Bīskaps Sproģis: "Varam censties darīt labu šajā ievainotajā pasaulē"
Šovasar Čaka ielā notikusī traģēdija, kad zem trolejbusa riteņiem pakļuva četrgadīga meitenīte un viņas mamma, mūsu kolektīvajā sāpju atmiņā iecirta vēl vienu brūci. Nāve šajā skaistajā, ziedošajā laikā šķiet īpaši nežēlīga, bezjēdzīga un cilvēka prātam neaptverama. Kāpēc tā jānotiek? Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis saka – cilvēks nevar atbildēt uz jautājumiem, par kuriem klusē pat Dievs. Bet mēs joprojām varam mīlēt dzīvi.
Bīskaps Pēteris Sproģis katru rītu brauc uz darbu pa Čaka ielu. Arī tajā rītā viņš brauca uz darbu un iekļuva sastrēgumā. “Ak, sāpes,” viņš rakstīja savā Twitter kontā un vēlāk ievietoja fotogrāfiju, kurā ugunsdzēsēji mazgā asfaltu traģēdijas vietā, ar piebildi: “Tiek nomazgātas meitenītes asinis, lai mēs varētu dzīvot tālāk, bet kā lai dzīvo... ” Šķiet, tas ir jautājums, kuru sev, pasaulei un Dievam reizēm uzdod ikviens, ciešot liela zaudējuma sāpes. Pēteris Sproģis tās piedzīvojis pats – pirms pāris gadiem tikpat skaistā un ziedošā laikā kā šis viņš pēkšņi zaudēja vidējo meitiņu Bellu. Sāpes nekur nav pazudušas, Pēteris atzīst.
Ko darīt ar mīlestību uz dzīvi
– Patiesi – kā lai dzīvo tālāk pēc tam, kad notiek kaut kas tik šausmīgs?
– Daļa no atbildes ir – jautājot, kā lai dzīvo tālāk... Un varbūt pat nav obligāti jāspēj atbildēt uz to. Ja atļaujam sev ieklausīties tikai tajos jautājumos, uz kuriem varam viegli atbildēt, dzīve kļūst ļoti sekla. Mēs sākam dzīvot ilūzijās, ka visu esam sapratuši un visu kontrolējam. Un tad, iespējams, pat sākam izvairīties no jautājumiem, uz kuriem nevaram atbildēt. Nodēvējam tos par politnekorektiem un tamlīdzīgi, lai tikai nebūtu jāiedziļinās. Vēl varam domāt: dzīvosim tālāk līdzjūtīgāk, dzīvosim tālāk mīlestībā, novērtējot to, kas mums ir, pirms tas mums tiek atņemts. Bet arī ar to līdz galam netiek atbildēts. Un vēl daļa no atbildes ir – dzīvot tālāk, uzdodot jautājumus un paliekot tā noslēpuma priekšā ar apziņu, ka visu līdz galam nesaprotam.
Nedomāju, ka jāmētājas pa pasauli, visiem uzdodot jautājumus, tos vissvarīgāk ir uzdot sev. Uzskatu, ka garīga brieduma un gudrības pazīme ir uzdot sev arī tādus jautājumus, uz kuriem mums nav atbilžu. Tas mūsos maina attieksmi, skatījumu. Nav nekā daudz trakāka par cilvēku, kurš domā, ka visu ir sapratis. Viņa paša dzīvē tas izpaužas kā aprobežotība, seklums un lepnība, bet attiecībā uz apkārtējiem kā cietsirdība. Kad šis cilvēks, kurš it kā visu ir sapratis, sāk dot atbildes tiem, kam jautājumi viņu sāpēs ir pavisam lieli, tas sāk izpausties kā cietsirdība. Personiski es jau tīri praktiski varu izdomāt, kā dzīvot tālāk, bet, ja runājam par Čaka ielas traģēdiju, tam tētim manas atbildes nederēs. Viņam vajadzīgas nevis manas atbildes, bet tas, ka es klusēju kopā ar viņu, apzinoties, ka man nav atbildes, kāpēc tā notika un kā dzīvot tālāk.
Tas nenozīmē, ka tad, kad kaut kas ir noticis, no tā nevar mācīties. Tas nenozīmē arī to, ka Dievs tam lika notikt, lai tu varētu kaut ko iemācīties. Tas būtu pārāk nežēlīgi. Bet tāpēc, ka tas ir noticis, tu vari mācīties. Tai meitenītei nebija jāmirst tāpēc, lai es varētu aizbraukt mājās un samīļot savas meitas. Bet tad, kad tas ir noticis, es varu aizdomāties par to.
– Jā, es, protams, zinu teoloģiskās atbildes, kas daļēji kaut ko atbild. Daļa no atbildes ir tā, ka mēs dzīvojam grēka skartā pasaulē, kur visa radība gaida un nopūšas, gaidot uz pestīšanu. Un, vai mēs esam ticīgi vai neticīgi cilvēki, mēs dzīvojam pasaulē, kur, kā Bībele saka, lietus līst un saule spīd pār labiem un ļauniem. Tas nozīmē, ka neviena ticība, tostarp kristīgā ticība, nav apdrošināšanas polise, kas garantē, ka tev nekas nenotiks. Ja cilvēks meklē kādu ticību kā veidu sevi pasargāt, tas ne pie kā laba neaizved. Ja cilvēks domā, ka viņš darīs labu, lai viņam nenotiek nekas slikts, tādas rīcības avots ir bailes. Vēl pēc brīža bailes pārtop lepnībā, kad cilvēks sāk domāt, ka viņš ir nopelnījis, ka ar viņu notiek tikai labas lietas. Un lepnība nav kristīgā ticība. Kristīgā ticība saka – viss ir žēlastība. Tev nav jādara kaut kas labs, lai ar tevi nenotiktu kaut kas slikts.
– Pastāstīšu kādu nesenu gadījumu, varbūt tā būs daļa no atbildes. Kādu rītu man vajadzēja braukt tālākā ceļā nekā parasti, es biju mūsu lauku mājās, vajadzēja celties pirms pieciem. Ārā bija vējains, nepatīkams laiks. Dušā ūdens bija auksts, un man uznāca sajūta: nu, kāpēc es piekritu braukt uz turieni... Biju piekritis vadīt dievkalpojumu Lietuvā. Pēc brīža sēdēju virtuvē, skatījos pa logu, kā jau tūkstošiem reižu biju darījis, ārā joprojām bija vējains un lietains, un... Un manī sāka ieplūst mīlestība uz dzīvi. Degsme uz dzīvi. Un tad pirmā doma bija: vai man uz to ir tiesības – pēc visa, ko esmu piedzīvojis? Skatījos ārā pa logu uz vietu pagalmā, kur bija atradusies lielā telts, no kuras izvadīja mūsu meitiņu. Domāju: pēc tā, ko esmu piedzīvojis, pēc tā, kam mana meitiņa gāja cauri, pēc tām sāpēm, ko esmu redzējis citu cilvēku dzīvēs, pēc tā, ka Zolitūdē iebrūk jumts un 54 cilvēki aiziet bojā un daudzi paliek sakropļoti, pēc tā, ka Afganistānā dubļu nogruvums aizslauka ciematu ar vairāk nekā 2000 cilvēku, pēc tā, ka lidmašīna iekrīt okeānā un to nevar atrast, pēc tā, ka Dienvidkorejā apgāžas prāmis un iet bojā tik daudz bērnu, – ko lai es daru ar savu mīlestību uz dzīvi?
Un tad es domāju – kādi ir varianti? Var censties to sajūtu pasargāt, lai neviens to nevar sabojāt, censties darīt labu, lai ar mani nenotiek nekas slikts, un turēties no visa pa gabalu un turēt citus pa gabalu. Bet, kā jau teicu, tas nav ceļš, jo tas aizved lepnībā un dusmās, jo agrāk vai vēlāk notiks kaut kas, ko tu negribēsi. Kas sākas no bailēm, aizved lepnībā un beidzas ar sarūgtinājumu – tāds ir ceļš. Tu vari censties, bet tik un tā notiks tas, ko tu nevēlies, jo mēs dzīvojam ievainotā pasaulē.
Un tad es domāju – kas ir mans ceļš? Ko varu darīt ar mīlestību uz dzīvi, kas pēc visa piedzīvotā un redzētā man ir? Biju domājis – es nekad vairs nevarēšu par dzīvi priecāties, bet man atkal tajā agrajā rītā bija un tagad ir prieks, ka esmu dzīvs. Un tas nav tāpēc, ka esmu aizmirsis notikušo, ka man nav žēl, tas nav tāpēc, ka esmu ticis pāri sāpēm. Man joprojām sāp.
Kādreiz cilvēki prasa – kā tikt pāri sāpēm? Kādreiz prasa – kā tu esi ticis pāri sāpēm? Bet man jāprasa, kāpēc tu domā, ka esmu ticis pāri sāpēm? Es neesmu ticis tām pāri! Un vienlaikus – man pēkšņi ir jādomā, ko varu darīt ar mīlestību uz dzīvi, kas, par spīti visam, piecos no rīta pārņem mani. Un vienīgā atbilde un vienīgais veids, kas ir arī kristīgais veids, ir – es iešu darīt labu! Centīšos darīt labu tieši tāpēc, ka pasaulē notiek sliktas lietas. Kristus saka – nevis veseliem vajag ārstu, bet slimiem, un es esmu nācis pie tiem, kam esmu vajadzīgs, – pie slimiem. Es necentīšos darīt labu, lai man būtu labi. Es varu censties ar Dieva palīdzību darīt šajā ievainotajā pasaulē labas lietas – par spīti tam, kas šeit notiek.
– Vainas sajūta un vainošana ir postoša. Vainojot sevi, cenšamies uzņemties atbildību. Nolūks labs, bet tas tā nedarbojas. Vienmēr ir lietas, ko var nožēlot, gribēt, lai būtu darījuši citādi, bet parasti jau esam gribējuši tikai labāko. Katrs mēs darām labāko, kā to saprotam. Pēc tam varam tūkstošiem reižu tīt to filmu atpakaļ, un neizbēgami mēs to arī darām. Es arī pēc Belliņas aiziešanas esmu domājis: kā būtu bijis, ja es būtu darījis tā vai citādi... Bet tajā brīdī es darīju labāko, ko sapratu. Tas vienkārši nebija pietiekami labi. Bet es neko labāku nevarēju izdomāt.
Ir jāsaprot, ka šī ir paradoksu pilna pasaule. Šī pasaule visu laiku un vienlaikus ir ļoti skaista un ļoti briesmīga. Nemitīgi cilvēki dzimst, un nemitīgi cilvēki mirst. Un nemitīgi notiek apbrīnojami skaistas, labas un brīnišķīgas lietas, un notiek briesmīgas lietas. Mēs katrs ejam cauri dažādiem posmiem savā dzīvē, reizēm visu pārņem sāpes, reizēm skaistums, bet kopumā mums katram ar šo paradoksu jāiemācās dzīvot.
Slikti varbūt ir tad, ja kādus dzīves priekus un baudas cenšamies izmantot, lai aizmirstos no sāpēm. Tā varētu būt viena galējība – vienalga, kas notiek, negribu domāt par bēdām, dod man maizi un izklaides! Otra galējība – palikt vainas sajūtā un nespēt vairs izbaudīt prieku. Aizmiršanās un vaina – ne viens, ne otrs nav tas ceļš, ko, es ticu, Dievs grib, lai mēs ejam. Dievs mūs aicina atpakaļ būt vienā veselumā. Paskatīties un saprast, ka tāda ir šī pasaule. Ka katrs bērns, kurš piedzimst, no tā brīža jau sāk mirt. Katra mīlestība, ko svinam laulībā, nozīmē arī to, ka būs šķiršanās sāpes, jo viens, visticamāk, aizies pa priekšu. Tāda ir šī pasaule. Tāpēc nav jāmūk no sāpēm un nav jābaidās no prieka, bet jāierauga, ka dzīvojam vienā veselā pasaulē. Svētie Raksti saka – raudiet ar tiem, kas raud, un priecājieties ar tiem, kas priecājas! Tas ir piemērs, ko Kristus mums rāda. Viņš bija kopā ar slimiem, novājinātiem, viņš viņus uzlūkoja, un viņa sirds iežēlojās. Un – tas ir Kristus, kas ir prieka pilns. Viņš aiziet uz kāzām, un tur, kur kāzas draud ar izgāšanos, jo ir beidzies vīns, viņš ūdeni pārvērš vīnā!
Nevienā brīdī nevaram pateikt, ka Kristus ir depresīvais prieka noliedzējs vai uzdzīvotājs, kurš aizmirstas no dzīves sāpēm. Viņš ir viens vesels. Un šī brīvība mums ir jāmeklē sevī. Reizēm ir tā, ka cilvēki baidās raudāt, jo tad kāds uzskatīs, ka viņi ir depresīvi, bet baidās arī priecāties, jo kāds uzskatīs, ka viņi ir vieglprātīgi... Un reizēm cilvēks domā: kā tad es varu raudāt, tad jau domās, ka neesmu pietiekami ticīgs...
– Viens no iemesliem, kāpēc joprojām esmu ticīgs, ir tas, ka man ir Dievs, kurš nevis ciešanas izskaidro, bet ciešanas apskauj. Kristus nomirst, nevainīgs būdams, viņš tādējādi apskauj ciešanas, kas tajā brīdī šķiet pilnīgi bezjēdzīgas. Tikai vēlāk redzam, ka no tā veidojas liela jēga... Jāsaprot, ka ne vienmēr šajā dzīvē redzēsim jēgu. Mums nav jānāk ar atbildēm, kur pat Dievs klusē.
Mēs gribam visu izskaidrot, jo tas rada ilūziju, ka visu kontrolējam. Ja es kaut ko nevaru izskaidrot, tas man liek apzināties, ka es kaut ko nezinu, ka esmu mazs, ka ir kaut kas lielāks par mani. Ko darīt ar neatbildētiem jautājumiem? Viens cinisks augstprātīgs agnostiķis pateiks, ka tas ir bezjēdzīgi un par to nav vērts runāt, jo mēs tāpat nevaram neko zināt. Otra galējība ir šaurpierīgi kristīgs cilvēks, kas tev iedos atbildes un skaidrojumu visam. Būtībā viņi abi cenšas izdarīt vienu un to pašu. Bet tie lielie jautājumi rada apziņu, ka ir kaut kas, ko mēs nesaprotam un nekontrolējam. Ir kāda realitāte, kāds paradokss, kuru nevaram salikt vienā, jo tas velk uz abām pusēm. No vienas puses, tas ir visuspēcīgs un mīlošs Dievs, no otras, sāpes un traģēdijas pasaulē. Mēs paliekam pa vidu ar saviem neatbildētajiem jautājumiem. Bet vienmēr varam par tiem domāt un turpināt tos uzdot sev un Dievam. Nevis atbildes mūs dara garīgi apskaidrotus, bet pareizie jautājumi. Mums ir tendence atbildes vienkāršot, sākt tiražēt, tad ticību viegli aizstāt ar dogmām. Bet ticība ir kaut kas vairāk nekā atbilde. Palikt meklējumā arī tad, kad nesaproti, – tā ir ticība. Tas nenozīmē, ka mums nav nekādas atbildes. Mums ir dota atbilde, ka Dievs mūs mīl. Bet vai tāpēc es uzreiz saprotu, kā mīlestība izskatās? Un, ja esmu paēdis un veselībā, bet daudzi badā un nelaimīgi, – vai viņus Dievs nemīl? Protams, ka tā nav. Un iespējams, ka tiem, kas ir sāpēs, Dievs ir tuvāk nekā tiem, kam viss ir kārtībā.
– Es domāju, daudzi no viņiem to arī saprot. Teologs Pēteris Krefts teicis, ka nāvi no sākuma iepazīstam kā ienaidnieci un tikai beigās iepazīstam to kā draugu. Tā arī ir: nāve, kas šajā pasaulē rada tik daudz ciešanu, beigās ir arī tā, kas mūs atbrīvo...
– Vai sāpes kaut ko cilvēkam var iemācīt?
– Kāds domātājs teicis, ka mēs augam un maināmies tikai lielās sāpēs vai lielā mīlestībā. Pārējais viss ir dekorācija. Skolas mūsu dvēselei nemāca dzīvot – mēs iemācāmies prasmes un uzvedību, bet mūsu būtību maina tikai sāpes un mīlestība. Bet to jau pierāda dažnedažādas dzīves jomas: sportisti mācās caur zaudējumiem, zinātne mācās caur neveiksmēm. Daudz dziļākos jautājumos mūs māca sāpes un mīlestība, turklāt ar mīlestību ir sarežģītāk, jo reizēm sākam mīlēt pašu mīlestību. Bet sāpes ir grūti iemīlēt.
No savas pieredzes varu teikt, ka sāpes rada milzīgu koncentrēšanās sajūtu. Normālā dzīvē tu vari no tā aiziet – ugunsdzēsējs noskalo ar strūklu meitenītes asinis, un mēs dzīvojam tālāk. Bet tad, kad tas ir tavs bērns, tu nevari no tā aiziet, tu nevari to nomazgāt, tu nevari to izskaidrot ar kādu atbildi. Mosties vai gulies, tu nevari no tā aiziet – tie lielie jautājumi tevi tur, tie spiežas tevī arvien dziļāk kā tādi īleni. Un tad ir iespējama kāda apgaismība. Bet tas nenozīmē, ka tas notiek automātiski. Jo lielas sāpes cilvēku neatstāj tādu, kāds viņš ir bijis. Tas dara vai nu jūtīgāku, vai – nocietinājušos.
– Reizēm caur to sakropļojumu mēs topam veseli. Kristum pēc augšāmcelšanās joprojām rokās un kājās bija rētas. Tās viņš parādīja Tomam, kad viņš nespēja ticēt. Apskaidrotais, augšāmceltais Kristus joprojām bija ar saviem ievainojumiem. Man šķiet, arī mēs topam veseli un apskaidroti caur saviem ievainojumiem. Tas nenozīmē, ka mēs tos meklēsim vai novēlēsim cits citam. Sāpes ir labākais skolotājs, bet tas nenozīmē, ka cilvēkam jāmeklē sāpes. Bet, kad tās ir, tās nevajag ignorēt. Pat ja šajā brīdī mūsu bērni ir veseli un pašiem viss kārtībā, mums ir svarīgi skatīties uz pasauli, un mūsu sirdis var iežēloties par citu sāpēm. Jā, mēs nevaram aptvert visu pasauli, tad mēs sajuktu prātā, bet varam ieraudzīt kaut ko no tā visa, kas satver sirdi. Un tad mums vajadzētu būt tam, ko kāds nosaucis par svēto neapmierinātību. Kad es gribu un esmu apņēmies kaut ko mainīt šajā pasaulē, kurā ir tik daudz sāpju. Un tā nav neapmierinātība, kad es rādu uz citiem ar pirkstu, tā ir neapmierinātība, kad es skatos spogulī un jautāju – ko es varu darīt. Un tad jau varam saukt citus palīgā – kā to dara cilvēki Labestības dienās. Tas ir viens no veidiem, kā dzīvot pasaulē, kurā ir sāpes.
– Mēdz teikt – skaisti līdz sāpēm. Patlaban viss zied tik skaisti, ka sāp. Kāpēc skaistums rada sāpes?
– Gan lielas sāpes, gan liels, patiess skaistums mums liek ilgoties pēc mūžības. Lielās sāpēs gribam, lai tās ātrāk beigtos. Un lielā skaistumā apjaušam, ka tas ir īslaicīgi, un mums ir bail to pazaudēt. Caur pieredzi vai intuitīvi zinām: visu, pie kā mēs pieķeramies, mums nāksies palaist vaļā. Un tas rada sāpes. Viss paiet, bet cilvēks gribētu to brīdi apturēt...
Man bija tante, ļoti tuvs cilvēks. Viņa ļoti priecājās par puķēm. Kad viņa nomira, nākamajā pavasarī sajutu, ka vairs tā nevaru priecāties par ziedēšanu, jo viņa par to vairs nevarēja priecāties. Izrādās, viņas prieks man bija palīdzējis priecāties. Tas nenozīmē, ka es nepriecājos par ziedošu pavasari, bet es vairs nevarēšu par to priecāties tā kā tad, kad viņa bija dzīva.
Svētajos Rakstos ir kāds stāsts. Jēzus bija paņēmis līdzi tuvākos mācekļus, un viņi uzkāpa Apskaidrības kalnā – tur ir Dieva klātbūtne, apskaidrība, brīnišķīga vieta. Pēteris teica: “Šeit mums ir labi, šeit celsim teltis.” Jēzum nācās palīdzēt saprast, ka ir jāiet lejā un tā vieta nav uz palikšanu. Tā ir ar mums visiem – mēs gribam palikt skaistākajos apskaidrības momentos, bet mums tie netiek doti, lai tajos paliktu. Mēs varam tos izbaudīt, izdzīvot, ļaut šiem brīžiem mūs mainīt, radīt mūsos apbrīnu, radīt mūs par dziļākiem, patiesākiem, jūtīgākiem cilvēkus, bet pēc tam mums jākāpj no kalna lejā un jāatgriežas ikdienā, jācenšas dzīvot tālāk un nodot citiem to, ko esam piedzīvojuši.
– Tas nav tik viegli – ikdienā domāt par tiem lielajiem jautājumiem...
– Cilvēka dzīvi dara plakanu šī pieeja. Dzīves paradokss ir tas, ka cilvēks baidās priecāties un skumt vienlaikus. Bet ir iespēja, ka tu vari vienlaikus gan priecāties, gan skumt. Tas ir gandrīz vienīgais veids, kā var normāli dzīvot. Tas ir tas pats, kad cilvēki domā: tagad es darbošos ar ikdienas lietām, tad uz brīdi atraušos un padomāšu par tām lielajām lietām. Tā tas nav paredzēts. Svarīgākais ir tajā ikdienišķajā redzēt to lielo. Nav nekā lielāka par to, ka pēc darba aizej mājās, nomazgā traukus, spēlējies ar savu bērnu, nomazgā viņam dibenu...
Reformatoram Mārtiņam Luteram kāds bija jautājis: ko tu darītu, ja rīt būtu pastardiena? Viņš atbildēja: “Es aizietu un iestādītu ābelīti.” Šķiet, kāpēc stādīt to, kas vairs nenesīs augļus? Bet nē – tu dari ikdienišķo. Tāpēc, ka ikdienišķais ir vērtīgs. Tas ir tas lielākais, ko tu vari izdarīt. Mēs nedarām ikdienišķās lietas tāpēc, ka tas ir aprēķins, ka to vajag darīt, ka par to saņemam algu. Ikdienišķais ir vērtība – tāpēc!
Es zinu, ka to vieglāk pateikt nekā izdarīt, bet garīgā apskaidrība ir spēja darīt ikdienišķās lietas ar lielu apziņu. Tāpat kā mums jādzīvo tajā paradoksā, kas ir dzīves skaistums un šausmas, ciešanas un prieks, tāpat jādzīvo paradoksā, ka lielums ir ikdienišķajā. Lielums sastāv no ikdienišķā, tas ir neatdalāmi. Nav iespējams kļūt par lielu cilvēku, aizmūkot no realitātes: aizbraukšu uz Indiju, tur es kļūšu apgarots. Ja tu tajā Indijā arī sastapsi kādu patiesi garīgu skolotāju, viņš tevi aizdzīs mājās, ikdienā, pie tavas ģimenes, pie tavas sievas un bērniem, pie taviem vecākiem, pie kaimiņiem, arī pie cilvēkiem, kuri tev nepatīk. Tikai tur tu vari izdzīvot savu lielumu, nevis aizejot no visiem!
– Dievu neinteresē tikai tava garīgā dzīve. Tādas īpašas garīgas dzīves nemaz nav – ir vienkārši tava dzīve. Viss ir garīgs – tas, par ko tu priecājies, par ko skumsti, tas, ko tu dari un ko tu izvēlies nedarīt, kā tu izturies pret cilvēkiem, ko domā, par ko sapņo... Tā ir tava vienīgā dzīve. Mēs bieži to gribam sadalīt: šī ir mana garīgā dzīve, šī ir mana karjeras dzīve, šī – ģimenes dzīve... Bet viss ir viens vesels, un mēs kā cilvēki esam viens vesels.
Kādreiz cilvēks saka: es tagad pievērsīšos lielajām lietām, man nav laika sīkumiem. Jēzus droši vien sacītu: ko tu, mīļais! Tas viss ir viens. Tu esi apjucis, tu esi sašķelts. Esi vesels! Ja šis veselums tevī ir, tu vari dzīvot šajā paradoksā – lielās un mazās lietās, skaistās un neglītās, ciešanās un priekā, un baudā... Viss ir viens. Ja tu nevari uzdot lielos jautājumus, liekot bērnu vakarā gulēt vai apkopjot savus sirmos vecākus, tad tā tu arī dzīvi nodzīvosi, tos jautājumus nekad neuzdodot.
Ieva Raiskuma, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Rojs Maizītis
