Georgs Rubenis: “Sapņi par cilvēku pastāsta daudz vairāk, nekā cilvēks pats par sevi var pastāstīt”

Aptuveni trešdaļu dzīves mēs pavadām miegā. Un katru nakti mēs redzam sapņus. Bieži mēs tos nemaz neatceramies. Bet dažkārt tie ir tik īsti, ka jānodzīvo ar tiem kopā visa nākamā diena. Vēl kāds sapnis var palikt atmiņā uz mūžu. Cits var atkārtoties atkal un atkal. Kā sapņus uztvērušas dažādas civilizācijas un lielie domātāji? Kā saprast, ko sapnis mums stāsta? Un galvenais – kā to izmantot savā labā? Par to Georgs Rubenis uzrakstījis grāmatu “Gulbju nakts”.

Georgs Rubenis ir Lassalle Kontemplationsschule via integralis autorizēts kontemplācijas skolotājs un Bila Plotkina dibinātā Animas ielejas institūta pavadoņu apmācības programmas dalībnieks. Papildinājis izglītību Teksasas Kristīgajā universitātē un absolvējis kursu “Psihedēliskās vielas un dzīļu psiholoģija” Pacifica Graduate Institute.

Georgs ir radio SWH raidījuma “Pietura vecākiem” un Centra ZIN vadītājs, kā arī fonda PLECS valdes loceklis. Vadījis Latvijas Pilsoniskās alianses padomi un turpina darboties sabiedriskajā jomā, vadot darba grupas un pārstāvot mazaizsargāto sabiedrības grupu intereses.

Viņš ir Integrālās izglītības institūta lektors, kā arī vada Soulcraft (“Dvēseles mākslu”) retrītus, seminārus un grupu nodarbības. Gan personīgi, gan profesionāli daudz strādājis ar sapņiem un iztēli.

Meita Elīza, 13 gadi.

Tēvs – teologs Juris Rubenis.

Patīk dārza un meža darbi.

Pēc tavas šā brīža sajūtas – kāda ir tava dzīve? Kas tevi vada, kas uztur pie dzīvības?

Tas ir interesants jautājums. Un tam ir divas puses. No vienas puses, ārējā pasaule ir tik dinamiska, temps brīžiem ir nenormāls. Ir projekti, pienākumi, tikšanās ar kolēģiem, kaut kādu lietu aizstāvēšanas. Nedēļas nogalēs Lūžņā semināri un retrīti. Atelpas brīžu ir maz.

Bet, no otras puses, ar visu nogurumu ir tas iekšējais “draivs”, ko ļoti jūtu šajā dzīves posmā. Vilkme uz priekšu. Domāju, ka šajā dzīves posmā es nemaz nevarētu daudzas no tām lietām, ko daru, nedarīt.

Un tad nāk kāda sestdiena vai svētdiena, kad tiešām varu neko nedarīt un veltīt laiku tikai sev, – tas uzlādē. Un arī tikšanās ar cilvēkiem patiesībā ir ļoti uzlādējošas.

Varbūt tevi glābj tas, ka pie tevis vairāk nāk nevis cilvēki ar bēdām, bet meklētāji? Tie, kuri meklē atbildes. Starp citu, ko tu darītu, ja varētu strādāt par velti? Ja naudas nopelnīšana vispār nebūtu aktuāla?

Es jau šobrīd daudz ko daru bez samaksas. (Smejas.) Ir ļoti daudz projektu, kuros esmu iesaistījies vienkārši tāpēc, ka tās lietas ir jādara.

Piemēram? Ko neviens cits bez tevis neizdarīs?

Piemēram, sadarbībā ar Allažu aprūpes centru izveidota “Foršā māja”, kur var dzīvot bērni vecumā no 5 līdz 13 gadiem, kas savā dzīvē ir piedzīvojuši vardarbību un atņemti vecākiem. Tie bērni ir tik ļoti cietuši, ka viņus nevar ievietot audžuģimenēs vai kādās citās formās. Šim pakalpojumam nav analoga Latvijā, augustā iesākām projektu ar pirmajiem pieciem puišiem.

Esi sapratis, kāpēc tev to vajag?

Citur tādiem bērniem, kas cietuši no smagas vardarbības no saviem bioloģiskajiem vecākiem, nav, kur palikt. Esam skatījušies “ciparus”, cik daudz tādu bērnu Latvijā varētu būt, – vairāki simti līdz pat pusotram tūkstotim. To, ko šie bērni piedzīvojuši, pat nevar publiski stāstīt – cik nežēlīgi un nenormāli tas ir. Tas, kādus sodus vecāki izdomā saviem bērniem… Kad šāds bērns nonāk vidē, kur pret viņu sāk izturēties cilvēcīgi, sākas kosmoss. Pirmajā nedēļā viņi sienā izdauzīs caurumus, salauzīs durvis – viss piedzīvotais reaģējas un nāk uz āru.

Algas darbiniekiem projektā “Foršā māja” tiek apmaksātas no Labklājības ministrijas budžeta, štata vietas ir 17 speciālistiem uz astoņiem bērniem. Ir aprūpētāji, pedagogi, psiholoģiskā palīdzība. Visu diennakti uz vietas ir vismaz viens audzinātājs, no rītiem ir nodarbības, skola turpat uz vietas. Pēcpusdienā ir kopējās norises, tad citam ergoterapeits, citam mākslas terapija. Komandā “Foršajā mājā” vēl ir vakances, ja kādam ir vēlēšanās pievienoties – priecātos!

Tu nodarbojies ar tādu… praktisku garīgumu.

Tā arī ir interesanta tēma. Runāju par cilvēku garīguma izpratni ar savu draugu psihologu. Liekas – es aizeju uz dievkalpojumu, tātad esmu garīgs. Izkāpju no visa ārā, ieeju materiālajā pasaulē un esmu… negarīgs. Tiek novilkta robeža, kad garīgumu var nolikt malā. Draugs ar humoru to komentēja šādi: psiholoģijā labākajā gadījumā to sauktu par bipolaritāti, sliktākajā – par šizofrēniju.

Manā izpratnē garīgums nevis aizmālē acis un apgalvo, ka var sasniegt apgaismības pakāpi, kad nekas vairs nesatricina, bet apstiprina, ka, jā, pasaule ir tāda, kāda ir, mēs to visu piedzīvosim. Kad garīgums palīdz veidot dzīves uztveres telpu plašāku. Emociju pārdzīvojumu amplitūdas kļūst tādas, ar kurām pats vari sadzīvot, nevis tevi nemitīgi kaut kas izšūpina ārā tā, ka kļūsti nestabils un dīvaini reaģē.

Un otra garīguma izpausme saistīta ar to, kā cilvēks darbojas pasaulē – kad visās tajās lietās, ko daru šajā pasaulē, kur iesaistos darbā vai attiecībās, es apzinos, ka tā ir mana izvēle. Un tad es šīs lietas daru ar jēdzīgu noskaņojumu un nolūku, nevis ar sakostiem zobiem, ciešot. Tas palīdz jēgpilnai cilvēku mijiedarbībai.

Tu mēdz izjust dusmas?

Bet protams!

Pret ko?

Situācijas, kuras cilvēku visvairāk izšūpina, kuras vissāpīgāk uzkāpj uz varžacīm, – tie, protams, ir tuvākie cilvēki. Un kurš ir mans tuvākais cilvēks? Meita. Uz viņu arī visbiežāk sadusmojos. Elīzai tagad ir 13 gadi. Parasti manā gadījumā tā ir pāris minūšu verbālā izlāde, pēc kuras, protams, atvainojos. Man palīdz, ka spēju tos brīžus piefiksēt, saprast, kas ar mani īsti notika, ka tā reaģēju, – tad arī varu ātrāk no tās sajūtas izkāpt ārā un pēc tam arī daudzmaz sakarīgi par to parunāt. Parasti tas beidzas ar to, ka saku: mana reakcija nebija atbilstoša situācijai, par to arī atvainojos.

Viena no palīdzošākajām lietām cilvēkattiecību veidošanā kopumā bija tas, ka ar “Fonda PLECS” un “Centra ZIN” kolēģiem sākām veidot vecāku izglītības programmu, kuru Tehniskās universitātes kolēģi pielāgoja Latvijas vajadzībām. Programmu izgāju arī pats. Tur ir trīs bāzes lietas, kuras min piesaistes teorijas veidotājs Džons Boulbijs, – jebkurās attiecībās mēs vēlamies būt pamanīti, sadzirdēti un labvēlīgi novērtēti. Tās ir ārkārtīgi vienkāršas lietas, bet mēs regulāri tās aizmirstam vai neaizdomājamies par tām. Es ļoti cenšos to atcerēties un pie tā ikdienā pieturēties.

Kas tavā dzīvē ir tie cilvēki, kas tevi pamana, sadzird un novērtē?

Tie ir cilvēki, ar kuriem es visbiežāk satiekos, – mana paplašinātā ģimene. Draugi. Tagad ļoti skaidri saprotu, ka draudzība ir nevis tikai kopā pavadītais laiks, bet gan attiecību kvalitāte. Man ir vairāki ļoti labi sirdsdraugi, ar kuriem savstarpējās sarunās esam tik ļoti viens otram atklājušies, ka tās jau ir pilnīgi cita līmeņa attiecības. Īsta draudzība patiesībā ir ļoti, ļoti intīma lieta.

Esi intervijās stāstījis, ka piedzīvoji izdegšanu darbā, jo tu agrāk esi strādājis arī “parastu” darbu mārketingā, bankā. Vai ar laika nobīdi saproti, kas izdedzina cilvēku?

Tīri informatīvi par to tagad zinu daudz vairāk, jo mums ir viens sadarbības projekts, kurā pētām izdegšanu darbā. Kas attiecas uz mani, tad mani izdedzināja vairākas lietas vienlaikus: attiecību sašķobīšanās, jauni darba pienākumi, amata maiņa, meita sāka iet skolā. Plus bija iekšēja pārliecība, ka tas, ko daru, līdz galam neatbilst tam, ko es gribu. Mārketings, komunikācija – jā, foršas un vajadzīgas lietas, bet es tur savu jēgu pazaudēju. Man jau arī tagad nav nepārtraukti jēgpilnas dzīves sajūta, bet tagad es daudz, daudz biežāk jūtu jēgu tam, ko daru.

Tagad tevī ir prasmes un padomi, kā izvairīties no izdegšanas?

Vislielākās problēmas dzīvē rodas tad, kad uz ļoti personīgām lietām mēs visiem dodam šabloniskas atbildes.

Tava grāmata “Gulbju nakts” ir ļoti populāra. Vai tev ir izskaidrojums, kāpēc? Tāpēc, ka mēs visi sapņojam, un tāpēc, ka tik maz par sapņiem ko zinām un vēl mazāk ko saprotam?

Man teica, ka šī esot pirmā latviešu oriģinālliteratūra par sapņiem. Un to teica cilvēks, kurš ļoti labi orientējas arī pirmskara Latvijas izdoto grāmatu sarakstos. Domāju, ka tas ir tēmas dēļ, jo sapņojam mēs visi. Latvijas laikā, 30. gadu sākumā, tika izdota grāmatiņa “Sapņu tulks”, kur viss bija vienkārši – ja sapnī redzi to, tad tas nozīmē to. Divi vai trīs teikumi, kas nu tevi pēc šāda sapņa gaida. Kādam ar to pietiek. Bet daļa cilvēku meklē plašākas atbildes.

Man grāmatā īpaši interesēja tā saucamie arhetipiskie sapņi. Tie līdzīgie vai pat tipveida sapņi, kas apciemo mūs visus jau gadsimtiem neatkarīgi no vecuma, dzimuma un tautības.

Tas ir ļoti interesanti, jo tiešām ir sapņi, kurus pētnieki sauc par Lielajiem sapņiem. Tie ir sapņi, kuros ir piedzīvoti arhetipisko tēlu elementi. Arhetipi ir kaut kas, kas nāk no cilvēces sākumpunkta, kas ir kopīgs mums visiem. Kā rakstīja mitoloģijas pētnieks Džozefs Kempbels, mīti ir cilvēku kopīgie sapņi, tie ir simboliski un metaforiski stāsti, kas skaistā veidā veido cilvēka dzīves protokartes – pamatlietas, ar kurām saskaras lielākā daļa cilvēku.

Mīti kā cilvēku dzīves protokartes ir stāsti, kas pastāvējuši tūkstošiem gadu un palīdz mums saprast dzīves lielos jautājumus: kas mēs esam, kāda ir mūsu vieta pasaulē un kā dzīvot jēgpilni. Tie ir kā ceļa kartes, kas dod norādes, kā rīkoties dažādās dzīves situācijās. Piemēram, pasaka par Pelnrušķīti māca, ka pacietība un ticība saviem sapņiem ir palīdzoša. Tas nenozīmē, ka visiem jādzīvo tieši kā Pelnrušķītei, bet stāsts piedāvā simbolus un idejas, ko cilvēki var pielāgot savām dzīves pieredzēm.

Mīti bieži attēlo universālus dzīves posmus vai problēmas – bērnību, attiecības, zaudējumus, cīņu ar grūtībām un pašatklāsmi. Tajos ir iekodēta gudrība, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē, un tie ietekmē mūsu vērtības, attieksmi un izturēšanos, pat ja neapzināmies to tiešu ietekmi.

Var teikt, ka mīti ir kā plāns vai modelis, kas palīdz mums izprast cilvēka dzīvi un meklēt savu ceļu.

Arhetipiskie sapņi bieži vien ir saistīti ar mitoloģisko. Kempbels vienā intervijā stāstīja, kā pie viņa lekcijā Ņujorkas Universitātē pieteicās studente, kura teica: profesor, jūs tik skaisti par tām lietām runājāt, bet es redzēju šādu sapni… Viņa sāk stāstīt, un Kempbels klausās ar atkārtu žokli, jo viņa, baltādaina amerikāņu meitene, vārds vārdā atstāsta nezināmu, angļu valodā nekad netulkotu maoru izcelšanās leģendu. Viņa to visu ir redzējusi sapnī. Tur ir tās tēlu sistēmas, kas ir kopīgas mums visiem, un brīžiem cilvēkiem sapņos tās kļūst pieejamas.

Tev nav bail, aizrauties ar kaut ko (sapņus ieskaitot) par daudz un kļūt dīvainam? Jeb tu māki to veselīgi dozēt?

Domāju, ka tālu nav jāmeklē un tepat Latvijā ikviens latviešu cilvēks no cita latviešu cilvēka perspektīvas ir dīvains. Nopietni – es nevaru iztēloties nevienu cilvēku, kuru visi pārējie sauktu par normālu. Te vairāk ir stāsts par veselīgumu. Tajā pašā sapņu kontekstā jau senie skandināvi vai ķelti teica: nav īsti veselīgi visu skaidrot no sapņu perspektīvas vai dzīvot pēc tiem. Jebkura lieta, ja to dara pārmērīgi, var kļūt kaitīga vai destruktīva. Jautājums vienmēr ir par veselīgo samērību.

Klau, bet vai var kaut kā palielināt sapņu daudzumu un biežumu?

Pētījumi saka, ka katrs cilvēks vidēji redz ap 4–5 sapņiem katru nakti. Intensīvākais sapņošanas periods ir pēc trijiem rītā, bet jautājums ir par sapņu atcerēšanos. To var uztrenēt. Grāmatā arī ir pāris metodes, kā var izraisīt sapņošanu.

Bet no tā, ko cilvēki stāstījuši, man rodas sajūta, ka nakts sapņi mums ir pieejamāki brīžos, kad mūsu ikdienas ritms ir mierīgāks. Brīžos, kad dzīvojam nenormālā spriedzē, tajā saspringumā mēs tos arī palaižam garām. Es tagad fantazēju, bet varbūt tas ir kaut kāds evolucionārs process, kas ļauj cilvēkam spriedzes situācijās izdzīvot. Cilvēki man ir teikuši, ka vispār neredz sapņus, bet pēc tam, kad parunājam, atceras – nē, nu vispār, kad esmu laukos vai atvaļinājumā, tad gan redzu. Jo tad mainās dienas ritējums, nav pienākumu, un cilvēks var atslābināties.

Ko tu dari ar saviem sapņiem?

Pierakstu. Man ir izstrādājies iekšējais process, tāda sajūta, ka kāds konkrēts sapnis ir jāpieraksta. Šad un tad ar kādu savu sapni pastrādāju kopā ar kādu no Bila Plotkina Animas ielejas institūta garīgajiem pavadoņiem online. Tas ir ļoti vērtīgi, jo pašam ar saviem sapņiem strādāt ir grūti, kaut ko vienkārši nevar pamanīt, vajag to skatu no malas. Dažreiz es savus sapņus pārlasu. Tad ir interesanti pamanīt, kas ir tas, kas kādā laika posmā atkārtojas, un kā tas mainās. Esmu pamanījis – lūk, tagad man ir posms, kad sapņos sāk parādīties tāda tēma. Tur ir sakarības.

Vai tevi interesē citu cilvēku sapņi, vai tu arī no tā kaut ko gūsti? Atzīšos, ka man nu ļoti nepatīk klausīties citu sapņu atstāstos, īpaši, ja tie ir gari un detalizēti.

Man liekas, ka sapņi par cilvēku pastāsta daudz vairāk, nekā cilvēks pats par sevi var pastāstīt. Līdzīgus vārdus izlasīju Tomasa Mūra grāmatā. Mūrs ir pazīstams amerikāņu psihoterapeits ar 50 gadu darba pieredzi. Viņš saka, ka kādreiz uz terapiju atnāk cilvēki, vairākas sesijas runā, bet pilnīgi neko nepasaka. Tad viņš saka: pag, pastāsti par savu pēdējo sapni.

Kad stāstām par savu dzīvi, mēs gribam kaut ko izlaist, notušēt, parādīt sevi labākā gaismā. Bet, kad mēs stāstām sapni, mēs to darām bez bremzēm. Ja esam iepazinuši kaut ko no sapņu pasaules, tad dzirdēt cita cilvēka sapni – tā ir ļoti liela informācija par šo cilvēku. Īpaši, ja tas ir jauns sapnis – tas dod izpratni par to, kas ir aktuālais, kas cilvēku nodarbina.

Rakstot “Gulbju nakti”, tev bija pārsteidzoši atklājumi par sapņu tēmu?

Pamatā grāmatas materiāli nāca no lekcijām un semināriem, ko par šo tēmu esmu gatavojis. Tas ir vairāku gadu darba apkopojums. Bet man pašam ļoti interesanti bija mēģināt saprast sapņu pasauli no baltu cilšu skatpunkta. Mutvārdu tradīcijās ir dažādas interpretācijas, es gribēju rakstiskās liecības.

Šajā ceļā man bija vairāki atklājumi. Piemēram, es pirmo reizi pamanīju, ka baltu dievu panteons daudzējādā ziņā līdzinās seno grieķu vai skandināvu pasaules skatījumam. Līdzību ir patiesi daudz.

Turpinot pētīt, es sāku interesēties par indoeiropiešu izcelsmi kopumā. Daudzi pētnieki uzskata, ka vairākās tautās idejas un mīti ir līdzīgi, jo tie izriet no kopīgas protoindoeiropiešu kultūras. Šī saikne starp baltu mitoloģiju un plašāku indoeiropiešu mantojumu man pašam bija pārsteidzošākais atklājums. Tas lika saprast, cik dziļi savstarpēji saistīta ir mūsu mitoloģiskā un sapņu pasaule ar citu tautu kultūrām.

Sapņi varētu būt interesantāki, piemēram, Dienvidamerikā, jo viņi tur arī kaut ko iepīpē… Jeb tam nav tik lielas nozīmes?

(Smejas.) Sanācis tā, ka manā redzeslokā pēdējā laikā arvien vairāk parādās cilvēki ar psihedēlisko vielu lietošanas pieredzi. Pagājušā gada sākumā es absolvēju kursu “Psihedēliskās vielas un dzīļu psiholoģija” Pacifica Graduate Institute.

Laikam nevajag prasīt, vai bija arī praktiskie darbi.

Praktisko darbu nebija. Bet atklājumi gan bija – izrādās, vienas no spēcīgākajām halucinogēnajām sēnēm aug Latvijas mežos. Kailgalvju ģints, sešas vai astoņas kailgalvju sugas sastopamas Latvijā. Tā kā pietiekami spēcīgas vielas dabā pieejamas arī šajos platuma grādos.

Te atkal vairāk stāsts par to, kas sapni ir izraisījis, vai kāds ir bijis apziņas stāvoklis, kad sapnis pieredzēts. Tāds manis paša sapņots sapnis var būt vērtīgs komentārs par ikdienas norisēm. Bet vielu izraisītie redzējumi ir pavisam kaut kas cits. Protams, saskarsmes punkts ir tas, ka iztēle nāk no viena avota, bet iztēles procesa veidošanās pieredze var būt atšķirīga atkarībā no dažādu psihoaktīvo vielu klātbūtnes organismā. Līdz ar to sapnis vairs nav manas apziņas veidots redzējums, to ietekmē psihoaktīvā viela.

Ir prakses vai mācības, kurās tu esi vīlies?

Nē. Bet, savā dzīvē un vērojot citus cilvēkus, esmu nācis pie atziņas, ka ir kāda lieta, no kuras labāk būtu izvairīties, – no pārmērīgas aizraušanās ar praksēm vai pārāk intensīvas praktizēšanas. Ir bijuši tādi dzīves posmi, kad esmu vairākas dienas meditējis, mēģinājis paātrināt savas iekšējās dzīves procesus, kaut kam pārlēkt pāri. Un sapratis, ka tas, ko mēs pārspīlējam, var kļūt mums apgrūtinošs. Intensīvā veidā mēģinot sekmēt savu iekšējo izaugsmi, es pārgriezu to vītni un vienā brīdī sāku apšaubīt visu, ko saprotu ar vārdu “garīgums”. Pats biju to atsperi uzvilcis un no tā nonācu krīzē. Tāpēc mans vēlējums sev un citiem būtu – nepārspīlēt.

Ja es nosauktu tevi par “gidu”, tas būtu pareizi?

Pavadonis. Es esmu garīgais pavadonis.

Ko pavadonis nedrīkstētu darīt?

Pavadonim ļoti labi jāapzinās, ka viņš ir pavadonis īsu dzīves posmu. Tie var būt mēneši vai gadi, bet no dzīves kopumā tas ir mazs posms. Un vēl – pavadoņa uzdevums nav nest pavadāmā nastas un mantas.

Un tas būtu?

Nevar risināt jautājumus citu cilvēku vietā. Kādreiz saskāros ar sajūtu, ka kādam ļoti jāpalīdz, jākārto kaut kas šā cilvēka vietā. Ja ir stāsts par akūtu krīzes situāciju, tad palīdzība ir vajadzīga. Bet ikdienā palīdzība var būt traucējoša, jo tad otrs cilvēks pats kaut ko neiemācās. Pavadāmais var izvest cauri kaut kādai teritorijai un palīdzēt šo teritoriju iepazīt. Lai nākamajā reizē cilvēks būtu gatavs pats iet tam mežam cauri.

Tev nav mazliet grūti smieties un priecāties? Ar visām tām zināšanām, pieredzi un ar to, ka jāspēj atbildēt uz citu jautājumiem?

Nē, galīgi nē! Man tā vispār liekas viena no labākajām cilvēka prasmēm un spējām – smieties. Un priecāties. Es ļoti mīlu smieties. Par tādiem jokiem, par kādiem smējos, kad man bija 18 gadi, es varbūt šodien nesmietos, bet vispār es daudz smejos.

Tavā grāmatā diezgan daudz vietas atvēlēts Freidam. Tu pats esi freidists? Vai Junga sekotājs?

Man patīk domāt, ka katra jaunā paaudze stāv uz gigantu pleciem. Pateicoties viņu darbam, ir iespējams darīt tālāk. Un divi no tādiem gigantiem ir gan Freids, gan Jungs. Protams, senākus atklājumus cilvēki ar laiku sāk kritizēt, saukt par novecojušiem. Šodien tā triviālā iebilde pret Freidu ir, ka pie viņa taču nāca Viktorijas laikmeta seksuāli apspiestās turīgās sievietes un viņš ar šīs specifiskās klientūras īpatnībām izskaidro visu. Okei, varbūt. Bet tie iekšējās pasaules uzbūves principi, par kuriem raksta gan Freids, gan Jungs, lielākoties ir universāli. Atšķiras tikai izteiksmes veidi.

Kamēr Freids runāja par sapņiem kā par indivīda bezapziņas mēģinājumiem sazināties ar apziņu, Jungs tos mēģināja sasaistīt ar kolektīvo bezapziņu. Kā cilvēki mēdz teikt: “Jā, jā, man arī ir tāpat, šodien kaut kas TĀDS ir gaisā…”

Ne gluži. Jungam ir trīs grāmatas, kas veltītas tikai sapņiem. Viņš raksta par pamanīto arhetipisko līmeni. Es neesmu Junga eksperts, neesmu visus viņa darbus izlasījis. Bet Freida un Junga uzskatu līdzība ir domā, ka sapņi ir karaliskais ceļš uz zemapziņu. Sapņu tēli par mums nenormāli daudz pasaka. “Karaliskais ceļš” tāpēc, ka psihiatram vai terapeitam tas ir kā izritināts sarkanais paklājs, pa kuru nonākt apziņas dzīlēs, jo simboli un tēli runā paši par sevi. Freids vairāk pievērsās viena veida sapņu skaidrošanai, bet Jungs tam klāt pielika asociatīvo izpratni – kas ir konkrētās domas, emocijas; ja sapnī redzēts, piemēram, zirgs, ko tas nozīmē konkrētajam cilvēkam, kas ir pirmās asociācijas, kas ienāk prātā, domājot par zirgu. Sistemātiski mēģināt saprast visu, kas asociējas ar sapnī redzēto tēlu. Pārlasu visu, ko esmu uzrakstījis par sapni un skatos, vai kaut kas manī atbalsojas, rezonē.

Ja asociācija rezonē, tas nozīmē, ka tā pieskaras kādam būtiskam aspektam zemapziņā, kaut kam, kas ir svarīgs, bet varbūt vēl nav pilnībā apzināts. Tā var būt emocija, iekšējais konflikts vai pat vēlme, kas meklē ceļu uz apziņu. Sapņu tēli šādā veidā darbojas kā tilts starp zemapziņu un apziņu, un tieši šī rezonanse var norādīt uz to, ka sapnis ir vēstījums, kam ir vērts pievērst uzmanību. Garīgais pavadonis vai terapeits var palīdzēt izprast šo vēstījumu dziļāk, taču bieži vien pati pašanalīze un darbs ar sapni palīdz cilvēkam labāk saprast sevi. Tādējādi sapņi kļūst par instrumentu ne tikai pašizziņai, bet arī personīgajai izaugsmei.

Sapņu analīze īstenībā prasa tik daudz laika! Es teiktu, ka to pat ir grūti savienot ar strādājoša ģimenes cilvēka dzīvi.

Protams. Un tāpēc visiem cilvēkiem nav tagad jāmetas pētīt un analizēt savus sapņus, tas tiešām paņem daudz laika. Bet to varētu salīdzināt ar valodas mācīšanos – katru jaunu valodu apgūstot, sākumā ir laiks, kad ir jāpiepūlas. Līdzīgi ir ar sapņu valodu, sākumā ir jāpieliek pūles, bet tad valoda diezgan ātri uztinas.

Vai grāmatas rakstīšanas laikā tev izdevās nonākt līdz kādai savai intīmai un personīgai atziņai?

Jā, noteikti. Rakstīšanas process man bija daudz vairāk nekā vienkārši materiālu apkopojums vai izpētes darbs, tas patiesībā bija kā dialogs pašam ar sevi. Sāku to 2022. gada nogalē, un tas izvērtās par iekšēju ceļojumu, kurā es ne tikai meklēju vārdus, bet arī pats padziļināti mēģināju saprast, ko sapņi man nozīmē un ko tie manī atklāj.

Viens no dziļākajiem mirkļiem bija apzināšanās, cik ļoti sapņi mūs aicina uz pieņemšanu. Man pašam ir bijuši sapņi, kuros simboli šķita tik sveši un mulsinoši, ka sākumā es pat nevēlējos tos pārdomāt. Taču tieši šajos neērtajos sapņos es atklāju daudz par savām bailēm un slēptajiem stāstiem. Tas bija kā aicinājums – nevis cīnīties ar sevi, bet būt klātesošam tam, kas es esmu šobrīd.

Rakstot arī sapratu, cik būtiska ir attieksme. Man patīk klusums, un grāmatas veidošana bija iespēja tajā iegrimt – atcerēties, cik daudz var sadzirdēt, kad apklust. Klusums lika uzdot sev jautājumus: kā es skatos uz savu dzīvi? Vai es uzdrošinos pieņemt pārmaiņas un būt godīgs pats pret sevi?

Viena ļoti personīga atziņa bija par sapņiem kā iejūtīgiem skolotājiem. Es bieži gribu visu saprast uzreiz – atrast loģisku atbildi, analizēt. Bet sapņi neprasa tūlītēju izpratni. Tie drīzāk piedāvā būt kopā ar tiem un ļaut vēstījumam atvērties savā laikā. Tas man mācīja pacietību un paļaušanos – gan uz savu iekšējo pasauli, gan uz dzīvi kopumā.

Rakstot šo grāmatu, nonācu pie sajūtas, ka sapņi nav tikai “karaliskais ceļš uz zemapziņu”, kā teica Freids. Tie ir arī ceļš pie sevis – atvērts un reizē intīms, kurā es spēju ieraudzīt, kas es esmu un kas vēl varētu būt. Tas, iespējams, bija vispersonīgākais ieguvums, ko es no šā procesa guvu.

Kādai būtu jābūt dzīvei? Ja jāizmanto viens raksturojošs vārds.

Reiz, sensenos laikos, dzīvoja tāds kristīgais domātājs, vārdā Dionīsijs Areopagīts, un viņš domāja par to, kā vienā vārdā varētu noraksturot Dievu, nesaucot viņu vārdā. Viņa atziņa bija – labākais vārds, ar ko apzīmēt Dievu, ir “labvēlība”. Tā ir arī mana vēlēšanās – dzīvot labvēlīgā pasaulē, sajust labvēlību no līdzcilvēkiem. Tāpēc mana atbilde būs: “Labvēlība.” Šis vārds man ir svarīgs.

Un vai tev ir kaut cik svarīgi, ko par tevi domā citi cilvēki?

Noteikti. Viens no maniem dzīves motivatoriem ir vēlēšanās, lai meita ar mani lepojas un lai viņai ir piemērs, kā nodzīvot dzīvi. Lai viņai būtu iedvesmojoša sajūta. Un arī izpratne, ka dzīvē ir dažādi brīži – arī tie grūtie, bet no dzīves nevajag baidīties.

Ko darīt tiem, kuriem nesanāk meditācija? Es tagad savtīgi jautāju, jo neprotu meditēt.

Tad jāprasa – cik stundas ir mēģināts to darīt?

Stundas?! Es beidzu to darīt pēc 20 minūtēm, jo nevarēju savaldīt savas domas.

Par to jau ir stāsts. Mēs pamēģinām kaut ko piecreiz pa 20 minūtēm un tad sakām – es mēģināju, bet tas nav priekš manis. Arī es esmu uz lietām tā skatījies – ātri aplauzies un pēc tam izlicies par ekspertu. Bet stāsts ir par to, ka, ja mēs kaut ko gribam, pieredzei ir jābūt lielākai.

Tev ir vajadzīgas autoritātes dzīvē?

Bērnībā man vienu brīdi likās, ka man vispār nav nevienas autoritātes. Ka visi runā par elkiem un autoritātēm, bet es nevaru pat vienu tādu iedomāties. Ap 25 gadiem pamanīju – izrādās, esmu aplami domājis, viena liela autoritāte ir bijusi man blakus. Ja kaut kas ir pārāk tuvu, to nepamana. Jā, es tagad par savu tēti. Atzinība ir lieta, kas ir vajadzīga, mēs visi gribam, lai mūs novērtē. Un, ja to var sniegt cilvēks, pret kuru jūtam cieņu un respektu, tas ir divtik nozīmīgi.

Kas tavā dzīvē ir svarīgs, ko nepieminējām?

Darbā ar sapņiem un par to rakstot, sapratu, ka viena no svarīgākajām lietām dzīvē ir … izgulēties. Labs, veselīgs miegs. Un nevar nedēļas nogalē zaudēto miegu atgūt, tas nestrādā. Tāpēc rūpīgi vēroju laiku, cikos jāiet gulēt. Man ir virkne veidu, kā mēģinu parūpēties par savu miegu – biezi aizkari, svaigs gaiss, smagā sega. Tas ir mans komplektiņš. Ja neizguļos, manas darba spējas nākamajā dienā ir stipri zemākas.

Ja būtu tava vaļa, vai tu aizliegtu visus sapņu tulkotājus, kas saka, ka, piemēram, sapnī izkrituši zobi ir nelaime un slimība?

Diez vai. Aizliegumi tādās lietās īsti nestrādā. Piemēram, ja skatāmies, kā vidusmēra cilvēkam evolucionē muzikālā izpratne – kas bija tas, ko klausījos 11–12 gadu vecumā? Backstreet Boys un tamlīdzīgi. Pēc tam nāca cita veida mūzika, iepazinu dažādus žanrus, sākās roks, bet klasiskā mūzika joprojām likās kas pilnīgi svešs un nesaprotams. Līdz pienāca laiks arī tai. Domāju, līdzīgs ir arī ceļojums mūsu iekšējās pasaules pieredzē – sākumā ir vajadzīgs kaut kas, aiz kā aizķerties, tajā brīdī saprotama informācija. No tā atsperoties, var iet soli tālāk. Aizliegt to visu ir viens ceļš, bet otrs ir teikt – brīnišķīgi, ka tevi šis viss ir interesējis, bet zini, tur īstenībā ir kaut kas vairāk.

Tev ir mīļākais tēls sapnī? Tāds, ko tu gaidi?

Varu padalīties, ka viens no sižetiem, kas pēdējā pusotra gada laikā ir atkārtojies, ir autoavārija. Sēžu automašīnā pie stūres, un briest nelaime – kā nu kuru reizi, vai kājas nevar aizsniegt pedāļus, vai mašīna ir pārāk jaudīga, vai ātrums par lielu. Un tas sapnis kaut kādā veidā mainās. Sākumā notikumi bija ļoti smagi, bet tad situācijas sāka palikt maigākas, lēnām sāku mācīties automašīnu vadīt… Transportlīdzeklis ir viens no simboliem, kā sapņos var parādīties dvēsele. Tagad jau esmu strādājis ar šo sapņu sēriju ar saviem skolotājiem, un man ir atziņas, pie kurām esmu nonācis, – patiesībā tas ir stāsts par manu iekšējo resursu, kuru mācos apgūt. Ja šī sapņa vairākus mēnešus vai nedēļas nav, man atkal gribas to redzēt, paskatīties – nu, cik tālu tagad? Vai tagad paspēšu aiztaisīt durvis pirms avarēšanas vai ne?