Esmeralda Ermale: "Paskatieties BBC - tur nav neviena gludsejaina jauna muļķīša"
Janvāra pirmo nedēļu pavadījusi siltajās Latīņamerikas zemēs, aktrise un divu meitu māmiņa Esmeralda Ermale ir pārpārēm sasmēlusies siltās saules, lai dāvātu savu enerģiju skatītājiem LNT raidījumā «Profesija – mamma». Intervijā žurnālam "Rīgas Viļņi" viņa stāsta par savu mammas pieredzi un sabiedrībā valdošo jaunības kultu.
Kā sagaidījāt Ugunīgā gaiļa gadu?
Trīs nedēļas bijām Argentīnā, Brazīlijā un Urugvajā, baudījām atpūtu, peldējāmies. Tāda jauka dāvana dzimšanas dienā. Mans lielākais piedzīvojums bija padejot tango Argentīnā. Turklāt Buenosairesa ir visu tango dejotāju sapnis.
Zināmas pārvērtības ir notikušas arī jūsu televīzijas dzīvē. «Daudz laimes!» vietā ir jauns izaicinājums. Turpmāk jūs redzēsim mammu raidījumā. Redakcijā jau esam uzklausījuši kādas «Rīgas Viļņu» lasītājas zvanu – publicētajās jaunā raidījuma «Profesija – mamma» fotogrāfijās nav redzama Esmeralda Ermale. Viņa taču nevar vairs būt tik jauna un skaista! Kā komentēsiet šādu zvanu?
Paldies par komplimentu! Un paldies gēniem un liktenim!
Iepriekš esat stāstījusi, ka jums šī raidījuma vadīšana būs laba pieredze iepazīt citu mammu stāstus. Vai audzinājāt savas meitas, tāpat kā mamma jūs?
Mans bērnības laiks bija pavisam citā zemē, kurā dzīvojām, pavisam cita valstī, un viss bija pilnīgi citādi. Tad darīja tā, kā varēja, nevis varbūt tā, kā būtu gribējies. Arī apstākļi bija atšķirīgi. Es dzīvoju trīs kilometrus ārpus Iecavas, riktīgos laukos. Liela saimniecība ar govīm, cūkām, aitām, vistām un trušiem. Mums bija īsta lauku dzīve. Mana vecmamma vienmēr bija mājās, un es biju kārtīgi pieskatīta. Bet mammas nekad nebija... Viņa un tēvs vienmēr bija darbā. Es maz atceros tādas ģimeniskas kopā būšanas, izņemot darbu... Mājās visiem vienmēr kaut kas bija jādara. Atceros gan vienu ceļojumu, kad mēs visi kopā aizbraucām uz Karpatiem.
Visādi periodi ir bijuši. Kad cilvēks ir jauns, viņam ir ļoti daudz jāstrādā. Tad viss jādara ļoti daudz. Arī bērni ir mazi... Sava dzīve ir jāiekārto, un jāveltī laiks otram cilvēkam. Tāpat tu kā mamma esi nodarbināta 24 stundas diennaktī. Raidījuma nosaukums «Profesija – mamma» arī nozīmē tādu nepārtrauktu darbā būšanas laiku.
Kurā vecumā ir vislabāk kļūt par mammu?
Nav nekāda «labāk» vai «sliktāk»... Kā nu kuram cilvēkam dzīve iegrozās... Mūsu laikā tā bija gandrīz vai vienīgā izklaide – ģimene un bērni. (Smaida.) Ko tad vēl varējām vēlēties? Kaut kur izbraukt no valsts?! Tajos laikos, kad mēs radījām bērnus, bija pavisam cita pasaule, un tagad arī ir atšķirīgi. Katram ir savs brīdis dzīvē, kad sākt domāt par mammas vai tēta uzdevumu.
Ar ko meitas nodarbojas?
Liene nodarbojās ar visāda veida mūzikas producēšanu, tagad viņu interesē kino... Diemžēl darbs, kad jādzīvo no viena projekta līdz otram, ir ļoti stresains un nepastāvīgs. Meitai patīk strādāt un arī izdodas darbs ar cilvēkiem. Lai viņai veicas! Es priecājos, ka viņa dara tādas kulturālas lietas un ļauj ieraudzīt cilvēkiem skaisto. Otra meita Ilze ir psihiatre un psihoterapeite. Tā ir ļoti smaga profesija.
Jūsu agrīnā mammas pieredze uz skatuves bijusi...
Jūdžina O’Nīla lugā «Mīla zem gobām». Tas ir ļoti traģisks stāsts, kad bērniņš piedzimst, bet pārpratuma rezultātā, domājot, ka mīļotais cilvēks nevēlas bērnu, sieviete nogalina savu mazuli. Tāds pilnīgs kaisles neprāts, un tas ir ārprāts mīlas trakumā izdarīt ko tādu. Bet mums nav jātiesā citi... Vienkārši teātrī rāda visu, kas dzīvē notiek... Lai cilvēki domātu, pirms viņus var piemeklēt kaut kas tikpat traģisks. Manuprāt, tas ir mākslas uzdevums likt skatītājam iztēloties, iejusties, saprast citu cilvēku, lai pēc tam dzīvē uzreiz neskrietu virsū ar dūrēm. Kad mēs paši saskaramies ar audzināšanas problēmām, attiecību sarežģījumiem, tad situācija ir jārisina. Ja gadās līdzvērtīga loma uz skatuves, tad vari tai pieslēgties, jo tā ir arī tava frekvence, kurā tu dzīvo.
Savām meitām esat kā draudzene vai tomēr gribas viņas vismaz reizēm pasargāt?
Man pat grūti pateikt. Droši vien tas būtu viņām jājautā. Man ir vēlēšanās būt ar savām meitām kontaktā. Man gribas to enerģijas, domu apmaiņu, zināt, ka viņām viss ir labi. Ja ir kārtībā, tad esmu ar mieru būt kādu laiku nedzirdama un neredzama. Ja manu palīdzību nevajag, tad man negribas viņas visu laiku bombardēt ar jautājumiem: «Kā tev klājas? Ko tu šodien dari?» Bet man ir ļoti vajadzīga šī saikne, un tā mani ļoti uztur, palīdz un baro visādā veidā. Man ir svarīgas manu meitu domas, jo tas ir arī jaunu cilvēka skatījums uz lietām, un man ir vieglāk šo laikmetu vieglāk saprast un «turēt» tam līdzi. Bērniem ir pilnīgi citāds viedoklis. Un tas ir ļoti labi un vērtīgi.
Kāds ir pirmais iespaids par raidījuma «Profesija – mamma» ciemiņiem?
Ja cilvēks ir atvērts un ir ar mieru kontaktēties, tad jau nav nekādu problēmu sarunāties. Ja kāds ciemiņš ir pierunāts piedalīties raidījumā, bet nav gribējis, tad ir grūtāk no viņa izvilināt informāciju. Jebkurā gadījumā tādi pieredzes bagāti stāsti liek izdarīt secinājumus, nojauc arvien jaunas robežas un, galvenais, iedvesmo. Šis raidījums ir paredzēts, lai skatītājiem palīdzētu izprast arī savas problēmas, risināt tās, tāpat ļautu ieskatīties, kā citi risina savas attiecības.
Par ko vēstīs raidījuma mammu stāsti?
Katram raidījumam ir viena konkrēta tēma... Būs par skaistumkopšanu, par mākslīgo skaistumu, par slimiem bērniņiem... Tēmas ir ļoti dažādas, un arī no cilvēkiem gaidīsim dažādas atklāsmes.
Jūs esat arī visai populāra aizkadra balss televīzijā...
Ilgus gadus ierunāju filmas, bet, kad samazināja štatus, tagad tikai reizēm to daru... Pagājušajā gadā biju aizkadra balss «Īstajām latvju saimniecēm».
Aizkadra balsis reizēm paslīd garām skatītāju uzmanībai...
Faktiski, ja tās paslīd garām, tas ir labi, jo tās ļoti piestāv raidījumam un netraucē. Man pašai bieži vien ir bijis tā, ka izdzirdu kādu balsi un saprotu, ka kaut kas nav labi. Vai nu tembrs neīstais, vai par daudz izteiksmīgi tiek runāts. Vēlos sajust filmas atmosfēru, nevis ierunātāja dubultspēli.
Tagad aktieri bieži pievēršas pedagoģijai. Jūs arī esat pamēģinājusi?
Esmu mēģinājusi, bet man laikam ir ļoti lielas prasības. Man šķiet, ja kādam ko māci, tev ir jābūt labai metodikai, lai pareizi darītu un saprastu, kāpēc cilvēkiem to centies iemācīt. Man šķiet, ka es vairāk varētu palīdzēt ar padomu. Bet tikai tad, ja kāds to prasītu. Televīzijā un arī radio reizēm ļoti traucē, ka runātājiem ir slikta dikcija un arī «negluda valoda». Es pat atceros, ka šī problēma sākās ar reklāmas ienākšanu Latvijas tirgū. Tas bija mežonīgā kapitālisma ātrais skrējiens, kad visu vajag uzreiz un tagad. Kā ceļa rullis tas pārvēlās pāri latviešu valodai.
Turklāt televīzijās gribētos redzēt vairāk pieredzes bagātas ekrāna sejas!
Paskatieties, piemēram, BBC nav neviena gludsejaina jauna muļķīša, visi ir cilvēki ar pieredzi, un neviens neuztraucas, ka viņiem ir daudz gadu. Bet viņi saprot, ko runāt un kā to darīt. Cilvēkiem reizēm ir tik dīvaina domāšana: tiklīdz tev vairs nav pilnīgi gludas sejas, tu gandrīz vai nedrīksti parādīties sabiedrībā. Lūk, tas arī noved pie šī mākslīgā skaistuma... Ārprāts, ja parādās krunciņas... Un tad tik ir jāguļas zem plastikas ķirurga naža. Bet gan jau atgriezīsies normālu cilvēku mode. (Smejas.)
Sandra Krauze, žurnāls "Rīgas Viļņi" / Foto: Aigars Hibneris, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
