"Es ciešu, tāpēc tev ir mani jāmīl" - atklāti par jūtām un manipulēšanu

Ko darīt, ja brīdī, kad vēl par nopietnām attiecībām vēl nav ne runas, tavā flirta un draiskulības pasaulē parādās kāds (vai kāda), kurš paģērē mīlestību tikai tāpēc vien, ka paša jūtas ir ārkārtīgi lielas? Turklāt šīs jūtas tiek paustas kā ciešanas, un galvenais rūpju mērķis esi nevis tu, mīlas objekts, bet gan pats milzīgās mīlas paudējs.

Daļa cilvēku pamatoti uzskata, ka tad, ja esmu iemīlējusies, tad tā ir tikai manis paša atbildība, lai es savās emocijās justos labi. Šie ļaudis mēģina ar savām jūtām tikt galā un ļauj iemīlēšanos manīt, vai arī tiek pieņemts lēmums savu saviļņojumu vismaz sākotnēji slēpt.

Taču citi visdīvainākajā kārtā tic, ka OTRS ir atbildīgs par manām jūtām, ja jau tādas reiz radušās! Es taču ciešu, jo man pret tevi ir jūtas! Tavs pienākums nu ir rīkoties un uzņemties situācijas vadību! Šādi cilvēki parasti dusmojas uz savu iemīlēšanās objektu, ja tas jūtām neatbild un atbildību neuzņemas. Kā tad tā? Es esmu iemīlējies, un tev par to ir jābūt bezgala pateicīgam, aplaimotam, iepriecinātam!

Vai tiešām ir tā, ka tad, ja esmu iemīlējusies, tev uz manām jūtām ir obligāti jāatbild? Piemēra pēc palūkosimies bērnībā. Mazuļi pie kārotā tiek dažādos veidos. Daudzi pieaugušie jau mazotnē apguvuši mācību, ka tad, ja kaut ko gribi, tā vēl nav garantija, ka tu to arī saņemsi. Tas nozīmē – jo mazāk traču un histērijas, jo pašam vienkāršāk, un arī kārotā lietiņa, iespējams, tiks iegūta. Pieaugot šie cilvēki rīkojas līdzīgi: ja kaut ko vēlas, tad bez liekām emocijām tiek meklēti veidi, KĀ vajadzīgo iegūt. Vēl bērnībā vecāku vadībā svarīgi apgūt atšķirības starp dzīvām un nedzīvām lietām un būtnēm. Viens ir iekārot priekšmetu vai rotaļlietu, bet gluži kas cits – vēlēties ar kādu draudzēties vai veidot attiecības. Draudzība un attiecības vairs nav no īpašuma viedokļa uztveramas un skatāmas. Otram cilvēkam, ja viņš pats to nevēlas, nav nekāda pienākuma ar mani draudzēties, apmierināt manu kāri pēc draudzēšanās vai just atbildību par manām jūtām. Tātad, ja es iemīlos, tad tā ir MANA atbildība pašam par savu jūtu intensitāti un piepildījumu. Es varu mēģināt būt otram cilvēkam pievilcīgs, veidot ar viņu tādas attiecības, lai ar mani būtu interesanti, un, patiesību sakot, tieši šāda stratēģija visbiežāk arī gūst pozitīvus rezultātus jeb atbildes jūtas. Arī tad, ja tā nenostrādā, ja šim otram cilvēkam ar mani kopā būt nav vēlmes, tad iespējams no šīs pieredzes gūt un iemācīties ko jaunu, joprojām neaizmirstot galveno – es pats/pati esmu atbildīgs/atbildīga par savām jūtām. Ja atraidījuma dēļ jūtos draņķīgi, tad tās ir manas jūtas, es tās pārdzīvoju, bet nepadaru otru par vainīgo. Žēl, ka tā sanāca, bet tas, ko šobrīd varu izdarīt, – varu sevi palutināt, paveikt kaut ko labu pati sev.

Taču ir ļaudis, kuri jau kopš bērnības apguvuši – pietiek pieprasīt, turklāt darīt to pietiekami agresīvi, un viss tiek nodrošināts. Šie bērni zina: ja rīkojies maigi, lietas no vietas neizkustas, taču, tiklīdz uzrīko histēriju vai kategoriski pieprasa, iespējams panākt to, ko vēlas. Kļūstot pieaugušiem, tiek izmantota tā pati stratēģija, lai tiktu pie kārotām lietām un arī pie iekārotiem cilvēkiem. Bet – kāds pārsteigums! Ar dzīvām būtnēm šī taktika “nestrādā”!

Reizēm agresīvai taktikai privātās attiecībās ir panākumi, piemēram, mīļā miera labad mīlas objekts ir pielaidīgs vai neprotot pateikt striktu “nē”, attiecības tiek sāktas vai turpinās. Liela nozīme ir apkārtējo – draugu un tuvinieku –spiedienam. (Jūtu dramatizētājs tik ļoti rāda savas emocijas, ka vecmāmiņa vai draudzene neiztur un sāk spiedienu: “Nemoki to cilvēku! Viņš/viņa taču tevi tik ļoti mīl!). Šantāža un agresija patiesībā ir ļoti labi veidi, lai tiktu pie kārotā. Reizēm mums pašiem sāk šķist: “Ai, viņš manis dēļ staigā ar tādu sēru ģīmi, tad jau noteikti ļoti mīl”, un mēs ļaujamies šantāžai, nevēršot uzmanību uz to, ko šis cilvēks mums dod un kā viņš apmierina mūsu patiesās vajadzības.

Ciešanas – vienīgai jūtu paušanas veids?

Dažkārt dramatizēta emociju rādīšana ar mērķi piedabūt otru cilvēku tām atsaukties nemaz nav teātris, bet patiešām īstas jūtas. Tikai to izpausme ir neadekvāta, dominējot vēlmei kaut ko (jūtu nopietnību?) pierādīt sev vai iecerētajam. Labi, mēs nolemjam, nopietna seja bez smaida ēnas būtu apliecinājums tam, ka mūs mīl, mēs jūtam atbildam, gribam būt kopā, nu vajadzētu tā kā atslābt, mēs gaidām, ka tagad partneris mīlestību paudīs kādā sakarīgākā, produktīvākā veidā, taču – nekā! Mīlestības jūtu dramatizētājam šķiet, ka viņš jau ir paudis, cik spējis, un nu viņš, gluži pretēji cerētajam gaida atdevi no partnera kā pateicību un balvu par parādītajām jūtām. Neizbēgami rodas konflikti, kur pierādīt savu taisnību abām pusēm ir ļoti grūti atšķirīgo uzskatu dēļ par mīlestību un jūtu paušanu.

Agresīvie mīlētāji un jūtu demonstrētāji parasti pārstāv nesinhronizēto uzvedības tipu (“Es tevi mīlu tik stipri, ka vai mirstu, tagad tavs pienākums ir uzreiz atbildēt manām jūtām!”). Viņiem šķiet, ka tad, ja viņi izrādīs, cik ļoti cieš, obligāti pienākas vēlamā atbildes reakcija – par to viņus mīlēs – un tā jau ir manipulācija. Ir dažādi veidi, kā cilvēki, kuri nav pārliecināti par sevi, savu vērtību, cenšas “nopelnīt” mīlestību. Vieni sevi it kā pārvērtē un gaida, lai otra pusīte pierāda savas jūtas, paši nenolaižoties zemāk par “es tevi mīlu, tev ir šausmīgi paveicies, jūties aplaimots un, ja kaut kas nav skaidrs, skatīt punktu viens, VISS!”. Šie cilvēki otram neatstāj nekādu iespēju izvēlēties. Kāda ir viņa mīlas objekta reakcija? Lielākoties dusmas. Kāpēc tā? Tad, ja mēs nespējam atbildēt otra cilvēka jūtām, bet tās ir izteiktas korektā, maigā veidā, pret šo otru cilvēku mēs jūtam līdzjūtību, savukārt agresija rada pretagresiju. Ja tu mani piespied pie sienas, tu man neatstāj iespēju izvēlēties, tad es ar tevi nerēķināšos tāpat, kā tu nerēķinies ar mani.

Jāzina, ka ciešanas ir viens no agresijas paveidiem, jo cietējs būtībā demonstrē: “Redz, līdz kādam stāvoklim tu esi mani novedusi?!”

Cilvēkiem patīk kontaktēties vienam ar otru tad, ja viss notiek patīkami. Un kas tad ir mīlestība un attiecības, ja ne visai cieša divu cilvēku kontaktēšanās? Mēs vēlamies, lai ar draugiem un mīļotajiem mēs justos viegli, lai mēs nejustos piespiesti un lai mēs spētu baudīt šo kontaktu. Toties, kad mums tiek izvirzīts pārlieku daudz prasību un kad mēs nesaņemam, ko gaidām, mums kļūst par grūtu un rodas gluži dabiska vēlēšanās – dodies prom. Tāpat jau attiecības ir sarežģīta lieta, un, ja vēl sarežģītību un ciešanas pasniedz kā šo attiecību galveno vērtību, kāpēc gan apzināti izvēlēties mocības? Attiecības sākot, mēs vienmēr vēlamies atbildēt uz jautājumu – KAM man šīs attiecības vajag? Vairākums cilvēku atbild – PRIEKAM! Arī vieglumam un atbalstam. Diezin vai kāds saprātīgs cilvēks atbildēs: “Lai “sagruzītos”, riktīgi paciestu un pamocītos!”

Mīlestības scenāriji

Tomēr ir cilvēki, kuriem joprojām šķiet, ka īsta mīlestība noteikti nes sev līdzi sāpes. Kāpēc gan citādi Šekspīrs uzrakstījis “Romeo un Džuljetu”?! Rakstnieks Ričards Bahs ir teicis, ka mēs katrs veidojam savu dzīves kino. Dzīve ir filma, un scenāriju tai rakstām mēs paši. Ja kādam patīk dzīvot šausmu filmā vai traģēdijā, tur neko nevar darīt! Šie ļaudis patiešām no sirds meklē šausmīgus un traģiskus piedzīvojumus. Ir cilvēki, kam patīk ciest, un tas nebūt nenozīmē, ka viņi ir slikti cilvēki. Gluži vienkārši audzināšana un dzīves apstākļi viņus tādus ir veidojuši, un tos vada pārliecība, ka “labi cilvēki cieš un sāpes ir vienīgais ceļš uz pašattīstību”. Patiesībā šāda pārliecība ir visai traucējoša, jo apliecina visvienkāršāko komunikāciju prasmju trūkumu – cilvēks neprot nekā citādi paust savas jūtas un domas, lai tās paša acīs šķistu vērtīgas un nozīmīgas, bet otram – saprotami un pieņemami.

Psihologu praksē zināmi arī gadījumi, kad šādi indivīdi cieš klusējot, otram cilvēkam nekādu ziņu par savām jūtām nedodot, un tikai tad, kad sāpju mērs ir neizturams, nāk un atriebjas par visu, ko pārcietuši. Otram cilvēkam tas ir nepatīkams pārsteigums, jo parasti viņš pat nav nojautis, kas otra dvēselē visu šo laiku ir risinājies.

Vainīgs vai nevainīgs?

Manipulators ar savu jūtu intensitāti ievilina slazdā – vainas izjūtā. Mūs jau kopš bērnības iemāca – labi cilvēki neliek citiem ciest. Ja redzam, ka kāds cieš, turklāt aktīvi pierāda, ka tas ir mūsu vainas dēļ, pa reizei mēs neizturam un uzņemamies atbildību, pieņemam kļūdainus lēmumus un iesaistāmies. Piemēram, nospriežot, ka tik un tā “man neviena cita nav un šis tik ļoti mokās manis dēļ”. Diemžēl šādas attiecības nesola neko labu.

Kā sekmīgi izlaipot no šīs situācijas? Pirmkārt – esot godīgam pret sevi. Mums ir tiesības mīlēt, un tikpat lielas tiesības mums ir – nemīlēt. Ja man nav jūtu pret kādu cilvēku, tā nav man vaina, un tā nav mana atbildība. Ja man nav jūtu pret kādu cilvēku, es vienmēr varu teikt “nē”. Otrkārt – patiešām cenšoties respektēt otra cilvēka jūtas, proti, atteikumu paužot ne tikai nelokāmi, bet arī taktiski, saudzīgi, neizsmejot. Vienalga, kāds ir manipulatora jūtu paušanas veids, veidam, kādā mēs viņam atbildam, ir jābūt cieņpilnam. Ir jāpārvar dusmas, vēlēšanos atdarīt par radušos vainas izjūtu, jāspēj pateikt paldies par dāvāto mīlestību, un tikai tad jāseko atteikumam. Šie vārdi katram būs jāatrod pašam, jo nav tāda viena standarta teikuma, ko nēsāt kabatā līdzi un pēc vajadzības nolasīt. Katrā ziņā nevajadzētu taisnoties, jo nav jau par ko – jūtas nerodas no mūsu brīvas gribas. Mēs varam izvēlēties uzvedību, bet mēs nevaram izvēlēties jūtas. Mēs varam izvēlēties paust cilvēkam cieņu, bet mēs nevaram izvēlēties – just pret viņu mīlestību.

Visbeidzot, ja otram cilvēkam ir uzvedības izpausmes, kuras mums nepatīk, par to ir vērts runāt. Turklāt – nevis tikai par to, kas mums nepatīk, bet – ko mēs gribētu, un kas mums patīk, fokusējoties uz pozitīvajiem piemēriem. Mēs droši varam otram cilvēkam vēstīt, kādu rīcību no viņa sagaidām, varam lūgt skaidrojumus rīcībai, ko nesaprotam, jo reizēm mūsu ieradumi ļoti atšķiras. Mēs esam ļoti dažādi, bet mēs vienmēr varam meklēt ceļu viens pie otra.