Bohēmists Vilipsōns: "Vispār ļoti izdevīgi būt māksliniekam"

Savu darbību mākslā sācis kā tēlnieks, Vilipsōns ātri vien pievērsās arī grafikai. Viņa darbiem raksturīgas izsmalcinātas līnijas, elegantas formas, erotisks piesitiens, inteliģenta ironija, paradoksi, priecīgs vieglums... Savos piecdesmit gados Vilipsōns izdarījis ļoti daudz – skulptūras, grafikas, grāmatu ilustrācijas, gandrīz katru gadu pa izstādei. Viņa publiskais tēls gadu gadiem veidojies tāds, ka visi zina: Vilipsōns vienmēr sēž kafejnīcā Osiris un plēš jokus. Arī šajā intervijā Vilipsōns ironizē par sevi, uz līdzenas vietas rada neesošus citātus un ir vienkārši ļoti interesants. Sirdi viņš rāda tikai mākslā. Nu, un dažreiz varbūt pašiem tuvākajiem – abām meitām Bertai un Grietai un mīļotajai sievietei Indrai. Dienā, kad tikāmies, viņš visas trīs savas meitenes bija izvizinājis gaisa balonā.

50 uz 50 egoisms

– Vai šis bija tavs pirmais lidojums?

– Šis bija otrais mēģinājums. Pirmais bija ieplānots no Rundāles pils dārza. Bauska vispār man ir ļoti mīļa, tēva puses senči ir no turienes – vectēvs Mežotnē dibināja Pērkoņkrusta šūniņu, par ko arī tika izsūtīts, bet vecvectēvs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, bija skolas direktors. Toreiz pacelties neizdevās, jo pilote nebija pārliecināta par kaut kādu mākonīti. Es gan viņai teicu – nomierinies, viss būs kārtībā! Es taču esmu meteorologs! Bet tā arī mēs nepalidojām. Šodien beidzot lidojām – pacēlāmies no Siguldas. Arī labi, tur man senči no tēva mātes puses.

– Meteorologs – tu to kā joku domā?

– Armijas profesionāli tehnisko skolu beidzu kā meteorologs un armijā divus gadus strādāju par meteorologu. Mani trīs reizes gribēja nodot tiesai par nepareizām prognozēm. Piemēram, reiz ziemā bija slinkums mērīt, kas un kā, tajā aukstumā bija neiespējami uzlikt teodolītu un visu pārējo. Tāpēc vienkārši uz savu galvu saucu kaut kādus ciparus, kā un kur tie desantnieki kritīs. Man vēl pārjautāja – tiešām? Es saku: das Richtig! Bet desantnieki visi sakrita priedēs un tur visu nakti karājās... Ziema, mīnus trīsdesmit grādu!

Nākamajā dienā aizeju uz kazarmām, man, protams, jautā: kas par lietu, kāpēc neizrēķināji? “Es?! Es neko! Oficieri kaut ko paši saputrojuši!” Tā ka par mākoņiem es visu zinu, prasi, ko gribi!

– Lidojums ar meitām un mīļoto sievieti – nu skaisti! Kādas sajūtas?

– Neesmu labs tēvs, tāpēc domāju, ka ar šo lidojumu varbūt varu kaut ko... Nu, iedomājos, ka guļu gultā, lūdzu to pēdējo ūdens glāzi, bet meita, kura nu tur būs tuvumā, saka: “Nein!” Un es uzreiz: “Bet 2014. gada jūliju atceries?!” Viņa padomā... Gaisa balons! Bija! Un tad viņa spiesta man atnest to ūdens glāzi!

– Tagad tavas sievietes tevi dievinās par šo lidojumu.

– Esi reāla! Protams, ka ne!

– Tev svarīgas attiecības ar meitām?

– Ir svarīgi, lai viņas būtu, bet – lai netraucē. Es varu būt labs, bet lai negaida, ka būs salūts, iznācieni ar zirgiem un akrobātiem… Bet sirdī es esmu ar jums – darieties un dzīvojieties. Man tīk indiešu teiciens: bērni ir kā jauki viesi, kuri uz brīdi paciemojas pie tevis.

– Tāds vīrieša vai drīzāk mākslinieka egoisms?

– 50 uz 50. Tāpēc man patīk tā iespēja aiziet uz Osirisu, iedzert rīta kafiju, kur tu vari redzēt cilvēkus, paspēlēt kādu vārdu pingpongu, bet pēc tam – špukts, atpakaļ savā aliņā!

– Tad kāda vieta tavā vīrieša un mākslinieka dzīvē ir mīlestībai?

– Esmu laimīgs, ka man ir piešķirta spēja to izjust. Ne katram tā ir.

– Ar tevi viegli dzīvot kopā?

– Jā. Turklāt es nesitu! Ir labi, ja ir kāds, kas tur par tevi rūpi. Lai gan es uzskatu, ka viss ir balstīts uz egoismu. Cilvēks ir tāds draņķis! Jo viņam ir jāizdzīvo. Tu vari lasīt dzeju, cik tu gribi, dziļākajā būtībā tu esi draņķis tik un tā. Cits vairāk, cits mazāk, bet tāda ir tā programma.

Tas ir murgs!

– Viens no taviem jaunākajiem darbiem ir ilustrācijas Noras Ikstenas pasakām par Ulubeli.

– Es, piemēram, nesaprotu, kā var kaut ko sarakstīt vai nospēlēt. Bet esmu arī dzirdējis – kā var uzzīmēt? Laikam ir tā, ka to, kas nav tavs, grūtāk saprast. Tomēr, domājot par to, kā īsti top tās grāmatas, izdomāju, ka rakstniecei, pirms viņa visu uzraksta, iet tāds kokteilis pa galvu: suņi, kaķi, traktors, karātavas, kapi... Tas viss viņas galvā miksējas kā mikserī, kamēr izšļācas uz papīra. To arī mēģināju attēlot. Nekas īpašs – atbilstoši manam IQ līmenim. Sakarā ar grāmatas atvēršanu Ikšķilē ir arī mana izstāde.

– Jauna?

– Nē tak! Vispār ļoti izdevīgi būt māksliniekam: vienreiz gadā nopurkšķinies, tas ir, uztaisi personālizstādi, un tad rādi to visur, kur vēlies. Mana izstāde sākumā bija galerijā Istaba Rīgā, tad Talsos, pēc tam Siguldā un tagad ceļo uz Ikšķili. Tā ir štelle – braukā pa visu Latviju! Man patīk tā ideja. Laukos cilvēki tik daudz izstāžu neredz. Nav jau tā, ka viņi alkst, neviens jau nealkst ne Rīgā, ne laukos. Bet varbūt gadās brīvs vakars, televizors sabojājies, kaut kāda izstāde – kāpēc ne? Aizies!

Nākamais darbs, kas man ieplānots, – taisīšu vāciņu Čaka grāmatai Debesu dāvana... Tu vispār zini to stāstu?

– Droši vien kaut kas romantisks.

– Stāsts tāds: viņš bija ieķēries kaut kādā skuķī un viņai to grāmatu arī veltījis. Iedomājies, katru trešdienu septiņu gadu garumā viņš ticies ar viņu, un tā radusies šī grāmatiņa. Nezinu, ko viņš stāstīja sievai visu to laiku, – ka iet uz hokeju vai kur?

Un tad laikam bija tā, ka tā sieviete aiznesusi Čaka dzejoļus uz izdevniecību Zelta ābele un teikusi: “Mans džeks te dzejoļus sarakstījis, man patīk! Vajadzētu izdot!” Bet izdevniecībā viņai teikuši: “Paklau, samaksāsim tev mazliet, tu nevienam citam to nedod, pēc kara ļoti grezni izdosim.” Bet skaidrs, ka pēc kara neviens neko vairs neizdeva. Tā Debesu dāvanu nodrukāja tikai septiņdesmitajos vai astoņdesmitajos gados – tādā C kategorijas grāmatiņā. Tagad ir doma izdot to greznāk.

– Ar tēlniecību taču arī vēl nodarbojies?

– Taisīju vienam kultūras darbiniekam balvu, tagad taisu viņam bronzas pieminekli. Ideja atkal ļoti vienkārša: viņš pats tā kā koks, un tie ābolīši kokā – viņa audzēkņi. Ceru, ka līdzekļi pieminekļa atliešanai bronzā tiks savākti.

– Nesen dzejniekam Pēteram Brūverim tika atklāts kapa piemineklis, ko taisīji. Ļoti sirsnīgs: spoža naģene uz melna granīta.

– Tur arī ideja ļoti vienkārša. Viņam mūžīgi galvā bija visādas cepures. Nu, tad tagad viņš ir pateicis čau, nolicis cepurīti un aizgājis. Es pats biju priecīgs par to pieminekli. Man dažreiz tā ir – aizbraucu uz vietu, kur uzstādīta skulptūra, ieraugu, un pašam brīnums, ka esmu to taisījis. Lielākais pārsteigums bija ar pieminekli represētajiem Šķirotavā. Kad to taisīju, tas likās kā murgs, kas nekad nebeigsies. Kad pieminekli beidzot atklāja, skatījos un domāju: tas murgs ir beidzies un izskatās nemaz ne slikti!

Atceros, kad vēl mācījos lietišķajos, domāju: kādreiz noteikti savam vecamtēvam uztaisīšu pieminekli. Mans vecaistēvs bija represētais, līdz ar to mans tēvs izauga bez tēva. Padomā: sačakarēta bērnība manam tēvam, par pašu vecotēvu nemaz nerunājot... Taču nebija tā, ka mazs puisītis atliek no saldējuma naudas, lai uztaisītu mazu piemineklīti vectēvam. Sanāca piemineklis Šķirotavā – ne tikai vectēvam, bet visiem represētajiem. Par šo pieminekli man nav kauns.

– Kāpēc tad saki – tas bija murgs?

– Tāpēc, ka taisīt jebkuru pieminekli ir murgs! Tēlniecība ir ļoti dārga un laikietilpīga nodarbe. Vispirms ir jāmetina skulptūras karkass. Tad jāliek virsū māli – ziemā tie ir auksti un slapji, tas tev nav pamurcīt pliku, siltu sievieti! Pēc tam tu veido, tas māls visu laiku jāmitrina, jāapsedz. Tad tam jāgāž virsū ģipsis – tu pats esi netīrs, sārmainais ģipsis saēd pirkstus. Tad tu to formu ņem nost, tad mazgā, tad gāz iekšā vēl ģipsi un tad to visu kal nost. Un tad sākas bronzas atliešana. Tas arī ir vesels process. Ja viss jādara vienam, prātā var sajukt! Bet veidot man tik un tā patīk labāk nekā zīmēt.

– Kāpēc?

– Velk! Līnija ir tā pati forma, tikai vienā dimensijā. Bet tēlniecībā ir miljons tādu līniju. Patīk izbaudīt formu, iegrimt tajā... Veidot sievietes dibenu tomēr ir pavisam kaut kas cits nekā zīmēt – uh!

– No malas izskatās, ka tev viss tā viegli, gandrīz vai dauzoties iznāk.

– Es gribu, lai cilvēkam, kurš skatās manu izstādi vai kādu darbu zaļumos, nav sajūtas, ka esmu mocījies, svīdis un ka man bijušas kaut kādas problēmas. Lai no maniem darbiem staro līksme, nevis sviedru smārds! Patiesībā jau, kamēr dabū līniju, kāda tevi apmierina, pirms tam ir jāsazīmē daudz, daudz līniju, un arī tie sviedri ir. Bet tā ir virtuve, kas cilvēkam nav jāzina. Es gribu radīt iespaidu, ka tas ir ļoti viegli.

Galvenais ir mazāk strādāt un vairāk domāt! Tu ieekonomē uz tā, ka nemokies pie rakstāmgalda. Kad esi izdomājis ideju līdz galam, tev vairs nav jāmokās zīmējot. Tu esi to galvā iznēsājis, ideja sasniegusi devīto mēnesi – uzliec uz papīra, un viss!

– Un kā tā ideja atnāk? No kurienes?

– Muļķīgi būtu iedomāties, ka kaut kas dzimst galvā. It sevišķi manējā, kur vīst rozes un neplaukst tomāti... Bet pienāk brīdis, kad noved sevi līdz stāvoklim, ka tev vismaz ir ilūzija, ka tu savienojies ar kaut kādu informācijas mākonīti. Viņi tajā informācijas laukā jau arī visiem nedod bez skatīšanās. Viņi ierauga, kā viens ir pieslēdzies, un tas domu gājiens droši vien ir tāds: “Šitas? Pirmkārt, viņs vakar nemazgājās, otrkārt, kā viņš uzvedās operā... Mēs viņam iedosim tās idejas, bet tuč, tuč – tā, lai nekļūst iedomīgs!” Ko tev iedod, ar to tu arī strādā.

– Kuri ir tie brīži, kad esi laimīgākais?

– Kad ienāk prātā ideja, par to es esmu baigi priecīgais. Ir savs kaifs arī tajā, kad zīmē vai veido, bet labākais ir tad, kad darbs ir pabeigts. Es skatos un redzu: viss, gatavs!

Ja kaut vienam patīc – ieskaitīts!

– Šogad tev palika piecdesmit – tāds apaļš skaitlis. Esi apmierināts ar to, kā veidojies tavs mākslinieka ceļš?

– Tas mans patrulums ir Dieva dāvana. Es tā domāju. Nav pārdzīvojuma, nav nožēlas. Patruliem cilvēkiem nekas tāds nav ieprogrammēts – viņi ir priecīgi, ka viņi ir! Skumji kļūst, kad redzu, ka cilvēki cepas par problēmām. Kā teica Linards Laicens (Nu skaidrs, ka viņš tā neteica, bet Linarda Laicena citāti šodien pieder pie šova. – Aut.), tu tur ņi pri čom, pieņem lietas, kādas tās ir, un saki paldies, ka nebija vēl trakāk!

– Bet tā taču īstenībā tev tāda maska...

– Pēdējā laikā bieži atceros mākslinieku Vilni Zāberu. Viņš bija drausmīgi lecīgs. Es viņu pieņēmu, kāds viņš ir, bet viņš bija īsts lecīgais džeks. Reiz Lubānā likām piemiņas zīmi represētajiem, un tieši Lubānā dzīvoja Zābera mammīte un tētis. Un reiz viņi mūs visus, kas nu tur bijām jaunie mākslinieki, aicina uz pusdienām. Pie saviem vecākiem Vilnis bija tik sirsnīgs, tik mīļš! Un pilnīgi bez tās kretīna maskas. Nu jā, tas nav nekas oriģināls, es sapratu, ka sabiedrībā ar to masku viņš vienkārši sevi pasargāja. Ja viņš ikdienā būtu tik jūtīgs, kāds viņš bija, viņš vienkārši sajuktu prātā. Un tad ērtāk uzlikt tādu lecīgā kretīna masku.

– Tad ar tevi ir līdzīgi, tikai tu neesi lecīgs.

– Jā, man tas pirms tam bija neapzināti, bet toreiz, redzot, kā Vilnis pārvērtās, sapratu: o! Das Richtig! Tas ir tāpat, kā tad, kad ārā līst lietus. Ir ļoti labi, ja vari uzvilkt lietusmēteli. Iekšpusē tu paliec sauss...

– Tad bez maskas tu esi tikai mākslā?

– Nu varbūt kādreiz, ar dažiem cilvēkiem es tā kā atveros, bet tad tur arī ir jāsakrīt zvaigznēm... Patiesībā – kam tas ir izdevīgi? Būsim reāli! Tajā brīdī tas cilvēks, kuram tu atklājies, tevi saprot. Bet tāpat viņam nākamajā dienā jāiet maksāt komunālos, jākārto visādas savas darīšanas... Ko tas viņam dod, ka viņš mani saprot? Būtībā vienīgais, kas mani saprot, esmu es pats.

– Kas tev sevī patīk? Kas tevī ir labākais?

– Es domāju, ka tas ir skaistums.

– Hahaha... Māksliniekam jau vienmēr tāda galma āksta loma. Tevi gandrīz vai tā kā ekspluatē – no tevis vienmēr ar garantiju var dabūt kādu joku, smieklīgu stāstu...

– Par mākslu neviens neinteresējas. Interesē, kur tu nokriti, kādas biksītes tev kājās, vai tev ir zaļš vai zils zobs... Bet tas jau ir dabiski – mani pašu neinteresē mana māksla, kur nu vēl svešus cilvēkus. Es domāju tā: ja tavas dzīves laikā ir kaut viens cilvēks – nē, labāk, protams, divi –, kam patīk tas, ko tu dari, tu savu programmu esi izpildījis! Ja tu kaut vienam patīc – ieskaitīts! Un vienu tu vienmēr dabūsi – vai nu savu tēvu, vai māti! Atkal citējam Linardu Laicenu: žižņ udalas! (Dzīve izdevusies.)

– Tu par sevi esi radījis bohēmista tēlu.

– Tā tas iegājies. Pastāstīšu tev gadījumu. Reiz kāda žurnāliste bija atnākusi uz darbnīcu, mēs mēģinājām runāt par mākslu. Es tiešām mēģināju skaidrot, kā es tur ar to zaļo un sarkano, kā tā forma, tās līnijas – tādā garā. Intervija beidzās, mums, izrādījās, jāiet uz vienu pusi. Laiku īsinot, pastāstīju viņai par saviem pēdējā laika pārdzīvojumiem. Man toreiz bija kreņķis, ka laikam ne tā uzvedos Jaunajā Rīgas teātrī, kur Inesei Zanderei bija jubileja. Nebija naudas, domāju: ai, nopirkšu viņai saldējumu. Stāvu, stāvu tajā zālē, uz skatuves visādi apsveicēji vervelē, man saldējums jau tek. Es domāju: tas nekad nebeigsies, un arī pēdējais piķis, ko esmu izgrūdis par saldējumu, būs zemē nosviests! Tad nu uzkāpu uz skatuves un vienkārši atdevu to saldējumu viņai. Otrā dienā ļoti pārdzīvoju, kā man tā sanāca, izstāstīju to pazīstamai meitenei, bet viņa saka – kas tur liels? Viņa man atgādināja kādu nesenu piedzīvojumu krogā. Kad atnesa rēķinu, es esot uz to paskatījies, piecēlies, izvilcis krāniņu, uzlicis uz rēķina un paziņojis, ka tādu rēķinu nemaksāšu. Tā meitene man saka: “Par to tu vispār nepārdzīvoji, bet tagad uztraucies, ka Zanderei saldējumu uzdāvināji?!”

– Un to visu tu stāsti žurnālistei?

– Nu jā, pa ceļam! Intervija taču jau bija beigusies. Bet pēc dažām dienām iznāk tā avīze, un tur par formu rotaļu, par to, kā es ar ar to zaļo vai sarkano, nav absolūti nekā. Tikai tas, ka es krogā esmu izvilcis krāniņu un uzlicis uz rēķina. Mans tētis strādāja diplomātiskajā servisā, un viņš pēc tās avīzes iznākšanas teica: “Man ir kauns iet uz darbu.” Es viņam saku: “Bet, tēti, mēs par mākslu runājām!” Man pašam bija vienalga, lai raksta kaut par diviem krāniņiem, bet man bija ļoti neērti no vecākiem. Bet tagad viņi jau kādu laiku ir tur, augšā, un droši vien arī to man jau sen ir piedevuši...

– Neesi tu patruls, sirds tev jūtīga...

– Stop! Tās ir viņas problēmas! Tās nav manējās!

Nenoliegšu, ir bijuši gadījumi, kad esmu bijis drausmīgi cemmīgs. Bet es nekliedzu, un tas ir vēl grūtāk. Kādā filmā galvenais varonis visu, kas viņam bija iekšā, ierunāja koka dobumā. Ierunā, pēc tam aizsmērē ciet ar māliem un aizmirsti!

– Vai tas nav tas pats, kas taisīt mākslu?

– Ne gluži. Taisīt mākslu ar problēmām, negatīvām sajūtām ir bīstami. Skatītājs arī nav idiots. Ar kādām tiesībām es kaut kādu savu dvēseles spazmu drīkstu projicēt uz auduma, skulptūras vai grafikas, lai kāds pēc tam uz to nāk un skatās? Cilvēks, nostrādājies darbā, atnāk uz izstādi, varbūt pat naudu samaksā par ieeju, un tur viens mākslinieks viņam uzbāžas ar savām problēmām! Par ko? Nedomāju, ka mākslinieks ir tiesīgs izgāzt savas negācijas mākslā un vēl citiem likt uz to skatīties.

– Ja tā nav māksla, kas tad ir tavs dobums, kurā tu ierunā visas dusmas, bēdas, negācijas?

– Es cenšos to darīt tualetē – tur tomēr viss aiziet tālu prom... Agrāk man likās, ka labi palīdz alkohols, un kādu laiku tā arī bija, bet tagad esmu sapratis, ka tā ir ilūzija. Vairs nerodu tajā tādu prieku kā kādreiz.

Gadi... Gadi! Un tas IQ līmenis arī iekšā sāk šūpoties. Viņš saka: nē! Kā tas izskatīsies – piecdesmitgadīgs onkulis skraidīs pa ielu ar bumbu un karodziņu?! Te vietā slavenais Lindarda Laicena teiciens: Ņe radujet! (Tas nepriecē.)

Uzasināt zīmulīti

– Kāda vispār ir mākslinieka loma un misija šajos laikos? Daudzi saka – māksla nav vajadzīga.

– Būsim atklāti – nu kam viņa ir vajadzīga? Ir labi, ja tev ko tādu prasās, bet, ja neprasās, – arī labi. Tāds tu esi – radioaparāts VEF, tikai bez garajiem viļņiem. Bet tādu radio tik un tā var klausīties!

Varbūt ir cilvēki, kam tā mākslinieka misija ir. Kas skatās tā: klausies, galīgi mums tas kultūras lauks tāds panīcis. Jānopērk minerālmēsli, sarunāsim traktoru... Ja kādam tā ir, lai viņš ņemas! Man tā nav.

– Kā tev šķiet, kas pēc tevis paliks mākslā?

– Process ir tāds, ka mēs kaut ko aizmirstam, nākamās paaudzes to atrod, kaut ko paņem, mazliet pagriež, pieveido klāt un attīsta tālāk. Tā tas iet. Man patiktu, ja es būtu viens no tiem, no kā jēga kaut ko paņemt un kaut ko veidot tālāk un attīstīt. Kā no tāda Spotify mākoņa.

– Izskatās, ka tev patlaban dzīvē ir ļoti harmonisks posms. Vai tas ir labi mākslai?

– Ar mākslu ir tāpat kā ar medicīnu: tā attīstās tikai kara laikā. Kad ir karš, tad jādomā, kā izdzīvot, arī grupējums, kas ieņem teritoriju, grib izdomāt un ieviest kaut ko jaunu. Ar mākslu ir tāpat. Kad tu ieej remdenā vannā, tu nespirinies – tu vienkārši guli. Tiklīdz kāds atgriež aukstu vai karstu ūdeni, tu mierīgi vairs nenosēdēsi, tu sāc dīdīties un domāt, ko darīt, lai justos daudzmaz ciešami. Absolūts miers nekas labs nav.

– Tev ir bijušas lielas krīzes dzīvē?

– Nē, šķiet, ka nav... Bet! Nezaudējam cerību – varbūt krīze atnāks. Nu, kur viņa var palikt?

– Ko vēl gribi mākslā izdarīt?           

– Kad Šķirotavā uzstādīja manu pieminekli represētajiem, man bija sajūta: to es esmu izdarījis – principā varu vispār vairs neveidot. Un tieši tāpat bija, kad iznāca manu grafiku grāmata. Arī likās: viss, vairāk nezīmēšu. Principā jātaisās pensijā. Tas varbūt ir slikti, bet tāda liela mērķa man nav. Bet varbūt tikai šajā konkrētajā brīdī. Varbūt rīt pamostos, esmu pazaudējis tavu telefonu un mokos, jo gribu kliegt tā, lai visi uzzina: ir! Ir mērķis! Liels! Es gribu!

Domāju, ka pāris gadu nekādas personālizstādes netaisīšu. Lai atkal sakrājas tas, ko gribas pateikt.

– Kā krājas tas sakāmais?

– Viens ir tas informācijas mākonis, kam tu pieslēdzies ar savu antenu, un otrs – dzīves situācijas, kas provocē pieslēgšanos. Pats mākslinieks jau ir tikai tāda otiņa vai zīmulītis, kas staigā apkārt. Viņš var izdarīties šā un tā, uzlikt sarkanu šalli vai zaļu, bet īstenībā viņš ir tikai instrumentiņš. Viss ir tajā – vai nu tevi uzasina, vai neuzasina. Un tas nav no tevis atkarīgs.

 Ieva Raiskuma, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Georgs Viljams Hibneris