Linda Apse stāsta, kā top viņas grāmatas: "Katru dienu tikos ar Mārtiņu Rītiņu, un mēs runājāmies un smējāmies, un raudājām"

Linda stāsta, kā no vienas grāmatas par Mārtiņu Rītiņu izauga biogrāfiju sērija, kā top grāmata par Imantu Kalniņu un kāpēc viņa domā, ka Dostojevska apgalvojumā “skaistums izglābs pasauli” ir pateikts viss, kas mums būtu jāzina par labu un jēgpilnu dzīvi.

Par Mārtiņu, kuram nespēja pateikt “nē”

Iesākām ar grāmatu par Mārtiņu Rītiņu. Par biogrāfiju sēriju tolaik vēl nodomu nebija.

Ar Mārtiņu iepazinos tālajā 1993. gadā. Toreiz viņš gatavoja maltītes Rīgas kinostudijas darbiniekiem. Kad 1994. gadā tika atvērts nu jau leģendārais restorāns Vincents, Mārtiņš mani reizēm aicināja palīdzēt uzrakstīt tekstus preses relīzēm, pielabot intervijas. It kā nekas nopietns, tāpat vien, kā saka – pa draugam. Vien vēlāk sapratu, ka acīmredzot biju vairāk klātesoša, nekā pati to apjautu.

Kad 2021. gadā atnāca Covid ar visu to šausmīgo vājuma un neziņas sajūtu, kas pārņēma pasauli un cilvēku prātus, domāju – došos kādu laiku padzīvot Spānijā. Tobrīd jau tur dzīvoja mans vīrs (Jānis Jurkāns, Lindas vīrs – red.), kam sākotnējais plāns pāris mēnešu padzīvot Andalūzijā Covid dēļ bija izvērties citāds. Lekcijas augstskolās notika attālināti – nekādu praktisku šķēršļu nebija. Bet, kad burtiski jau biju gatava aizbraukšanai, man zvana Mārtiņš. “Mums jātiekas!” viņš teica. Zināju, ka ir runājams kas nopietns, jo tāda bija mūsu draudzība – ja runā, tad par lietu, īsi un bez aplinkiem. Viņš atbrauc, iespiež man rokās turziņu ar apelsīniem – tie ir ekoloģiskie. Tad uzreiz, kā no zila gaisa, paziņo: “Par mani grib rakstīt grāmatu!” Nodomāju – Mārtiņš grib manu viedokli. Pirms biju attapusies, Mārtiņš ir paguvis saķert mani aiz rokas un izlēmīgā, gandrīz pavēlošā tonī uzstāj: “Es gribu, lai tu raksti!” Nu jā – tā man vēl tikai šobrīd trūka! “Es gribu braukt uz Spāniju, atpūsties, satikt savu vīru un lasīt grāmatas,” es sajutos bezmaz apdraudēta. Tagad saprotu, kāpēc – es intuitīvi zināju, ka nespēšu viņam atteikt. Un tur nebija nekā racionāla, vienkārši apzināšanās, ka esmu nolikta kādas izvēles priekšā, kas patiesībā nemaz nav izvēle. Bija noticis kaut kas tāds, kam es nespēju pretoties.

Teicu: ja līdz nākamās dienas rītam izdomāšu, tieši kādu grāmatu es gribētu rakstīt, tad runāsim tālāk. “Tu izdomāsi,” viņš noteica, izmeta jociņu savā stilā un aizbrauca. Bet es paliku ar “uzdevumu”. Vispirms domāju tā – ja es viņam atteikšu, kādi būtu mani argumenti? Bet argumentu man nebija, jo galvā skanēja: “Ja es nerakstīšu, rakstīs kāds cits – vai Mārtiņam tas patiktu? Vai tas cits uzrakstīs labāk? Kā es pati par to jutīšos?” Skaidrs – biju “slazdā”, būs vien jādomā, kā uzrakstīt. Nakti negulēju, līdz izdomāju, kāda tad varētu būt grāmata par šo neparasto cilvēku. No rīta zvanu Mārtiņam: “Tiekamies! Esmu izdomājusi!” Pirmo jautājumu uzdevu gluži kā sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs: “Paskaidro, kāpēc tu gribi, lai es rakstu?!” Uz ko viņš: “Tāpēc, ka es varu tev uzticēties!” Man viss kļuva skaidrs un atkāpšanās ceļa vairs nebija. “Bet es par tevi nerakstīšu kā par kumēdiņu taisītāju, es gribu rakstīt citādāk – es tevi gribu parādīt tādu, kādu citi tevi nav redzējuši!” Es pastāstīju par Oskara Vailda vēstuli, ko viņš, būdams cietumā, uzrakstīja savam draugam. Nosaukumu De Profundis (latīņu val. – no dziļumiem) tai iedeva viņa draugi jau pēc Vailda nāves. Man šķita, ka šis atklāsmes moments varētu būt šīs grāmatas būtība. “Kolosāli!” Mārtiņš teica. “Es tieši to gribēju.” Tā vien šķita, ka viņš pats visu bija izdomājis, tik dabiski tas viss likās.

Un tā tas viss sākās. Uz Spāniju es, protams, neaizbraucu un tā vietā katru dienu tikos ar Mārtiņu, un mēs runājāmies un smējāmies, un raudājām. Pareizāk sakot, raudāja viņš, bet es raudāju, redzot, kā viņam birst asaras. Nereti tas notika, pirms viņš pat bija sācis ko stāstīt. Tāpat ar smiešanos – viņš apsēžas, piecas minūtes smejas, vēderu turēdams, bet es sēžu un gaidu to stāstāmo, lai uzzinātu, kas tur tik smieklīgs. Tad atnāk stāsts un mēs abi smejamies pilnā balsī, kamēr kāds mūs apsauc (mēs parasti tikāmies restorānā). Grāmata tapa ātrāk, nekā es to būtu gribējusi, jo sākās pandēmijas ierobežojumi, Mārtiņam sašķobījās veselība. Es domāju – jāizdod tāda, kāda ir, lai viņam ir prieciņš. Tā arī notika. Viņš bija ļoti priecīgs, es arī, bet nedaudz piesardzīgāka, jo nepaguvu uzrakstīt vismaz vienu svarīgu nodaļu – par to, kā ēdiena gatavošana kļūst par mākslu jeb kāda starpība starp kotleti vienkāršo (šī ir metafora) un tādu, kuru ēd ar lielu baudu. Es nezinu, vai viņam par šo būtu bijis, ko stāstīt, bet man pašai noteikti bija, ko pateikt. Vismaz toreiz man tā šķita, jo pavārmāksla nav daudz citādāka kā citas mākslas, teiksim, mūzika vai literatūra. Māksla, manuprāt, ir reizē iztēles piedzīvojums, pārdzīvojums un saviļņojums, kas mudina domāt, vērtēt, salīdzināt un galu galā atbildēt uz kādiem pārpasaulīgiem jautājumiem, uz kuriem zinātne nekad neatbildēs, piemēram, par mīlestību, par skaistumu, arī par to, kā izpaužas ļaunais un neglītais. Tās atbildes vienmēr ir poētiskas, bet pietiekami precīzas, lai kalpotu kā kritēriji un atskaites punkti. Vai nu sakritība, vai likteņa pirksts, bet gandrīz visu, ko vēlējos zināt par cilvēku, cilvēci un dvēseli, kura uzzied mākslā, un arī par to, kāpēc māksla vispār ir vajadzīga, kāpēc par to ir tik grūti runāt, bet patīk to piedzīvot, es uzzināju, rakstot grāmatu par Imantu Kalniņu. Grāmata iznāks drīz. Šobrīd jūtos tā, ka es vēlos grāmatu, bet tajā pašā laikā negribu, lai beigtos šis Notikums, kad varu doties pie komponista uz Liepāju un stundām ilgi klausīties viņa stāstītajā. Šis patiešām ir notikums ar lielo burtu. Viens kolosāls un saviļņojošs Notikums divu gadu garumā!

Biogrāfisku grāmatu sērija Vincent

Kā šodien atceros – kad biju pielikusi punktu Mārtiņa grāmatai, nodomāju, ja vēl kādreiz ko rakstīšu, gribētu uzrakstīt par Imantu Kalniņu. Es komponistu personīgi nepazinu, bet ļoti mīlēju viņa mūziku un viņu kā personību: kā mākslinieku, kā domātāju, kā cilvēku ar savu stingru stāju.

Bet šī doma palika līdz galam neizdomāta, jo Māris (uzņēmējs Māris Martinsons – red.), kura ģimenei tolaik piederēja kāda daļa restorāna Vincents un kuram pateicoties Mārtiņš bija sasparojies uz grāmatu, man kādudien saka: “Man radās ideja izdot biogrāfisku grāmatu sēriju, kurā mēs pastāstītu interesantu cilvēku dzīvesstāstus – par to, kā viņi spējuši izmantot sev doto laiku un iespējas un ar savu darbu darījuši Latviju pievilcīgu.” Man patika viņa ideja, biju redzējusi, cik aizrautīgi viņš iestājās par Mārtiņa grāmatu. Ir tik pacilājoši un forši būt ar cilvēkiem, kuri rosās, domā, kuriem patīk skaistas lietas, un grāmata šajā izpratnē man ir viena no visskaistākajām lietām pasaulē! Māris ļoti labi saprot, ka pie tik niecīga iedzīvotāju skaita, kāds tas ir Latvijā, bez atbalsta māksla nav dzīvotspējīga, vismaz ne tās mākslas, kurām galvenais izteiksmes līdzeklis ir valoda. Mūsu kultūra ir brīnišķīga, bet telpa ir maza. Skaitliskos rādītājos, ne kvalitatīvos. Grāmatu izdevniecība bez subsīdijām pastāvēt nevar un nekad nevarēs. Tas vienkārši ir fakts, kas ir jāpieņem. Teksti latviešu valodā, īpaši daiļliteratūra, vienmēr būs lokālas nozīmes. Tāpēc ir vajadzīgi cilvēki, kas nāk palīgā tām nozarēm, kuras pēc būtības nav domātas, lai strādātu konkurences apstākļos. Var jau, protams, atbalstīt grāmatu tulkojumus latviešu valodā, un kaut kādā samērīgā veidā tas ir arī jādara, bet mēs nedrīkstam aizmirst par tekstiem, par domām, kas dzimst un tiek izdomātas latviešu valodā – visdažādāko žanru. Augstvērtīgi teksti ir telpa, kurā valoda attīstās un sakārtojas kā sistēma. Nu, lūk, tāds ir stāsts par Māri!

Teicu viņam, ka vēlos rakstīt no pirmās personas skatpunkta, lai nenostādītu sevi vērtētāja pozīcijās, vienvārdsakot, lai mans primārais uzdevums būtu palīdzēt manam varonim “uzrakstīt” visu to par savu dzīvi, ko viņš vēlas atklāt plašākai publikai. Par privātās dzīves “smalkumiem” es nerakstu. Turklāt es ar nodomu saku “biogrāfiskas grāmatas”, nevis “biogrāfijas”, jo uzskatu, ka jebkurš atmiņu pārstāsts nekad nebūs simtprocentīgi dokumentāls. Tam tādam nav jābūt! Ja mēs rakstītu tieši par to, kā kaut kas notiek sadzīvē, tas būtu ļoti garlaicīgi un nevienam to nebūtu interesanti lasīt. Jebkurā – pat visbiogrāfiskākajā – no grāmatām ir kāda daļa fikcijas, kaut vai tāpēc vien, ka atminēšanās pēc savas būtības notiek selektīvi. Mārim patika mans skatījums. Viņam prātā bija nākamais grāmatas varonis – mūsu talantīgais futbolists, kurš savulaik Latvijas futbola izlasi burtiski aizveda līdz Eiropas čempionāta finālam, Māris Verpakovskis. Man tas šķita interesanti, jo man patīk futbols. Šeit jāpiebilst, ka es atteiktos rakstīt par cilvēku, kura nodarbošanās man neizraisa dziļu pārdzīvojumu un interesi. Tas būtu falši un negodīgi attiecībā pret personu, par kuru rakstu, jo rakstīšana notiek tajā emociju līmenī, kad tu caur lielu cieņu un mīlestību vēlies parādīt, cik šis konkrētais cilvēks ir brīnišķīgs. Bez glorificēšanas, vienkārši runājot par to, kas pārējai sabiedrībai šķistu interesanti un iedvesmojoši. Mūsu nākamās grāmatas varone bija mūsu izcilā šahiste Dana Reizniece. Apbrīnojama personība ar netveramu enerģiju, gribasspēku un darbaspējām. Un šahs ir tik interesants, kā arī viss, kas ar to saistīts. Kā jau sportā – tur daudz emociju, vilšanos, zaudējumu, kritienu un atdzimšanu no jauna. Tas viss ir ļoti saviļņojoši un iedvesmojoši. Spēj tik klausīties un rakstīt! Ceturtā grāmata Vincent izdevniecības sarakstā ir vēl viena grāmata par Mārtiņu Rītiņu, kuras autore ir Mārtiņa tuvākais draugs Latvijā – Astrīde Rozīte. Grāmata dzima brīdī, kad sapratām, ka Mārtiņam ir daudz fotogrāfiju, par kurām būtu vērts pastāstīt, un turpat blakus bija ideja par receptēm, ko no Mārtiņa aizguvuši viņa draugi un mācekļi. Brīnišķīga grāmata izdevās. Mārtiņš par to būtu ļoti lepns. Un, kā jau teicu, šobrīd rakstu grāmatu Zvaigžņu ielas simfonija – Imants Kalniņš. Pateikšu vien to, ka šādi sauc komponista septīto simfoniju, kurā viņš ir uzrakstījis savu dzīvi. Tagad mēģinām kaut ko līdzīgu izdarīt tekstā. Es apbrīnoju komponista aso prātu, atmiņu un, protams, humora izjūtu. Mums ļoti palīdz viņa sargeņģelis – Agriņa, kas apbrīnojami labi saprot šo pasauli un ar savu sesto prātu nojauš lietas, pirms tās vēl notikušas. Esmu viņiem abiem ļoti pateicīga par uzticēšanos un par kopābūšanu.

Par mūsu izdevniecības komandu runājot, mums tā ir perfekta, jo darbojas nevainojami. Esam pieslīpējušies tā, ka pēc balss tembra jūtam, kad runāt un kad labāk paklusēt. Man ļoti patīk visi šie cilvēku attiecību smalkumi, jo ievainojamība un fakts, ka neesam perfekti, mūs padara par cilvēkiem. Vai zināt, kāpēc mākslīgais intelekts nespēj uzrakstīt dzeju? (Es šeit nerunāju par pantiņiem, bet par dzeju.) Tāpēc, ka tas nekad nav piedzīvojis sāpes. Šis ir smuki, vai ne?!

Par skaistumu un visu pārējo

Šad un tad man jautā par nākamajiem varoņiem. Teikšu godīgi – es nezinu. Kaut kas mums padomā ir, bet es negribu dzīvot kādā nezināmā nākotnē. Šobrīd dzīvoju Imanta stāstā un gribu to izdzīvot, cik dziļi vien iespējams. Neko negribu sasteigt. Šobrīd visapkārt daudz kas tiek sasteigts un daudz kas notiek pavirši, jo viss ir jāpagūst, viss ir jāredz, visur ir jābūt, un tas viss, protams, maksā naudu, kas ir jānopelna un pēc tam jāpagūst iztērēt. Tas ir apburtais loks, kurā nevajadzētu pazust un pazaudēt sevi, jo nav jau tā, ka jebkurā dzīves posmā var sākt no jauna. Manuprāt, šī frāze ir maldinoša klišeja. Lai sāktu “no jauna”, ir vajadzīgas prasmes, un, lai tās iegūtu, ir vajadzīgs laiks. Turklāt kas gan pilnīgi no jauna var notikt dzīvē, kurā daudz kas jau noticis un par ko ir jāuzņemas atbildība. Var vienīgi mēģināt dzīvot labāk un kļūt ar katru dienu par labāku cilvēku.

Runājot par to atmosfēru, kādā notiek rakstīšana, es domāju, katram, kas raksta, tā ir citāda. Es rakstu visur un vienmēr – rakstu, kaut ko pierakstu, izlasu, pārrakstu. Rakstu lidostā, rakstu vilcienā, rakstu kinoteātrī pirms filmas. Naktī pamostos, kaut ko atceros, pierakstu, no rīta izlasu un nesaprotu, kas tās par šausmām, bet dažkārt arī izdodas pierakstīt kaut ko vērtīgu. Draugi zina, ka nekāda labā draudzene es neesmu un ka uz manu klātbūtni ballītēs paļauties nevar. Ja man ir jāraksta, es nekur neeju. Vienīgi uz sporta klubu un lekcijām, kas ļauj pabūt man tik svarīgajā akadēmiskajā vidē. Domāju, ja man nebūtu akadēmiskās pieredzes, es ar tik liela apjoma tekstu, kāda ir biogrāfija, strādāt nespētu. Akadēmiskā pieredze man ir iemācījusi sakārtot domas, organizēt tekstu un uzdot neskaitāmus jautājumus, pirms kaut ko apgalvoju. Šī pieredze nav ierobežojoša, tā ir disciplinējoša. Izteiksmes ziņā akadēmiskais žanrs un daiļliteratūra ir ļoti atšķirīgi. Man, protams, labāk patīk pēdējais, jo tur ir vairāk tēlainības, metaforu, brīvības.

Par emocionālo pasauli runājot, es mēdzu teikt saviem studentiem: “Ņemiet to, kas jums ir dots, un pasakiet par to paldies, un nav vajadzības sevi uzlabot līdz bezjēdzībai. Vienkārši dariet, baudiet un palīdziet apkārtējiem, lai mums visiem kopā būtu mazliet labāk un vieglāk.” Manā gadījumā šobrīd tas nozīmē ļoti konkrētu lietu – dzīvot šajā grāmatā, šajā stāstā, cik ilgi vien tas prasa, un izdarīt to godīgi un no sirds.

Mani iepriecina viss, kas ir skaists. Es pilnīgi nopietni esmu pārņemta ar jebkuru skaistu lietu – vai dabā, vai muzejā, vai romānā, vai kurpju veikalā. Bet tas nav tādā naivā, rozā ziepju burbuļu līmenī. Tas ir prieks par skaisto, vienlaikus sakot Dostojevska vārdiem – skaistums izglābs pasauli. Ja mēs ticam skaistumam un uz to tiecamies, mēs nevaram būt nelieši.

Apgalvojums “skaistums glābs pasauli” man šķiet ļoti nopietns, nevis dekoratīvs. Ja tevī ir šī sajūta – skaistums, Imanta Kalniņa vārdiem sakot, kā orientieris –, tad tevī vienkārši tiek izslēgtas visas preteklības. Un tad kļūst viegli, jo zini, par ko ir vērts domāt un uztraukties, par ko nav, un vissvarīgākais – tu zini, kur meklēt atbildes. Sevī, protams.