Ģirts Ķesteris: "Vīrietim jāmāk atzīties savās vājībās"

Nē, man patīk rudens. Mums abiem ar Lauri Dzelzīti tas ir visaktīvākais un radošākais kontrastu laiks. Rudens vispār ir ļoti skaists, īpaši Latvijā. Nesen mainīju dzīvesvietu, pārcēlos no Vesetas uz Antonijas ielu. Vēlu vakaros nāku mājās, pa ceļam ir tā sauktā restorānu zona – skaisti, protams! Ar mazu skaudību, bet lielu labvēlību skatos, ka viņi arī 10 grādos atrod iespēju būt ārpusē.

Ko darīji vasarā?

Ko tik visu darīju! Bija tradicionālā Vecpiebalgas nedēļa – vismaz mēs ar Keiku to ļoti gaidām.

Jā, viņš ir Keika. Mani nosauca par Ģirtonkuli.

Andris teica, ka Vecpiebalgā var dabūt tiešāko kontaktu ar skatītāju.

Man gan ir cita pieredze. Mēs ar Rijnieku, to „bērnu taisot”, jau otro gadu braukājam pa estrādēm. Ļoti senā pagātnē to jau esmu darījis, kad ar Valmieras teātri apkārt pa Latviju vadājām Meldermeitiņu.

Bučo, dod puķes, runājas un selfijojas. Pirms tam vienmēr ir baiļu sajūta – tā, sākas izbraukumi, bohēmas laiks... Lai gan tagad to vairs nevaram atļauties.

Kāpēc?

Grūti teikt. Kapitālisms? Tajā brīdī, kad izej no teātra, kur pat sienas palīdz, atbildība divkāršojas. Iespējams, iemesls ir arī aktīva piedalīšanās tajā, kas ar un ap mums notiek. Direktora vārdiem – darba apjoms kopš 2011. gada uz vienu cilvēku teātrī ir četrkāršojies.

Bet tā nav! Protams, dažādie izpausmes veidi – filmēšanās, reklāmu ierunāšana, filmu adaptācija, brīvdabas pasākumi – ir saistīti ar manu darbu, bet tas nav noteicošais. Un ne vienmēr tas ir izdzīvošanas vai labas dzīves iegūšanas princips. Tā ir tava izvēle – vai gribi būt aktieris, vai gribi būt formā. Mani nosacījumi – tai jābūt tīrai mantai. Nerunāju par kvalitāti, bet par jēgu un saturu.

Tu mēdz atteikt?

Nu, jā... Dzimšanas dienas ballītes es nelabprāt...

Protams – ja liela līdaka, kāpēc ne! Bet vispār cilvēkam nevajadzētu lepoties ar to, ka viņš daudz strādā.

Tu pats gan vienmēr līdztekus domā, ko vēl varētu izdarīt?

Jā, tas mani pēdējā laikā nodarbina. Starpstadijā atrodas kopā ar kolēģiem aizsākts gana veiksmīgs projekts – pasaku aplikācija bērniem. Demo versija ir gatava. Saskaramies ar grūtībām, jo teritorijā, kurā dzīvojam, patērētāju loks ir tik liels, cik ir.

Jā, bija ilūzijas, ka nebūsim tikai sociālais projekts, bet varēsim atvērt arī veikalu durvis. Taču jāmeklē citas iespējas, citi reģioni. Domāju, ar to saskaras jebkurš jauns uzņēmējs.

Pirms pāris gadiem radās iespaids, ka skaties pāri robežām, minēji piemērus no krievu šovbiznesa, bet tad sameties kopā ar jauniem puikām, kuriem ilūzijas varētu būt lielākas.

Iespējams, viņi skatās daudz piezemētāk un pragmatiskāk nekā es. Man – lidojums, spārni... Mēs viens otram esam vajadzīgi. Ne velti esam kopā, ne velti tajā iesaistījies mans dēls, Pauls Ķesteris, kurš mēģina salikt pa plauktiņiem to, par ko mums šobrīd varbūt vispār nav nojausmas, bet viņš, pateicoties izglītībai, to var – studējis Tallinā, strādājis Amerikā. Labi, ka viņš pēc pamatizglītības nav tikai režisors, bet arī producents, menedžeris, māk rakstīt atskaites un darboties sistēmā – kā administratīvā, tā radošā.

Es nedrīkstu atļauties tādu greznību. Nu, kādus bonusa punktus tas man varētu dot? Nekādus.

Kādus neredzamus pagoniņus.

Tieši tā, neredzamus pagoniņus! Bet baidos, ka neviens man nesalutētu. Jaunāki kolēģi sauc mani mīlināmā vārdiņā par Ģirtiņu – acīmredzot kādas rakstura īpašības dēļ. Kādreiz vēroju Andreju Žagaru, arī Juri – cik toleranti, mierīgi un neuzbāzīgi viņi spēj īstenot savas idejas, administrēt. Ar tādu eleganci! Juris vispār man ir šīs vasaras cilvēks. Ļoti patīkami, ka Valmierai kaimiņos (esmu valmierietis) dzīvo personība, kas gadu garumā spēj ģenerēt Cēsu Mākslas festivālu. Varbūt cēsniekiem vispār ir raksturīga tāda veselīga saimnieka izjūta – tur viss ir sakārtots. Un valda miers. Paskatos uz Cēsīm, īpaši vakarā – tāda deja vu sajūta! Esmu jau te bijis, bet ne Latvijā. Unikāla pilsēta, arhitektoniski un arī pēc dzīvesveida.

Tevi netraucē tas birģeriskums, mietpilsoniskums?

Reizēm man tas ir tīkams. Tāpat kā aizbraukt pie brāļa uz Briseli. Ir patīkami pastaigāt pa ciematu Briseles tuvumā, kam raksturīgs šis, sauksim par mietpilsonisko, dzīvesveids, un pēc tāda mazliet ilgoties.

Protams, izteikta! Priecājos, ka cilvēki, kas ir maksimāli kultūras patērētāji, novērtē savējos. Nekāda sentimenta, tieši otrādi – esi atpakaļ ģimenē. Viss kārtībā. Neatkarīgi no paaudzēm. Reizēm aizeju līdzi mammai uz tirgu palīgā nest saiņus. Diezgan grūts tas maršruts. Mamma iepērkas, es savukārt... „intervējos”. Runājos, runājos, runājos. Nesen citā radniecīgā vietā – kino pilsētiņā Cinevilla – vadīju Laimas sporta spēles. Sen nebiju tur bijis.

Tur filmējāt Rīgas sargus?

Jā. Tur ēšanas vietās ir darba materiāli no filmas. Tas bija ceļojums pagātnē. Vakarā izgaismoja fasādes, un, gaidot apbalvošanu, gāju viens pats pastaigāties. Tāds ceļš, tālu var paieties. Mazliet jau biju saguris pēc visa, te pēkšņi no telšu pilsētiņas tālumā skan – Ģirt, neskumsti! Un man tas tā...

Droši vien... Tas palīdz – tava auditorija, skatītājs, darba novērtējums. Reizēm nākas saskarties arī ar ironiju, bet ar to jātiek galā.

Vismaz piecus pēdējos gadus esi pazīstams kā labs komēdiju aktieris. Kā pats uz to skaties?

Absolūtā nopietnībā spēlēju jebkuru komēdiju.

Jā, bez smaida uz lūpām, simtprocentīgi varoņos iekšā. Bet tas nenāk viegli, jo ir nevis izpildījums, bet domāšanas veids un ār-kār-tī-gi forša vēlme pasmieties! Jo es šā vai tā izceļu ārā savu šā brīža aktualitāti – personīgajā, sociālajā dzīvē, jo tikai tēls mums palīdz būt personīgiem. Tāpēc es šajā profesijā vēl turos. Tur, ārpusē... ne-e.

Uz skatuves esi personiskāks nekā šeit, pie galdiņa?

Domāju, jā – tur vari būt emocionālāks, intīmāks, atvērtāks.

Svarīgi, ka es pats iegūstu saturīgumu. Ikdienā mēs melojam vairāk – tas ir vecs mehānisms. Psihodrāma – tēls, ko pieņemam psihofiziski. Viesturs Rudzītis par to varētu runāt ilgi un dikti. Jebkurš cilvēks to var izmantot ikdienā. Bet es... Kurpnieks, kuram pašam ar tām kurpēm ir, kā ir.

Gribi teikt, ka reālajā dzīvē tu justos citādi, ja nebūtu aktieris?

Ja 25 gadus esi profesijā, vairs nevari saprast, kā būtu, ja nebūtu. Var jau runāt tādās kategorijās kā karmiskie uzdevumi.

Nu... apzīmējumu varam dot citu. Es to saucu par scenāriju, kurā kaut ko iespējams mainīt. Droši vien.

Esi tā racionāli mēģinājis izštukot, ko varētu pamainīt?

To jau refleksi pasaka priekšā!

Vēroju atkārtojumu skaitu. Bieži, veicot konkrētas darbības, mēs piedzīvojam vienu un to pašu (es nerunāju par ikdienas notikumiem, iešanu uz darbu). Ne tikai sajūtu līmenī, bet reāli. Kaut kur buksējam. Tajā komplektiņā ietilpst arī mūsu sāpes – lielās, mazās. Dažnedažādas likstas – un arī tās tu pazīsti. Tu pie tām pat pierodi, māki analizēt. Tāpat ar pretējo pusi, pozitīvo, kas ir tava komforta zona. Lai vienmēr nepiedzīvotu vienu un to pašu, bet atgrieztos pie pamatvēlmēm, idejām, ko es kā vīrietis vēlos realizēt personīgajā dzīvē, ir jāatver durvis un jāiziet ārā.

Tu to proti?

Neviens nav teicis, ka būs viegli, bet esmu norāvis stopkrānu. Pagājušogad mēs ar Ināru Eglīti, Kazas laika dzejnieci, sauktu par Tomu, kā ierasts, pirms Lieldienu rīta gājām uz nakts liturģiju Trīsvienības draudzē. Ar katru gadu cilvēku kļūst mazāk, bet tradīcija nemainās. Šogad bijām tikai kādi divdesmit, likās – o, ekskluzīvs dievkalpojums... Viss skaisti, un mācītājs saka – augšāmcelšanos var skatīt ne tikai bibliskā izpratnē, tā var attiekties uz katru. Un tā arī notiek – tu šos vārdus attiecini uz sevi un pēkšņi saproti, ka vairs nevari griezties atpakaļ, ir jānorauj stopkrāns. Gan darbā, gan... principā visā. Tas nav vienkārši, mēnešus divus gāja raibi.

Jā... Visi – ā, viņam kaut kas personīgajā dzīvē! Nē! Vienkārši – kad mosties augšā, tā notiek.

Tā varētu būt, bet šoreiz tam vismaz bija kāda nozīme. Kļuvu aktīvs mēģinājumu procesā, jo sapratu, ka laiks jāpiepilda.

Mēģināji arī būt godīgāks?

Bez šaubām! Vīrišķīgāks. Uzskatu, ka vīrietim ir jāmāk atzīties savās vājībās, kas traucē realizēt sapņus, idejas. Ja viņš nevar nodrošināt bērnus, jādomā, kā to izdarīt. Nu, nevar katru brīdi atļauties savus sīkos priekus! Ir sarežģītāki uzdevumi, kuros jāinvestē vairāk.

Jā, un svarīgi, lai tā būtu ikdiena. Lieldienas un tā augšāmcelšanās jau kaut kad beidzas. Redz, tikai tagad, ar tevi runājot, par to atcerējos.

Cilvēciskajās attiecībās nav nekā tāda, ko nevarētu saglābt?

Nē, kas ir neglābjams, to glābt nevar! Bet ir lietas, ko var atrisināt un mēģināt ietekmēt. Tomēr, to darot, saproti, ka ļoti daudzi būs neapmierināti.

Jā, un tad nāk postošākais faktors – nepārprotamā vainas, neizdarīta pienākuma apziņa. Un ar to var manipulēt. Runājot par atbildības zonām, esmu jau nodeldējis līdzību ar filmu Krusttēvs – viņam ir liela ģimene, un to, protams, vajag balstīt. Ne visiem tā ir patīkama, bet – kāda nu ir. Un, ja to apdraudēs, tad, piedodiet, nošaušu!

Vai tie, kas negrib pieņemt jaunos spēles noteikumus, ar laiku samierinās?

Jā, bet es nedrīkstu būt paštaisns, neiecietīgs.

Saprotu, ka izklausās drausmīgi egoistiski, bet, veidojot savu dzīvi, savu pasauli, ko patiešām vēlies, nav tik ļoti jāskatās apkārt. Jā, ir teiciens iet pāri līķiem vai visi upuri ir tā vērti... Grūti teikt, reizēm ir. Jo mocīties ar to visu... Nezinu gan. Man liekas – nu, būs tas pēriens, okei. Mēs jau visu laiku tiekam morāli degradēti ar absolūto patiesību. Tas bieži ir tik liekulīgi un kaitinoši – gluži kā manam varonim Kaligulam.

Pamosties vajag, taču nav vienotas receptes, ar ko vajadzētu sākt. Piemēram, šodien ar Egilu Melbārdi runājām par olbatltumvielu diētu – katru rītu divas obligātās olas un apelsīns. Tad zaudē lieko svaru...

Nē, nē, mēs reāli par diētu – kāpēc neparunāt? Es viņam saku – atsūti! Jo man tas viss šķiet ļoti garšīgi, turklāt neatņem spēju sportot un nodarboties ar citām aktivitātēm. Turklāt runāt par olbaltumvielu diētu ir daudz jaukāk nekā no rīta piecelties un, skatoties spogulī, māžoties – viss ir labi, viss labi, es smaidu, esmu skaists, neatvairāms... (smejas). Tāda iestāstīšanas terapija. Nezinu, nezinu.

Šķiet – esi iekonservējies, nekļūsti vecāks.

Kļūstu gan – zinu, kas ir novecošanas pazīmes.

Atmiņas zudums?

Tiešām, ir šis tas, ko negribas atcerēties. Piedodiet! Un traumas visādas bijušas – jau kopš sporta laikiem bērnībā. Re, tagad tekstu turu tā (paņem lapu izstieptā rokā). Attālums mainās, rokas tiek trenētas. Tas viss ir normāli! Ir tāda Muļķa dienasgrāmata, man to uzdāvināja Mārtiņš Počs, domāta ne tikai acu, bet arī dzīvesveida vingrinājumiem. Dace Pūce no reklāmas aģentūras Marana mani nomierināja – viņa pēc šīs metodes trenējusi acis, un ar laiku redze uzlabojusies. Ticam vai neticam! Tāpēc reizēm ir vērts parunāt arī par olbaltumvielu diētu.

Ir! Filmu adaptācijām reizēm atšķiras šrifti, tad tomēr veiklāk iet, ja kaut ko redzi, nevis tikai uz intuīciju...

Ir smīdinātāji, kuri domā – o, ienākšu kompānijā, mazliet pasprēgāšu, un visi pārsmiesies! Tu arī?

Nē, es gaidu, lai to dara kāds cits. Pats reizēm, spontāni, bet vispār man tas nav raksturīgi. Varbūt aizspriedumi, varbūt kompleksi.

Kura no?

Kristīne Nevarauska.

Mums šobrīd ir tikai draudzīgas attiecības.

Nē, nē. Jurģi... He! Ja vīrietim uzdāvina pili, pareizāk, atver pils vārtus, un saka – tā ir tava... Paldies tev, Anna Butele! Es visu uzticēju viņai, absolūti lieliskai dizainerei. Un tajā rajonā ir pilis. Tur ir izcili saimnieki, kuri nepavisam neorientējas uz ārkārtīgi situētiem cilvēkiem, gluži otrādi – uz inteliģentiem. Katru rītu deviņos eju ārā, japāņu tūristi, agri piecēlušies, apbrīno jūgendstilu, es lavos garām, jo japāņi jau visu skatās caur objektīvu...

Domāju – strādāji, strādāji un beidzot visu naudu ieliki dzīvoklī.

Nē, man šķiet, jēga ir investēt bērnos un galda lielumā – simboliski, lai varētu apsēsties daudz cilvēku. Vēl – bērnu izglītībā.

Tagad viņš investē manī – savas zināšanas. Reklāmas un arī jauno tehnoloģiju jomā, ja būs nepieciešams, nekautrēšos lūgt palīdzību.

Bērnībā arī biji blakus Paulam?

Pedagoģiskajās sēdēs biju regulārs viesis...

Nebūt nē. Akceptēju arī viņa izvēli iestāties sociologos, tad – filozofos. Tā viņš kādu brīdi staigāja.

Un tu viņu neknābāji?

Absolūti nē! Lai atrod sevi, izdara īsto, pareizo izvēli.

Domāju, jā. Parasti trauslās, emocionālās lietās. Turklāt es taču esmu labākais tētis pasaulē – tā vismaz apgalvo mana meita Estere.

Cik liela ir Estere?

Šogad 3. klase. Mums ir tradīcija, katru 1. septembri vedam viņu uz skolu, tad – svētku pusdienās.

Es taču zinu – tradīcijas nemainās! (Smejas.)

Tu esi cilvēks, kurš vienmēr rāvies pie darba. Kā tev patīk tērēt naudu?

Ai, vienkārši naudas plūsma.

Jā, reizēm neapdomīgi. Bet tas ir raksturīgi lielākajai daļai sabiedrības. Nesen feisbukā lasīju – bagātam cilvēkam ir raksturīgi arī visu zaudēt, bet viņš par to īpaši nesatraucas, jo mehānisms ir skaidrs.

Viņš zina, ka rīt būs atkal?

Tieši tā. Brīvība jau no tā nemainās.

Protams! Neteikšu, ka tas sagādā baigo gandarījumu, bet labi, ja tā ir. Atceros gadījumu, kad labie gadi gāja uz beigām un bija uzkrautas neadekvāti lielas slodzes. Vienam saimniekam Bauskas pusē apķīlāja īpašumu. Viņš ņēma un pakārās. Palika ģimene. Jautājums, kāpēc tad tu to visu darīji – pelnīji, strādāji. Skaidrs, vīrietim ir svarīgi arī realizēties. Bet kāpēc tu aizgāji? Ģimenes vai sava statusa dēļ? Tas liek pievērst uzmanību. Esmu tādā brīdī redzējis neiecietību no sievietes puses – vīrietis viņas acīs kļūst par lūzeri, neveiksminieku. Bet esmu novērojis arī pretējo – ka šādā periodā iniciatīvu pārņem sieva, un vīrs var mierīgi gatavoties jaunam projektam. Jābūt mijiedarbībai un balansam. Mani bieži vien aicina... mani uzdāvina (smejas). Parasti mani dāvina jaunai sievietei. Lūdzu, pārsteigums – Ģirts Ķesteris! Vai tu varētu novēlēt kaut ko cilvēkam, kas gatavojas precēties? Es nemēģinu nevienu ļečīt, gluži otrādi, saku, ka man nav izdevies atrast ideālo formulu kopdzīvei, pats kaut kā kuļos. Es gribētu viņu satikt pēc gada, kad ir ikdiena, un viss vairs nav tik ļoti labi. Mani patiešām interesē, kā tā anatomija būvējas. Un cilvēks var būt atklāts, jo kāpēc lai kaut ko slēptu no Ģirta Ķestera? Ja reiz viņš pats bijis tik atklāts...

Tu runā ar līgavu vai abiem?

Nē, nē – ar līgavu, es jau neesmu ģimenes konsultants! Ko dara līgavainis? Tā kā vecpuišu ballīte notiek pirmā, tad, jādomā, guļ mājās komā.

Tad, kad mūs vadā apkārt. Katrā pilsētā man bija prasība – izbraukt ātrāk un aiziet paēst uz viņu iecienītāko krodziņu. Piemēram, Madonā es biju laimīgs. Arī Parīzē – sēžot ielu kafejnīcās. Pirms 10 gadiem tur trīs nedēļas filmējām krievu seriālu Krasnaja kapella. Bijām tāda latviešu zonderkomanda, arī nelaiķis Makovskis, trakais uzdzīvotājs – viņš Parīzi vienkārši nolika uz ausīm! Tas bija skaisti. Man ballīte beidzās cietuma kamerā – Šarla de Golla lidostā mani noņēma no trapa. Ne par skaļu uzvedību, bet pārāk aizdomīgs izskatījos. Gājām tai boarding zonā iekšā-ārā pīpēt... nu, nedrīkst tā staigāt, ja esi iečekojies! Tā nu trāpījās vienu diennakti pasēdēt ar sabiedrības ziedu. Tā vajag iepazīt Parīzi! Nevis pa Luvru staigāt...

Atgriezīsimies pie tava augšāmcelšanās plāna.

Augšāmcelšanās vairāk attiecas uz pozīcijām, spēju pateikt nē vai jā. Bet, kad sāc novecot, nāk izpratne, ka... šodiena ir šodiena, un to rītdienu kļūst arvien mazāk. Iespēju, potenciāla līmenī. Kā apgalvo mans brālis – tu sāc ļoti skaidri redzēt to, kas bijis, un, teiksim, piecus gadus uz priekšu. Nu, tad, vecīt, attopies – tas viss kādreiz beigsies! Krieviem ir foršs teiciens – popitka ņe udalasj, no za popitku spasibo (mēģinājums neizdevās, bet paldies, ka mēģinājāt).

Kādā sakarā?

Jebkādā! Teiksim, man sapnis ir parunāt ar lielu Latvijas autoritāti, akadēmiķi Stradiņu. Es gribētu pieiet viņam klāt – ja vien viņš atrastu laiku savā nepārtrauktajā radošumā – oficiāli iepazīties un uzdot mani interesējošus jautājumus. Par personību. Par personības veidošanās vēsturisko aspektu – viņam galu galā ir vērā ņemams dzimtas koks. Arī par to, kā veidojas vīrietis. Man tas ir ļoti svarīgi.

Protams! Nav runa par to, vai viņš apmeklē sporta zāli. Tas nav izšķirīgais. Vēsturnieks Andrejs Zubovs Rīgas Laikā raksta par cēloņsakarībām – kādā veidā varam ietekmēt to, ko it kā nevaram ietekmēt. Jo indivīdam ar varas mehānismu nav nekādas saiknes. Būtu aplam domāt, ka ir. Taču ko mēs no tā sagaidām, izņemot labumu? Jābūt taču kādai idejai, ne tikai valstiska mēroga, bet pilsoniskā līmenī. Tu paskaties uz to politiķi – viņam ir mīļākā, viņu apsūdz korupcijā un vēl citās, maigi izsakoties, netīkamās darbībās. Tad paskaties uz savu dzīvi – tev ir mīļākā, tu nemaksā nodokļus, saņemot naudu skaidrā, un vēl, un vēl... Kā mēs varam šo varas mehānismu iespaidot? Kaut ko upurējot – atsakāmies no mīļākās un mīlam sievu, pieprasām, lai maksā nodokļus, atsakāmies no vēl pāris netīkamām darbībām. Ko mēs izmainām? Principā – elektorātu. Bet tu to dari individuāli, nelepojoties un nepropagandējot. Lai cik garlaicīgi kādam šķistu, tas, lūk, ir pienesums. Man šī tēma šķiet vienkārši eleganta. Un, starp citu, ārkārtīgi vīrišķīga.

Labi, var atteikties no mīļākās, bet iemīlēt sievu, ja vairs nemīli, taču nevar!

Var, var! Iespējas ir. Kāpēc tad mēs apprecamies? Kaut ko taču tu mīlēji tajā cilvēkā. Nevajag sevi lauzt, tikai bišķi savākt raksturu. Man nav nekas arī pret nešpetnu raksturu – tas vismaz ir! Un katra indivīda raksturs ir šarmants, tas viņam piestāv. Kā Rēzija reiz teica – mums te princis! Ģirts ir princis. Jā, ir tādi periodi, kad kaprīzes nāk ārā.

Varu. Nav runa par to, ko mēs varam, bet – ko patiešām gribam. Un es savā dzīvē gribu ģimeniskumu. Varbūt ir cilvēki, kas domā – eh, cik labi būtu, ja man būtu tukšs dzīvoklis bez mēbelēm. Jā, bieži vien ir grūti tikt vaļā no mantām. Kad tikko sāku iekārtot dzīvokli, bija matracītis, vēl šis tas, bet ļoti maz. Un par katru lietu, kas nāca klāt, bija jādomā – vai tiešām bez tās nevar iztikt? Bet, kad ir, tad nevar tikt vaļā – kā nu mēs no tā visa šķirsimies? Tāpat cilvēki domā – cik daudz būs priekšrocību, kādu laiku padzīvojot vienam! Jaunas iepazīšanās iespējas, jauna trase, varēs gonkot! Bet tas modelītis ir tikai iztēlē. Kad ar to saskaries, nepavisam nejūties priecīgs, jo refleksi vairāk vai mazāk ir vērsti uz to, lai mēs dzīvotu attiecībās. Man ir ģimene – mamma, brālis, Estere, Pauls. Joprojām ir normālas attiecības ar Leonardu, ar Aiju (Ģirta meitas Esteres mamma, aktrise Aija Dzērve – Red.). Par to nav runa, bet tas ir citādi.

Kā ar ikdienas vajadzībām – tev vajag, lai kāds pagatavotu brokastis?

Uzskatu, ja uz galda nav plaša sortimenta, no kā izvēlēties, brokastis jāveido individuāli. Kā man kādreiz Siguldā tantes klāja galdu, ne gala, ne malas – aukstās gaļas, siers... Tagad mamma Valmierā – zirnīši ar olu, siļķe, žāvēta gaļa. Tad divi cilvēki apsēžas, paskatās, izvēlas, kas garšo. Bet parasti, ja celies agrāk, ēd pats savas brokastis – divas olas un apelsīnu, nepieskaņojoties otram. Ir nieka vajadzības – piemēram, es pīpēju citas cigaretes, nevis tās, ko tu. Un, tā kā mēģinājumi ir arī nedēļas nogalē, tad sestdienas, svētdienas kopā ar aktieri – tas gandrīz nav iespējams!

Vajadzētu mēģināt nešķirties. Ja daudzmaz ir kārtībā ar seksu – ar to var daudz ko uzlabot – un, ja vēl ir kopīgi bērni, šķirties ir muļķīgi. Stendzenieks saka – atkal jāiepazīstas, ej nu to garo ceļu.

Ar puķēm un šokolādi?

Tas vēl okei, bet tie ieradumi – uz tualeti un tā... Personīgajā dzīvē mēs iemīlam rutīnu, pieradumus. Var izklausīties pretēji tam, ko runājām par augšāmcelšanos, bet tas neattiecas uz to zonu. Tur tieši rutīna grezno dzīvi. Neordināra pieeja – reizēm.

Jā, visiem, starp citu, iesaku! Dzīvē tomēr vajag kādu pārsteiguma momentu. Ne tāpēc, ka žurnālisti tā raksta. Tas vienkārši ir seksīgi.

Atskatoties uz saviem piedzīvojumiem, kā tu tagad domā – būtu kaut ko darījis citādi?

Tur neko nevar izdomāt. Paskaties uz gadu vecu bildi un zini, ka tev ar to cilvēku vairs nav nekāda sakara. Liec mierā to čali! Ko tu viņu baksti un maini? Viss kārtībā. Un arī rītdiena bībeliski par sevi zūdīsies pati. Tāpēc nevaimanā, neprogrammē – oi, cik smaga diena rīt, nepatīkama tikšanās – nu, ko tu no tā visa zini? Nezūdies!