Jaunā aktrise Anna Nele Āboliņa no savas omes Veras Singajevskas saņēmusi īpašu vēlējumu

“Kas citam vairāk nekā sev spēj dot, ir laimīgs, savu dzīvi dzīvojot,” – šie vārdi pieder rakstniecei Zentai Mauriņai. Šī citāta tekstu teju katru reizi kā dāvanu saņēmu no omes Veras Singajevskas dzimšanas dienā, un pat Ziemassvētkos tas bija uzrakstīts uz apsveikuma kartītes. Dažas no šīm kartītēm esmu saglabājusi. Man šķiet, ka dažādos laikos un situācijās citādāk izprotu to nozīmi.

Nesen Valmieras teātrī bija pirmizrāde izrādei Egomaniaki – režisors Reinis Suhanovs, dramaturgs Artūrs Dīcis. Tā stāsta par mūsdienīgām gandrīz trīsdesmitgadnieku toksiskajām attiecībām brīdī, kad abi nupat kā šķīrušies, tomēr nolemj aiziet kopīgā pārgājienā pa mežu, lai varētu izšķirties kā draugi. Tie ir divi cilvēki, kuri kādreiz viens otru mīlējuši, bet nu kļūst par savstarpējiem ego maniakiem un cīnās vairāk par savu lepnumu, nevis patiesu izlīgumu. Lugas tonis balansē starp ironiju, asu dialogu un traģikomismu. Man patika darbs pie lomas šajā izrādē. Esmu pateicīga režisoram Reinim un savam skatuves partnerim Akselam par laiku, ko intensīvi pavadījām kopā, viens no otra daudz jauna uzzinot, mācoties un ciešāk sadraudzējoties, tomēr šīs izrādes tēma mani mazliet nogurdināja, lai neteiktu – izbesīja. Domāju, ka lepno karalieņu un lielo kroņu ēra iet uz beigām. Pašai tuva ir lepnības tēma, varbūt tāpēc izjūtu, cik bezjēdzīgs patiesībā ir šis paraugs.

Pēdējā laikā īpašu vērību pievēršu cēloņu un seku likumsakarībām visdažādākajās situācijās. Ticu, ka es pati radu savu realitāti pēc principa – ko sēsi, to pļausi. Sākot to apzināties ikdienā, gluži neviļus kļūst vieglāk būt labam, godīgam, dāsnam un priecīgam. Atvainojos par banalitātēm. Ir skaidrs, ka dzīvoju pārmaiņu laikā un absurds jau tiek iekļauts dienas kārtībā. Brīžam pat šķiet – jo cītīgāk caur domām, lēmumiem, meditācijām cenšos sevī rast iecietību un prieku, kaut kas speciāli notiek tā, lai es dusmotos, baidītos vai īgņotos. Un ko tad darīt? Turpināt darīt! Es priecājos, ka man katru dienu ir izvēle, kā dzīvot. Manī mīt arī strauja, asa daba, tāpēc ir ko noņemties, lai pārvirzītu fokusu uz mieru, tikai mieru…

Pārbaudījumi un uzdevumi dzīvē katram ir un būs savi. Tur nav ko priecāties vai bēdāties. Bet, domāju, vajag mazāk dusmoties, vairāk pateikties un mīlēt, strādāt visur un vienmēr. Arī pie vistrakākajiem scenārijiem. Ja sapņo par mieru, tad vislabāk to ienest savā ikdienā jau tagad un tūlīt pat – izvēloties mierīgi reaģēt un attiekties pret cilvēkiem un notikumiem sev apkārt. Neradīt citiem stresu, agresiju, bailes. Pati sevi mēdzu pieķert situācijās, kurās gudrāk būtu bijis apvaldīt savu ego un nenodarīt pāri otram, neaizvainot. Vēl, kad iztēlojos, ka viss, ko no sevis ar domām, darbībām, vārdiem dodu ārā, vēlāk atgriezīsies pie manis tādā vai citādā veidā un tiešā mērā veido manu ikdienu, sajūtos pavisam tizli.

Tāpēc labi, ka esam dzīvi un varam katru dienu taisīt kļūdu labojumu! Lai visiem veselība un labs prāts!