"Joprojām nezinu, kāpēc meita pārtrauca attiecības" - Mīloši vecāki, kurus bez paskaidrojuma pamet viņu pašu bērni... Eksperts atklāj satraucošu patiesību

Debija Ričensa apraksta brīdi, kad viņas pasaule sabruka. Tas noticis "pēkšņi un brutāli". Pāris dienas iepriekš viņa baudīja sirsnīgas vakariņas kopā ar savu meitu Sašu, tagad 34 gadus vecu, un viņas mazmeitu.

Neilgi pēc tam, viņai joprojām neizprotamu iemeslu dēļ, Saša pēkšņi pārtrauca kontaktu. "Neviena saruna par to, kāpēc tas notika, netika atļauta. Man teica: "Tu zini, ko esi izdarījusi,"" atceras Debija.

Tas bija pirms desmit gadiem, un neskatoties uz Debijas daudziem izmisušiem mēģinājumiem sazināties, viņas meita atteicās ar viņu komunicēt, atstājot dziļu emocionālu slogu. "Tu zaudē sevi," saka 61 gadu vecā sieviete. "Būt vecākam ir tik liela daļa no tavas identitātes, un to zaudēt ir postoši."

Debija nav vienīgā: kā "Daily Mail" atklāja šī gada sākumā rakstā par pieaugošo pieaugušo bērnu skaitu, kas izvēlas pārtraukt kontaktu ar saviem vecākiem, labdarības organizācijas "Stand Alone" pētījums liecina, ka aptuveni vienu no pieciem Apvienotās Karalistes iedzīvotājiem ir skārusi šī parādība.

Aiz šī skarbā statistikas skaita slēpjas neskaitāmi vecāki, kas cieš klusumā ģimenes atsvešināšanās dēļ. "Izskaidrot, ka neesi kontaktā ar saviem bērniem, ir ārkārtīgi grūti," saka Debija no Berkšīras.

"Ir sajūta, ka tu kā vecāks esi izdarījis kaut ko dziļi nepareizu. Tas ir viens no sabiedrības pēdējiem tabu." Tomēr tas ir tabu, kas var skart jebkuru ģimeni: plaisa starp princi Hariju un viņa tēvu, kā arī Bruklina Bekhema lēmums izolēties no saviem slavenajiem vecākiem Deivida un Viktorijas, parāda, ka statuss, slava un bagātība nesniedz aizsardzību pret šīm sāpēm.

Debijas stāsts aizsākas pirms divām desmitgadēm un sakņojas nelaimīgā laulībā ar Sašas tēvu. Viņa atceras gadus, kad atbalstīja vīru ģimenes traģēdiju laikā, tikai lai pati tiktu vainota pēc smagas autoavārijas 2005. gadā. "Mana vīra reakcija bija: "Es pieņemu, ka tā bija tava vaina, vai ne?" Tas bija pēdējais piliens. Es zināju, ka vairs nevaru palikt," viņa atceras.

24 stundu laikā pēc nodoma paziņošanas šķirties, Debija saka, ka draugi un radinieki nostājās viņas vīra pusē. Viņai tika teikts, ka viņas toreizējā 14 gadus vecā meita, ar kuru viņa vienmēr bija bijusi tuva, izvēlējās palikt pie tēva. "Man nekad netika dota iespēja ar viņu runāt, lai izskaidrotu, kas noticis. Man nebija atļauts ar viņu privāti sarunāties," viņa saka. "Man vienkārši teica: "Viņa izvēlējās palikt pie tēta.""

Sekoja desmit gadu ilgs, ko Debija sauc par "pilna mēroga karu" starp viņu, viņas bijušo vīru un meitu, kura laikā jebkādi trauslie mēģinājumi izlīgt tika ātri izjaukti.

"Es darīju visu, kas manos spēkos, lai sasniegtu Sašu, bet dažās reizēs, kad viņu redzēju, es visu laiku biju nobijusies pateikt kaut ko nepareizi," viņa atceras.

"Viņa dzīvoja netālu, un viņai bija jāiet garām manai mājai, lai dotos uz skolu, bet dažkārt pagāja mēneši, kamēr es viņu redzēju. Ja mēģināju viņu sazvanīt, viņa neatbildēja, un retajās reizēs, kad viņa atbildēja uz manām īsziņām, tās bija īsas un skarbas."

Sekas bija dziļas. "Ilgu laiku es pat nevarēju paiet garām veikalam, ja tur bija jauna māmiņa ar bērnu," atceras Debija. "Es pagriezos prom, dažkārt atstāju iepirkumus, jo sāpes bija pārāk lielas."

Kad Saša sasniedza 18 gadu vecumu, kontakts palielinājās, bet attiecības palika saspringtas. "Tas vienmēr bija pēc viņas noteikumiem un ļoti ierobežots," saka Debija. Tad, 24 gadu vecumā, Saša palika stāvoklī - un Debi cerēja, ka attiecības kļūst siltākas. Tā nenotika: kad Saša piedzima meitene, Debija bija pēdējā, kas to uzzināja, ziņu saņemot no meitas drauga īsas telefona sarunas laikā. "Es redzēju "Facebook: bildes, kurās mans bijušais un viņa jaunā sieva apskauj viņu pie manas meitas slimnīcas gultas," viņa saka. "Tas bija postoši."

Debija satika savu mazmeitu tikai piecas reizes viņas pirmajā dzīves gadā un nekad netika atļauts būt ar viņu vienai. "Saša pat neļāva man mainīt autiņbiksītes," viņa saka.

Tad, 2015. gada jūlijā, Saša atnāca uz dzimšanas dienas vakariņām ar bērnu, un Debija cerēja, ka tas iezīmē jaunu sākumu viņu attiecībās. "Mums bija visbrīnišķīgākais vakars," viņa saka. "Viņa ceļā turpināja zvanīt, atvainojoties par kavēšanos. Tas šķita normāli un mīļi."

Viņa saka, ka tajā vakarā nekas nenotika, kas viņu sagatavotu tam, kas sekoja: tikai pāris nedēļas vēlāk Debija pamodās un uzzināja, ka viņas meita sociālajos tīklos ir publicējusi apsūdzības pret viņu. "Man tika pārmests, ka es esmu apdraudējusi viņas gaidāmās kāzas, kaut gan es biju nobijusies kaut ko teikt."

Divas nedēļas vēlāk viņa uzzināja, ka ir izmesta no kāzām, un kopš tā laika kontakts ir gandrīz neeksistējošs, jo Saša atsakās komunicēt pat tad, kad Debija paziņoja par Sašas vecmāmiņas nāvi 2021. gadā. 

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa nolēma mācīties par mentori, lai atbalstītu atsvešinātos vecākus, kā arī izveidoja tiešsaistes atbalsta grupu. "24 stundu laikā grupā bija septiņi cilvēki. Trīs nedēļu laikā mūsu bija 1500," viņa saka. "Tas dod priekšstatu par cilvēku ciešanu apmēru."

Psihologs Dr. Džošua Koulmens, kurš ir rakstījis grāmatas par atsvešināšanos, saka, ka mainīgās sabiedrības normas un terapijas pieaugums nozīmē, ka arvien vairāk cilvēku aiziet no savām ģimenēm, un daudzi jaunākās paaudzes pārstāvji izvēlas prioritizēt savas jūtas pār plašākas sabiedrības vai vecāku jūtām.

"Katrs vēstule, ko saņemu no atsvešināta bērna par viņu vecākiem, saka: "Man jāaizsargā sava garīgā veselība, un es esmu laimīgāks, neesot kontaktā,"" viņš skaidro.

"No vecāku skatpunkta tas var šķist ļoti pēkšņi un bez acīmredzama iemesla, bet no pieauguša bērna skatpunkta tā parasti ir notikumu virkne, kas noved pie attiecību vājināšanās, līdz tās vienkārši izjūk."

Un kā norāda Džošua Koulmens, kurš pēc atkārtotas laulības bija atsvešinājies no savas pieaugušās meitas, bet tagad ir laimīgi izlīdzis - ne visas atsvešināšanās ir lemtas ilgt mūžīgi.

"Liels pētījums ASV atklāja, ka aptuveni 80 procenti māšu galu galā izlīgst ar saviem bērniem," viņš saka.

Neatkarīgi no statistikas, Debija dzīvo cerībā. "Ilgas nekad nepazūd. Tu tās nēsā katru dienu. Es dzīvoju ar nepārtrauktu cerību, bet starp citu esmu iemācījusies dzīvot un palīdzēt citiem, kas nēsā to pašu nepanesamo nastu," viņa saka.