Kā patiesībā top labi apavi. Stāsta kurpniekmeistars Aldonis Timermanis
Mēdz teikt, ka meistars nekrīt no debesīm. Kurpnieks Aldonis Timermanis tam ir dzīvs piemērs. Četrdesmit gadu laikā no ierindas darbinieka apavu rūpnīcā 1. maijs viņš ir kļuvis par vienu no Latvijā atzītākajiem meistariem.
Aldonis ar apaviem apgādājis grupas Sīpoli un Opus Pro, aktrisi Mirdzu Martinsoni, operdziedātāju Aivaru Krancmani, Uģa Rūķīša un Bruno Birmaņa Nepieradinātās modes teātri. Īpaši veiksmīga bijusi sadarbība ar modes mākslinieku Dāvidu, kurš viņu ieveda teātra pasaulē. Aldoņa taisītajos apavos staigāja visi Jāņa Streiča kinofilmas Rūdolfa mantojums varoņi. Un Artūrs Skrastiņš negribīgi velk nost teātra izrādei paredzētās kurpes.
Veči testēja ar kortelīti
Aldonim kurpnieka amats devies ļoti grūti, iespējams, arī tāpēc, ka šajā nozarē viņš nokļuva nejauši. Vispirms viņš izvēlējās Rīgas Elektromehānisko tehnikumu, tomēr nesadraudzējās ar nākamo specialitāti – automātiskie telefonsakari. Turklāt neatkarīgajam raksturam nebija pa prātam tehnikuma ārkārtīgi stingrie iekšējās kārtības noteikumi, un pēc pusgada viņu ceļi šķīrās.
Aldonis atminas, ka tajos laikos pusaudzim īsti nebija kur likties. Pa ielām klaiņot nevarēja, bija vai nu jāmācās, vai jāiet strādāt. Viņš nolēma strādāt un paralēli turpināt mācības vakarskolā. Caur paziņām Aldoni iekārtoja darbā apavu rūpnīcā 1. maijs. Gadu viņš aizvadīja eksperimentālajā cehā, kur apguva visas mašīnas, taču tad cehu pēkšņi likvidēja un Aldoni kā perspektīvu censoni pārcēla uz laboratoriju, kur taisīja ražošanas etalonus jeb paraugus.
“Veči sākumā mani testēja – pusdienās lika skriet pakaļ kortelītim. Lika man arī dzert un tad skatījās, vai spēšu nostrādāt līdz maiņas beigām. Viņi savā starpā sprieda – ja varēs nostrādāt, tad ir vērts viņam kaut ko mācīt, ja ne, nav jēgas tērēt laiku. Teikšu atklāti – augu Maskavas forštatē kā pašpuika. Ar alkoholu mēs iepazināmies jau četrpadsmit gadu vecumā. Mani laikam Dievs sargājis, jo otrā dienā nekad nav bijusi vajadzība lāpīties un es vienmēr esmu uz strīpas. Neizgulējies, bet darbaspējīgs,” atceras Aldonis.
Aldonis nokļuva pie vīriem, kas strādāja tikai ar rokām. “Man uzreiz bija skaidrs, ka ir tikai divas iespējas – vai nu strādāt labi, vai iet sēdēt pie konveijera. Es izvēlējos strādāt labi. Un tas arī kļuva par manu vadmotīvu. Esmu pateicīgs savam meistaram, kurš kā cilvēks bija diezgan sarežģīts, bet kā skolotājs – labākais, ko varēju gribēt. Divus gadus biju māceklis. Viņš bija ļoti prasīgs. Liedza man tuvoties mašīnām. Drīkstēju izmantot tikai slīpmašīnu, lai noslīpētu zoli, bet viss pārējais bija jādara ar rokām. Viņš man tā arī teica: kas tu būsi par meistaru, ja bīsies roku darba?”
Laboratorijā strādāja modelētāji, tehnologi, kurpnieki. Katram apavu pārim bija jāatbilst valsts noteiktajiem standartiem. Katrs paraugs tika mērīts un pārmērīts. “Manā laikā tos vēl arī svēra. Mēs, kurpnieki, izgatavojām liestes. No nulles. Ja apstiprināja, tās nonāca liestu rūpnīcā Čiekurkalnā.”
Kad attiecīgais modelis aizgāja ražošanā, katrā cehā bija pa vienam etalona pārim: viens – piegriezēju cehā, otrs – šūšanas cehā, pēdējais – sortimenta kabinetā.
“Skaidrs, ka etalona apavu pāriem bija jābūt nevainojamiem, lai ražošanā, nedod Dievs, nenonāk brāķis. Ja nonāktu, būtu darīšana ar prokuratūru. Visi to zināja un baidījās! Tāpēc jau brāķa gadījumā visu partiju dedzināja, centās kaut kā noslēpt, lai izvairītos no nepatikšanām. Un noslēpšana arī nebija tik vienkārši izdarāma. Iztēlojieties, kā tas ir, nemanot, klusi utilizēt tūkstoš apavu pāru? Tāpēc mēs, kurpnieku cunfte, strādājām augstākajā līmenī. Un es to varu teikt ar lepnumu! Ar kautrību sen vairs neslimoju,” kurpnieka vārdus caurstrāvo pašcieņa.
Tie, kas dzīvojuši padomju laikos, noteikti spilgti atceras, ka līdztekus citām precēm arī labi apavi bija deficīts. Un tādi cilvēki kā Aldonis paziņu un draugu lokā toreiz bija zelta vērtē.
“Jau tad, kad sāku darboties šajā sfērā, vieni kurpnieki specializējās bērnu apavu, citi – vīriešu vai sieviešu apavu ražošanā. Es sāku ar sieviešu, taču pamazām apguvu arī bērnu un vīriešu apavu gatavošanu. Daži veči mani pat sauca par cunftmeistaru – tas ir meistars, kas prot visu. Mani uz priekšu dzina ambīcijas. Gribējās arī kaut ko uztaisīt draugiem, sev. Mums ļāva tā sauktās haltūras. Ja normāli strādāji valsts darbā, ceha vadība pievēra acis uz to, ko dari zem galda,” stāsta Aldonis.
Viņa amata brāļiem, kuri strādāja ateljē, bija grūtības ar materiāliem, savukārt, rūpnīcā strādājot, to bija, cik uziet. Protams, ne visam bija iespēja piekļūt par baltu velti, bet, ko nevarēja paņemt, varēja nopirkt. Sarežģītākais bija sastrādāto iznest no rūpnīcas.
“Iznešanas veidi bija dažādi. Slēpām galvenokārt zem apģērba, kurpes bāzām aiz jostas. Riskanti jau bija, bet ne reizi neuzķēros. Un, par laimi, mūsu kolektīvā nebija nodevēju vai ziņotāju. Taisnības labad gan jāteic, ka daudz ko varēja nokārtot par naudu. Vajadzēja tikai zināt, kam maksāt.”
Aldonis neslēpj, ka dzīvojis labi un alga bijusi pieklājīga. Taču ienākumi kā nākuši, tā aizgājuši. “Man ir viena ļoti slikta rakstura īpašība. Es nemāku sakrāt naudu. Nekad to neesmu darījis. Jau jaunībā, kad saņēmu algu, uzreiz to vajadzēja notērēt. Ar draugiem braukājām pa krogiem. Mēs mācējām uzvesties, labi izskatījāmies, mūs visur laida iekšā. Turklāt privātie klienti palīdzēja atvērt durvis, kas parastajiem ļaudīm bija slēgtas. Toreiz amatnieks tika cienīts!”
Meistaram ne reizi vien bijusi vārdiska saķeršanās ar trīsdesmitgadniekiem, kuri uzskata – Latvijā ražošana iznīka tāpēc, ka direktoru krēslos bija krievi, viņi izzaga uzņēmumus, un tāpēc nācās tos aizklapēt.
“Es, protams, nevaru runāt par visu rūpniecību kopumā, bet manai nozarei lielākais sitiens bija laiks, kad uzņēmumi netika klāt savai naudai bankā un kad algas darbiniekiem nācās izmaksāt saražotajā produkcijā. Atceros, kā algas vietā deva apavus, visi skraidīja apkārt un mēģināja pārdot vai iemainīt pret citām saimniecībā noderīgām precēm.”
Arī Aldonis tajā laikā cīnījās par izdzīvošanu. Kurpnieks nav aizmirsis kriminālos deviņdesmitos gadus, kad bija mēģinājumiem palikt viņu zem tā sauktā jumta. “Esmu stāvējis pie sienas ar pie deniņiem pieliktu pistoli. Nav patīkama sajūta!”
Bija sācies kooperatīvu laiks. Aldonis bija atteicies no tā saukto cehoviku – pagrīdes ražotāji, kuri savās privātmājās šuva džinsus, taisīja apavus – piedāvājumiem, taču tagad padevās kāda kooperatora vilinājumam. “Pie viņa mājās dzērām kafiju, un es kā joku izspļāvu: “Tev naudas nepietiks!” Un tā bija reize, kad vienviet redzēju tik daudz naudas, cik savā mūžā nebiju un neesmu vairs redzējis. Manā priekšā tika attaisīts koferis ar naudu: “Pietiks?!” Viņš man parādīja, kā viss tiek pirkts un pārdots. Teikšu atklāti, strādājot kooperatīvā, naudu es tā arī nenopelnīju.”
Viņu ceļi šķīrās jau pēc pusotra gada, un Aldonis aizgāja strādāt uz Rīgas Modeļu namu. “Tur mēnesī bija jāuztaisa divpadsmit pāri. No sākuma nevarēju pavilkt un dažu labu darbu ņēmu uz mājām. Iemācījos pilnībā strādāt bez mašīnām, piemēram, ādu plānināt ar nazi. Vēlāk tas noderēja, kad izveidoju savu ražotni.”
Lai izgatavotu viena kurpju pāri, Aldonim vajadzīgas divas dienas. Apavu cenu nosaka izvēlētais materiāls, bet lētāk par divsimt eiro nesanāks.
“Gribat pitona ādu?” Aldonis šķelmīgi vaicā. “Nav problēmu! Esmu tādas taisījis. Arī krokodilādas kurpes var pasūtīt. Ar krokodila ādu gan neesmu strādājis, jo tie cilvēki, kas var atļauties šādas kurpes, pie manis neiegriežas.”
Aldonis stāsta, ka viss, kas saistīts ar apavu izstrādi un izejvielām, nāk lielākoties no Itālijas. Tur viņš pasūta ādas, bet, piemēram, liestes taisa pats vai pērk Polijā. Kāda āda apaviem ir vislabākā? “To, kas patiešām ir vislabākais, mums nav lemts pat rokās paturēt. Augstākās kvalitātes āda ir ļoti dārga, turklāt šādu ādu nav daudz. Un nav tā, kā varbūt kāds ir iedomājies, – paņemsi čemodānu ar naudu, aizbrauksi uz Itāliju, tur tevi no prieka apkamps un iedos vezumu ar izcilākajām ādām. Tā nenotiek! Ne visu šajā pasaulē var nopirkt par naudu. Šajā jomā vispirms sevi ir jāpierāda, ilgstoši jāpierāda, un arī tad vēl nevar zināt!”
Tāpēc Aldonī smaidu izraisa kādā Rīgas skatlogā pamanīts reklāmas sauklis par pēdējās kolekcijas apaviem no pasaulē pazīstamākajiem apavu ražotājiem. “Nekādu pēdējo kolekciju šeit neviens nevar nopirkt! Ne par kādu naudu! Pēdējās kolekcijas līdz mums nekad nenonāks, jo šeit nav tirgus un nekad nebūs!”
Aldonis labprāt strādātu ar vietējām ādām, taču tādu nav. Latvijā ādas tiek apraktas vai sadedzinātas.
Aldonis atceras, kā tēvs, kurš bijis skroderis, stāstījis par Ulmaņlaikiem. “Lai atvērtu savu darbnīcu, lai saņemtu tiesības strādāt privāti, arods bija jāpārzina pilnībā. Sapņojot par savu darbnīcu, bija jānoiet grūtais mācekļa ceļš. Domāju, ka kurpniekiem bija tieši tāpat.”
Mācekļa Aldonim pagaidām nav, bet, ja kādam rastos interese, viņam būtu jāņem vērā trīs noteikumi: jābūt interesei, jābūt savam instrumentu komplektam – nazim, knīpstangām un āmuram – un jābūt gatavam strādāt.
“Es zinu, ka man padodas mācīt, un man tas patīk. Taču man nav ilūziju, jo apzinos, ka manam māceklim nebūs, kur strādāt. Apavu ražošanas nozares Latvijā nav un nebūs. Ja kāds man nepiekrīt, tad viņš ir utopists,” skarbs ir kurpnieks.
Viņš nenoliedz, ka pilnīgi visu neviens cilvēks nevienā profesijā nevar, tāpēc viņam ir darbnīca, kurā amata brāļi joprojām cits no cita mācās.
“Man patīk tas, ko daru,” Aldonis saka bez aplinkiem. “Ja nevajadzētu būt par priekšnieku, tad darbu varētu uzskatīt arī par vaļasprieku. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka varētu strādāt mājās, jo mēs ar sievu mākam ne vien daudz muldēt, bet arī darīt. Mēs ar Larisu esam nevis kā cimds ar roku, bet kā divi zābaki. Pa abiem varētu izpildīt jebkuru pasūtījumu. Taču tad būtu jāatsakās no teātriem, jo četras rokas nevar izdarīt to, ko ducis roku.”
Aldoņa Timermaņa un kultūras pasaules ceļi pirmo reizi krustojās astoņdesmitajos gados, kad paralēli darbam 1. maijā viņš diezgan daudz strādāja mājās, apkalpojot privātos klientus. Starp tiem bija arī skatuves mākslinieki
Pirmā izrāde, kurai viņš veidoja apavus, bija Psiho atgriešanās Dailes teātrī. Kopš tā laika apavi taisīti ne vienai vien Nacionālā, Leļļu, Rīgas Krievu, Liepājas, Valmieras un Jaunā Rīgas teātra izrādei. Kā vienu no sarežģītākajiem uzdevumiem Aldonis atceras apavus Dailes teātra izrādei Burvis no Oza zemes, kuras kostīmu māksliniece bija Ilze Vītoliņa. Viņa bija izdomājusi neparastus modeļus, piemēram, divi vienā, proti, Aldonim bija jāizgatavo mazas kurpītes un tieši tādas pašas lielas, lai tajās var iekāpt ar mazajām.
Ja izrādes vai kinofilmas kostīmu mākslinieks par sadarbības partneri izvēlas Aldoni, viņš var ķerties klāt darbam brīdī, kad ir apstiprināts aktieru sastāvs.
“Tas process ir vienkāršs. Vispirms kostīmu mākslinieks parāda skices, kopīgi izvēlamies materiālus, apzinām izmaksas un vienojamies par termiņiem. Un tad jau sākas mans ikdienas darbs – mēru noņemšana, liestu izgatavošana un tā tālāk,” stāsta Aldonis.
Viņš rāda kurpi no Rīgas Kinostudijas krājumiem. “Šādu pāri man pasūtīja uztaisīt Viestura Kairiša spēlfilmai "Melānijas hronika", kurā galveno lomu spēlēs šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo. Šīs kurpes jau ir nofilmētas dažās epizodēs, bet tagad man ir pasūtīts to prototips. Oriģinālā kurpe ir 40. izmēra, bet Sabīnei ir mazāka kāja. Liesti esmu uztaisījis pēc Sabīnes pēdas, taču ir jāsaglabā oriģinālās kurpes proporcijas. Un tas nav viegli, jo man jāņem vērā, ka aktrisei šajos apavos jājūtas ērti, jo viņai tajos vajadzēs daudz staigāt. Lūk, izaicinājums – apvienot praktisko lietojumu ar mākslinieciskajām prasībām, kuras man izvirzījusi kostīmu māksliniece Ieva Jurjāne.”
Aldonis tēloti nopūšas un, viltīgi pasmaidot, piebilst: “Nāksies lūgt padomu modelētājai, kurai ir atbilstoša izglītība un pieredze un kura, amatus savienojot, ir arī mana sieva Larisa.”
Par to, ka risinājums tiks atrasts, nav ne mazāko šaubu, jo Aldonis ne pirmo reizi ir ar pīpi uz jumta.
“Aktieri ir dažādi. Ir pieticīgāki, ir kaprīzāki. Vislielākais gandarījums ir tad, kad aktieri caur kostīmu mākslinieci nodod lielu paldies par ērtajiem apaviem. Aldonis ir lepns un stāsta par kādu gadījumu, kad pazīstama māksliniece, nopētījusi viņai izgatavotās kurpes, atteikusies tās pielaikot, jo bijis acīm redzams, ka tās nederēšot. Gaiss uz mirkli esot sastindzis, taču pēc aktrises cienīgas pauzes viņa kurpes tomēr uzāvusi un sajūsmā iesaukusies: “Cik ērtas!”
Nepatīkami ir tad, ja cilvēks atsakās saprast, ka kurpnieks nav skroderis, ka apavu izgatavošanas procesā nevar piedāvāt nepārtrauktu pielaikošanu. Taču tikai reizi viņam bijusi skarba vārdu apmaiņa ar kādu aktieri, uz kura sašutumu kurpnieks pieklājības robežās atbildējis ar pretjautājumu: “Vai tad jūs bez mēģinājumiem, tikai iemācoties tekstu, varētu nospēlēt tā, lai režisors un skatītāji būtu apmierināti?”
Aldonis Timermanis bez liekas kautrības atzīst – viņa klases meistaru ar viņa zināšanām un pieredzi tikpat kā vairs nav, tomēr paškritiski vērtē: “Arī es esmu tikai cilvēks, neesmu slikts amatnieks, bet neesmu arī Dievs. Reizēm pieļauju kļūdas steigas dēļ, reizēm nostrādā cilvēciskais faktors. Bet es neesmu ķirurgs, varu atļauties kļūdīties!”
