"Es biju kā izspiests citrons" - 28 gadus veca sieviete ignorēja simptomus, līdz viņai uzstādīja biedējošu diagnozi
Igaunietei Rīnai bija 28 gadi, kad viņai noteica šokējošu diagnozi, kas apgrieza visu dzīvi kājām gaisā. Šis ir viņas stāsts par to, kā viņa pierada pie slimības, tika galā ar bailēm un pieņēma jauno realitāti.
Rīnai bija 28 gadi, kad viņai atklāja pirmā tipa diabētu. Pašlaik viņa jau 15 gadus dzīvo ar šo slimību. Pirms vēršanās pie ārsta viņu ilgu laiku mocīja simptomi: būtiska svara zudums, spēcīgas slāpes un pastāvīgs nogurums, vēsta "Postimees.ee".
Šokējoša diagnoze pieaugušā vecumā
"Mēdz teikt, ka nogurums ir viena no diabēta pazīmēm, bet sākumā es to norakstīju uz darbu un citām rūpēm. Taču tas nebija parasts nogurums pēc darba dienas - tas bija nepārtraukts, un pat no rīta, pamostoties, jutu, ka gribu tikai atkal iet gulēt," stāsta Rīna.
Beidzot, 2010. gadā, viņa vērsās pie ģimenes ārsta. "Kādā brīdī jutos pilnīgi iztukšota un piezvanīju ģimenes ārstam. Teicu, ka kaut kas nav kārtībā, un palūdzu pārbaudīt arī cukura līmeni asinīs."
Rezultāti izrādījās šokējoši. Rīnas vidējais cukura līmenis asinīs pēdējo trīs mēnešu laikā bija 19 mmol/l, kamēr veseliem cilvēkiem tas parasti ir 4-6 mmol/l robežās. "Pirmie ārsta vārdi bija, ka šeit nav nekādu šaubu - diabēts," saka Rīna.
Bailes un pielāgošanās jaunajai realitātei
Pēc diagnozes sekoja šoks. Pēc Rīnas teiktā, pirms 15 gadiem informācijas par slimību bija daudz mazāk. "Es aizgāju uz konsultāciju pie diabēta māsas, un viņa man parādīja: lūk, viens insulīns, un te ir otrs, ko tagad vajadzēs injicēt vēderā. Tajā brīdī man bija pilnīgs šoks," viņa atceras.
Sākumā bija tik grūti, ka Rīnai pat bija grūti koncentrēties uz medmāsas teikto.
"Sākumā es neuzdrošinājos ēst pilnīgi neko. Es neko nezināju par ogļhidrātu skaitīšanu un baidījos apēst kaut ko nepareizu. Tagad es zinu, ka sviests ir tauki, nevis ogļhidrāti, bet pirms 15 gadiem es pat neiedrošinājos ēst sviestu."
Rīna sāka patstāvīgi pētīt informāciju par slimību un lasīt materiālus. Jau pirmajās divās nedēļās viņas vidējais cukura līmenis asinīs samazinājās līdz 7,2 mmol/l.
"Tad sākās mācīšanās, ko drīkst ēst un ko nē. Patiesībā tieši bailes liek saņemties. Kad lasīju par iespējamiem diabēta sarežģījumiem, tieši tas mani visvairāk ietekmēja."
Dzīve ar insulīnu un ogļhidrātiem
Pēc Rīnas teiktā, viņai nav tādu ēdienu, ko viņa sev pilnībā aizliegtu.
"Šī ir vienkārši dīvaina slimība: vari divas dienas pēc kārtas ēst identiskas brokastis, tādu pašu porciju, bet pēc divām stundām cukura līmenis asinīs būs pilnīgi atšķirīgs."
Diagnoze nenozīmē atteikšanos no treniņiem. :Sākumā es arī neuzdrošinājos sportot, bet pēc tam nolīgu personīgo treneri, izstāstīju viņam par savu slimību, un kopš tā laika mierīgi nodarbojos ar sportu." Tikai ekstrēmos sporta veidus, piemēram, alpīnismu un niršanu, viņa ir izslēgusi no savas dzīves.
Diabēta slimnieks lieto divus insulīna veidus: ilgstošās darbības - no rīta un vakarā, un īslaicīgās darbības - pirms katras ēdienreizes. "Atkarībā no ogļhidrātu daudzuma porcijā ir jāievada insulīns. Agrāk man tas katru reizi bija jāaprēķina, bet tagad process ir gandrīz automātisks."
Jauna tehnoloģija atgrieza mierīgu miegu
Diabēta slimnieku dzīvi radikāli ir mainījušas tehnoloģijas, īpaši sensori, kas automātiski mēra cukura līmeni asinīs. Agrāk tas bija jādara, izmantojot glikometru un pirkstu dūrienus, bet tagad process ir kļuvis daudz vienkāršāks.
"Es lietoju sensoru gandrīz pusotru gadu. Papildus tam, ka maniem pirkstiem vairs nav dūrienu un tie nepārtraukti nesāp, lielākais ieguvums ir pilnvērtīgs miegs. Es tagad guļu labāk nekā jebkad. Agrāk es baidījos, ka naktī cukura līmenis nokritīs pārāk zemu, bet tagad es to nejūtu un nepamostos. Man ir "sargs", kas nosūta signālu uz telefonu, ja cukurs sāk kristies," skaidro Rīna.
15 gadus vēlāk: "Es esmu vērīga pret savu ķermeni"
Šodien, pēc 15 gadiem, Rīnai viss ir labi. Viņa dzīvo ar diabētu un vēl vienu autoimūnu slimību - reimatoīdo artrītu - un apzināti rūpējas par savu veselību.
"Mūsdienās diabēts vairs nav kauns. Par to ir jārunā ar kolēģiem un cilvēkiem apkārt, lai viņi spētu pareizi palīdzēt," viņa uzsver.
Veselīgs dzīvesveids ir kļuvis par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. "Es esmu ļoti vērīga pret savu ķermeni. Tas ir vienīgais ķermenis, kas man ir. Otras iespējas man nebūs, tāpēc ir svarīgi dot tam pēc iespējas vairāk laba - jo es gribu dzīvot šajā ķermenī vēl vismaz 40 gadus."
