāk, un ir paņēmienu kopums, kā kaut ko izdarīt ātrāk. Ar laiku to paņēmienu kopumu var noslīpēt, un pamazām sāk zust radošums. Man no tā bija bail, un tāpēc es mēģināju atrast sev pielietojumu citur.

Un tad iestājās 2008. gada krīze. Tās sākums bija ļoti traks, vienu brīdi naudas kontā nebija nemaz. Cilvēki mani respektēja un uzticējās, un tas bija ļoti stulbi, kad krīzes laikā vajadzēja saukt tādus cilvēkus kabinetā un teikt: nevaram turpināt sadarbību, jo baigs stāvoklis, naudas nav. Bet ko darīt, ievelc elpu un dod vaļā...

Krīze beidzās, it kā pamazām kļuva labāk, un tad pēkšņi iestājās situācija, kuru nemācēju iztulkot. Negribu teikt, ka neredzēju dzīvei jēgu, bet es patiešām pazaudēju mērķus. Acīmredzot es pārstāvēju noteiktu uzskatu kopumu un noteiktu laiku. Iespējams, ka jauno laiku ar visu digitalizāciju un ar to saistītajām radošā darba pārgrozībām vairs nespēju sagremot un izprast. Līdz ar to man kļuva grūtāk, es zaudēju interesi. Un nekā – ne uz priekšu, ne atpakaļ. Izmēģināju televīziju – arī nekā. Acīmredzot problēma slēpās manī pašā.

– Ap sabiedrisko televīziju vienmēr visos laikos virmojušas visādas kaislības un briesmu stāsti, un tajā pašā laikā nevar noliegt tās ietekmi. Mans starts tur nebija veiksmīgs, bet bija ļoti interesanti vadīt radošu kolektīvu ar ļoti spēcīgām personībām un strādāt ārkārtīgi sarežģītā laikā, jo tur bija vesels kaislību un problēmu mezgls kā iekšēji, tā ārēji. Tas deva milzīgu pieredzi. Vienlaikus manī kaut kas garīgi salūza, un es jutu, ka vairs nevaru izturēt to, kas notiek apkārt... To ir grūti izstāstīt.

Nu, un tad vajadzēja noripot pa nogāzi līdz pašai apakšai un atsisties pret dibenu – kā filmās. Cilvēks laikam ir tā iekārtots, ka tikai šādā situācijā viņš sāk nopietni pārdomāt.

– Bija tik nopietni?

– Nezinu, kā lai to pasaka maigāk... Tur bija traģiski stāsti – man šķita, ka gan fiziski, gan garīgi esmu tuvu tam, ka manis vairs nebūs. Bet ar mani bija daži cilvēki. Varu būt pateicīgs arī saviem bērniem. Kad nonāc uz grīdas, tu vari tur arī palikt, bet ir iespējams atspēriens, ja no tevis vēl viss gaiss nav izpumpēts. Man tas atspēriens bija, un es ieraudzīju, ka pasaule ir baigi foršā. Un arī es esmu foršs šajā foršajā pasaulē.

Pats brīnos – esmu pilnīgi pārgrozījies. Varu aprunāties ar džeku ar cirvi galvā – ir mums tāda maska – vai ar svecēm, kas nāk no Ziemeļlatvijas. Vai viņām te ir silti vai auksti, vai viņas atceras, kā dzima... Dažreiz es runāju skaļi, dažreiz skatos, un tad mēs klusumā runājamies. Varbūt nojūdzies?

Man bieži prasa: vai tevi nevelk atpakaļ, sacīsim tā, būt par lielu priekšnieku. Bet, ja cilvēki zinātu, cik tā dzīve ir tukša un cik cilvēks amatos ir traki nebrīvs...

– Kur tu esi, kad neesi veikalā?

– Tā kā dzīvoju viens, vakaros man ir laiks – rakstu avīzēm dažādus stāstiņus ar pseidonīmu vai bez tā, ņemos pa sporta zāli, skatos, kādus projektus varētu pavirzīt. Šķiet, ka atsākšu darboties ar tādu kā mācīšanu runāt. Mūsu veikalā esmu kļuvis par ārlietu ministru. Esmu galvenais angļu valodas speciālists – es to iedomāties nevarēju! Ne skolā, ne augstskolā neesmu mācījies angļu valodu. Tagad eju uz kursiem. Vakaros sarakstos ar ārzemju partneriem, pētu iespējas par piegādēm, pārdošanām, jaunumus ielieku Draugos, tviterī.

Esmu diezgan juceklīgs, mākslinieciska tipa cilvēks, kurš var kaut ko sajaukt, aizmirst un tamlīdzīgi. Man sevi ir jātur dienasgrāmatas rāmjos. Ne vienmēr izdodas – kad palaižos vai noslinkoju, iestājas diezgan liels juceklis tai dzīvītē. Kad rīkojos pēc plāna, vai cik daudz var izdarīt, un diena ir pilna. Atrodu prieku mazos projektos. Tagad esmu izdomājis, ka augusta pēdējā sestdienā dzimtajā Salacgrīvas novadā varētu sarīkot jūrmalas krasta sakopšanas talku. Mēs varētu lūkot sakopt visu piekrasti no Igaunijas robežas līdz Duntei. Pa vasaru tur sakrājas viss kas – gan jūra izmet, gan tūristi atstāj.

– Nē. Agrāk gan varēju trakot un ņemties – dzimis pasākumu vadītājs! Es to varēju darīt gan neformāli, gan formāli. Gan studentu kopmītnē, gan darba vai draugu ballītēs, neaicināts un reizēm varbūt pat negribēts, uzņēmos tamadas lomu. Tagad kaut kas ir mainījies. Esmu priecīgs, ja mana dzīves pieredze kādam noder vai kaut ko kādam varu iemācīt vai izdarīt kādu mazu, labu darbiņu. Mani vairs nevelk būt cilvēkos. Vēroju un vērtēju no malas un cenšos nekritizēt. Dažreiz jau sanāk dusmas par kaut ko, bet kādas man tiesības kritizēt, plēst kreklu uz krūtīm un kliegt, ka es zinu, kā vajag?

– Arī tas atsitiens. Gadi. Dažādas dzīves kolīzijas. Galu galā Zatlera – kas es esmu? Un kas aiz manis paliks. Tādas fatālas notis mums te ieskanas, ne? Man liekas, es pietiekami daudz esmu sagrēkojis, darījis visādas ziepes, darījis cilvēkiem arī visādas sliktas lietas. Es nevaru visai pasaulei uzreiz atdarīt ar kādu milzīgu lielu kluci liela labuma vai nogriezt pa gabaliņam no lielā, vispārējā pasaules labuma un visiem izdalīt. Bet es varu darīt sīkas, labas lietas. Kaut vai parunāt ar cilvēku, kurš ienāk pie manis veikaliņā, parādīt kaut ko, pastāstīt, un viņš smejas. Viņam ir mazs brīdis prieka.

– Cilvēki biežāk saka otrādi: neko sliktu nevienam neesmu darījis.

– Esmu nodarījis pāri savai ģimenei. Draugiem, kuriem šad tad droši vien esmu bijis kā nasta. Kolēģiem. Esmu daudzus atlaidis no darba. Protams, kad esi liels priekšnieks, no daudz kā nevar izbēgt. Var jau teikt, ka neko nevarēja darīt. Bet kaut ko varbūt tomēr varēja? Arī savai dzimtajai pusei esmu darījis pāri. Varbūt jocīgi skan, bet man tā šķiet. Esmu nodarījis pāri savam Salacgrīvas novadam – savulaik aizejot no turienes, dzersteļojoties pa turieni, neko īpaši nekopjot, jaunības gados neliekoties zinis par mājām...

Kā tas dzīvē mēdz notikt uz vecuma galu, pienāca brīdis, kad tik traki iemīlējos savā novadā. Nebiju iedomājies, ka tādas attiecības ar kaut ko tik neformulējamu un nedzīvu, ja tā drīkst teikt, ir iespējamas. Piedeklarējos atpakaļ Salacgrīvas novadā un turos pie saviem Kuivižiem kā ērce. Uzstādījām Kuivižos identitātes zīmi. Pļaujam savu pļavas gabalu randā. Tās ir piejūras pļavas – ja tās nepļauj vai nenogana, tās aizaug ar niedrēm, un interesantais biotops izjūk, tāpēc ir jākopj. Mēģinu darīt sīkas, labas lietas, kam agrāk vispār nepievērsu uzmanību. Tikko cilvēks nepievērš uzmanību, viņš iet kā ledlauzis, un ledlauzis daudz kam, kas pagadās priekšā, nodara ļaunu. Vai visās dzīves situācijās vienmēr tika izvēlēts pareizākais variants, kas to tagad pateiks. To tikai viens var pateikt. Nē, divi – viens tur (Dzintris norāda griestu virzienā) un otrs tur (Dzintris norāda uz grīdu).

– Es neesmu ticīgs šā vārda bibliskā nozīmē. Visu mūžu esmu bijis diezgan liels ciniķis un agnostiķis – nevis ateists, bet tas, kas domā, ka kaut kas ir, bet nevar saprast, kas, un pierādīts jau nav. Bet tagad tāds pa mākoņiem domājošs, runājošs un staigājošs laikam esmu kļuvis gan, tagad man tā garīgā dimensija kļūst arvien svarīgāka. Arvien biežāk domāju, ka katrs no mums kādreiz turpināsies kādā citā matērijā. Tāpēc man šķiet, ka man jābūt ļoti godīgam pret tiem svaru kausiem, ko savā dzīvē esmu izveidojis. Tagad cenšos visu vairāk vai mazāk darīt tā, lai tie svaru kausi nostātos līdzsvarā, kad tiks piestādīts rēķins.

Man nācies sastapties ar ļoti traku likteņu cilvēkiem. Esmu uzklausījis izmisuma brīžus, kas cilvēkam šķiet, ka dzīvei nav jēgas un bezmaz vai jāmeklē striķis. Bet – mēs jau nezinām, kas ir otrā pusē. Pārliecināti un ortodoksāli ticīgie uzlūko to kā vienu poligonu, tikpat pārliecināti ateisti un pragmatiķi to redz pavisam citādi. Bet, kā tur ir, to jau īstenībā nezina neviens. Varbūt tur nav nekā. Bet varbūt tomēr kaut kas ir? Kad sarunājos ar cilvēkiem, kas stipri sākuši šaubīties par dzīves jēgu, es mēģinu iesēt šīs šaubas: bet varbūt tev kāds otrā pusē pajautās rēķinu...

– Bet tev ir, kas uzklausa, kad gribas parunāt?

– Pārāk daudz jau nav. Reizēm ir smieklīgi: brīdī, kad sirds pilna un gribas kaut ko pateikt, tu runā ar otru cilvēku, un viņš tev saka: “Bet man bija vēl trakāka lieta!” Un pēc brīža es pamanu, ka mans bēdu sūdzēšanas stāsts pārvērties par otra cilvēka grēksūdzi un performanci. No sākuma man ir dusmas, bet – kādas man tiesības dusmoties? Varbūt otrs cilvēks arī sen gaidījis iespēju izrunāties.

– Laikam. Ja tagad pēkšņi rastos kāda draudzība, es ilgi nevarētu ar cilvēku divatā nodzīvot. Es laikam esmu tāds kaķis, kas staigā, kur pašam patīk. Reizēm tās vientulības varbūt ir par daudz. Bet katrs pats izveido savu dzīvi. Astoņdesmit procentos gadījumu ļoti labi jūtos viens.

Es aizbraucu uz mājām Kuivižos, un tad man ir tādas sajūtas... Rudenī, kad putnu kāsis lido pāri. Vai naktī zvaigznes spīd. Vai tu izej ārā augusta naktī, un āboli kā zvaigznes spīd uz zemes. Es to ierakstu sociālajos tīklos, kāds to izlasa, un viņam tas patīk... Man ar to pietiek.

Garīgā gumijlēkšana

– Tu domā – sievieti? (Un Dzintris velnišķīgi un gardi nosmej.)

– Nu, varbūt arī sieviete.

– Nu tāda viena iztrūkstošā posma visā tajā puzlē, ko var saukt par dzīves rakstu, man nav. Ko es vēl gribētu piedzīvot – mazbērnus. Man sola, ka būšot. Laukos māju vajadzētu pārkrāsot. Vēl es gribētu iemācīties no galvas Pumpura Lāčplēsi. Tad es to kaut vai tikai sev pašam varētu skaitīt. Skolas laikā man lika skaitīt dzejoļus pasākumos, un man baigi nepatika – nu, kas tas par puiku darbu, runāt dzejoļus, puikām jāspēlē futbols un brīžam jāpakaujas. Bet vēlāk man sāka iepatikties izpaust sevi caur tiem dzejolīšiem. Un tā es sava prieka pēc sāku mācīties no galvas garus gabalus. Tā es iemācījos no galvas Čaka Poēmu par ormani. Vēl varētu Gētes Faustu iemācīties, bet diez vai, tas ir milzīgs gabals. To es nepaspēšu. Un, ja arī paspētu, kur es to beigu beigās liktu?

– Bērni. Man ir divas meitas un dēls. Tas kombinējums ir interesants: Elīna un Sarmīte ir briesmīgi dinamiskas un uz ārpusi vērstas, es tur redzu savus jaunības atspulgus. Savukārt dēls Sandris pilnīgi otrādi – viņš ir uz iekšu vērsts, runā ļoti maz, bet tajā pašā laikā visi viņu respektē. Tas laikam no mammas. Mums visiem ir labdabīgas, interesantas un, es gribētu ticēt, ciešas saites. Man prieks, ka izdevies tās saites saglabāt – gan man ar viņiem, gan viņiem savstarpēji. Man ir daži cilvēki, kam varu uzticēties. Iespējams, tajā laikā, ko Radio nodienēju, arī šis tas labs ir sameklējams. Ko vairāk cilvēkam vajag?

Man ir izdevies piedzimt vietā, kuru es ļoti mīlu. Man ir mājas, kuras cēlis vectēvs, tā vairs nav daudziem latviešiem. Un daudzi, kas tās dabūjuši atpakaļ, tur nemaz nedzīvo, un tās mājas paliek vienas. Es savas mājas glorificēju: kādam varbūt šķitīs smieklīgi, bet es, vakarā pārnākot, savas mājas pasveicinu un, kad braucu prom uz Rīgu, tad atvados – čau! Kad aukstā laikā braucu uz Kuivižiem, man liekas, ka māja tā kā smaida, mani redzot, jo viņa zina, ka es iekurināšu plīti un būs silti. Un, kad plīts ir iekurināta, tad kaut kas tā kā nokrakšķ, un man šķiet, ka māja labpatikā izstaipās... Bet varbūt es vienkārši kļūstu sentimentāls, kā daudzi ap piecdesmit, bieži atceros bērnību, kā braukāju apkārt ar mazo ritenīti un visa teritorija ap māju bija mana valsts...

– Nu, kāds tur akcepts! Es taču biju dižens cilvēks! Gāju pa dzīvi, mētelim plīvojot. Es biju virzīts uz karjeru, man bija mērķi, man bija ideāli, par kuriem versmaini iestājos. Man, protams, bija arī kādas šaubas, un man apkārt bija cilvēki, par kuriem es nevarēju saprast, kāpēc viņi ir tik stulbi. Un viņi paši nesaprot, ka viņi ir stulbi! Vēl senākos laikos es vispār gribēju pamest šo valsti. Biju salasījies grāmatas par ģeologiem, kas vandās pa taigām, brauc pa Sibīrijas upēm, Pamira kalnos meklē zeltu... Gribēju doties prom, mani nekas nesaistīja, viss likās tik provinciāli un sekli.

Šādu – kāds esmu – es toreiz nepazītu. Es iedomājos, ka mūsu satikšanās – tā es un šī es – varētu iegadīties šajā veikalā, jo naktīs te notiek mistiskas lietas. Man ar savu 20–25 gadus jauno ego būtu ļoti daudz ko pārrunāt. Tam manam pirmajam es, kurš vēl ir jauns un smuks un vada Mikrofona televīzijas vakarus, būtu sava taisnība, kurai es nepiekristu, un viņš nepiekristu manējai, bet droši vien padomātu un teiktu, ka nezina, kas notiks pēc gadiem divdesmit. Un tad mēs nonāktu pie secinājuma, ka viens otru droši vien nepārliecināsim, bet respektējam tiesības domāt citādi. Protams, sākumā viņš mani pasūtītu d... Bet īstenībā viņš nebija slikts cilvēks. Visas pasūtīšanas viņš vēlāk ļoti nožēloja.

– Tev šobrīd ir kaut kādi izaicinājumi? Neprasās pēc adrenalīna?

– Diezgan bieži esmu priecīgs, kad saņemu labus vārdus. Pats esmu centies pateikt labus vārdus cilvēkam, kuram ir zināmi iemesli no manis to nemaz negaidīt. Cilvēkam, ar kuru esam strīdējušies, kura uzskatiem neesmu piekritis. Tā ir mana adrenalīna meklēšana garīgā veidā.

Fiziski neesmu no drosmīgākajiem, bet garīgi man patīk iet pret straumi arī tagad. Droši vien avantūra bija arī publiskā izteikšanās par savu atkarību. Tas prasa iekšējus resursus. Daudzi kaunināja, teica, ka ar to nav jālielās. Es biju tik apmāts no tās apkārtējās liekulības runās par politiku, par dzīvi, par mantām, par naudu – visi tik pareizi, tik cēli... Man negribējās to liekulības mākoni vēl vairāk papildināt.

Ir vēl citas garīgās iedrošināšanās lietas. Adrenalīna cienītāji, kuri lec no tiltiem, sien pie kājām īstas gumijas. Es sienu garīgās gumijas un mēģinu pakļaut sevi šādiem garīgiem izaicinājumiem. Pateikt kaut ko labu cilvēkam, kurš man riebjas. Godīgi pateikt par sevi kaut ko sliktu. Ne vienmēr izdodas. Neesmu eņģelis – ne visu esmu pateicis, un visu arī nevajag.

Vēl viens garīgs izaicinājums man bija saslīpēties ar biznesa partneri. Viņš ir pragmatiķis, īsts tirgotājs. Mēs ātri vien konstatējām, ka pilnīgi par jebko mūsu uzskati ir atšķirīgi. Lielais garīgais vingrinājums – saslīpēties kopā. Pamazām izdodas. Mēs jau neesam nekādi čomi, vienkārši liktenis un gadījums mūs ir savedis kopā uz plosta. Un sanācis tā, ka viņš ir viens no cilvēkiem, ar ko patlaban visvairāk komunicēju. Vēl viens izaicinājums, protams, ir aprast ar statusu, kādā esmu.

– Jā, tas man šad tad vēl neizdodas. Mācos samierināties ar to, ka pasauli un arī Latviju neizmainīšu. Varu mainīt situāciju šajā dažus kvadrātmetrus lielajā veikaliņā un savā lauku īpašumā. Varu kādam cilvēkam iedot 10 centus, kad viņam ir baigās pohas... Savu dzīvi ielikt rāmjos ir liels vingrinājums. Esmu panācis, ko gribēju: tagad esmu neatkarīgs. Brīvības man tagad ir ļoti daudz – varu iedot gabaliņu! Bet te atkal ir otra galējība – tagad man jāiemācās ar to rīkoties. Jāreglamentē sevi, jāplāno lietas, jāizvirza izpildāmi mērķi.

– Kāds tagad ir tavs mērķis?

– Es gribētu rudenī aizbraukt uz Āfriku, uz Keniju. Nezinu, kādēļ esmu tajā valstī iemīlējies. Esmu tur bijis divas reizes, gribu aizbraukt vēl. Pasēdēt un paskatīties dienvidu zvaigznēs, padomāt par savu niecību vai savu lielumu.