Par ko Normunds Šnē brīnās jau 25 gadus?
Diriģents Normunds Šnē iztiek bez saviem akadēmiskās mūzikas brāļiem piemītošā stīvuma. Viņu raksturo smējīgas acis un vējš matos – no brīvības, radošuma un dzīves mīlestības. Piecdesmit gados kļuvis par tēvu, viņš mācās būvēt savu pasauli no jauna.
Grabuļi, skanošas rotaļlietas, neredzēti, eksotiski mūzikas un ne mūzikas instrumenti – tik balagāniski jauno gadu sagaidījis Normunda vadītais orķestris Sinfonietta Rīga, kurš savās mājās, Spīķeru koncertzālē, nospēlējis jau vairākus koncertus ar ekstravagantā austriešu komponista H. K. Grūbera skaņdarbu Frankenšteins!! Izrāvies no mīlošo vecāku smacējošajiem apskāvieniem, Šnē paguva izdauzīties rokmūzikas pļaviņā, daudzus gadus spēlējot Sīpolos un Maranā, izbaudīt bohēmu, saspļaut plaukstās un uzbūvēt māju Teikā, kļūt par čempionu radioamatieru sacensībās, noprecēt 23 gadus jaunāku sievu. Kabinets Spīķeros viņam necils – kā cilvēkam, kurš orientēts uz saturu. Vienīgi Daugava – skaista un stipra – tikai pāris metru aiz loga.
Brīnos jau 25 gadus
– Gadu sākāt ar diezgan izaicinošu darbu par Frankenšteinu. Tā bija jūsu ideja?
– Mana – mazliet satīras, kolāža par 20. gadsimta sākuma Vīni ar daudz citātiem, stilistiskām atsaucēm. Mazliet vampīriska pasaka, kas varbūt nav jāuztver sevišķi nopietni. Šis darbs ir kā radīts Intaram Busulim, jo viņa talants ir daudz lielāks par popmūziku. Man prieks par šo sadarbību.
– Mēs esam izpildītāji, mūzikas kalpi, īsto toni uzdod komponists. Un gandrīz katram ir darbi, kuros ir groteska, humors, kas dažam labam varētu šķist akadēmiskai mūzikai sveši. Taču daudzi nopietni komponisti kādā brīdī ir vēlējušies izrauties no sava filozofiskā apcerīguma, nav baidījušies dzīvi atklāt visā spektrā un košumā. Ir beidzies laiks, kad uz skatuves kāpa vienīgi frakā.
– Kļuvāt par diriģentu, pateicoties kādām rakstura īpašībām, mentālam kodolam?
– Nē, orķestrim Rīgas kamermūziķi, kur spēlēju oboju, vajadzēja diriģentu. Ilgu laiku spēlējām bez, bet sarežģītos darbos tas nav iespējams. Ja godīgi, man tāda vēlēšanās bija, tāpēc sevišķi nepretojos. Redziet, iznācis, ka diriģēšana ir mana profesija, kas man pašam reizēm šķiet dīvaini.
– Jā, es pie tā vārdu salikuma “diriģents Normunds Šnē” neesmu pieradis. Šī profesija ir ļoti komplicēta. Šaubu brīžos uzdodu sev jautājumu, vai esmu izvēlējies pareizo. Bet cenšos tam ātri tikt pāri. Diriģenta amats prasa ļoti daudz spēka, izturības, nervu, laika, pieredzes. Tam nav ne sākuma, ne beigu. Dzīves laikā varam noiet tikai nelielu daļu šā ceļa. Tāpēc cenšos, cik iespējams, neatkārtoties, bet diriģēt aizvien jaunus darbus.
– Pirms gadiem divdesmit pieciem jūs studējāt Konservatorijā...
– Nē, ilgu laiku nemācījos šo profesiju, jo man bija apmēram skaidrs, ko gribu panākt. Bet man, protams, nebija taisnības. Nonācu līdz brīdim, kad pilnīgi skaidri sajutu, ka jāizšķiras – ja gribu diriģēt, jāmācās amata noslēpumi. Es daudz ko nepratu, nesapratu, kā panākt, un ar to kolēģiem radīju problēmas. Protams, arī diriģēšanu var iemācīties tikai līdz konkrētai robežai, jo tās tehnika, roku kustības ir saistītas ar cilvēka anatomiju un katram ir citādākas. Tāpēc, ja mehāniski atkārto, kā dara cits, tas izskatās smieklīgi un tam nav nekādas nozīmes.
– Tieši tā! Jāizveido savs stils, ja gribi, lai tevi tiešām saprot, lai tas izskatās dabiski un atbilst tavai iekšējai pasaulei.
– Jūs apzinājāties, ka jums jāveido sevi kā personību? Un ko tas nozīmē?
– Domāju, mūzika ir tik ļoti saistīta ar dzīvi, ka diriģentam pirmām kārtām ir jābūt izbaudījušam gan dzīves virsotnes, gan galīgo zaņķi. Jo mūzikā viss šis spektrs ir. Būtībā visa pieredze ir diriģenta sabiedrotais, jo bagātina iekšējo pasauli. Arī komponistiem ir bijusi saite ar citām mākslām, tā laika dzīvi, sadzīvi, folkloru, tautu, sociāliem notikumiem. To visu ir vērts zināt. Dažkārt sīkumi var pavērt skatu uz skaņdarbu no pavisam citas puses.
– Cenšos aizmirst savas zvaigžņu stundas. Man šķiet, tās traucē dzīvot tālāk.
– Sākas paštīksmināšanās, narcisms?
– Tinot filmu atpakaļ, šķiet, man tas mazliet bija... negribu teikt, sakāpis galvā, bet man patika atcerēties – o, bija labs koncerts! Bet tas neko nedod, jo esam tik labi, cik esam šajā brīdī, un kaut kādas atmiņas...
– Jā, man arī stāv tās mūzikas balvas (norāda uz skapjaugšu), apsūbējušas. Bet daudz svarīgāks ir tas, kas būs, nevis bija. Ļoti liels posms manā dzīvē bija saistīts ar rokmūziku – beidzot Jelgavas Mūzikas vidusskolu, arī visu Mūzikas akadēmijas laiku un mazliet pēc tam darbojos dažādās grupās. Sīpolos, Jelgavā instrumentālās mūzikas ansamblī Salve. Pārnēsāju milzu tonnas, dienā divas reizes krāmējot aparatūru autobusā iekšā, ārā.
– Bijāt skaņu režisors?
– Jā, un Sīpolos arī oboju spēlēju. Bija pamatīga slodze, un vienā brīdī to beidzu, jutu, ka jāizvēlas. Nevarēju savienot ar darbu Nacionālajā orķestrī. Nakts dzīve sāka traucēt. Protams, alkohols, tas posms dzīvē bija diezgan vētrains, bet es nekādā ziņā nenožēloju, jo bez šīs pieredzes, es ticu, mana dzīve noteikti būtu bijusi nabadzīgāka. Tika nospēlēts daudz labu koncertu, ansambļi bija ārkārtīgi profesionāli. Godīgi sakot, man reizēm pietrūkst šīs mūzikas.
– Un dzīves?
– Dzīves droši vien ne, to nevarētu savienot ar to, ka man tagad ir ģimene, maza meitiņa, man knapi pietiek tam laika. Īstenībā nepietiek!
– Ilgu laiku jūs dzīvojāt bez ģimenes. Vai nejūtat, ka privāto dzīvi esat licis par upuri, ko zaudējis?
– Nedomāju, ka zaudējis. Vismaz šobrīd jūtu – katram savs laiks. Atklāti sakot, agrāk es sevi nevarēju iedomāties ģimenes tēva lomā, pat pirms gadiem pieciem neapsvēru šādu iespēju.
– Ziniet, tiešām – darbs prasa daudz.
– Un plēst sevi uz pusēm ir mazohisms?
– Jā, tur tiešām jābūt ļoti stipram cilvēkam, ar skaidri izveidotu dienas kārtību, simtprocentīgu kontroli. Tagad, kad zinu, kā ar visu tikt galā, varu teikt droši, ka to visu varu atļauties. Jo negribēju tādu ģimeni, kur bērns aug pats un tēvs vispār nezina, kas notiek, neliekas zinis, darbs no astoņiem līdz desmitiem, pārņemts tikai ar biznesu. Man nebūtu pieņemams šāds modelis, jo gribu būt kopā ar meitiņu, cik iespējams. Varbūt Sinfonietta no tā pat mazliet cieš... Otrs – es gan sevišķi neticu liktenim, bet man šķiet, ka mums tiek piespēlētas iespējas, un man tika dots satikt īsto cilvēku brīdī, kad pats biju tam nobriedis. Varbūt profesionālajā dzīvē jau biju kādu pakāpienu spēris, bet attiecību ziņā ar cilvēkiem, šķiet, biju vēl diezgan jauns un puicisks.
– Noteikti ir. Un negribu teikt, ka man nebija dažādu saišu ar dažādiem cilvēkiem – gan tādas, ko var saukt par mīlestību, gan ļoti cieša draudzība ar kolēģiem. Bija un ir joprojām! Man arī bija mēģinājums radīt ģimenes dzīvi daudz agrāk, pirms 25 gadiem, taču tas beidzās neveiksmīgi – acīmredzot tāpēc, ka kaut kas nebija kārtībā. Ceru, ka tagad tiešām viss būs labi. Vienkārši nevar nebūt!
– Vai attiecībās – diriģents un orķestris – vienmēr valda hierarhija?
– Droši vien izskatītos ļoti dumji, ja to uzrakstītu uz papīra, mēģinātu noformulēt kā, teiksim, parlamenta uzbūvi, bet kāds nerakstīts attiecību modelis, protams, ir. Tagad, protams, neviens neatļautos orķestra priekšā uzvesties tā, kā darīja lielais meistars Toskanīni un vēl viens otrs, kas lauza kociņu, mētāja pa gaisu krēslus un lamādamies gāja ārā no mēģinājuma.
– Ir. Bet viņi ir spiesti savaldīties. Jo, redziet, viņu ir tik daudz, ka tad, ja orķestrim nepatiksi, tavā vietā aicinās citu. Kaut ļoti labu diriģentu ir maz. Bet ar šo profesiju slēptā veidā grib nodarboties ļoti daudz mūziķu.
– Tāpat kā aktieri mēģina kļūt par režisoriem.
– Ar orķestri ir daudz grūtāk. Izrāde top garākā laika posmā. Orķestra mēģinājumu programmai parasti ir četras dienas, Rietumeiropā vēl mazāk.
– Tas prasa, lai katrs atnāk gatavs. Arī diriģentam absolūti precīzi jāzina, ko viņš grib, kā organizēt darbu, panākt saprašanos ar mūziķiem, lai katrs izpilda to, ko no viņa vēlaties. To nevar panākt ar diktatūru. Nu, protams, var, bet tas nav labākais veids. Visi mūziķi jāpadara par saviem sabiedrotajiem. Lūk, tas ir viens no laba diriģenta atslēgas paņēmieniem.
– Patiesībā mans jautājums bija ķecerīgs, jo kāds mūziķis, kurš braukā apkārt, stāstīja, ka tur diriģentam esot teikšana arī privātajās attiecībās – ar kuru meiteni draudzēties – un ir simtprocentīga paklausība.
– Nu, tas gan nav īsti normāli. Tas, atklāti sakot, izskatās pēc harēma. Ideālā variantā attiecību modelis ir tāds, ka diriģents ir pirmais starp līdzīgiem. Viņam jārespektē katrs mūziķis kā personība un vispār – jājūt mērs. Jo varat izvirzīt ļoti stingras prasības attiecībā uz izpildījumu, bet to nekādā ziņā nedrīkst virzīt līdz personīgam konfliktam. Ir robeža, kuru nedrīkst pārkāpt. Jo tas sabojā attiecības, ko pēc tam atjaunot ir ļoti grūti. Pats jaunībā to esmu izbaudījis uz savas ādas, pieļāvu daudz kļūdu, kad neesmu izturējies korekti, reizēm pat bijis aizvainojošs pret kolēģiem. Es ļoti precīzi zināju, ko gribu panākt, bet man nebija skaidri spēles paņēmieni. Biju ļoti jauns, aizrautīgs, dedzīgs, teicu visu, kas uz mēles, ļoti tieši un šerpi.
– Bet sievu Gunu jūs tomēr ieraudzījāt savā orķestrī.
– Jā, tas gan.
– Joprojām spēlē.
– Īstenībā mēs tikāmies jau agrāk, pirms gadiem septiņiem televīzijas konkursā, atlasē uz Eirovīziju – ne popa, bet klasiskās mūzikas, kur tagad LTV vairs nevienu nesūta. Guna spēlēja solo Rīgas kamermūziķiem. Abi piedalījāmies atlasē. Pa vidu abiem bija visādi līkloči, bet, kad satikāmies otrreiz, orķestrī, viss notika ļoti ātri.
– Un jūs ļāvāties, ledus laikmets jūsos nebija iestājies?
– Nē, man tiešām nebija. Domāju, ka man tāda ledus laikmeta vispār nekad nav bijis. Jā, varbūt vienu brīdi apzināti izvairījos no attiecībām, jo vienkārši neticēju... Domāju – kam tas vispār vajadzīgs... Varbūt man tas nav nepieciešams.
– Jā. Bet šoreiz šķita, ka varētu pamēģināt. Vēlreiz.
– Citi vīrieši dzīvi pārkārto ap četrdesmit.
– Man iznāca tieši desmit gadu vēlāk.
Cik grādu kultūrai?
– Vai esat kādreiz domājis, ka diriģentam ir arī sociāla misija?
– Man šķiet, ka diriģents vispār ir atbildīgs par kultūrvidi. Neviens cits mūsu vietā to nedarīs! Rīgā ir trīs profesionāli orķestri – Nacionālais, Operas un mēs –, un šie trīs kolektīvi, to diriģenti arī veido kultūras temperatūru – ar to, kā sevi pozicionējam, kāda ir repertuāra politika – un attiecības ar sabiedrību – ko no mums sagaida un ko saņem. Būdami priekšgalā orķestrim, esam publiskas personas, un tas uzliek atbildību par to, ko sakām, kādas ir mūsu domas par tēmām, kas varbūt nav saistītas ar mūziku. Mums ir svarīgi, kādas problēmas satrauc cilvēkus, kāda būs Latvijas nākotne, nedrīkstam aprobežoties tikai ar savām četrām sienām.
– Protams! Ir jauki sapņot, attīstīt teorijas, bet jābūt arī sociāli aktīviem, jo neviens cits to dzīvi neveidos. Protams, viens ir teikt, ka mēs padarām pasauli labāku kaut šajā vietā, kur strādājam, tā ir taisnība. Bet man šķiet, ka varam darīt daudz vairāk, vismaz rosināt domāšanas procesu. Kā Rīgas Laika festivāls – ir iemesls padomāt!
– Šķiet, ar savu atrašanās vietu jau dodat signālu sabiedrībai – tepat ir Maskačka, ilgu laiku uzskatīta par geto, Centrāltirgus...
– Pirms sešiem gadiem te izskatījās citādi. Tas, ka Spīķeru koncertzālē notiek kultūras pasākumi, maina šo vietu. Un tas, ka tirgus ir blakus, ir ļoti forši.
– Oi, uz visiem! Tirgū var atrast tik daudz laba. Žēl, ka tur ir maz tantiņu, kuras pašas audzē.
– Kuras sēž ar saviem smilšainajiem burkāniņiem?
– Jā, bet tie ir ar mīlestību izaudzēti. Ja tādas redzu, eju un pērku.
– Jā – burkāni ar misijas apziņu! Man tirgus ļoti patīk, tā ir tiešām reālā dzīve, ārkārtīgi kontrastaina.
Papļāpāt Morzes stilā
– Man ļoti patīk apceļot Latviju, iepazīt tās dabu. Katru reizi ir jauni pārsteigumi, cik daudz vēl neesmu pamanījis. Un vispār, šķiet, tagad ir brīdis, kad varētu atļauties iepazīt pasauli. Mans hobijs ir amatieru radiosakari, neklātienē ar radioviļņu starpniecību esmu daudz kur bijis.
– Esmu sarunājies ar amatieriem no visai eksotiskām valstīm. Ir tik ļoti interesanti apzināt pasauli – cik tā ir plaša un skaista.
– Es saprastu, ja jums būtu videočats – tad jūs vēl ko redzētu?
– Kā apstiprinājums kontaktiem parasti tiek izsūtītas speciālas kartītes ar skaistām bildēm.
– Varam sarunāties un varam ar Morzes signālu…
– Jūs zināt Morzes valodu un varat ne tikai SOS aizsūtīt, bet izpļāpāties?
– Perfekti turklāt. Principā tā ir mūzika, varētu teikt. Piemēram, Volēns vienā skaņdarbā ir izmantojis Morzes signālus.
– Kādreiz būvēju. Tagad var nopirkt. Pašam vajadzīga instalācija – diezgan lielas antenas, tornis, ja grib nopietni...
– Jūs speciāli uzbūvējāt māju ar torni?
– Ne gluži. Uzbūvēju, un tad man ienāca prātā, ka – o, es varētu turpināt...
– Nu jā! Sacensības vispār ir pilnīgs adrenalīns – kurš konkrētā laika periodā nodibinās vairāk sakaru – radioviļņu diapazoni burtiski vārās!
– Esat saticis kādu no tiem, ar ko esat sazinājies?
– Protams, Latvijas kolēģus, arī dažus ārzemniekus, lai gan mūziķu ir maz. Ir bijuši vairāki slaveni cilvēki, piemēram, Fender ģitāru autors, aktieris Marlons Brando, Jordānijas karalis Huseins, Pinočets bija radioamatieris. Un Bregovičs. Tā tiešām ir laimes spēle. Internetā uzsitat adresi un tur arī nonākat, bet šī ir pilnīga loterija. Visā pasaulē ir ap diviem miljoniem radioamatieru.
– O, jā! Un dārgs arī, ziniet.
Meklēt, lai zaudētu
– Visa dzīve ir līdzsvara meklējums – reizēm izdodas, reizēm ne. Un tas ir pilnīgi normāli. Jo visu laiku līdzsvars nav iespējams, tad tas ir pilnīgs miera stāvoklis. Bet, tā kā esam visdažādākajā kustībā – radošajā, fiziskajā, attiecībā pret Visumu un vēl visādos veidos –, statisks stāvoklis nav iespējams. Man šķiet, tas ir ļoti labi, jo tas ir impulss meklējumiem, idejām. Absolūtais līdzsvars ir neinteresants.
– Kā kardiogrammā – bez svārstībām nav dzīvības?
– Tieši tā. Vidū ir līdzsvara vieta. Mirkli esat atradis stabilitāti, bet, iespējams, nākamā stunda dos citu pagriezienu. Diriģējot orķestri, var daudz ko prognozēt, bet ir tieši tikpat daudz, ko nevar. Jo tas ir kopdarbs, esam atkarīgi cits no cita. Visi esam saslēgti vienā tīklā.
– Ir brīži, kad galvā sākas mākonis, tad nepieciešams to salikt pa plauktiņiem. Tad cenšos aizbraukt uz mežu, kaut pusstundu. Mežā ir dzimis daudz labu ideju programmām, koncertiem, turpmākiem dzīves risinājumiem. Man ir vajadzīgi šie vientulības brīži – varu godīgi teikt.
– Kāda ir jūsu sajūta par garīgumu, reliģiju?
– Sevi nekādā ziņā neuzskatu par kristieti. Kad pirmoreiz grasījos precēties, abi ar sievu nokristījāmies, bet uzskatu, ka tā bija kļūda, jo neesmu ticīgs cilvēks, vismaz tādā ziņā kā kristietības piekritējs. Man šķiet, ka kristietība ir ļoti šaurs ceļš. Reliģiju vairāk uztveru kā filozofisku virzienu, kas palīdz sakārtot domas, uzskatus, attiecības ar apkārtējo pasauli, to, kas ir bijis pirms mums, uz kurieni ejam. Man garīgums nozīmē daudz vairāk – tas ir viss, kas saistīts ar domāšanu. Manuprāt, lielākā daļa mūzikas ir garīga, jo tajā ieguldīts daudz garīgas enerģijas.
Kam, lūdzu, Šnē televizoru?
– Ko jūsos mainīja meitas piedzimšana, tēva statuss?
– Ļoti daudz ko. Protams, iznāca atbilstoši profesijai – kad meita dzima Valmierā, es tajā brīdī Rīgā diriģēju koncertu, ko diemžēl nevarēju atcelt. Aizvedu sievu uz Valmieru pa dienu un skrēju atpakaļ.
– Guna gribēja, lai bērns dzimst Valmierā?
– Pirms tam bijām norunājuši, tur ir ļoti laba slimnīca, lieliski cilvēki. Kad pēc koncerta iegāju palātā un viņu ieraudzīju, man bija skaidrs, ka ar to brīdi manī ir kas mainījies. Pirmām kārtām ir kolosāla atbildība par to, ko pats esi radījis, par ko esi izšķīries – ka tagad nebūsiet divi, bet trīs. Nekad neaizmirsīšu – mēs viens uz otru paskatījāmies un bija pilnīgi…
– Jā. Tiešām – uzreiz. Varbūt tas saistīts, ka neesmu vairs gluži tīneidžeris, un tiešām jau deviņus mēnešus pirms viņas dzimšanas es ļoti gaidīju to brīdi. Un, kad tas notika, man bija skaidrs – dzīvē sākas jauns posms, pienākumi, kurus būs grūti savienot ar darbu. Es pat nevaru precīzi formulēt, kas tieši mainījās, bet, šķiet, es pat izskatos citādāk.
– Jaunāks?
– Diez vai. Mēs guļam mazāk, droši vien miegs vēl šobrīd ir acīs, bet ir tāds siltums – vairāk arī pret citiem cilvēkiem, labāka saprašanās. Patiesībā darbs sokas labāk. Un kaut kā dzīvei jauna jēga radusies.
– Man arī tā šķiet. Jo viņa joprojām ir tik ļoti atkarīga no mums, bet tajā pašā laikā – ar savu domu. Ir tik interesanti vērot, kā viņa aug. Katra diena nes ko jaunu. Nemūžam nedomāju, ka tas būs tik aizraujoši.
– Ļaujat sievai pastrādāt?
– Abi esam atpakaļ darbā.
– Jā, brīnišķīga. Šajā ziņā mums ir ļoti palaimējies. Mūsu profesija pieprasa daudz – tā ir vingrināšanās, nervi, uztraukums koncerta dienās, grūti aizmigt pēc uzstāšanās, domas par mūziku. Tā nav normāla profesija – atnākat piecos no darba, un jūsu darbadiena ir beigusies.
– Ieslēdz televizoru, skaties seriālus...
– Mēs izsviedām! No 1. janvāra esam māja bez televizora. Sapratām, ka īstenībā neskatāmies.
– Nē, mums nav kam atdot. Ja kādam vajag, var pieteikties.
– Meitēns aug ar mūziku kā trešo no vecākiem, būs kas iekodēts?
– Oi, mēs nekādā ziņā nespiedīsim, ja jutīsim, ka tas ir pret spalvu. Bet viņai droši vien būs talants – būtu dīvaini, ja nebūtu! Bet, atceroties savu bērnību, cik man tas bija grūti…
– Jūsu vecāki ir mūziķi?
– Mūzikas skolotāji. Neatceros, vai manu viedokli par mūzikas skolu prasīja, mācījos pie tēva, un tas bija reizē labi un slikti. Visu manu jaunību, līdz pārcēlos uz Rīgu, Mūzikas akadēmiju, bijām nepārtraukti kopā – atpūtā, naktīs, darbā... Nu, līdz pēdējam! Un tas ir mazliet par daudz. Jebkurās attiecībās vajag dienas, kad neesat kopā. Un, zināt, kā padomju laikā – visi mazos dzīvoklīšos... Tad ir par traku.
– Galvaspilsētas gaisu, jā!
– Un attiecības ar vecākiem normalizējās?
– Bija labāk. Šķiet, tas tiešām atbrīvoja mūsu ikdienu no kādiem savstarpējiem pienākumiem. Vecākiem vairs nebija mani jāpieskata, un es sāku iepazīt dzīvi no visām pusēm – kā jau bērns, kurš mazliet norāvies no ķēdes. Nu, tas ir neizbēgami – kad cilvēks viens atbrauc uz galvaspilsētu. Paiet laiks, līdz viss šajā dzīvē tiek izmēģināts.
– O, jā! Viņai mājās ir daži sitamie instrumenti, bungojam pa divdesmitlitrīgo ūdens pudeli.
– Vai cilvēki Frankenšteina uzvedumā smējās?
– Šķiet, pāris vietās. Daudziem varbūt liekas – kā es tā koncertā smiešos. Bet šeit tiešām varēja.
– Noteikti!
Sandra Landorfa, žurnāls "Patiesā Dzīve"/ Foto: Aigars Hibneris
