Geju zēni. Skaistie un pretīgie

Kad satiekos ar frizieri Pēru, viņš pārjautā: „Tātad runāsim par geju zēniem?” Jā. Pērs tā kā nedaudz nopūšas — viņš būtu priecīgāks, ja mēs diskutētu par viņa friziermākslu vai interesanto personību, nevis seksuālo orientāciju. „Mazliet apnicis par to runāt. Skaidrot, ka homoseksuālisms — tas ir normāli. Ka sabiedrībā ir noteikts procents cilvēku, kuri tādi ir,” teic Pērs, bet ir gatavs atklātībai — visu seksuālo minoritāšu vārdā.

Sarunu sākam par šarmantajiem gejiem. „Tu saki — mēs protam skaisti sapucēties, ka mums tas varbūt ir iedzimts. Daudzi geji, lai sev glaimotu, dedzīgi piekristu, bet, tā kā esmu ļoti daudz strādājis ar cilvēkiem, varu teikt — tā tas nav. Protams, daļa geju puišu ir atkarīgi no matu lakas un brendotiem apģērbiem — heteroseksuālo vīriešu vidū tādas noslieces vērojamas retāk —, taču šādu ārišķīgo ir ļoti maz.

Ja sadalām sabiedrību četros „dzimumos” — heteroseksuālās sievietes un vīrieši, lesbietes un geji —, tad, manuprāt, starp gejiem tādu, kas pucējas, procentuāli ir krietni mazāk nekā starp sievietēm blondīņu. Protams, sievietes ir pārņēmis izmisums par vīriešu trūkumu, tāpēc viņas ar sevi gatavas darīt visu — likt silikona krūtis, saspricēt izteiksmīgas lūpas, pieaudzēt matus un nez ko vēl... Arī geju puiši izskata ziņā mēdz pāršaut pār strīpu — tieši konkurences dēļ.

Taču, piemēram, Nīderlandē parastie vīrieši pucējas daudz vairāk nekā Latvijā, jo pie mums ir sieviešu pārsvars, bet pie viņiem — vīriešu. Līdz ar to nīderlandieši ir spiesti savas spalvas pucēt rūpīgāk. Bet jebkurā sabiedrībā vīriešu rūpes par savu ārieni ir saistītas ar to, cik viņi ir seksuāli aktīvi. Tas attiecināms arī uz heteroseksuāļiem — piemēram, tādiem mačo, kas maina meitenes trīsreiz dienā.

Patiesībā homoseksuālu cilvēku ir krietni vairāk, nekā mēs spējam iedomāties. Jo daudzi izskatās kā normāli cilvēki, par kuriem nekad neienāktu prātā, ka viņi ir geji. Esmu bijis geju saunās — tajās pulcējas tikai homoseksuāļi, meklēdami partneri. Tas, ko tur var redzēt, ir šausmīgi! Sēž rindiņā vīrieši ap gadiem 40, pelmeņtipa un absolūti nebaudāmi.

Es nekad mūžā ne par vienu no viņiem nenodomātu, ka viņi ir geji! Un šādu zilo, kas līdzinās ierastajai latviešu viduvējībai, tiešām ir daudz. Papliku pauri, ļumīgu vēderu, rūtainā kreklā, kas sabāzts biksēs, baltās zeķītēs un šķībās kurpēs... Kas zina, varbūt arī tavs kaimiņš ir zilais!

Jā, pierasts teikt — paskat, kā tas uzcirties, vai tikai viņš nav zilais? Es pats, šādi domādams, esmu aplauzies, jo atklājies, ka puisis tomēr ir heteroseksuāls. Taču ko gan mēs zinām — varbūt viņiem ir kādas citas seksuālās tieksmes! Heteroseksuālo vidū ir tādi, kas mīlējoties, piemēram, uzvelk meitenes apakšveļu.

Kā es rūpējos par savu izskatu? No dekoratīvās kosmētikas mājās man ir acu zīmulis, skropstu tuša un tonālie krēmi, bet tos parasti lietoju uz pasākumiem vai bildēšanām. Tā kā strādāju skaistumkopšanas jomā, uzkrāsoties protu pats. Labprāt eju pie manikīra. Es neesmu perfekcionists — ejot uz pasākumiem, noteikti kaut ko aizmirstu — iztīrīt zobus, uzpūst smaržas vai ko citu. Ikdienā aiz slinkuma meklēt varu uzvilkt divas dažādas zeķes.

He, bet tīņu gados gan es biju pārhigiēnisks — man uzmetās ekzēma un sēnīte, jo es pārāk daudz mazgājos ar ziepēm un āda zaudēja imunitāti. Bailēs no uzresnēšanas esmu badojies. Pēc 30 gadiem vielmaiņa mainās ikvienam, un tu vairs nevari ēst visu, ko gribas. Tāpēc desmit dienas neēdu pilnīgi neko — dzēru tikai ūdeni. Trešajā dienā iestājās viegla eiforija un īpatnējs prieks par dzīvi.

Taču svara pieaugumu pārdzīvo arī parastie vīrieši! Arī viņi ārkārtīgi satraucas par savu izskatu. Varbūt izteiksmes veids nav tik sievišķīgs, bet arī heteroseksuālie vīrieši ne vien skuj, bet pat vaksē (!) paduses un uztraucas par izkritušiem matiem.

To, ka esmu savādāks, man stāstīja kopš bērnības — es biju asprātīgs un atraktīvs. Es, tāds trīsgadīgs būdams, mācēju cilvēkus sevī iemīlināt. Attiecīgi skolas sākšanās bija šoks — mani ielika barā, kur vairs nebiju visu apbrīnotā individualitāte. Tāpēc skolā jutos saspringts. Aptuveni 12—13 gadu vecumā sāku apjaust savas simpātijas pret zēniem — vēl nezināju, ka to dēvē par homoseksuālismu.

Biju dzirdējis, ka Apguldē esot tāds vīrietis, kurš pārdod šņabi — tolaik to nevarēja dabūt —, un par preci viņš prasot gan naudu, gan atļauju pircēju apmierināt orāli. Tādi nostāsti klīda, bet tolaik man gejs asociējās ar vecu pretīgu veci. Masturbēt mani iemācīja kaimiņu zēns, kurš fizkultūras ģērbtuvēs bija to iemācījies no citiem zēniem. Tādas it kā puiku rotaļas, taču, kamēr citi vienkārši iepazina savu seksualitāti, man jau bija izteikta interese par zēniem.

Tāpēc tas, ka esmu gejs, man nenāca kā pēkšņs atklājums. Pirmo reizi ar puisi biju 18 gadu vecumā, un es to neuztvēru kā kaut ko jocīgu. Ā, un vēl — sešu gadu vecumā man ļoti patika grupa „Modern Talking”, un tās solists Tomass Anderss man vispār likās baigais princis — es fantazēju, ka mēs ar viņu pliki guļam vienā gultā. Neko gan nedarījām, jo man vēl nebija seksuālo zināšanu.

Iespējams, mammai par manu vīrietību kādas aizdomas pavīdēja, jo es spēlējos ar lellēm un mājās vilku Sniegbaltītes kleitu. Protams, ja mazs puika tā dara, tas uzreiz nenozīmē, ka viņš izaugs par zilo! Taču es pieļauju, ka šādos mirkļos ikviena māte par to iedomājas. Mammai patiesību atklāju, kad man bija 20 gadu. Pirmajā brīdī viņa apjautājās, vai man meitenes it nemaz nepatīkot. Es teicu — bišķiņ jau patīk. Tad jau labi — viņa atbildēja. Un kādu laiku cerēja, ka viss būs normāli.

Reiz pat zīlēja ar gredzenu, cik man būs bērnu — rādīja trīs. Vispār manai mammai kā sievietei būtu jāuzceļ piemineklis par to, kā viņa uztver dzīvi. To nevar izstāstīt, tev viņa būtu jāsatiek. Moderna un elastīga domāšanā, viņa ļoti viegli pieņem jaunas lietas. Viņa ir māte ideāls; viņu neinteresē bērna seksualitāte, bet gan tas, lai viņš justos laimīgs. Lai nepārdzīvo, nemokās, lai nemelo sev, bet dzīvo īstu dzīvi.

Protams, to, ka esmu homoseksuāls, sev biju definējis krietni agrāk, tikai jocīgi, kā mammai, gudrai sievietei, neienāca prātā, ka ar puišiem, kuri nāca ciemos, mani saista kas vairāk nekā tikai draudzība. Kāda es muļķe, pat nenojautu! — viņa tagad saka. Tas varbūt arī tāpēc, ka jau 12 gadu vecumā man bija pirmās seksuālās attiecības ar meiteni.

Nepadomā, tas mani netraumēja — ne jau tāpēc es kļuvu par geju! Viņai bija 15 gadu, un man, kad viņa gāja ar mani zem rokas, ļima ceļi. 14 gadu vecumā man jau bija pirmā kopdzīve ar meiteni. Viņai bija 17, un mēs trīs mēnešus nodzīvojām pie manas mammas. Atceros — es gāju uz skolu, bet viņa palika tīrīt māju.”

Lamāts un sists

Pēra atzīšanos pavisam mierīgi uztvēris arī viņa brālis, lai gan bērnībā, kad Pērs jūsmojis par kāda vīriešu kārtas dziedātāja skaistumu, brālis norādījis, ka vīrietim cits vīrietis nevarot šķist skaists, tā mēdzot būt tikai gejiem. „Kādreiz brālis tika arī izteicies, ka visus gejus vajag nošaut, taču brīdī, kad atklāju, ka esmu viens no viņiem, viņš nereaģēja nekā. Ja nemaldos, tieši tovakar kopā aizgājām patusēt uz „Purvu” (Geju un lesbiešu klubs. — Aut.),” stāsta Pērs.

Taču, ja par vīriešu mīlēšanu ģimene Pēram nekad nav pārmetusi, tad no apkārtējās sabiedrības viņš ir saņēmis ko vairāk nekā nievas un draudus — viņš uz ielas ticis piekauts un, piedaloties seksuālo minoritāšu gājienā „Pride”, arī apmētāts ar akmeņiem... „Ja valdība pieņemtu lēmumus, kas palīdz gejiem integrēties, domāju, ka gada laikā pie gejiem visi pierastu un aizmirstu, ka reiz tos dēvējuši par nenormālu parādību. Piemēram, Nīderlandē par orientāciju kriminālatbildība pēdējo reizi tika piemērota, ja nemaldos, 18. gadsimtā.

Protams, arī tur ik pa laikam kāds marokānis uzbrūk homoseksuālim, bet tas notiek daudz retāk nekā šeit. Valdībai ir liela vara. Praida laikā tā sludināja „Nost ar gejiem!” un būtībā deva zaļo gaismu apmētāt minoritātes ar kakām. Šobrīd Latvijā uzbrukumi gejiem ir pierimuši. Bet savulaik es dienā dzirdēju vismaz vienu, ja ne divus uz sevi vērstus apvainojumus. Pediņš, ar pagali viņam pa purnu, lai skabargas acīs, un tādā garā. Dažkārt, kad braucu tramvajā, man ir neomulīgi un bail. Ja vienreiz uz ielas esi par to sists, tad nākamreiz tu jau zini — jāmūk. Un es mūku, jo cilvēku reakcija ir neaprēķināma.

Reiz kāds uz ielas sauca: „Pēr, nāc atsūkāt!” — „Pats panāc, iedošu pazīst savu krūti!” es atbildēju. Nuja, arī man nāk ārā tādas rupjības, ka nelabi metas. Esmu pārliecināts, ka politiķi, pievēršot tik lielu uzmanību minoritātēm, gribēja novērst sabiedrības uzmanību no problēmām, kas radušās valstī. Bet tagad tās tik un tā ir izlīdušas uz āru, neizdevās cilvēkiem aizmālēt acis. Starp citu, atšķirībā no Latvijas pasaulē sabiedrībā zināmo cilvēku vidū ir ļoti daudz geju, kas neslēpj savu orientāciju.

Vai arī tie, kas nepazīst Pēru, mani uz ielas apsaukā? Jā. Bet ja nu es tā izskatītos, nebūdams gejs? Ja nu manas puķainās bikses būtu tikai mākslinieciska izpausme un atšķirības zīme? Es gribu dzīvot vienotā sabiedrībā, nevis tikt nošķirts seksuālās orientācijas dēļ. Vienu gadu bija ieplānots braukt svinēt Jāņus laukos pie foršiem cilvēkiem, bet man paziņoja, ka es nedrīkstot ierasties. Mājas saimnieks esot teicis, ka tur būs bērni. Un nedrīkstu tur būt nevis tāpēc, ka es it kā varētu kādu pavedināt, bet tāpēc, ka bērni ieraudzīs geju. Riebīgi.

Es vēlētos, lai arī Latvijā atļautu viendzimuma laulības. Un gribētu apprecēties. Kāpēc? Otram cilvēkam tas būtu vēl lielāks apliecinājums manām jūtām un tam, ka vēlos ar viņu būt kopā ilgi.

Agrāk es koķetēju ar biseksualitāti, bet tagad man ir radusies pārliecība, ka biseksuālu cilvēku ir ļoti maz. Zinu vīriešus, kuriem ir sieva un bērni, ģimenes dzīvē viss it kā kārtībā, bet viņiem šad tad ir kāda dēka ar puišiem. Bet var taču notikt tā, ka šāds vīrietis pēkšņi iemīlas puisī! Un, kad tu iemīlies, biseksualitāte pazūd momentā un tu saproti, ka vienkārši esi gejs...

Jā, es esmu bijis iemīlējies arī sievietēs, ilgākā kopdzīve man ilgusi trīs gadus, bet kāpēc neesmu ar viņām palicis... Man ļoti patīk vai nu izteikti vīrišķīgi vīrieši vai izteikti sievišķīgas sievietes. Bet, veidojot attiecības ar šīm sievišķīgajām sievietēm, es negūstu to, ko gaidu no attiecībām. Ģimenes dzīvi es varu veidot tikai ar vīrieti.

Bērni? Ja es varētu iznēsāt, man bērni būtu! Jo labākās draudzenes gejiem nedzemdē, bet adoptēt es negribētu — tik lielas vēlmes pēc bērniem man nav. Savulaik, kad apsvēru šo jautājumu, sapratu, ka gan man, gan bērnam būtu šausmīgi dzīvot ar apziņu, ka viņu ir radījusi surogātmāte. Jo sava egoisma pēc, lai tikai dabūtu pēcnācēju, apmānīt meiteni es nevarētu. Dzīvē gan var gadīties visādi, bet man tomēr šķiet, ka bērnam ir jābūt mīlestības auglim. Pat, ja tā mīlestība ilgtu tikai divas nedēļas. Nesen nonācu pie slēdziena, kādā gadījumā es piekristu bērna radīšanai — ja satiktu kādu lesbiešu meiteni, ar kuru man būtu burvīgs kontakts, un zinātu, ka varēsim pilnvērtīgi nest vecāku atbildību.”

Ieturējis nelielu pauzi, sarunas beigās Pērs man pavaicā: „Ko darītu tu, ja tavs dēls būtu gejs?” Manam dēlam ir četri gadi. Vai tādu mīlulīti iespējams pamest? Nē, arī homoseksuālisma dēļ ne — atbildu. „Man ir krustdēls Ralfs, un man nav ne mazākās vēlmes, lai viņš kļūtu par geju. Jo tas vienmēr saistās ar problēmām, bet dzīvē to tāpat jau ir daudz. Man vismaz ir lieliska profesija — frizierim piedienas būt gejam,” smej Pērs. „Ja filmās darbojas gejs, tad parasti viņš ir vai nu stilists, vai frizieris.

Vienīgi nepatīk, ja geju ataino līdzīgi kā seriālā „Sekss un lielpilsēta” — tik manierīgs, pliku pauri, grozās kaut kādā kruzuļainā blūzē... Protams, tādi mēdz būt arī dzīvē — tas ir vienīgais veids, kā prezentēt savu orientāciju. Tomēr var taču filmās ielikt arī normālus džekus, kas normāli runā, bet tēlu padarīt jautru citādā veidā.”

Pavisam citāda tipa homoseksuālu vīrieti gadījās sastapt seksuālo minoritāšu portālā gay.lv, kur savulaik reģistrējos, meklējot varoņus rakstam. Portālā publicētie dati liecina, ka tajā reģistrējušies septiņarpus tūkstoši vīriešu. Dažiem, kas norādījuši, ka ir homoseksuāli, nosūtīju aicinājuma vēstuli intervijai. Drīz vien atsaucās Rolands, puisis nedaudz pāri 30. Jā, tiekamies, man nav par ko kaunēties! — viņš bija pretimnākošs.

Taču brīdināja, ka fotografēties gan negribēšot — pareizāk, draugs negribot, jo viņš strādā labā amatā bankā un kolēģiem viņa gultas dzīves detaļas nav zināmas. „Draugam darbā apkārt tikai vecas vecenes, tās jau nesaprot, kā tas ir — būt zilajam...” Rolands teiks, kad aizskarsim jautājumu par Latvijas sabiedrības attieksmi pret minoritātēm.

Rolands ir šefpavārs kādā picērijā un pats sevi dēvē par melno — viņš ir dzimis Azerbaidžānā, un uz Latviju, kas ir Rolanda mātes dzimtene, viņu ģimene pārcēlusies pirms vairāk nekā 30 gadiem. Rolands ir sīka auguma, smalkas miesasbūves, piesātināti brūnām acīm, ogļmelniem matiem un krietni tumšāku ādas krāsu nekā latvietim — uzreiz nekļūdīgi redzams, ka viņa dzīslās neplūst tikai latviešu asinis.

Lai arī Pērs vīpsnāja par filmu veidotajiem tēliem — manierīgiem un kalsniem gejiem —, Rolands ir tieši tāds. „Ai, nerunā!” viņš vairākkārt valšķīgi sacīs, graciozi atmezdams ar rociņu. Un sievišķīgi smiesies, izteiksmīgi plikšķinot plakstus.

Iemīlēšanās un pašnāvības

„Nu, protams, gejiem jābūt sakoptiem! Tas ir, ja viņi vēlas tikt pie partnera bez maksas,” saka Rolands, jo arī ar viņu sarunu sākam par ārējo izskatu. „Kad aizeju uz videozāli, tur gan var redzēt visādus brīnumus. Tu nezini, kas ir videozāle?!” viņš izsaucas par manu nezināšanu un ķiķina par katru precizējošo papildjautājumu, ko šajā sakarā uzdodu.

Uzzinu: videozāle ir vieta, kur cilvēki nāk skatīties pornofilmas. Ir zāles, kurās ieeja atļauta tikai gejiem, un tur rāda geju pornofilmas. Sanākušie zālē nereti meklē arī seksa partnerus. Videozāles malās ir nelielas kabīnes, kur filmas var vērot divvientulībā, un tajās ir atļauts nodarboties ar ko vairāk...

„Ar tagadējo draugu iepazinos tieši videozālē, kur biju iegriezies pusnaktī pēc maiņas darbā. Draugs mani esot pamanījis pa ceļam — es gāju kājām, bet viņš sēdēja auto. Braucis un domājis, ka būtu jauki, ja mani dabūtu. Bet, kad zālē es ieraudzīju viņu, prātoju — ak Dievs, kā lai es viņu dabūju! Man viņš tā-ā-ā iepatikās! Jo viņam ir sirmi mati, un es tādus dievinu! Saņēmāmies, apmainījāmies telefoniem. Taču pārgulējām jau tajā pašā vakarā. Nākamajā dienā aizgāju uz darbu tik laimīgs! Lidoju! Arī viņš manī iemīlējās.

Mums nekā netrūkst — viņš strādā bankā, un tur jau nesaņem pāris simtus kā mēs te, tur saņem pāris tūkstošus.” Iezvanās telefons. Tas ir Rolanda mīļotais. „Ko es daru? Ar kolēģi dzeru tēju. Nē, apmeklētāju nav, šodien viss mierīgs. Čau, čau,” viņš runā klausulē. „Es jau tev teicu, ka viņš negribēja, ka tiekos ar žurnālistiem. Vai es bieži meloju draugam? Katru mēnesi viņš man kartē ieskaita naudu. Taču kontrolē, ko es ar to darīšu.

Bet es esmu gudrs — ja man vajag maksāt par ko slēpjamu, norēķinos skaidrā naudā. Citādi manā internetbankā viņš taču redzēs, ka esmu maksājis, piemēram, videozālē. Es tur aizvien eju, jo laižu pa kreisi. Kamēr draugs darbā, man viss notiek. Iespējams, es viņu nekrāptu, ja mūsu sekss būtu līdzvērtīgs. Saproti, gultā es esmu universāls, bet viņš — tikai aktīvais. Es tā negribu! Jā, esam par to runājuši, taču viņš kļūst dusmīgs. Drausmīgi! Ko gan man darīt?!” Rolands ir sašutis kā daždien kaprīzas sievietes.

„Taču es zinu, ka manējais pa kreisi neies — viņam ir pāri 40, vēders iet pa priekšu, un tādam atrast mīļākos ir grūti. Man ir svarīgi, lai būtu pastāvīgs partneris, tāpēc uzvedos kā sieva — no rītiem cepu omletes, lai tikai ēd un audzē vēderu. Pats gan skatos, lai neuzbarotos — kam man tas vajadzīgs! Maniem gadiem man ir bijis ļoti daudz puišu, bet nopietnas attiecības — četras.

Vienas mīlestības dēļ divreiz esmu taisījis pašnāvību. Viņš bija mans partneris četrus gadus, bet tad pamēģināja sievieti un... iepatikās. Es tik ļoti viņam biju pieķēries! Draugs regulāri apmeklēja baznīcu, un tur gāja arī sieviete, kas viņu savaņģoja. Tagad viņš ir trīs bērnu tēvs. Vēlāk abi brauca pie manis ciemos, un šī sieviete centās mani pierunāt pievērsties sievietēm, bet ko lai daru, ja mani viņas neinteresē?!

Seksa ar sievieti man nav bijis nekad. Kad man bija 17 gadu, vecāki mani saderināja ar kādu bagātu meiteni — pēc azerbaidžāņu tradīcijām. Divus nepazīstamus jauniešus! Ar galdiem, lielām svinībām, viesiem. Šis darījums šķita izdevīgs abu pušu vecākiem — mūsu ģimenei nebija liela rocība, bet meitene bagāta, un bagātniekiem galvenais, lai līgavainis būtu izskatīgs. Ēdām un dzērām, bet pēc pirmās nakts dzirdu, kā meitenei māsa vaicā: Nu? Kaut kas bija? Meitene atbild noliedzoši. Tā mēs divas nedēļas nodzīvojām kā brālis un māsa — mūsu starpā nebija it nekā.

Vecāki man uzklupa, bet es saku — nevaru! No mājām aizbēgu, jo negribēju mocīt meiteni, bet situāciju mainīt tiešām nespēju — man nekas necēlās, nekādu patīkamu izjūtu... Esmu mēģinājis sievietēm tuvoties dzērumā — atkal nekā. Toties atceros fizkultūru skolas laikā — ak, Dievs! Man bija kauns, jo jutu — man patīk puiši! Pēc aizbēgšanas no saderinātās aizgāju armijā.

Kad atgriezos, metu kaunu pie malas un pamēģināju seksu ar vīrieti. Diemžēl nebija tik skaisti, kā varbūt biju cerējis — man kļuva pašam no sevis kauns, likos sev pretīgs. Pusgadu ne ar vienu neielaidos, pēc notikušā vīriešus nevarēju ciest, jo pirmais akts man sagādāja drausmīgas sāpes. Taču pēc tam viss aizgāja lieliski!

Vecāki cilvēki saka — tādiem jāiet ārstēties. Vai tiešām viņi domā, ka man var palīdzēt ģimenes ārsts? Un tad es varēšu to darīt ar sievieti? Smieklīgi. Jā, vēl varu teikt, ka pa gabalu jūtu, ar ko man darīšana — kad uz ielas manas acis sastopas ar cita vīrieša acīm, mums ir skaidrs, ka abiem ir vienāda orientācija. Kā magnēts. Pie mums picērijā strādāja kāds bārmenis. Neviens pat iztēloties nevarēja, ka viņš ir gejs. Bet kādu dienu, kad gatavoju pelmeņus, viņš man pagāja garām — ak, Dievs, kā es noreaģēju! Notrīsēju! Kolēģei bikstu — viņš ir gejs! Viņa atsaka — tas nevarot būt.

Pēc kāda laika visi uzzinājām — ir gan... Mīļo stundiņ! Es sajutu. Taču ar kolēģiem romānu man nav. Kad par manu homoseksuālismu uzzināja iepriekšējā darbavietā — biju sabiedriskā transporta vadītājs —, mani teju dzīvu noēda. Tur bija pilns ar bābām gados, kas kliedza — es viņām vīrus noņemšot! Savukārt šeit galvenais ir, lai tu esi labs cilvēks un darbinieks.

Te visas ir jaunas meitenes, un man ar viņām ir ļoti labs kontakts. Mums ir kopīga ģērbtuve, un meitenes manā priekšā speciāli izģērbjas kailas. Šī pati oficiante, kas mūs apkalpo, man rāda: „Re, kādas man krūtis!” tumsnējais vīrietis koķeti smejas.

Taču tad izstāsta skumīgu gadījumu. Kādu dienu Rolands darbā saņēmis sev adresētu garum garo mīlestības vēstuli. Rakstītāja — jaunā picu cepēja, kas vēl nebija paguvusi uzzināt par šefpavāra seksuālo orientāciju. „Klāstīja, ka viņai nav dzīves, ja uz viņu pat nepaskatos; ka jātaisa pašnāvība un tādā garā. Izskaidroju situāciju, un tagad viņa ir laimīgi precējusies, bet mēs — kļuvuši par labiem draugiem.”

Rolands ir puisis no laukiem — uz Rīgu pārcēlies pirms dažiem gadiem, un par dzīvi lielpilsētā ir sajūsmā. „Laukos geji slēpjas, baidās no klačām, no tā, ka lūrēs uz tevi kā uz slimo. Salīdzinoši Rīga zilajam ir kā atpestīšana — nav problēmu ar partnera atrašanu. Šā iemesla dēļ, dzīvojot laukos, bieži braucu uz Rīgu un Rīgas draugi brauca pie manis. Mēs devāmies uz attālākām pļaviņām, kur neviens neiet, jo mājās neko tādu darīt nedrīkst. Jā, romantika margrietiņu pļavās!

Bet Rīgā es varu justies brīvi. Mani novērojumi liecina: puse Rīgas ir homoseksuāli. Puse! Man pāri gājuši visādi — gan precēti, gan neprecēti. Videozāles un saunas ir pārbāztas. Un es nekad neesmu saticis gejus, kas pārdzīvotu savu orientāciju. Ballītes, dejas, jautrība. Forši! Par savu dzīvi dzērumā žēlojas tikai precētie, kam mājās sēž uzticīga sieviņa, kamēr pats maigojas ar vīriešiem.”

Inga Akmentiņa-Smildziņa, "Patiesā Dzīve" (2010) / Foto: All Over Press, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva

Lasi arī emuāru „Vai vecākiem jāatsakās no homoseksuāla bērna” un

diskusiju

par šo tēmu