Vai bērna parādīšanās stiprina vīrieša garīgos muskuļus? Stāsta tēti

Vairāki sabiedrībā pazīstami puiši pērn apvienojās projektā „Tēti dzied šūpuļdziesmas”. Šoreiz runājām ar trim no viņiem: aktieri Jāni Vimbu, „Dzelzs vilka” mūziķi Kasparu Tobi un idejas autoru dziesminieku Kārli Kazāku.

Jānis Vimba: vairāk sarāt un vairāk samīļot

Jāatzīst, ka no diezgan pieauguša vecuma man visu laiku galvā ir bijusi doma, ka man būs bērni, tāpēc var teikt, ka tēva lomai biju sagatavojies. Nebiju arī pavisam zaļš, ar sievu bijām draudzējušies gadus sešus, līdz apprecējāmies un pieteicās pirmais puika.

Pamazām jau saproti, ka mainās visa dzīve, nu, kaut sīkumos, un arī atbildības izjūta rodas. Varbūt maza, jo tā nav par visu pasauli, cilvēci, toties ļoti reāla, piesaistīta kam konkrētam. Skaidrs – tu esi vīrietis, ģimene jāapgādā, un nav jautājumu, kā tu to dabūsi gatavu. Ir jābūt, un viss.

No draugu pulka diemžēl pazūd tie, kuriem bērnu nav. Nav jau tā, ka vispār, bet viņi citādi izklaidējas. Piemēram, ja ballīte sarunāta uz vienpadsmitiem vakarā – priekš kam man turp doties? Nu, var jau aiziet, bet nav īsti jēgas, jo zinu, ka man vienos jābūt mājās. Vai tā ir iekšējā atskaite? Nezinu. Jā, varētu būt atpakaļ arī piecos no rīta, bet, manuprāt, līdz ar bērniem mainās dzīves uztvere vispār. Jo ir forši, kad kopā ir forši. Bet, ja labi ir tikai vienam, tad tu visu laiku jūties, it kā kaut ko zagtu. Un tā nemaz nav laba sajūta.

Kad Kārlis pastāstīja, kam domāts projekts „Tēti dzied šūpuļdziesmas”, man likās – tas vienkārši jādara, vienalga, kā es dziedu. Un man kā nevokālistam, jāatzīst, sanāca diezgan liels čakars. Biju atstāts ar skaņinieku Gintu Solu pirtiņā, pēc laika Kārlis atnāca paklausīties, neko sliktu gan neteica, bet lika pamēģināt vēl: „nu, labi, bet, paklau, nodziedi kā savam dēlam”... Un var jau būt, ka tie arī bija īstie vārdi, kurus man tobrīd vajadzēja dzirdēt. Līdzi uz ierakstu bija atraukusi sieva. Viesturs bija vēl pavisam mazs, tikko iemācījies staigāt, bet Lienei liels puncis, gaidījām otru, Kārlīti, grūti puiku izstaipīt, un, kamēr es dziedāju, Kazāks staipīja manu dēlu.

Manuprāt, albums kopumā sanāca brīnišķīgs. Mana krustmeita ir ļoti jutīga uz Mēness fāzēm – nedēļu pirms pilnmēness sākas trakas lietas. Iedevu disku, un vecāki saka – palīdzot, miers iestājoties. Arī citi draugi ir teikuši – ja kur tālāk brauc, bērni mašīnā nevar nosēdēt, bet uzliek disku, un šie uzreiz nolūst. Manējie puikas klausās un saka – tētis dziedot vismaz piecas dziesmas. Īstenībā – vienu.

Mums trakākais piedzīvojums ar sievu bija, kad izdomājām pirtī mazajam izdzīt sarus. To it kā varot darīt līdz pusgada vecumam, mūsējam bija divi mēneši. Turklāt tas bija mūsu pirmais bērns – vēl lāgā nezini, kā turēt, apieties. Un apstākļi ekstrēmi – aiz muguras durvis ar aukstumu, priekšā ārprātīgi karsti akmeņi. Mazais lokās, bļaustās – miegs nāk, ēst gribas, jutu, ka viņš vēlas mūs nogalināt! Un tu ņemies, ņemies, bet rezultāta nekāda. Drausmas! Beigās ar sievu bijām tā uzvilkušies, ka riktīgi salamājāmies! Kārlis jau smejas, ka mēs viens no otra tos sarus izdzinām!

Ar laulību, manuprāt, ir tā, ka īstu līdzsvaru nemaz nevar dabūt, jo ar gadiem vienas lietas it kā nodzēšas, bet citas parādās. Ar Lieni esam kopā jau gadus desmit, četrus no tiem – oficiāli. Viņa pēc izglītības ir sabiedrisko attiecību speciāliste, pagaidām nestrādā, ir mājās ar bērniem. Un kādas tik mums sarunas par manu darbu bijušas, ārprāts! No sākuma jau grūti saprast, tikai ar laiku iestājas – „ē, neticu”... Bet līdz tam ir jāizēdas – cik tādos brīžos tu pieslēdzies, cik ļoti tas, kas notiek ar tevi un partneri uz skatuves, ir izdomāts. Trakākais – laulātais saprot un jūt, ka kāda daļa tevis tajā dzīvo un ka tu, godīgi liekot roku uz sirds, nevari apgalvot, ka tiešām par visiem simt procentiem tas ir tikai izdomāts. Un skaidrs, ka tas, ka mīļotais cilvēks dalās ar kādu savu emocionālo daļu, kas pēc tiesas un taisnības pienāktos tikai tev, var izraisīt greizsirdību. Varētu šķist muļķīgi, jo vai tad to vispār var notērēt. Bet jāsaprot, ka, iespējams, apgrieztā situācijā justos tieši tāpat. Man liekas, ka tā ir visu radošo profesiju pārstāvjiem. Arī gleznotājs, kurš darbnīcā pie molberta stāv viens, no sevis izsit ārā ko tādu, ko varētu likt ģimenē. Bet varbūt tā jābūt. Jo – ja mēs to neiztērētu tur, tad diez ko vēl mājās sadarītu!

Nevar jau visu laiku arī tā, ka sieva tikai sēž mājas ar bērniem, tāpēc, kad man ir brīvs, dodu Lienei vaļu izrauties – ar draudzenēm satikties. Taču jāatzīst, ka dienas beigās esmu bez spēka – būtu labāk teātri spēlējis! Jā, ir bišķi tāda zombija sajūta.

No bērnības atceros – arī mans fāterītis ļoti daudz strādāja. Bet tagad ar kaifu atsaucu atmiņā, kā viņš man saka – „nu, ejam uz stadionu skriet”! Tādas epizodes no bērnības ir baigi foršās. Mēs atceramies laiku, ko pieaugušais ir izrāvis no savas steidzīgās, rūpju pilnās ikdienas, lai pabūtu ar mums. Man ļoti patika ar tēti iet copēt. Manas māsas viņam līdzi negāja. Es viens pats. Ar savu tēti. Sēdējām ar parastajām pīckām un asarus ķērām. Nozīmīgs čalis – pats nesu savu pīcku! No bērnības pārgājieniem atceros, kā garšoja ugunskurā cepti kartupeļi – mmmm, to nevar salīdzināt ne ar ko citu. Un dabas sajūta no bērnības ir palikusi. Tāpēc arī esmu ar mieru katru dienu braukt gabalu uz Rīgu no Raganas – esmu pieradis pie vietas. No skolas Raganā piecus kilometrus uz mājām katru dienu gāju kājām. Četrdesmit minūtes, un esi klāt. Mierīgi – tikai pa pretējo ceļa pusi, lai redzi, ja mašīnas nāk.

Man jau šķiet, ka galvenais – lai tētis vispār ir mājās. Tētis kā tāds. Lasīju, ka vecākiem bērnudārzā pielikta zīmīte: “Lūdzu, mīļie vecāki, izstāstiet, ar ko jūs nodarbojaties. Jo visi tēti vienmēr ir darbiņā, bet mammas sēž pie datora.” Jā, droši vien vairāk jāstāsta, ko darām. Tā jau ir iekārtots, ka vīrietis būs tas, kurš mājās ir retāk. Bet varbūt tieši tāpēc katrs viņa vārds ir spēcīgāks. Viņš var vairāk sarāt un arī vairāk samīļot. Varbūt pateiks tādā pašā intonācijā kā sieva, bet viņu klausīs. Piemēram, Liene saka – „nē, nē, nē”... bet puikam vienalga. Atnāku no darba, ēdu – „Viestur, nē!” Apstājas... un iet darīt ko citu.

Man gribētos, lai bērni aug vairāk pie īstenības, iet ārā spēlēties, nevis sēž pie televizora vai datora. Man liekas, ka mūsdienās ir pārāk daudz kas pieejams, bērniem vairs nav prieka gaidīt. Es vasarās dzīvoju pie vecvecākiem – gaidīju pastnieku, jo tā bija vienīgā štelle, kas pa dienu notika. Gardums bija limonāde tarhūns, bet saldējumu no Rīgas vedu maisiņā. Tagad dzīvo blakus veikalam, un viss tev ir. Tik jocīgi. Pasaule ir kļuvusi tāda... Ļoti pieejama.

Liene ar mazajiem darbojas un regulāri cenšas mani iepriecināt, pārsvarā tie ir pašcepti pīrādziņi, cepumiņi. Reiz atnācu no darba, un Liene saka – „tēti, mums tev ir pārsteigums”. Pasauc Viesturu, un viņš – „teti”. Nu, viss... Ko vēl vairāk? „Teti”.

Tā kā man ir bijis jāliek gulēt jau trīs bērnus un man ir slinkums mācīties citu sacerēto, tad šūpuļdziesmas vienmēr sagudroju pats. No tā man arī piešķīlās ideja – tēti dzied! Sarunāju visādus fāterīšus. Galvenais kritērijs – lai zinu, ka viņš ir foršs tēvs. Nekam citam īpaši uzmanību nepievērsu. Visi, kam zvanīju, teica – „o, forši”, un pamēģinās. Jo neviens jau nav dziedātājs. Daudzi teica – ja nepatikšot, lai es atstājot sev tiesības izmest. Visi piekrita, izņemot Paulu Timrotu, kurš vairs nedziedot, jo esot bijis gadījums, ka viņi abi ar brāli Ģirtu mēģinājuši dziedāt un dabūjuši pa muti, tāpēc neviens no viņiem šādi vairs neizpildoties. Pauls teica – ja vajagot ko ierunāt, iestāstīt, esot gatavs atsaukties uzreiz.

Uzņēmējs Māris Saukāns teica – „re, kur nauda, izdarām ko foršu!” Un tad arī uzradās lielākā pamatjēga – pusotra tūkstoša disku kopiju izplatījām Latvijas bērnunamiem un ģimenēm, kuras audzina pieņemtos bērnus. Un tad arī dziedošie tēvi jūtas, ka ir kas labs izdarīts. Man jāatzīstas – kad vēru vaļā Labklājības ministrijas mājaslapu, domāju, ka mums ir tikai daži bērnunami. Biju šokā, ka to ir desmitiem. Albumu ierakstījām pie Ginta Solas laukos, pirtiņā, jo gribējās, lai nav tradicionāla sterila studija ar stikla durvīm. Tad arī tēvi jutās dabiski un brīvi. Turklāt sanāk arī simboliski, jo bērni kādreiz taču dzima pirtiņā.

Dēls tagad iet ceturtajā klasē, meita – trešajā, mazajam ir gadiņš. It kā viņš vēl ir šūpuļdziesmu vecumā, bet neesmu saņēmies – tikai dungoju. Un man jau visu laiku nav bijis īsti teikšanas, jo viņš vienmēr aizmiga pie mātes krūts, un tad taču nevar uzbāzties ar savu dziedāšanu. Kad sāks ēst ko citu, tad parunāsim. Lielajiem bērniem esmu mēģinājis pirms miega lasīt priekšā pasakas, taču arī ar to man īsti neiet. Lasu, lasu, rindiņas sāk peldēt, pamostos – tie abi ņemas, grāmata noslīdējusi... Tāpēc dziedu – tad varu izturēt. Bet viņi nevar.

Vai bērna parādīšanās stiprina vīrieša garīgos muskuļus? Domāju – tas ir nepārtraukts attīstības process, ne lēcieniem. Var teikt, ka bērni mani ir mainījuši profesionāli – redz, jau divi šūpuļdziesmu albumi iznākuši. Lai gan ne viens, ne otrs nebija biznesam. Protams, vērtīgāk būtu darīt peļņas lietas, bet es nemāku.

Man diezgan daudz sanāk būt prom koncertos, bet jūs paprasiet tālbraucēja šofera sievai, ko viņa domā par vīra darbu, tad dzirdēsiet, ko atbildēs! Un pēc tam paprasiet pašam šoferim – ko viņš domā par dzīvi pensijā. Pēkšņi ir cilvēki! Visapkārt, visu laiku. Un tu pat nevari aiziet uz savu kabīni pagulēt! Skaidrs, ka ir brīdis, kad bērns ir pavisam mazs un māte tīri fiziski vairs netiek līdzi uz koncertiem. Bet līdzīgi jau ir visām mātēm, ne tikai tām, kurām vīri ir skatuves mākslinieki. Ar visu saviesīgo dzīvi, kas ir ap koncertiem – tusiņi, afterpārtijas –, nu jā, mūsu darbs nav no astoņiem līdz pieciem, bet ar to ir jārēķinās.

Lai gan godīgi varu teikt, ka es nevarētu būt tik saprotošs kā mana sieva. Es tik vienkārši nevarētu viņu palaist. Tāpēc, protams, saku paldies, ka viņa man tāda ir. Un droši vien tāpēc man sieva nav skatuves māksliniece – tā ir drošības izjūta, ko izvēlamies. Liels paldies, ka viņa to visu piecieš. Es to novērtēju, varbūt. Jo ģimenē nevar būt divi trubadūri, ir jābūt kādam, kurš ir mājās – lai ir kur atgriezties.

Esmu domājis, ka aktieru vide vispār ir kosmoss. Viņš taču uz skatuves izspēlē reālu lietu – attiecības. Arī fiziskas. To man ir grūti saprast. Ja es būtu Vimbas sieva un redzētu, kas notiek starp viņu un Ķuzuli Rešetina izrādē, man būtu jocīgi. Es nevarētu. Nekad. Un tāpēc nebrīnos, ka aktieri precas ar aktieriem. Tur ir kaut kas, ko nesaprot citi – no malas. Arī mūziķis emocionāli pieslēdzas publikai, bet, par laimi, nav pretī viena, konkrēta, uz kuru norādīt – vo... Pareizi Jānis saka – varbūt pat ir labi, ka mēs daļu emociju notērējam uz skatuves, jo nevar zināt, ko mājās ar tām darītu. Varbūt ietu pa sienām. Iespējams, ka tas būtu kaut kas ārkārtīgi skaists, bet varbūt milzīgi lieli sūdi. Jo kaut kur jau tam visam ir jāiztērējas.

Arī es sievai reizēm ļauju izrauties. Un tad bērni mani moka. Viņiem bija trīs četri gadi, sieva aizbrauca komandējumā, un es izdomāju ar viņiem uz trim dienām aizbraukt uz Lietuvu. Pilnīgi garām! Pieķēru sevi, ka es kā vīrietis sākumā mēģinu izbraukt – „nu, ko tu gribi? Nopirkt kaut ko? Nu, še...” Taču saproti, ka tas nav īsti pareizi. Nevar visu laiku teikt – še, še... Tad mēģini izdomāt citu piegājienu, bet nevari. Beigās saproti, ka tu kā faterītis esi totāli izgāzies. No malas jau vienmēr nenormāli viegli izskatās – kā vajadzētu, lai viss ir forši. Bet mājās man ar viņiem patīk palikt. Un vispār reizēm noder saprast, cik liels darbs ir sievietei, kas paliek mājās ar bērniem. Un tad arī saproti, ka bērns novērtē laiku, kuru esi ar viņu. Ja nezvana telefons, nemēģini paralēli kārtot lietas, vienkārši izej ārā, pastaigājies...

Es laikam esmu stingrais tētis – audzis ar cieņu pret vecākiem cilvēkiem. Piemēram, man ļoti nepatīk, ka mammai kāpj uz galvas. Tad es... nu, rīkojos, kā sirdsapziņa liek. Bet ko tur liegties, pārsvarā bērniem tēvs ir pārsteigums – beidzot mājās! Jā, Kristīne ir daudz biežāk.

No savas bērnības atceros, ka mēs ar vecākiem devāmies garos pārgājienos, atmiņā palicis, kā pēc daudziem nostaigātiem kilometriem garšo no brezenta mugursomas izvilkta vārīta ola. Tas parasti bija pēdējais salmiņš, pie kura ķērāmies, kad vairs nebija spēka. Tagad domāju – kādi tēvi toreiz bija dulli, stiept smagās brezenta teltis – jermakus! Tagad tikai naudu vajag, bet ir daudz vienkāršāk.

Agrāk ar ģimeni dzīvojām Raunā, man ļoti patika – tik tālu no Rīgas, bet, kad parēķināju, ka nedēļā 150 kilometru sanāk nobraukāt uz visām mūzikas un mākslas skolām, apetīte pārgāja. Tagad esam siguldieši. Es cenšos, cik varu, lai tik nebūtu jāiet dzīvot dzīvoklī, lai ap māju ir zaļš pagalms, kur izskrieties. Salīdzinājumā ar mūsu bērnību šiem bērniem nav pārsteigumu, vērtību izjūtas. Atceros, mana māsa par pēdējo naudu nopirka arbūzu, bet tas nokrita uz trepēm un sašķīda – tas bija vesels pārdzīvojums! Tagad – šitais saplīsa, nu, un? Nopirks jaunu!

Aizbraucam ar bērniem uz laukiem, kur nevar ierakstīt multenes un skatīties, kad grib, – viņš ņem koku rokā un iet pa mežu. Atrod, ko darīt, kaut pa peļķēm vālēt. Nevaru sūdzēties, lielie bērni ir līdzīga vecuma, visu laiku kopā piedzīvojumus meklējuši. Man liekas, ir grūti, ja ir viens bērns. Tad viņš visu laiku ir ar tevi, un tev it kā jāiet ar viņu spēlēties. Divi – paši atrod darīšanas – kasās, bet arī socializējas, ir kāda attīstība. Vispār jocīgi – nevis divdesmitgadīgiem čaļiem, bet fāterīšiem bērni patīk. Taču viņi atnāk, kad vajag.

Reiz atnāku mājās, un virs gultas ir liels uzraksts: “Mīļās mammas gulta.” Tad padzīvojies pa māju, atnāc atpakaļ un apakšā maziem burtiņiem pierakstīts: un tēta. Nu, skaidrs – ja neesi klāt, aizmirstas.

Man ir divi bērni, meitai ir deviņi gadi, puikam – pieci. Jāatzīst, ka piedalīšanās šūpuļdziesmu projektā bija avantūra, jo ar dziesmām man nekad nav bijis lāgā. Es vienkārši neatceros tekstus – nekādām. Bērniem vienmēr esmu pārsvarā ko lasījis. Šūpuļdziesmu albumu viņi noklausījās vairākas reizes, bet man ir aizdomas, ka pirmajā viņi pat nepazina, ka tas ir fāterītis. Varbūt tāpēc, ka piedziedātāja bija skaļāka par mani. Bet arī tas nekas.

Nezinu, cik ilgi sieva vēl parakstīsies uz kopdzīvi ar tādu mākslinieku. Kārlis jau par mani smejas – esot pienākušas ziņas, ka es pie Viļāniem esot veicis atsevišķu braucienu. Bet viss normāli – neviens nevienu nenogalināja. Kārlis saka, visi mākslinieki savā ziņā esot kosmonauti, bet es – NLO, un meitenes to zinot. Par laulību domāju tā – ja ir briesmīgi radikālas atšķirības, tad nemaz nevajag iet vienās durvīs iekšā. Bet vispār vai nu viens pie otra pierod, ar gadiem pieslīpējas, ir ar mieru uz kādu kompromisu, mainīt dzīves uztveri... Mēs ar sievu pieslīpējamies jau gadus desmit, bet varu apgalvot, ka tas nav pabeigts process.

Par daudzajiem koncertiem ar „Dzelzs vilku” un citiem projektiem vienmēr ir bijusi nostādne – tas ir mans darbs, nevar būt problēmu. Uzskatu, ka ģimeni ņemt līdzi uz koncertu ir liela kļūda. Varbūt tā es sargāju sevi, un, ko tur liegties, jebkurš mākslinieks ir egocentrisks.

Sociālajos tīklos piesakās daudz meiteņu, grib draudzēties, un es arī neatsaku. Vai tas palīdz profesionāli? Bet es jau neesmu ārsts! Un uz koncertiem nāk tāpat. Bet man ir tāda dzīve – nevaru iziet no kabineta, atnākt mājās un teikt: „lūk, tagad dzīvoju tikai savā trīs cilvēku pasaulē, nekas cits mani neinteresē, nenāciet klāt, es jūs nepazīstu! Un kur nu vēl meitenes!” Nē, esmu atvērts cilvēks, man patīk daudz sarunāties, iepazīties, un tas nenozīmē ko nelikumīgu vai amorālu. Es to tā neuztveru. Man ir daudz draugu – gan sieviešu dzimuma, gan vīriešu, ar kuriem parunāt. Bet laulības riņķis vīrieša vērtību ceļ – tam gan es piekrītu! Esmu ievērojis tos zibenīgos skatienus uz manu roku. Un kā pēc tam mainās sejas izteiksme.

Kad bērni bija mazāki, es regulāri biju ar viņiem, jo sieva tajā laikā strādāja. Ļoti bieži Siguldas centrā biju vienīgais vīrietis ar ratiņiem. Reiz pat ar divām māmiņām dzēru kafiju, mums bija gandrīz vai tāds klubiņš. Bet vispār bērni ir ļoti patstāvīgi. Puikam bija tikai divarpus gadi, un viņš viens pats braukāja apkārt pa parku, māsa tikai pa reizei aizskrēja apskatīties, kā viņam iet. Reiz biju viens mājās ar puiku, viņš aizrijās un vairs neelpoja. Biju pārbijies, visādi izmēģinājos, pa starpām zvanījos. Ātrā palīdzība atbrauca pēc četrdesmit minūtēm – skrien ar skābekļa aparātu, bet es pats viņu jau biju dabūjis vaļā.

Manā bērnībā mēs ar vecākiem katru vasaru uz nedēļu vai divām kaut kur braucām, parasti uz Krieviju. Nebija jābūt īpašam komfortam, kā tagad cilvēki domā – viesnīcas, īrētas mašīnas. Un arī mēs esam ņēmuši bērnus līdzi uz visādām nekurienēm – nedēļu teltīs kalnos vai tuksnesī. Desmaizīte ar kafiju – nu, nav nekā labāka. Regulāri pārgājieni mums bija arī tepat Siguldā – pa visām gravām.

Bērnībā man obligāts pasākums bija redzēt kārtējo sēriju „Četri tankisti un suns”. Reiz ar brāli ēdām Turaidas kafejnīcā un skatāmies – lejā pēdējais autobuss uz Siguldu, un „Četri tankisti” tūlīt būs. Skrienam pa trepēm lejā, tur lielais skatlogs – tikko ielikts, nomazgāts, nekādas zīmītes virsū. Es skrienu cauri, it kā tā nebūtu, un man viss pāri sagāžas, kājā ieduras lauska. Brālis ar tādu šoka seju atver durvis... Jā, pēc tam ilgi ārstējos.

Tagad mums ģimenē ir tāda jocīga situācija – puika vairāk aizstāv mammu, izsaka aizrādījumus māsai, it kā gudrāks būdams, lai arī trīs gadus jaunāks. Bet mēs ar meitu esam kā divi vienas rokas pirksti, divi indiāņi – viņa pilnīgi ir manējā. Visādi pielien, ļoti bieži apgalvo, ka mani mīl, un tad zina, ka sagaidīs pretī. Reizēm es pa kluso arī nopērku, ko nu viņa prasa. Mēs esam tāda kompānija. Kārlis smejas, ka tāpēc mums ir ģimenes šķelšanās.

Domāju, ka nekas šajā dzīvē nenotiek nejauši – kāpēc esam kopā ar tiem cilvēkiem, ar kuriem esam. Ir plāns kādā citā līmenī, sirds programmatūra – lielā hologramma, kas visu laiku darbojas.