"Bērni ir jāmīl" – bijusī TV seja Ilva Liepiņa atgriežas televīzijā
Jau no 14. janvāra ceturtdienu vakaros skatīsimies raidījuma cikla “Profesija – mamma” otro sezonu. Šoreiz vadītājas lomā redzēsim bijušo TV diktori Ilvu Liepiņu- Milzarāju. Viņa arī ir mamma un kopā ar galvenajām stāstu varonēm atklās virkni iedvesmojošu, aizkustinošu un pamācošu dzīvesstāstu.
Pirms trijiem gadiem pēc aiziešanas no “Panorāmas” strādājāt par Valsts kontroles sabiedrisko attiecību speciālisti. Joprojām esat šajā amatā?
Joprojām strādāju Valsts kontrolē par sabiedrisko attiecību speciālisti, un tā ir mana pamata darbavieta.
Vai un kā, Ilva, darba pienākumi mainījuši jūs kā cilvēku?
Trīs gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai manītos ne tikai apstākļi, bet arī cilvēki. Man pašai grūti spriest vai un kā esmu mainījusies. Kaut gan tas būtu diezgan saprotami, jo esmu radikāli mainījusi savu profesiju. Man ir brīnišķīgi kolēģi ar bezgalīgu pacietību un drosmi man uzticēties.
Cilvēki no Valsts kontroles mums no malas, šķiet, ļoti nopietni un bezkaislīgi. Un te – raidījums par smalkākajām emocijām bērnu un vecāku starpā! Izrādās, jūsu interešu sfērā ir ģimenes psiholoģija, ja tā var teikt?
Cilvēki no Valsts kontroles arī ir cilvēki šā vārda visplašākajā nozīmē. Arī mēs protam priecāties un svinēt svētkus. Manā kolektīvā ir lieliskas mammas un brīnišķīgas vecmāmiņas, gādīgi tēti un humorīgi brāļi. Tas tiesa, ka darot savu darbu – veicot revīzijas – mani kolēģi ir nopietni, jo darbs tiešām ir ļoti sarežģīts, apjomīgs un veicams ar lielu atbildības sajūtu. Par sevi – jā, mani tiešām interesē cilvēku savstarpējās attiecības. Īpaši šajā laikā, kas ir tik trauksmains, steidzīgs, brīžiem paviršs. Tas atstāj iespaidu gan uz mazajiem, gan lielajiem.
Ar raidījumu “Profesija – mamma” atgriežaties televīzijā. Tā ir nejaušība vai sailgošanās pēc TV studijas formāta?
Nezinu, vai to var saukt par atgriešanos televīzijā. Precīzāk būtu teikt – esmu pieņēmusi ļoti interesantu piedāvājumu. Turklāt šo izvēli noteica fakts, ka es neesmu galvenā, galvenie ir raidījuma varoņi. Esmu starpnieks, kura loma ir palīdzēt atvērties un pastāstīt savu iedvesmojošo, pamācošo, aizkustinošo stāstu. Tas nav TV studijas formāts. Tā ir saruna.
Arī pati esat mamma. Raidījuma pieteikumā raksturojat posmus, kuriem iziet cauri bērns. Ar kuru posmu pašlaik aizņemts jūsu (mammas) prāts?
Mans dēls Maksis patlaban ir pusaudzis, tātad ļoti sarežģītā posmā. Bet esmu mierīga, jo zinu, ka viņam ir ļoti laba sirds. Ja gadīsies paklupt, viņa sirds pateiks priekšā, kas nebija labi un kā būtu jārīkojas. Viņš ir drosmīgs un godīgs. Mans uzdevums, visticamāk, ir palīdzēt Maksim izdzīvot šo sarežģīto, bet vērtīgo dzīves posmu. Varbūt arī ļaut šur tur kļūdīties un rosināt kļūdas labot.
Kādas ir jūsu atklāsmes, piedaloties projekta veidošanā?
Esmu iepazinusi tikai mazu daļiņu no mūsu raidījuma varoņiem, un jau varu teikt: “Cilvēks ir interesants!” Kādi tik esam – drosmīgi, neatlaidīgi, ļoti mīloši, sirsnīgi, atraktīvi... Tādi ļoti īsti. Tas man šķiet svarīgākais – lai mēs apzinātos, ka mūsu dzīve ir mūsu pašu. Nav jātērē laiks, lai darītu, domātu, pat sapņotu tā, kā citiem to gribētos. Būt pašam, darīt darbu, kas patīk un padodas, izskatīties tā, kā pašam šķiet smuki, dziedāt, kad gribas, raudāt, kad asaras laužas uz āru… vienkārši dzīvot, nevis būt par kaut ko.
Cilvēka dzīves sākumā ir vesels posms, kad ne nieka nezinām, un mūsu visvairāk lietotais vārds ir – kāpēc? Tad seko vairāki citi posmi – viens no tiem: “Es pats visu zinu!” (Dažādu apstākļu ietekmē šis posms var stipri ievilkties.) Tomēr, ja esam pietiekami godīgi paši pret sevi, agri vai vēlu atkal piemeklē: “Kāpēc?” Bērnībā visbiežāk atbildi saņēmām no mammas un tēta. Lielajā dzīvē tā jāmeklē pašiem. Turklāt atbildi uz visbūtiskākajiem jautājumiem ir ļoti grūti atrast. Ja izdodas, var gadīties, ka tā mūs nepavisam neapmierina. Var gadīties, ka pareizās atbildes nemaz nav, vai to ir vairāk nekā viena. Es līdz ausīm esmu šajā “kāpēc?” nogrieznī. Un arvien vairāk šķiet, ka jautāt un sarunā mēģināt pietuvoties atbildei ir daudz vērtīgāk par pašu vārdā nosaukto atbildi, jo cilvēks ir nebeidzamu jautājumu objekts.
Mammas profesija ir neizmērāma un nesalīdzināma ar citiem mums zināmiem amatiem – tai nav darba laika, darba līguma un atvaļinājuma. Mammām jāprot atrast laiku arī sev. Vai izdodas?
Mans dēls jau ir liels cilvēks, tāpēc man izdodas atrast laiku sev. Taču manā darba kolektīvā ir māmiņas, kuru mazie bērni grūti iemieg, naktīs mostas augšā, no rīta – brokastu putra, vakarā – rotaļas, veļas mazgāšana, vakariņas… un es redzu, ka viņām nav laika sev. Ne tāpēc, ka viņas to neprastu atrast. Viņas vienkārši ir mammas, un, ja mazuļiem ir slikti sapnīši vai nenāk miegs, viņas ir blakus saviem bērniem un nomodā, neraugoties uz to, ka 8.30 jābūt darbā. Dzīve ir dzīve, bērnam sasāpas vēders vai uznāk klepus tieši tad, kad vecākiem ir vissaldākais miegs.
Vai jums ir hobiji?
Mans hobijs lielā mērā ir saistīts ar visas ģimenes aktivitātēm. Mēs visi trīs esam lieli ziemas sporta veidu cienītāji. Mēs ar vīru slēpojam, Maksis snovo. Lielu baudu man sagādā arī iespēja vakarā pēc darba nobraukt kādu apli pa Biķernieku distanču slēpošanas trasi. Labprāt visi slidojam.
Raidījums skar vienmēr aktuālu jautājumu, kā veidot harmoniskas mammas un bērna attiecības? Vai ir kāds ieteikums, kas uzreiz nāk prātā?
Neko jaunu nepateikšu – bērni ir jāmīl. Un tas ir sarežģītākais. Ir mammas, kurām tas izdodas. Ir mammas, kuras visu mūžu to mācās, un es esmu viena no viņām.
Līva Krastiņa, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: publicitātes, Evija Trifanova/ LETA
