Rakstnieks Otto Ozols: latvieši ir ieprogrammēti stipri sisties

Ar jauno grāmatu Otto Ozols apzināti met izaicinājumu Holivudai: mēs, latvieši, esam īsti dēkaiņi un varam sarīkot kārtīgu jandāliņu. Mums ir ko atbildēt Džeimsam Bondam! Kad Otto runā par jandāliņiem, viņam mirdz acis. Viņš atzīst – arī pašā ir dēkaiņa gars. Tomēr Otto nav klasisks klejotāja tips, kurš to vien dara, kā dauzās pa pasauli. Viņš zina arī, ko nozīmē dienu no dienas būt aiz kadra televīzijā, un ir līdz mielēm izbaudījis, kā tas ir – būt par skrūvīti milzīgos starptautiskos biznesa uzņēmumos. Ar grāmatu rakstīšanu viņš ir atguvis brīvību, taču tā nav iedomājama bez ikdienas disciplīnas.

– Kas ir ziloņzivs, kas minēta grāmatas nosaukumā? Izklausās pēc rakstnieka fantāzijas.

– Nē, ziloņzivs ir pavisam īsta. Āfrikas upēs dzīvo tāda maza zivtiņa, biologiem tā ārkārtīgi patīk, jo ir viens no gudrākajiem dzīvniekiem, kāds sastopams dabā. Kad to ieliek akvārijā, viņa spēlējas pati savā nodabā, taisa dažādus trikus. Viņai, izrādās, ir nenormāli lielas smadzenes. Cilvēkam smadzenes ir divi procenti no ķermeņa masas, ziloņzivij to ir trīs procenti. Viņa medī tumšajās un duļķainajās Āfrikas upēs, kur neko nevar saredzēt. Zivtiņai ir snuķis, kurā ir 4000 elektrisku nervu galu. Tāpēc arī tai vajadzīgas tik lielas un jaudīgas smadzenes – lai varētu apstrādāt informāciju un izskaitļot, kur atrast barību.

Ja vabole tumšā, duļķainā ūdenī ir paslēpusies aiz akmens, ziloņzivs to izskaitļo, atrod, noķer un apēd. Tas ir fantastisks lops!

– Tā izmantota par simbolu. Mums virs galvas ir viena milzīga ziloņzivs, kurai smadzenes ir lielākas nekā mums katram atsevišķi. Un tai ir krietni vairāk par 4000 elektrisko taustekļu. Mēs tiekam nemitīgi izskaitļoti, varam slēpties, kur gribam, mūs atradīs jebkurā vietā.

– Tu domā Lielo Brāli, čeku, FIB vai Dievu?

– Es domāju Tīklu. Mašīnu. Tīkls – tas ir internets, visi mobilie telefoni, visi e-pasti, visa saziņa. Mēs nezinām, kas tas ir – Lielais Brālis, FIB, CIP vai vēl kāds, to nav iespējams aptvert. Šā tīkla mežonīgais plašums vairs neietilpst cilvēka smadzenēs. Tāpēc es domāju, ka tā ir milzīga ziloņzivs, kuras smadzenes ir lielākas par mūsu saprašanu. Orvela Lielajam brālim smadzenes bija cilvēcīgā izmērā, un tā bija cilvēka prātam aptverama sistēma, bet tagad tās smadzenes, kas mūs visus skaitļo, nespēj aptvert ne kāds Amerikas prezidents, ne FIB. Neviens vairs nevar, un neviens neredz risinājumu.

Nav jau tā, ka kāds mums visu laiku seko vebkamerā vai lasa mūsu e-pastus. Tā bilde ir citāda. Nemitīgi tiek izskaitļots, kas katrā valstī ir ietekmes centri. Tas dod informāciju par atslēgas cilvēkiem, atslēgas grupējumiem, īstajiem lēmumu pieņēmējiem. Un ar šo informāciju var mērķtiecīgi manipulēt. Ja viedokļa līderis atbilst kādām nostādnēm un kritērijiem, viņam var iedot zaļo ielu, lai viņš iet uz priekšu un iegūst vēl lielāku varu un ietekmi. Ja viedokļa līderis ir neērts, kas var potenciāli traucēt, viņam var iedot sarkano gaismu un iedzīt strupceļā, lai ko viņš darītu.

– Tā vairs nav teorija, ar ko aizraujas dažādi īpatņi. Patlaban viena saujiņa kļūst ļoti, ļoti bagāta, un visi pārējie kļūst arvien nabagāki. Tas nav nekāds sociālistu pārspīlējums, par to ir runājis arī jaunais Romas pāvests. Viņš saka – kapitālisms ir pārvērties par tirāniju. Un Romas pāvests zina, ko runā. Ne tikai viņš, arī Starptautiskā Valūtas fonda vadītāja Kristīne Lagarda uzsvērusi, ka nabadzības plaisa kļūst arvien lielāka visā pasaulē un vienu dienu tas var radīt pamatīgas nepatikšanas, kādas jau reiz piedzīvojām.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā notika pirmais globalizācijas vilnis – saujiņa cilvēku kļuva nenormāli bagāti, nenormāli iedomīgi un visus pārējos pameta novārtā. Tas izraisīja sociālu katastrofu, un radās sekulāra reliģija, ko sauc par marksismu. Tagad tas viss var atdzimt, jo vairs neviens neuztraucas par vienkāršajiem cilvēkiem. Politiku kontrolē saujiņa bagāto cilvēku, un tā ir visā pasaulē. Kad masas vienā brīdī apvainosies, sadumposies un pateiks, ka tas neiet krastā, var notikt radikāls un globāls sprādziens. Patlaban izveidojusies augsne, kad sociālā neapmierinātība var eksplodēt.

– Virsējā grāmatas kārta ir spiegu un dēku stāsts, un te nu esmu atlaidis vaļā rokas bremzes pavisam. Man bija tāds izaicinājums. Es domāju: Holivuda visu laiku cep augšā visādus Džeimsus Bondus, Džeisonus Bornus, ar ko mēs esam vājāki? Mēs, latvieši, varam radīt kaut ko vēl spēcīgāku, vēl gudrāku, vēl jestrāku. Tāpēc apzināti radīju diezgan kinogēnisku stāstu, kurā ir klasiskā kino piegrieztne: asprātīgi, gudri, skaisti cilvēki, dārgas iekārtas, greznas mašīnas, skaistas ainavas... Es sarīkoju riktīgu Eiropas mēroga supervaroņu jandāliņu Latvijā – ne pa jokam!

Mēs neesam tikai kučieru mazbērni!

– Es vienkārši nedomāju, ka kādam būtu interesanta mana biogrāfija, svarīgākais taču ir grāmatas. Ja tā īsi – esmu jurists.

– Daudzi tevi pirmoreiz iepazina, kad sāki vadīt diskusiju raidījumu televīzijā. Viedokļi bija dažādi.

– Jā, un daži apgalvoja, ka man nav nekādas pieredzes. Muļķības, man ir septiņu gadu pieredze televīzijā! Esmu viens no tiem, kas izveidoja pirmo neatkarīgo televīziju ne tikai Latvijā, bet visā Austrumeiropā. Pirms LNT bija tādas TV5 ziņas, kas radās no nulles. Pieredze medijos deva rakstīšanas spēju – vairākus gadus pēc kārtas rakstīju ziņu tekstus. Pamatīgi tiku dresēts, un treniņš bija smags un nežēlīgs. Tā bija lieliska skola. Pēc tam šo izteiksmes veidu esmu slīpējis un saglabājis interesi un vēlmi analizēt, kas īsti notiek pasaulē.

Pēc tam sāku strādāt globālajām biznesa megakorporācijām. Iepazinu, kas tās ir par mašinērijām. Kad kādreiz mēģināju ko pateikt vai iebilst, uz mani paskatījās kā uz kukaini un teica – ko tu vispār iedomājies! Vai saproti, kāda skrūvīte esi šajā industrijā? Lielā, starptautiskā biznesa mašīnas ir aukstas, nežēlīgas, ļoti labi strukturētas, ar nenormāliem līdzekļiem, un cilvēks tur ir skrūvīte. Paskaties uz jebkuriem baltās apkaklītes cilvēkiem Rīgā, Londonā, Ņujorkā – tās ir tikai skrūvītes, kuras nezina, kas ar tām notiks rīt. Tur strādājot, esmu uztrenējis muskuļus, līdz sāku sev jautāt: kam tu strādā? Tu katru dienu pelni naudu barības ķēdes augstākajam posmam, cilvēkiem, kurus nekad mūžā neesi redzējis, kuriem tu esi kā cigarete – kad tavs resurss būs izsmēķēts, tevi izmetīs. Vienā brīdī sev jautāju: vai es to gribu, ja varu radīt kaut ko pats? Saliku zināšanas kopā un sāku rakstīt.

– Un radās tavs pirmais romāns Latvieši ir visur.

– Pirms gadiem sešiem septiņiem mums bija šausmīgi nievājoša attieksme pret savu valsti un tautu. Domājām par sevi kā par gadsimtiem verdzībā nīkušu tautu, vēstures pārpratumu... Kā advokāts Grūtups teica – mēs visi īstenībā esam kučieru mazbērni. Pilnīgas muļķības. Un galu galā – pat ja esam – kāda vaina? Kučieris ir cienījama profesija. Es saliku kopā vēstures faktus – mums ir ārkārtīgi daudz talantīgu, izcilu, dēkainu cilvēku. Nedabiski daudz pret salīdzinoši mazo iedzīvotāju skaitu. Mums ir par ko lepoties! Nolēmu, ka tas ir jāizstāsta.

Sēdēju ar draugu un runājām, kā to darīt. Viņš teica gudru domu – ja uzrakstīšu to akadēmiskā, sausā formā, tas nesasniegs mērķi. Viņš teica: “Ieliec iekšā dēku stāstu – kur ir romantika, piedzīvojumi un tādā garā, kā Dens Brauns to dara!” Es to arī saliku kopā – dēku stāstu un pamatīgu vēsturisku informāciju un analīzi, plašāku skatījumu. Un tas darbojas! Tas darbojās ar pirmo grāmatu un darbojas arī ar otro. Galvenais – nerakstīt ar attieksmi, ka es visu zinu un ka man pieder beidzamā patiesība.

– Iepriekšējā grāmata bija diezgan autobiogrāfiska, bet šajā nav jāmeklē paralēles ar mani. Ja nu vienīgi nianse, ka galvenais varonis ārkārtīgi daudz runā par mūziku. Tas nu ir no manis. Mūzika ir mana sirdslieta. Man nav ne muzikālās izglītības, ne labas balss, bet, ja satieku cilvēku, kas kaut ko saprot no mūzikas, varam runāt līdz rītam. Man ir kāda atkarība – esmu uz džeza adatas. Grāmatā rakstu, ka, manuprāt, Dievs džezu radīja svētdienā. Viņš bija atlaidies atpūsties un domāja uzdāvināt cilvēkiem vienu ekskluzīvu dāvanu, kas patiesībā pienākas tikai Dievam, un viņš uzdāvināja dažiem cilvēkiem spēju improvizēt. Tā ir māksla, kas nepiemīt visiem, jo tā ir Dieva dāvana. Un džezs ir improvizācijas māksla. Kad redzam mūziķi, kurš improvizē, mēs īstenībā redzam dievišķo dzirksti.

– Pats pēc dabas esi dēkainis?

– Es ceru, ka bišku esmu. Bet par daudzām dēkām, kas aprakstītas grāmatā, vienmēr teikšu, ka tās ir pilnīgi izdomātas. Man ar privātiem makšķernieku stāstiem mazliet neērti plātīties. Grāmatas priekšvārdā ierakstīts: “Nereti dzīvē gadās, ka ceļš uz patiesību ved caur izdomātiem stāstiem...” Vai tad tas ir tik svarīgi, vai es esmu vai neesmu dēkainis? Es saku: lasītāj, laižamies dēkā kopā, metamies jandāliņā. Lai ir jautrība! Bet kārtībai arī jābūt, protams. Pirms pāris gadiem, kad jūra gandrīz pilnībā bija aizsalusi, ar vienu no labākajiem draugiem, stāvot krastā, nolēmām pa ledu aiziet līdz pirmajam kuģim. Ejam? Ejam! Pēc vairākiem kilometriem draugs atcerējās, ka viņam jāiet pēc bērna uz bērnudārzu. Svēta lieta! Tā nu nācās griezties atpakaļ – dēkas ir dēkas, bet jāiet uz dārziņu, tas ir svarīgāk.

Bērnībā un agrā jaunībā iejāju zirgus, varbūt tas ir tas mans dēkainums?

– Es ticu, ka zirgiem ir sava valoda. Mana mamma saprot zirgu valodu, es par to esmu pārliecināts. Es to neprotu. Bet mammai vienmēr patikuši zirgi, kopš bērnības atceros, ka bieži braucām uz stalli. Ar zirgu iejādi sāku nodarboties pavisam nejauši. Stallī bija viens nevaldāms zirgs, kurš jau bija paspējis saspert cilvēkus. Neviens ar viņu netika galā, un viņš jau bija norakstīts sūtīšanai uz gaļas cehu. Bet man tas zirgs patika, es teicu: “Ļaujiet man viņu iejāt.” Gāja grūti, bet es viņu iejāju, un viņš kļuva par darba zirgu. Zirgam ir tā – ja viņam nekad nav bijis jātnieks mugurā, viņš darīs visu, lai dabūtu viņu nost. Un viņš ir izdomas bagāti. Viņš skries virsū kokam, izrēķinājis tā, ka sāns noies garām kokam, bet jātnieka kāja netiks. Vienīgā iespēja ir to kāju uzraut augšā. Vai arī viņš notēmē tā, ka viņa mugura zem koka zara vēl izies cauri, bet jātniekam vieta nepaliks. Vai klasiskais variants, kad zirgs uzņem milzīgu ātrumu, tad strauji nobremzē, galva zemē, pakaļa gaisā – ej nu noturies. Zirgu fantāzijai un izdomai nav robežu – BMW braucēji atpūšas.

Līdz divdesmit gadu vecumam es ar to tiku galā, pēc tam man kļuva bail. Ziemā abi ar zirgu nogāzāmies uz ledus, zirgs uzkrita man uz kājas, viss beidzās tikai ar nelielu traumu, bet man kļuva bail.

– Tagad arī jāj?

– Reti. Uzturēt zirgu ir milzīga atbildība. Ja jūtu, ka nevaru simtprocentīgi nodoties zirgam, es labāk neķeros klāt. Jebkurš, kas pazīst zirgu, to pateiks: zirgam vajadzīga uzmanība, laiks. Zirgs ir visīstākais ģimenes loceklis, kāds vien var būt. Tā kā man nav tik daudz laika, es ar zirgiem neaizraujos. Varbūt kādreiz.

– Man patīk atklāt jaunas lietas un nodarbes. Ja man saka: “ Kāpjam kalnā” – uz priekšu! Ja man saka: “Peldam pāri!” – uz priekšu! Es gan esmu iemācījies izrēķināt riskus. Bet, ja man piedāvā skaistu avantūru, esmu vienmēr par. Protams, paliekot morālajos rāmjos, es, piemēram, nekad nepiedalīšos finanšu avantūrās, kas var apdraudēt citus. Bet, ja jums prātā kāda forša avantūra, pierakstiet manu telefona numuru!

– Mēs, latvieši, jau vispār esam diezgan aizspriedumaini...

– Tas ir mīts. Nesen biju bērēs, apglabājām manu tanti, kurai bija 84 gadi. Viņa nodzīvoja skaistu, bagātu mūžu, bija skolotāja, ko mīlēja vairāku paaudžu skolēni. Viņa bija īsta jūrmalniece, vienmēr bijusi dāma, vienmēr laipna ar cilvēkiem, gaiša, visur piedalījusies. Manā uztverē īstāku latvieti par viņu būtu grūti sameklēt. Uzskatu, ka atvērtība pasaulei ir iekšējas inteliģences jautājums. Noslēgtība, aizdomīgums ir drīzāk bailīgums, mazvērtības komplekss. Katrs zinām kādu riebekli. Kādu politiķi, ko nolamāt. Kādu, kas dara sliktas lietas. Kādu, kas mums vienkārši nepatīk. Bet, ja apskatītos apkārt, mēs katrs saskaitītu vismaz desmit izcilus, kuru priekšā noņemtu cepuri un teiktu, ka tas nu ir viens zelta cilvēks. Ja tā padomā, tad dzīve vairs tik slikta nerādās, vai ne? Protams, ir ļaunie. Bet skaties uz tiem labajiem, līdzinies viņiem! Uzsmaidi pasaulei, un pasaule tevi dāsni atalgos – izklausās banāli, bet tā tas ir.

– Ko darīsi, ja Holivuda atradīs tavu romānu un gribēs filmēt bestselleru?

– Zini, kā es darīšu? Es darīšu kā Stallone. Es tam menedžerim teikšu: “Baigi forši! Ejam iedzert kafiju!” – un aizvedīšu viņu uz kādu latviešu kafejnīcu. Un tad es viņam teikšu, skatoties acīs: “Klausies, vecīt, es labprāt piekristu, jūs esat normāli čaļi, tikai zini – es gribētu, lai filmā mazliet skan latviešu mūzika. Un es noteikti gribētu pāris nopietnās lomās brīnišķīgus latviešu aktierus. Un, protams, būtu lieliski, ja labākās epizodes jūs filmētu Latvijā. Bet citādi jums ir pilnīgi brīvas rokas, puiši! Nekādu milzīgo honorāru neprasu – cik būs, tik būs!” Stallone tā vienmēr dara – filmās, kur viņš piedalās, ir itāļu, cik uziet! Ar ko mēs sliktāki?

– Es teiktu: “Netici par to mūziku? Noklausies!” Un iedotu viņam kādu Zigfrīda Muktupāvela disku. Viņam ir unikāla balss, īpaši briljants tembrs. Ja viņš būtu jebkurā pasaules klases filmā, viņš būtu... oga! Viņš būtu pasaulslavens. Mums ir labas lietas, ko varam piedāvāt pasaulei, vajag tikai pašiem noticēt un beigt kautrēties.

– Tev nav ienācis prātā, kā būtu, ja tu būtu dzimis citur, rakstītu kādā lielā valodā... Tad tā Holivuda būtu pavisam reāla.

– Pēc iepriekšējās grāmatas, kas bija reāls bestsellers ar piecpadsmit gadu laikā nebijušu tirāžu oriģinālliteratūrai, man dēls tā arī teica: “Amerikā tu ar šādu bestselleru būtu miljonārs.” Bet man patīk Latvijā arī bez tā miljona!

Pirmajā romānā risināju tēmu par to, kāpēc Latvijā ir tik daudz izcilu cilvēku. Tas ir tāpēc, ka visu laiku mēģinām pašapliecināties un izrauties no šā šaurā, mazā pleķīša, jo mums visu laiku sevi jāpierāda citiem. Mums ir daudz lielāka motivācija. Mēs esam spiesti apgūt valodas. Mēs dzīvojam kultūru saplūsmju vietā, esam spiesti apgūt un saprast dažādas kultūras. Līdz ar to mums ir plašāks skatījums, lielāks spars cīnīties,. Mēs esam pieraduši pārvarēt šķēršļus. Ja jādejo, mēs dejojam uz galda!

Jā, mēs esam no mazas vietas, bet tāpēc mums ir ieprogrammēts stipri sisties. Ir grūti, bet ej un cīnies. Pārvari! Galvenais – negausties! Nedrīkst gausties, ka tu esi no mazas zemītes ar mazu valodu. Kā es krieviem un angļiem esmu teicis – nu un, ka esmu no nelielas valsts? Mūsu ir tik maz, ka mums jāsargā citam citu. Bet lielā tauta – putras katls simtos miljonos, tur viens vairāk vai mazāk ir kā putraims, ko nepamana. Okeāns, masa – tā viņi dzīvo. Mēs visi esam uz skaita.

– Vai nākamā romāna tēma jau prātā?

– Esmu aizrāvies ar Kataloniju – drīzumā braukšu uz turieni un zinu, ka tur noķeršu iedvesmu nākamajai grāmatai. Katalonija man ir kā garīgas iedvesmas avots. 1989. gadā bija Baltijas ceļš, kad mēs visi sapņojām par neatkarību. Un cik mums toreiz bija svarīgs katrs iedrošinošs vārds no ārzemēm – ka mums tic, ka mūs saprot, ka esam pelnījuši savu valsti, pelnījuši būt neatkarīgi un brīvi. Un bija cilvēki, kas uzdrošinājās, brauca pie mums un atbalstīja, arī kataloņi, pārvarot armijas un čekas būšanas, brauca pie mums, jo viņi mūs saprata.

Tāpēc tagad, ar laika distanci, es, baltietis, saku kataloņiem: es saprotu, kāpēc jūs, 1,6 miljoni cilvēku, sadevāties rokās 500 kilometru garā ķēdē. Es saprotu, ko nozīmē ilgoties pēc savas valsts. Katalāņu valoda nav spāņu dialekts. Tās ir dažādas valodas, dažādas tautas, dažādas kultūras. Viņi 300 gadu ir sapņojuši par savu valsti. Kataloņi tikuši nenormāli apspiesti – Franko režīms viņiem aizliedza runāt katalāņu valodā, vēl septiņdesmitajos gados bija spēkā aizliegums mācīt skolās katalāņu valodā. Brīvības cīnītājus šāva un represēja.

Tagad, kamēr politiķi kaut ko mēģina kalkulēt un nevar saprast, ko darīt ar to Katalonijas neatkarību, es viņiem saku: mana sirds ir jūsu! Jūs bijāt ar mums Baltijas ceļa laikā, un es šādas lietas kā kārtīgs latvietis neaizmirtu. Tas ir morālais parāds. Sirds parāds. Tāpēc mums jābūt tiem drosmīgajiem, kas šajā kalkulējošajā Eiropā saka jā Katalonijas brīvībai un neatkarībai. Katalonijas gadījumā visai Eiropai būtu jāapliecina uzticība demokrātijas ideāliem. Ja šī tauta cīnās par savu valsti, par savu vēsturi un par savu valodu, es uzskatu, ka tas ir kaut kas īsts un patiess, tā nav nekāda dejošana ar ziloņzivīm, rēķinot, kā izspiest labumus, un kalkulējot riskus. Mēs te, Latvijā un Eiropā, pārāk esam padevušies ziloņzivij, sākam aizmirst īstās vērtības. Grāmatas pašās beigās es saku: “Es vairs nevēlos dejot tango ar ziloņzivīm, vēlos sadzirdēt īstu un patiesu cilvēku sirdspukstus.”