Juris Hiršs: "Ir redzams, ka mūsu valstij teātris nav vajadzīgs"
Juris Hiršs ir izaudzinājis četrus dēlus, 25 gadus spēlējis uz Nacionālā teātra skatuves un nu turpina iepriecināt seriālā Viņas melo labāk. Viņš, spītējot sistēmai un liktenim, ir uzcēlis sev māju meža vidū, nirst romantikā kopā ar sievu. Žurnāls "Patiesā Dzīve" ar aktieri tikās īsi pirms Jāņiem.
Juris ir skaistā pusmūžā – joprojām stalts, jau sirms, ar dzirksteli acīs un sirdī. Lielveikalā viņš koķetē ar pircējām, viņas mulst, smaida un griež vaigu aktiera skūpstam. Savā ziņā Juris pats ir laimes nobučots. Skatītāju mīlēts, neslīgst apvainojumā uz visu pasauli, bet dara. Seriālā viņa dakteris Jānis ir naivs, tik ļoti pieāķējies sievai, neko neredzošām acīm viņai izdabā... Dzīvē Juris māk būt tik smalkjūtīgs, ka aplaimotais nekad nejūtas pateicību parādā.
Vasara ir tam, lai atļautos strādāt ziemā
– Teici, ka tev bija pirmizrāde.
– Jā, bet ne gluži. Tā bija atrādīšana komisijai, draugiem un radiem – Dāvis Auškāps pie mums, Nacionālā teātra Jaunajā zālē, ir iestudējis Vladimira Majakovska Blakti. Tas ir viņa eksāmena darbs. Oficiāli pirmizrāde teātrī būs tikai nākamajā sezonā.
– Droši vien pirmajā brīdī, kad izdzird Majakovski, šķiet, ka jābūt nopietnam, bet autors to ir nosaucis par sfērisku komēdiju – tātad rotaļīgu un gaisīgu.
– Citu teātru aktieri jau devušies vasaras atvaļinājumā, jums vēl Skroderdienas Silmačos – kā jau katru gadu.
– Kopš strādāju teātrī, piedalos Silmaču izrādēs un nespēju iedomāties, ka varētu būt citādi. Pirmajos gados es biju mājas korī, tad spēlēju Joski, bet, kad krīzes laikos vairs nevarējām īrēt orķestri, tas tika izveidots pašu spēkiem. Un mums ir brīnišķīgs orķestris! Marija Bērziņa sit bungas, Mārtiņš Egliens spēlē klavieres, Valdis Zilveris – akordeonu, es – ģitāru. Neko daudz jau nesanāks atpūsties, jo ansamblim Greizais ratiņš jāgatavojas 15 gadu jubilejas turnejai pa Latviju, tā sākas jūlijā un turpināsies līdz augusta vidum. Agrāk koncertējām ļoti aktīvi, bet pēdējos piecus, septiņus gadus – mazāk. Un nu atkal sanācām kopā visi: Dace Bonāte, Ivars Puga, Normunds Laizāns, Valdis Zilveris, Uldis Anže un es.
– Bet, protams, kuru gan neinteresē naudiņu nopelnīt?! Kurš stāsta, ka neinteresē, lai iet nokaunēties piecpadsmit reižu! Skaidrs, ka tas ir saistīts ar blakus ienākumu, kas ar mūsu algām ir vienkārši nepieciešams. Jo būtībā jau vasara ir tam, lai varētu atļauties pa ziemu strādāt teātrī.
– Izklausās šausmīgi.
– Kāpēc šausmīgi? Tā ir visos teātros visiem aktieriem. Savā starpā esam runājuši – ja cilvēks ir viens, tad var izdzīvot. Bet, ja ir ģimene, protams, ir vajadzīgi blakus ienākumi... Visādi var gadīties, piemēram, mašīnai kāda vaina, remonts vai lielāki maksājumi – ar to arī pietiek, lai būtu cauri.
– Es negribu teikt, ka teātris ir hobijs, bet tikai to, ka nevaru iedomāties vasarā neko nedarīt.
– Vai šo gadu laikā, kamēr esi uz skatuves, kādreiz nopietni esi aizdomājies, ka būtu varējis izdarīt citu izvēli?
– Jebkurš cilvēks jebkurā laikā var izdarīt citu izvēli, taču nekad nevaram zināt, kas būtu labāk. Redz, tajā laikā jau bija citādi – aktieri tika ļoti augstu vērtēti. Kad vēl mācījos, šai profesijai bija pavisam cits statuss sabiedrībā. Būt aktierim bija arī tā kā mazliet gods.
– Jā. Es to laiku atceros un domāju – vai tiešām tā bija? Neticami skaisti bija. 1990. gadā biju beidzis Teātra fakultāti un sāku strādāt Nacionālajā teātrī. Pirms tam gan drusku biju pastrādājis Kabatā – brīnišķīgā režisore Māra Ķimele tur iestudēja Otello, un es spēlēju Kasio. Tas bija ļoti skaists un interesants periods. Kad pēc sadales nonācu Nacionālajā teātrī – es nezinu, ar ko vispār to var salīdzināt. Noslodze salīdzinājumā ar pašreizējo bija minimāla. Līdz ar to bija ļoti daudz brīvu dienu, mēs bijām atpūtušies un priecīgi. Tagad aktieri ir ļoti noguruši. Un tajā laikā arī savstarpējās attiecības bija daudz jaukākas un sirsnīgākas, draudzīgākas, mīļākas. Vismaz mūsu teātrī nekādu zemūdens akmeņu... varbūt starp sievietēm bija, bet vīriešiem – ārkārtīgi demokrātiska, jauka kopības izjūta. Lai gan, domāju, arī aktrisēm bija tāpat. Redz, bija vēl viens jauks apstāklis – tajā laikā ļoti maz kam bija automašīnu. Un pēc izrādes kafejnīca nekad netika slēgta, vismaz pusstundu, stundu visi sēdēja bārā un pārsprieda izrādi, arī iedzēra pa gramam. Ja nākamais rīts bija brīvāks, tad varbūt devās vēl kaut kur ciemos – mēs to varējām atļauties gan materiālajā, gan laika ziņā.
– Un tagad?
– Tagad mums nav laika vispār ne priekš kā. Un tā ir visiem. Mēs pamazām ejam uz kaut ko pilnīgi stulbu. Lai izdzīvotu šajā valstī, nav iespējams to savienot ar draugiem, ģimenes attiecību uzturēšanu, radu apciemošanu un tamlīdzīgi. Arī teātrī ir tāda histēriska produkcijas ražošana. Jo vajag izdzīvot. Ir redzams, ka mūsu valstī tas teātris nav īpaši vajadzīgs. Ja godīgi, es nesaprotu, kas šai valstij vispār ir vajadzīgs. Jo sportam mēs negribam dot, kultūrai negribam, bet tās ir divas jomas, ar kurām vēl varam Latvijas vārdu nest pasaulē. Pateicoties tam, ka sportā un kultūrā cilvēki ir fanātiski, viņi vienkārši tiek nekaunīgi izmantoti – kamēr nenomirs, gan jau darīs. Jo viņi taču ir inficēti ar to. Un gan jau viņi kaut kā arī iztiks.
– Jā, reiz biju ciemos pie zinātniekiem Salaspils institūtā, kas tagad laikam jau ir beidzis pastāvēt. Kad lielā padomju valsts būvēja kosmosa kuģi Buran, kas bija atbilde uz amerikāņu Shuttle, nevarēja izdomāt, kā lai tiek galā ar problēmu, ka, izejot no atmosfēras, rodas šausmīgs karstums un kuģim deg priekšgals. Un – kā jūs domājat – kurā valstī zinātnieki izdomāja un uztaisīja flīzes, ar kurām tika noklāts šā kosmosa kuģa purns? Tā bija Latvija un mūsu Salaspils institūts. Tagad tas vairs nevienam nav vajadzīgs. Pilnīgi nopietni. Bet kāda mums gar to daļa?! Mēs zinām, ka mums ir kaut kādi brīnišķīgi sasniegumi, par kuriem daudz runā, bet kuriem jēgu neviens īsti neredz. Mums ir kaut kādi produkcijas pieaugumi, tamlīdzīgas lietas, deputāti paaugstina sev algas, jo ir taču pienācis laiks to darīt. Bet parastais cilvēks īpaši nejūt, ka nu ar lielu joni esam izlēkuši ārā no krīzes. Un tā mēs joprojām maksājam – gan par tiem svētkiem, kas bija pirms krīzes un kuros nepiedalījāmies, gan par izkļūšanu no krīzes. Jā, tas ir bēdīgi, ne velti cilvēki brauc prom. Domāju, nu jau nevienu vairs neuztrauc arī tas, ka esam te palikuši zem diviem miljoniem. Kaut kas dīvains tajā visā ir.
– Kas tev palīdz iziet cauri visām negācijām, par kurām runāji?
– Man palīdz tas, ka man ir kolosāla sieva un kolosāli bērni, man ir kolosāli suņi un kaķis mājās. Diemžēl ne man, ne Laurai vecāku vairs nav, visi jau tai saulītē. Tā ka vienīgais, pie kā ķerties, ir mūsu bērni, kur, kā sacīt, veldzēties – mūsu ģimene.
– Jā, man šķiet, ka pret to ir jāizturas baigi uzmanīgi. Jo, tiklīdz sākam lamāties par to, ka mums iet draņķīgi, te pēkšņi uz ielas ieraugām jaunu cilvēku, kuram trūkst kāju, un saprotam, ka nu... Ir taču cilvēki, kam vispār nevar būt bērnu, bet mums viņi ir. Tāpat visādas nelaimes notiek, ir bērniņi ar problēmām. Bet, ja mums ir bērni, divas rokas un divas kājas... Es nepavisam nesaku, ka vajag staigāt apkārt ar laimīgu smaidu kā muļķim, plānprātiņam. Ir jāredz arī negatīvais un par to jārunā, jo varbūt pēc gadiem trīssimt kāds to sadzirdēs un arī Latvijā kaut kas mainīsies. Bet ir jāprot novērtēt arī to, ka Dieviņš gan pašam, gan bērniem ir iedevis veselību, un tas ir baigi daudz.
– Tu šodien kādam no bērniem biji uz izlaidumu.
– Jā, vidējam dēlam Robinam, viņš pabeidza 9. klasi. Pats arī priecīgs, cik saprotu, viņš ar draugiem brauks pie mums uz Jāņiem, ugunskuru kurinās. Mēs jau sen, gadus sešus, dzīvojam ārpus Rīgas – 38 kilometrus no galvaspilsētas. Zvirgzdē, tas ir mazliet pirms Vecumniekiem.
– Jā, bet mēs neesam gluži vienā vietā, diezgan patālu cits no cita, taču visi vienā Vecumnieku rajonā.
– Un bērnus aizsūtīji Vecumnieku skolā?
– Nē, joprojām Rīgā.
–
– Katru dienu nobraucu vairāk nekā simt kilometru – kamēr visus aizvedu, atvedu.
– Un tev tik un tā ir ērtāk un izdevīgāk dzīvot ārpus Rīgas?
– Tas, ko es nobraucu degvielā, ir apmēram tas pats un mazāk, ko Rīgā man vajadzētu maksāt, ja es gribētu, lai katram puikam ir sava istaba, mums ar Lauru sava un vēl viesistaba, virtuve, vannas istaba un tualete. Tādu es uzbūvēju sev to māju.
– Pats uzbūvēji?!
– Jā, es gribēju pārbaudīt, vai viens cilvēks to var izdarīt. Un izrādās, ka var. Nu, protams, dēli arī palīdzēja. Īsta viensēta – no koka statņiem. Laura strādā Latvijas Televīzijā, viņa ir režisore. Mājās viņa ir ideāla saimniece – audzē dārzā visādus brīnumus.
– Esmu pilnīgs rīdzinieks.
– Nebija grūti? Jo viens ir iedomāties, cik labi iziet zaļā pļavā, bet pavisam kas cits, kad jāsaskaras ar visiem sīkumiem, neērtībām.
– Nezinu, es tādas īpašas neērtības neredzu. Vienīgā varbūt ir tā, ka – ja dzīvoklī kaut kas notiek ar trubām, tev it kā pašam par to nav jāatbild. Bet, tā kā arī ūdeni es vilku pats, man ar trubām viss ir kārtībā. Nu, neērtības ir tās, ka mazliet agrāk jāceļas. Bet vismaz man tā nav nekāda problēma.
– Pāri upei – ziemā, kad kokiem nokrīt lapas, var redzēt viņa mājas jumtu – kādi 300–400 metri būs. Toties var staigāt pliks lietū un baudīt dzīvi tādā veidā. Gar māju tek Zvirgzde, un tur dzīvo foreles, arī nēģi no Misas nāk iekšā – ļoti tīra upe.
– Pirmoreiz apprecējos, kad atnācu no armijas – 1987. gadā. Bet pēc desmit gadiem es precējos otrreiz. Laura man ir otrā sieva. Pirmā bija Diāna, ar kuru mums ir dēls Eduards, ar Lauru ir Robins un Jurģis, un Ivars ir audžudēls.
– Iepazināties televīzijā?
– Jā, sakarā ar televīziju. Mēs iepazināmies Arkādijas parkā, filmas "Emīls Dārziņš" uzņemšanas laikā.
– Nu, arī tagad mums turpinās romantika.
– Es tieši gribēju jautāt – vai tāda mājas celšana un dzīvošana viensētā ir pārbaudījums attiecībām, bet tu jau laikam man atbildēji, ka gluži pretēji.
– Jā, es tev atbildēju – gluži pretēji. Tas ir kaut kas ļoti vienojošs.
– Kad iepazināmies, Laura teica, ka viņas sapnis ir pašai sava māja, un es, neko ilgi nedomādams, teicu, ka es to māju uzbūvēšu. Pēc tam es vienkārši sapratu, ka solījums jāpilda. Un sapratu, ka nopirkt māju, nudien, nevaru. Bet tu jau zini, dzīve saved kopā ar īstajiem cilvēkiem – pareizā laikā iepazinos ar Māri Rulli, kurš ir celtnieks, viņš mani iedrošināja, ka pašam uzcelt māju ir daudz lētāk. Nu, un es arī sāku. Visu ziemu zīmējām plānu, kāda mums tā māja būs.
– Sēžot Rīgas dzīvoklīša virtuvē?
– Tieši tā, sēžot īrētā dzīvoklī. Kad pavasarī tikām pie naudas, to arī ieguldījām. Sākām ar to, ka aizvedām vienu kluci, nolikām, nofotografējām – uz tā liksim pirmo vainagu. Tā pamazām, pamazām lēnā garā viss notika.
– Nu... (nosmejas) Es vēl pirti tur gribu uzbūvēt. Vispār ļoti daudz ko vēl gribu un ceru, ka to arī realizēšu. Es gribu saviem bērniem atstāt stabilu vietu, kur viņi var dzīvot, kur viņiem nav jāuztraucas par to, ka kāds var izlikt no dzīvokļa. Jo mums ar Lauru vecāki diemžēl neatstāja neko, izņemot parādus, tāpēc gribu, lai bērni ir nodrošināti ar māju, pirti, zemi, kas ir viņu, un lai neviens nevar viņiem neko nodarīt.
– Tu māki ar tādu gudrību audzināt puikas, lai viņi nesaplēšas, kad tu viņiem to māju atstāsi, lai viņi sadzīvo zem viena jumta?
– To nu rādīs laiks. Bet zemes ir pietiekami daudz, divi hektāri, tur viņi var katrs sev pa nelielai mājiņai uzcelt, cits citu netraucējot. Būtībā tā zeme ir sadalīta – katram ir atvēlēts savs kakts. Tur viņi var rīkoties, kā grib, būvēt kaut ko, ja vēlas. Gatavā māja paliek jaunākajam dēlam Jurģim. Bet, ja nu kas, viņi visi var sadzīvot arī tajā mājā. Lai paši tālāk domā. Mēs nevaram viņu dzīvēs nokārtot pilnīgi visu. Bet katrā ziņā – vieta, kur palikt, viņiem ir. Un par to gan es tik tiešām mazliet esmu lepns – ka neatstāju savus dēlus, tā teikt, bez nekā šai pasaulē. Ja nu kas.
– Domāju, ka noteikti. Jo skatuve ir greizsirdīga – to jau ir teikusi slavenā režisore un pedagoģe Vera Baļuna. Jā, noteikti ir aktieri, kuri pilnībā sevi visu spēj veltīt skatuvei. Un viņi neapšaubāmi sasniedz vairāk. Bet es neuzskatu, ka esmu ko upurējis. Jo – kā lai saka – es nedomāju, ka tas, kas kādreiz paliks pāri no manis... Nezinu, man šķiet, ka mans variants man patīk labāk. Aiz manis paliek kaut kas taustāms.
– Arī pilnvērtīgāka dzīves sajūta, iespējams.
– Neapšaubāmi. Man vispār nepatīk galējības – ka interesē tikai ģimene vai arī tikai darbs. Man liekas, ka drusku tas nav pareizi. Redz, šie laiki ir tādi, ka cilvēkiem ir bail pazaudēt darbu, un viņi ir darbaholiķi – tas viss ir no histērijas, tādām dramatiskām bailēm. Un tad tā arī veidojas, ka ģimenes izjūk. Es nezinu, kā cilvēks jūtas mūža galā, pie kapa sliekšņa, tā teikt. Kad zināšu, varēšu pateikt, bet vēl neviens, kā teica Egils Zirnis, mirstot nav nožēlojis, ka tik maz laika pavadījis darbā. Tie cilvēki, kas ir mīļi un dārgi, man šķiet, tomēr ir bišķi svarīgāki par to lielo mākslu. Gan jau daudzi domā citādāk, bet man ir tiesības domāt tā.
– Tas ir ļoti pamatīgs atspaids.
– Skatoties uz tavu tēlu, droši vien daudzi grib zināt, vai tu dzīvē esi tikpat naivs un ap pirkstu tinams.
– Man jau pašam šķiet, ka neesmu. Bet tas jājautā tām, kas ir tās tinējas, – sievietēm!
– Aizdomīgums rada nepatikšanas. Viennozīmīgi. Tas ir kā piesaukt nelaimi. Ja tu ilgi teiksi kādas sliktas lietas, tās vienā brīdī arī piepildīsies. Nu, tā tas ir. Tā ka aizdomīgums, neuzticēšanās rada pretī to pašu. Ja tu pasniedz roku sveicienam, tev arī pretī būs roka ar sveicienu. Ja pacelsi roku sitienam, arī tev pretī celsies – sitienam.
– Bet vai neviens nav iekāpis tavā dvēselē?
– Tu runā bišķi par tādām kā cūcībiņām? Bez tā jau pasaulē nevar iztikt.
– Kaut kāda kretīna dēļ nav vērts likt sev dzelkšņus virsū. Ne jau kāds draņķīgs cilvēks būs tas, kurš mainīs mani (smejas). Bet – kas nu lemts, tas lemts. Un varbūt pat ļoti labi, ka reizēm arī dabūjam pa muti. Jo arī tas ir veselīgi. Tā pamazām mācāmies būt uzmanīgāki, skatīties dziļāk, nebūt tik pārsteidzīgi. Protams, ka visi savā dzīvītē dabūjam drusku ciest, toties pēc tam daudz pamatīgāk izbaudām to, ka ir labi. Un ka var uzticēties. Ka ir forši cilvēki.
– Vai tad, kad tu paņem ģitāru rokā, meitenes uz tevi ir skatījušās spožām acīm – gan jaunākas, gan vecākas?
– Godīgi sakot, es jau tāpēc to ģitāru arī sāku spēlēt – lai meitenēm patiktu!
– Jā, tam ir nozīme meiteņu acīs, varu teikt, stabili.
– Bet, šķiet, arī pats esi romantiķis pēc dabas.
– Visi normāli cilvēki ir romantiķi. Tikai – cik to var atļauties. Cik paši esam gatavi to atzīt. Bieži vien ap sevi uztaisām čaulu. Taču pēdējā laikā man šķiet, ka ceļš pašam uz sevi laikam ir nebeidzams. Kamēr saprotam, kas mums der, kas neder, paiet baigi ilgs laiks. Un varbūt tam nekāda gala arī nekad tavas dzīves laikā nav. Un varbūt tas ir labākais, kas vien var būt.
– Redz, es jau mācījos Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā. Pēc tam nejauši nokļuvu Kinoaktieru studijā, kas tajā laikā bija ļoti populāra, un tur mani tas viss pa īstam ieinteresēja. Un tā tas arī iznāca.
– Deviņdesmito gadu sākumā, kad izvēlējāmies profesijas, mēs nevarējām nojaust, kas ir tirgus kapitālisms, nezinājām spēles noteikumus.
– Paldies Dievam, ka nezinājām! Paldies par skaistiem laikiem! Turklāt – es nezinu, cik pareizs ir tas mūsu kapitālisms. Mūsu valstī, ja paskatās pēc pazīmēm, drīzāk ir feodālisms.
– Man bija saruna ar cilvēku, kurš ir saistīts ar valsts iestādēm. Viņš teica, ka kaut ko mainīt var tikai tad, ja vienā sekundē to organizāciju sasaldē, lai viņi nepaspēj kādam ko pateikt, neko. Tā jāsasaldē vienā ledus burciņā un jāizmet okeānā, posteņos jāliek pilnīgi jauni cilvēki. Es viņam piekrītu – droši vien tikai tā kaut kas šeit varētu mainīties. Kā redzam – pagājuši divdesmit gadi, kopš Latvija ir neatkarīga, nu, kur mēs esam? Kas tā īpaši mainās? Es nevaru atbildēt. Droši vien vēl diezgan ilgi nekas nemainīsies. Ne velti arī Zālamans savu tautu četrdesmit gadus vadāja pa tuksnesi – kamēr apmira paaudzes. Skarbi izklausās, bet... tas nav laikam tāpat vien uzrakstīts un izdomāts.
– Pēc šā principa mēs būsim pensijā, kad varbūt iziesim no tuksneša.
– Nu, pensijas vecums mums arī aizvien palielinās (smejas). Varbūt man būs jānodzīvo 115 gadu, lai dabūtu pensiju šajā valstī.
– Redz, aktieris jau nav cilvēks, kurš pats nosaka, kad spēlēt, kad nespēlēt. Tā ir totāli atkarīga profesija – kad viņam ļauj, kad piedāvā ko darīt. Viņš var veidot monoizrādi vai koncertos braukāt, bet pārsvarā viss atkarīgs no režisora un teātra vadības. Bet, ja saki, pieķēries... Godīgi – esmu pieķēries savai sievai, ģimenei.
– Un ko tad tu dari – sēj burkānus?
– Jā, sēju burkānus, spēlēju ģitāru, tamlīdzīgi...
– (Ilgi domā.) Nu, kaut kādā mīlestības stadijā ir jābūt visu laiku. Bet man ir baigi paveicies – es joprojām esmu iemīlējies savā sievā un neko tur nevaru padarīt.
– Tev dvēsele tāda – mierīga, pamatīga?
– Bet kāpēc tu domā, ka tas ir mierīgi? Mīlestība reti ir mierīga, brīžiem tā ir pat brāzmaina, trauksmaina. Nez kāpēc visiem šķiet – ja cilvēks ir iemīlējies savā sievā, ka tā ir tāda...
– Jā – sēdēšana vilnas zeķēs pie kamīna. Nu, ir arī sēdēšana pie kamīna, bet tas var būt arī ar šampanieša glāzi uz izklātas segas.
– Vai pie romantikas atribūtiem ir īpaši jāpiedomā?
– Pagaidām mums tas notiek dabīgi, vienkārši mums ir daudz tādu iespēju. Varam nosēdēt nakti pie ugunskura, bučoties, uzspēlēt ģitāru, varam ziemā sēdēt istabā un skatīties zvaigznēs pa logu, jo nav nekāda apgaismojuma, kas traucētu tās redzēt. Mums ir tā – kaut kā ļoti forši. Es ceru, ka manai sievai ir tāpat. Tas pirmais brīdis vēl nav pārgājis. Es zinu, ka daudzi tam netic, bet ir cilvēki, kam ir tāpat, un viņi saprot, par ko es runāju.
