Dziesmu svētku mozaīkas veidotāji Kaspars un Dagmāra Bārbali: "Ne jau viss, ko dari ar mīlestību, ir viegli"

Pavasarī Dagmāra un Kaspars saņēma nozīmīgas balvas par ieguldījumu kultūrā. Kaspars – Atzinības krustu, Dagmāra – Dejas balvu kategorijā Skatuviskās tautas dejas horeogrāfe par izrādi Aiz ko garš pavasar’s?. Viņa stāsta, ka balva Kasparam piešķirta jau pirms gada, bet neviens no oficiālajiem pasniegšanas datumiem nelikās kopā ar koncertu grafiku, tāpēc viņš to saņēma tikai šogad. “Kaspars ir īsts savas lietas fanāts, ja tā var teikt. Viņš iegulda visu savu enerģiju tajā, ko dara. Un ir tikai likumsakarīgi, ka tādus cilvēkus kādu dienu pamana un novērtē,” Dagmāra uzliela vīru. “Es gribu pateikt lielu paldies Eināra Cintiņa sievai Ilzei Steberei, jo viņa ir aktīva kultūras dzīves vērotāja un viņa mani pieteica Ordeņu kapitulam. Kādam jau tas viss ir jāsakārto, jāuzraksta, jānoformē,” pateicīgs ir Kaspars.

Viņam ir ko teikt arī par sievas saņemto balvu: “Viņa ir meitene, un meitenēm taču patīk, ja viņas novērtē! Man patiešām prieks, ka Dagmārai ir prieks. Viņa arī ir frīks, tikai dejās. Viņas darba apjoms ir milzīgs, tāpēc tas bija pelnīti.” Dagmāra uzsver, ka balva nav tikai viņai vienai. “Ir cilvēki, kas man noticējuši, kas bijuši blakus, kas palīdzējuši. Reizēm šķiet, ka šāda balva viņiem ir vēl svarīgāka nekā man pašai. Tas ir apliecinājums, ka viss, ko darījām, bija tā vērts, ka neesam strādājuši velti.”

Kaspars piebilst, ka viņiem bez balvām ļoti svarīgs ir tieši radošais process – brīdis, kad dzimst mūzika un kad koncerts izdodas, kad cilvēki atsaucas, aplaudē, uzraksta pēc tam ziņu. “Tieši tā ir visīstākā atzinība. Apbalvojumi ir kā tāds foršs ķirsītis uz kūkas,” viņš pasmaida.

Trīs bildinājumi un divi nē

Pirmo reizi Kaspars Dagmāru pamanīja VEF Kultūras pils gaitenī, kur tolaik atradās deju studija Dzirnas. “Es tur biju ievācies ar savu ierakstu studiju un ievēroju smaidīgu, saulainu, skaistu meiteni,” viņš atceras. Tiesa, Dagmāra viņam šķitusi diezgan neaizsniedzama, jo viņa dejoja solo lielajos uzvedumos, bet viņš, kā pats saka, “nemāk dejot nemaz”. Kaspars domājis, ka izredzes ir pavisam mazas, bet patikšana bijusi tik spēcīga, ka viņš nav spējis to apslāpēt. “Bija daži konkurenti, kurus vajadzēja uzvarēt, un tas izdevās bez lielām, asiņainām cīņām,” Kaspars paķircina sievu, un viņa smejas. Jau pēc pusgada mūziķis savu iecerēto bildinājis, bet Dagmāra pateikusi nē. “Es nepadevos un nākamajā gadā bildināju atkal, bet viņa atkal – nē!  Man bija jāizpilda visas normas, jāsaliek ķekši pareizajās vietās. Varbūt Dagmāra gaidīja, ka nāks kāds labāks – jaunāks, skaistāks, bagātāks, dejotājs?” Kaspars retoriski vaicā. Tomēr viņš nav padevies, un trešajā bildinājuma reizē mīļotā viņam teikusi jāvārdu.

Tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem, bet joprojām viņi kopā jūtas labi. Kaspars domā, ka viņam ar Dagmāru ir viegli sadzīvot, abiem sakrīt dzīves ritms. Abi nāk no radošās vide – Dagmāra ir horeogrāfe un dejas skolotājs, Kaspars – skaņu inženieris, grupas Auļi dalībnieks, dziesmu autors, tāpēc saprot, kā tas ir, kad darbs nav no pulksten  deviņiem līdz pieciem, bet arī vakaros un brīvdienās, un ka kāds bieži ir ceļā. “Mums ir pat vieglāk, jo zinām, ko no otra sagaidīt. Arī profesionālajā sadarbībā mums nav bijuši konflikti privātās dzīves dēļ. Vismaz es tā domāju,” Kaspars atklāj savu redzējumu un jautājoši paraugās uz Dagmāru. Viņa vīram piekrīt un turpina: “Man šķiet, es viņu tomēr reizēm pakaitinu. Dažreiz iebrāžos pie viņa ar kādu ideju un saucu – Kaspar, vajag šo, šo un vēl to! Tad viņš trīs reizes ieelpo, uz mirkli paceļ uzacis... un tad pieslēdzas man.” Dagmāra novērojusi, ka vīrs ir neticami pacietīgs un emocionāli inteliģents. “Godīgi sakot, ar citiem kolēģiem es tā laikam nemaz neuzdrošinātos darīt, bet, ja Kasparam tas netraucē, tad darīšu tā vēl,” viņa koķeti nosaka.

Zina, kā būt otra vietā

Lai viss ritētu bez aizķeršanās, Bārbalu ģimenei liels atbalsts ir Dagmāras mamma. Ikdienas koordinēšanai esot pat izveidots īpašs čatiņš ar zīmīgu nosaukumu Martas menedžments – tur tiek saskaņots, kurš meitu vedīs, kurš sagaidīs un kurš būs mājās. “Patlaban mēs viens otru praktiski neredzam,” Dagmāra ir godīga. “Man ir daudz darba pie šiem svētkiem, vēl braukšu uz Expo 2025 Osakā, savukārt Kaspars ir savos projektos, raksta mūziku, organizē koncertus. Ir tādi periodi, kas vienkārši jāiztur.” Gan Kaspars, gan Dagmāra zina, kā ir strādāt pa naktīm, būt nogurušiem, negulējušiem, pārslodzē. Un viņi saprot viens otru, jo katrs ir bijis otra vietā. “Reizēm man gribas kaut ko Dagmārai pārmest,” Kaspars atzīstas, “bet tad atceros, ka pats tā esmu darījis, un iestājas saprašana.”

Kad lielie darbi beidzas, Bārbali cenšas kopīgi atpūsties. “Mēs ieplānojam kādu braucienu ārpus Latvijas, jo tikai tā varam pa īstam atpūsties. Kamēr esam šeit, vienmēr kāds piezvana, kādam kaut ko vajag. Aizbraucot mēs tiešām izslēdzamies,” šādu izvēli pamato Dagmāra.  Bārbali ir bijuši Vjetnamā, Meksikā, kalnos, pie ūdenskritumiem un dažādiem arhitektūras brīnumiem. Ceļojumos viņi vienmēr meklē skaistas vietas, kur var priecāties par dabu un elpot mieru.

Latvieši vienmēr ir dziedājuši un dejojuši

Dziesmu un deju svētki ir kā senču balsis, kas nāk no dvēseles dziļuma, kā ritms, kas vieno mūs tad, kad pasaule apkārt kļūst pārāk ātra, pārāk skaļa un pārāk digitāla. Dagmāra to izjūt ļoti spēcīgi: “Manuprāt, dziesma un deja mums ir vajadzīga kā elpa. Tās ir mūsu saknes. Un, jā, šodien viss kļūst vispārīgs – mēs dzīvojam sociālajos tīklos, mums pieejamā informācija ir internacionāla, virspusēja. Bet cilvēkam ir jāatceras, no kurienes viņš nāk, kaut vai tikai tāpēc, lai vispār zinātu, kurp iet. Jā, mēs varam būt pasaules pilsoņi, bet neviens koks neaug, ja tam nav sakņu. Un latvieši vienmēr ir dziedājuši un dejojuši. Tas mums ir saknēs.” Cilvēks var dzīvot jebkur, mācīties jebko, izmantot mākslīgo intelektu vai ceļot apkārt pasaulei, bet viņā būs latviskums. Un tas visīstāk sajūtams folklorā, mūzikā, dziesmā un dejā. “Tas ir mūsējais. Un to nevar aizstāt nekas,” ir pārliecināta Dagmāra.

Te nu Kaspars padalās ar savu stāstu, kas pierāda, ka no savām saknēm, nekur nevar aizbēgt. “Līdz gadiem divdesmit mani neinteresēja dziesmu svētku kultūra, arī mūzika ne. Man nav muzikālās izglītības, visu apguvu pašmācības ceļā. Bet 2000. gadu sākumā mēs ar Auļiem iesaistījāmies dziesmu svētku kustībā, un tikai tad man atvērās bilde – sapratu, cik liels spēks ir visā tajā kopumā.” Kā mūziķim viņam jaunībā gribējies iekļauties visā modernajā, būt aktuālam, bet vienā brīdī radušies jautājumi – ar ko es atšķiros no citiem, kas ir manējais? Un tieši dziesmu svētku kultūrā Kaspars atradis atbildes.

Bārbaliem šķiet, ka ļoti daudz kas atkarīgs arī no audzināšanas. “Lai jaunieši dziedātu un dejotu, šīs nodarbes jāparāda dzīvas, modernas, nevis jāsalīdzina – re, kā bija agrāk, bet re, kā ir šodien. Un tam ir jābūt forši,” uzskata Kaspars. Daži iet dejot vai dziedāt, jo viņiem patīk tautastērps, citi tāpēc, ka patīk meitene vai puisis kādā kolektīvā, bet citi tāpēc, ka grib iegūt jaunus draugus. Dagmāra uzsver, ka dziedāšana un dejošana nav tikai par skatuvi, tā ir arī par kopā būšanu, par iekšējo brīvību, par radošumu. “Mēs kolektīvos ne tikai dejojam, bet arī šujam vainagus, veidojam rekvizītus, atjaunojam tērpus. Sanākam kopā un strādājam, runājam, smejamies – esam dzīva kopiena. Cilvēkiem tas ir ļoti vajadzīgs, īpaši tiem, kuri ikdienā strādā nopietnos darbos, tur, kur viņi ir kā skrūvīte sistēmā. Te tu vari būt tu pats,” saka horeogrāfe.

Kaspara un Dagmāras darba temps pašlaik ir maksimāls. Kamēr līdz lielajiem svētkiem vēl atlicis mazliet laika, sarežģītie zīmējumi dejām tiek skicēti, pielāgoti, aprēķināti. “Skates ir nodejotas, nodziedātas un nospēlētas, svētku dalībnieki izvirzīti, tomēr grūtākais vēl priekšā,” darāmo raksturo noslēguma lielkoncerta mākslinieciskā vadītāja, piebilstot, ka šī koncerta radīšana ir milzīgs komandas darbs. “Un tagad mums ar šo kungu (Dagmāra pasmaida un paskatās uz Kasparu) ir īpaši cieša sadarbība – dejām nepieciešamos mūzikas fragmentus viņš pielāgo tā, lai viss ritētu precīzi. Kur vajag, tiek veidoti pagarinājumi, starpspēlītes, un viss tiek domāts tā, lai dejotāji mūzikā varētu justies brīvi.”

Kā muzikālais vadītājs Kasparss saliek kopā visu lielo svētku ainavu – kā milzu mozaīku, kurā katram elementam ir sava vieta. Tur ir prologi, fināli, teksti starp dejām, laika plānojums uznācieniem un nogājieniem. Viss ir jāsaskaņo līdz sekundei. “Tuvojoties svētkiem, spriedze, protams, pieaug. Darba kļūst vairāk, prasību arī. Visam ir jābūt ļoti precīzam – tas ir sarežģīts un vienlaikus arī skaists process. Smags darbs, kas aizved līdz brīdim, kad viss saskan un noris vienā ritmā,” Kaspars raksturo koncertu kulmināciju.

Būt blakus un atbalstīt

Šis ir nozīmīgs gads ne tikai Dagmārai un Kasparam, bet arī viņu meitai Martai – viņa ir svētku dalībniece, gluži tāpat kā tūkstošiem citu Latvijas bērnu. Vecāki ar meitu par to daudz runā, mamma viņai rāda savus zīmējumus, ko veido stadionam. “Dažreiz uzzīmēju divus variantus un Martai prasu – kura zīme tev šķiet smukāka? Un viņa komentē, reizēm vēl kaut ko piezīmē klāt – āķīšus, ķeksīšus. Meitiņa redz, cik tas ir sarežģīti. Es stāstu, ka šie svētki nav tikai viņas deja kolektīvā, bet ka tas viss kopā, ka tie tūkstoši dejotāju ir kā liels zīmējums, kur katram jābūt savā vietā.”

Redzot Dagmāru darbā, Marta jau ir pateikusi, ka deju skolotāja viņa negribētu būt. “Viņa saka: “Mammīt, es redzu, cik tev ir grūti. Es to darbu darīt negribētu,”” Dagmāra smaidot citē meitiņu. “Tad es viņai saku – jā, tas ir grūti, bet man ļoti patīk tas, ko daru, un katram darbam ir sava garoziņa. Es mēģinu viņai paskaidrot, ka ne jau viss, ko dari ar mīlestību, ir viegli.”

 Par dejošanu Marta izsakoties atkarībā no noskaņojuma – esot dienas, kad traki negriboties apmeklēt mēģinājumu un nodarbību, bet citu reiz skrienot palēkdamās. Abi vecāki uzskata, ka dejošana meitai nāk par labu, tā ir kā fiziska nodarbe, kas attīsta ritma izjūtu un disciplinē. Dejošana māca arī sadarbību, iedod apziņu, ka tu neesi viens, ka tu esi komandā, ka no tevis ir atkarīgi citi un tu no viņiem.

Kaspars gan uzreiz piebilst, ka viņi neizdara nekādu spiedienu uz meitas izvēli saistībā ar nākotnes profesiju. “Es pats ilgi nevarēju saprast, ko gribu darīt, līdz apjautu, ka gribu būt skaņu režisors. Sākumā likās, ka tas būs tikai hobijs, līdz kļuva par manu darbu. Tāpēc es novēlu, lai viņa var pēc iespējas vairāk izmēģināt, iepazīt dažādas lietas. Un tad, kad viņa jutīs, kas viņai patīk, mēs būsim blakus, lai atbalstītu.”

Esam tur, kur gribam būt

Kaspars pagriežas pret Dagmāru un saka: “Tu mani dari laimīgu!” – un Dagmāra sirsnīgi smaida viņam pretī. Vīrietis neslēpj, ka mazo laimīšu viņa dzīvē esot daudz. “Laime ir, kad sajūti, ka koncerta laikā notiek enerģijas apmaiņa ar skatītājiem, kad iznāk labs pantiņš, kad izdodas dziesmas partija, kad viss sanāk. Un, protams, arī burvīgie brīži ģimenē. Par to, ka mēs esam viens otram, ka mums ir mūsu turpinājums – Marta.” Savukārt Dagmārai laimes izjūta visbiežāk nāk caur grūtību pārvarēšanu. “Man ir prieks, kad es saņemos un izdaru kaut ko tādu, no kā man bijis bail. Kad šķiet – šo jau es nevarēšu, tomēr pārkožu to riekstu. Un beigās vēl iznāk kaut kas tiešām foršs. Tad ir tas kaifa brīdis. Tā man patīk.”

To dzirdot, Kaspars sievai novēl, “lai nekad nebeidzas radošā dzirksts un lai visu laiku ir vēlme darīt to, kas patīk”. “Jā, mēs patiešām darām to, kas mums patīk. Bieži vien ikdienas skrējienā aizmirstam, kāpēc vispār darām to, ko darām. Tāpēc ik pa laikam ir svarīgi apstāties un pateikt sev – mēs šeit esam tāpēc, ka gribam būt. Ja negribētu, būtu kaut kur citur,” saka Dagmāra. “Un to mēs novēlam arī visiem Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekiem!” Kaspars noslēdz sarunu.