Cik tālu mums ir tiesības iejaukties svešu bērnu audzināšanā?

Tā nu dzīvē ir sanācis, ka dzīvojam tuvos kaimiņos (ne vienā mājā) ar vīra radiem. Galvenais stāsts ir starp mums – sievām (kā jau sievietēm). Mums ir līdzīga vecuma bērni (viņiem meita, mums dēls), diezgan atšķirīgas audzināšanas metodes un „Aukstajam karam” pielīdzināmas attiecības. Tā kā tie ir radi no vīra puses, loģiski, ka vīram ar visiem, tajā mājā dzīvojošajiem, ir labākas attiecības. Bet ne par to šoreiz ir stāsts. Stāsts ir par bērniem. Un viņu audzināšanu.

Kā jau noprotat, dzīvojam privātās mājās, katram savi noteikumi un kārtība. Vīra radinieks agrāk mēdza pie mums iegriezties palīgos, dažreiz ņēma meitu līdzi, vai arī ja darbi ilgāki, meitu atveda radiniece un ļāva meitai paspēlēties ar mūsu dēlu, bet pati „fiksi aizskriešot uz mājām šo to padarīt”. Un, parasti, pakaļ neatnāca, sakot, ka pie mums ir viņas vīrs, lai tas bērnu auklē. Bet meitas tēvs, kā jau vīrietis būdams, aizņemts darbos, paļaujas, ka bērnus pieskatīšu es. Nebūtu problēma, ja nebūtu kāds milzīgs šķērslis – atšķirīgā audzināšana. Ja viņu meita ko sagrib, atļauj, ja meita negrib dalīties ar mantām, viņa to var nedarīt, jo ir atnākusi ciemos pie mums un „bieži netiek paspēlēties ar dēla mantām” – kā tas tiek mēģināts ieskaidrot manam dēlam. Mana reakcija bērnu mantu dalīšanas procesā bija vai nu neitrāla- paši izcīnīs savas lietas, vai arī, ja redzēju, ka viens no bērniem otram ļaunprātīgi atņem mantu vai kā citādi, tad atņēmējam mantu paņēmu nost un atdevu tam, kas pirmais spēlējās. Un tā kaut kā viņi arī izspēlējās un visi bija apmierināti.

Bet lielākais „hīts” bija diena, kad viņai sagribējās dēla čības, uz kurām bija „Zibens Makvīns”, kas ir viņas pašreizējā mīļāka multiplikācijas filma. Uz maniem protestiem, ka katram piederošās čības paliek savās mājās, ne tēvs, ne meita toreiz nereaģēja. Sašutumu par situāciju nācās uzklausīt manam vīram. Nākošajā dienā, kad atkal radinieku meita atnāca ciemos, nepaņemot līdzi vakar aiznestās čības, radās iespēja pateikt savas domas par situāciju. Jo Ilzei sagribējās čības, kuras bija kājās manam dēlam. Citu čību, ar ko padalīties, mums mājās vairs nav un vīrs piedāvājās, lai mūsu dēls uzvelk zābaciņus (mums vienā istabā notiek aktīvs remonts, kur bija plānots uzturēties arī abiem bērniem, kamēr mēs līmētu tapetes). Pateicu, ka nekā nebija, lai staigā pēc otrā čību pāra, ja ļoti vajag ko apaut.

Un nākošā „epizode” bija kādu laiku vēlāk, kad visi čubinājāmies pa āru, kurš pa dārzu, kurš mūrējot taciņām apmalītes. Mūsu piebraucamais ceļš vēl ir viena liela smilšu kaste un dēls zina, ka tikai tur ir ļaut ar smiltīm spēlēties un zālājā smiltis bērt nedrīkst. Toties Ilzei tā nav problēma. Tēva „Ilzīt, šitā nav labi, tā nedrīkst” ir , atvainojos, kaķim zem astes. Tā nu to dienu, lavierējot starp puķu dobēm, mēģināju izganīt bērnus (jo manējais jau sliktam piemēram skrien pakaļ), lai mauriņš netiktu piecepts pilns ar smilšu kūkām. Pusdienlaikā, kad katram jādodas uz savām mājām, Ilze ir enerģijas pilna un uz māju pusi doties pat nedomā. Tētis, lai pierunātu doties mājās, sola, ka pēc pusdienām varēs nākt atkal paspēlēties. Pateicu, ka Kārlis pēc pusdienām ies gulēt un nebūs ar ko spēlēties, lai Ilze labāk paliek mājās...

Iegājusi istabā un pie sevis domāju, cik man vispār ir tiesības audzināt un aizrādīt svešam bērnam? Bet vai tomēr, lietas, kas notiek manā mājā, nav manis ietekmējamas? Vai man ir tiesības izteikt neapmierinātību par bērna uzvedību, ja tas ietekmē personīgi mani, manu ģimeni vai īpašumu? Un galu galā, cik es pati būtu apmierināta, ja kāds kritizētu manu bērnu vai viņa uzvedību? Un cik es ļautu kādam „audzināt” manu dēlu? Man tas vēl aizvien nav skaidrs, lai gan no šiem notikumiem pagājis jau krietns brīdis..