Atkarība no darba. Ko ar to iesākt?
Aktīva, nepārtraukta darbošanās var būt saistīta ar kompulsīviem traucējumiem. Cilvēku kaut kas iekšēji dzen, tādā veidā viņš mēģina ārpasaulei parādīt, cik labs, vajadzīgs tai ir. Lai gan patiesībā tā ir bēgšana no problēmām, palikšanas kopā ar sevi, vienatnes ar savām domām. Stāsta Māris Ķirsons, teoloģijas un psiholoģijas maģistrs, klīnikas Akrona 12 Minesotas 12 soļu programmas vadītājs.
Darbaholiķis nezina, kur sevi likt, jo nespēj būt pats. Nav tā, ka viņam būtu izveidojies fizisks pieradums un, ja atņemtu darbu, sāktu trīcēt rokas un rādīties halucinācijas, tomēr pārstrādāšanās ir viņa glābiņš, risinājums. Šim cilvēkam nekad nepietiks ar to, ko viņš ir sasniedzis, ko sapelnījis, un, jo vairāk tiks panākts, jo vairāk būs stresa un vajadzības darboties vēl alkatīgāk. Darbaholisms draud ar attiecību vai ģimenes iziršanu – pat ja cilvēks atrodas šeit, viņš mentāli ir kaut kur citur. Šis cilvēks aplaupa ģimeni, draugus un, galvenais, sevi, jo, sēžot Operā, domā par sazin ko. Darbaholisms ir arī veids, kā tikt galā ar mazvērtības izjūtu – re, cik daudz es uzņemos, re, ko spēju, tas nozīmē, ka esmu labs, neaizvietojams. Vai darbaholiķiem jāmācās slinkot? Savu spēju uzlādēšana nav slinkošana. Ja cilvēks bez apstājas rosās, vajag viņam pajautāt: ko tu ar savu darbu vēlies panākt? Kādu rezultātu sagaidi? Cilvēks nevar būt visā perfekts, tas nav iespējams. Tātad jautājums: no kurienes nāk pavēle visu laiku, bez atpūtas strādāt?”
