Rakstniece Daina Šadre sāka rakstīt, lai uzveiktu depresiju

Mammai nepatika, ka sēžu grāmatās

“Es līdz 15 gadu vecumam dzīvoju Mārcienā. Tajā laikā tā bija ļoti patīkama vieta, no kuras man saglabājušās mīļas atmiņas. Līdz desmit gadu vecumam mūsu ģimene mita tā dēvētajā dzelzceļnieku mājā, kurā bija tikai astoņi dzīvokļi. Man visapkārt bija bērni, un mēs spēlējām dažādas spēles. Mežā mums bija ierīkoti štābiņi.” Tad Dainas tēvam sākās problēmas ar dzirdi, viņš vairs nevarēja strādāt uz dzelzceļa, un ģimenei iemīļotā mājvieta bija jāpamet. “Vecāki nopirka viensētu, bet tās apkārtnē bērnu nebija. Lai nebūtu garlaicīgi, tētis iedeva man kādu grāmatu un teica: “Šī tev patiks!” Kopš tā brīža es pavilkos uz lasīšanu. Kā tagad vecākiem nepatīk, ka bērni sēž telefonos, tā mammai nepatika, ka es sēdēju grāmatās. Tēvam bija pieklājīga bibliotēka, un viņš arī labi mācēja ieteikt, kas man patiktu un interesētu. Bet pienāca laiks, kad lasīju visu, kas nāca priekšā; kā vienu grāmatu apēdu, tā ņēmu nākamo. Protams, pierakstījos arī bibliotēkā.”

Piecpadsmit gadu vecumā Daina devās mācīties uz Cēsīm, kur toreiz atradās Vidzemes pusē labākā vidusskola. “Iestājos matemātikas un fizikas klasē. Patika pret matemātiku man iedzimusi no tēva – viņš bija ļoti spēcīgs šajā jomā. Ap 16 gadu vecumu lasītkāre bišķīt pierima, jo bija daudz visādu citādu interesantu lietu, ar ko nodarboties. Dejoju, spēlēju teātri.” Teātra studijā Daina toreiz iestājās vienlaikus ar Andreju Žagaru un Ingu Pētersonu, tomēr teātris viņu tik ļoti nesaistīja, vairāk patika dejošana. Un Daina drīz vien no teātra studijas aizgāju, lai dejotu Raitajā solī.  Ar kolektīvu tikusi arī uz lielajiem dziesmu svētkiem.

“Pēc vidusskolas manā dzīvē ienāca Rīga. Biju nolēmusi iestāties Kultūras darbinieku tehnikumā, šķiet, dejotājos, bet mans audzinātājs, kurš mums bija ļoti liela autoritāte, visu klasi noskaņoja tā, lai mani piespiestu mainīt viedokli. Beigās es padevos un iestājos Latvijas Universitātē ekonomistos, kas mani galīgi neinteresēja. Es tur pāris gadu pamocījos un tad atradu labu izeju – apprecējos. Tikai pēc tam, kad bija piedzimis dēliņš Edgars, iestājos Kultūras darbinieku tehnikumā, horeogrāfos, pēc tam sekoja konservatorija – masu svētku režija, organizēšana. Šajā jomā gandrīz visu mūžu esmu nostrādājusi,” par sevi stāsta Daina.

No nemīlama darba uz pirmo grandiozu pasākumu organizēšanu

Daina ar sirsnību atceras laiku, kad strādāja savā pirmajā darbavietā – Operas un baleta teātrī par ģērbēju. “Nebija vienkārši, mani norīkoja pie mana vecuma baleta puišiem. Viņiem ļoti patika ķircināties. Ko tikai puiši neizdomāja, lai mani samulsinātu un izsistu no sliedēm, bet es staigāju ar īstu dzelzsbetona ģīmi – pat nemēģiniet, es neapjukšu! Tolaik man radās interese par teātri. Kad sāku strādāt Operā, es tikai pa televīziju biju redzējusi operu un baletu. Atceros, pirmā izrāde, kuru noskatījos, bija balets Gajanē ar Larisu Tuisovu galvenajā lomā. Biju vienkārši satriekta, cik ļoti man tas patika! Īpaši uzrunāja izrādes varenums, sapratu, cik tehniski sarežģīti ir to visu nodejot, ko tas prasa no māksliniekiem. Opera mani iespaidoja mazliet mazāk.” Paralēli darbam Operas un baleta teātrī Daina sāka strādāt arī Poligrāfiķu centrālajā klubā, kas toreiz bija ļoti interesanta vieta, kur notika pirmās diskotēkas un kā dīdžejs darbojās Ainars Mielavs.

Tolaik Daina bija pieņēmusi lēmumu stāties konservatorijā un devusi vīram solījumu. “Teicu – ja es iestāšos, tad mums būs otrs bērniņš. Un piedzima meitiņa Karlīna. Kad pēc bērna kopšanas atvaļinājuma bija jāatgriežas darbā, ar šausmām domāju – tūlīt jāsāk strādāt, kā es negribu!” Man bija pasniedzēja Vēsma Kraģe, un reiz viņa jautāja, vai es negribu mainīt darbu. Tā es nokļuvu arodbiedrībās. Tas bija laiks kad puse kultūras namu un klubu skaitījās valsts iestādes, bet otra puse – arodbiedrības. Arodbiedrības toreiz bija bagātas, jo tur gāza virsū naudu un prasīja – strādājiet, dariet! Tas laiks man palicis ļoti labā atmiņā, jo mēs, piemēram, rīkojām pirmos Ziemassvētkus Rīgā. Nevienam toreiz nebija nojausmas, kādiem tiem jābūt, un tāpēc mums bija viss. Notika bērnu pasākums Grīziņkalnā, un man pat toreiz sanāca tāds kā skandāls saistībā ar to, ka daži koncerti notika baznīcās. Dabūju vienā no tiem noklausīties sprediķi par to, ka funkcionāres neatšķir liturģisko dievkalpojumu no garīgās mūzikas koncerta. Tad notika bluķa vilkšana pa Vecrīgu, zem Vanšu tilta bija danču vakars un liels pasākums Doma laukumā, par ko arī pēc tam bija domstarpības ar baznīcu – mēs esam ielikuši tādu laiku, kad tieši sākas dievkalpojums. Tas bija pirmais šāds Ziemassvētku pasākums pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – kā nu pratām, tā organizējām. Taču cilvēkiem ļoti patika,” priecājas stāstītāja.

Piepildi savu dzīvi ar skaistām lietām!

Tad pienāca laiks, kad Daina nejutās labi, tāpēc viņa devās vizītē pie psihoterapeita, lai tiktu vaļā no depresijas. Ārsts viņai devis padomu: “Piepildi savu dzīvi ar skaistām lietām! Tev patīk dejot? Ej uz biodeju! Sāc kaut ko rakstīt!” Daina ilgi dusmojusies uz psihoterapeitu. “Aizeju uz konsultāciju pie speciālista, un viņš iesaka man rakstīt! Tomēr ārsta teiktais kaut kā iesēdās galvā. Par ko rakstīt? Man nav nekā, ko teikt. Un tad ienāca prātā doma par manu ģimeni, jo bērnībā mamma un vecmamma ļoti daudz stāstīja par mūsu ģimenes vēsturi. No šiem stāstiem arī radās mans pirmais romāns Ceļmalas puķes.  Ģimenes vēsture gan Tajā nav aprakstīta viens pret viens.”

Savu pirmo romānu Daina uzrakstījusi divos mēnešos. “Mani visvairāk interesē cilvēku psiholoģija. Pat viens no maniem rezerves variantiem, kur gribēju stāties pēc vidusskolas beigšanas, bija nu ne gluži psiholoģija, bet filozofija. Psiholoģija ir saistīta ar dzīvi, tā pēta cilvēkus. Es dzīvē arī vēroju cilvēkus un vēl klusi pie sevis analizēju. Pēc tam novērojumus varu izmantot grāmatu sižetos,” atzīstas rakstniece.

Grāmatu rakstīšanas shēma

Rakstniece Monika Zīle reiz teikusi – vajag vienkārši sēsties un rakstīt! Daina par sevi tā nevar teikt – viņai vislabāk rakstās pēcpusdienās. “Ir tā, ka var paiet pat gads, un es nekam nevaru pieķerties, bet, kad uznāk, tad rakstu. Es pat to nesauktu par iedvesmu. Ja rodas vajadzība rakstīt, tad es varu strādāt ļoti daudz. Un tad apkārt man vajag pilnīgu klusumu.”

Daina ir uzrakstījusi arī pirmo detektīvu. “Domāju, ka man par policijas izmeklēšanas lietām ir daudz neprecizitāšu, tāpēc tika nolemts, ka grāmatas literārā redaktore būs policijas majore Rolanda Bula. Arī tagad es ļoti intensīvi rakstu. Varbūt vēl mazliet pāragri teikt, kas top, bet domāju, ka būs tāds psiholoģisks romāns.”

Pirms rakstīt grāmatu, Daina veido shēmu un iezīmē tajā galvenos varoņus – viņu īpašības, raksturojumu. Varonim jābūt tādam, lai rakstniece, sekojot sižeta līnijai, nonāktu pie vēlamā rezultāta. “Varoņiem dažreiz ir tāds niķis, ka viņi rakstīšanas laikā izveidojas citādi, nekā es sākotnēji esmu iecerējusi. Es rakstu un saprotu, ka kāds tēls nevarētu izdarīt to, ko esmu viņam ieplānojusi. Tad mazliet pamainās shēma un arī varoņu raksturs.”

Daina stāsta, ka bibliotēkas organizē rakstnieku tikšanos ar lasītājiem, un diezgan bieži esot tā, ka par grāmatām jautājumus uzdod bibliotekāri, bet lasītāji vairāk grib zināt par viņas privāto dzīvi. “Parasti, kad ir šādas tikšanās, ierodas krietns cilvēku pulciņš, bet reiz kādā lauku pagastā Vidzemes pusē atnāca tikai viena sieviete. Situācija interesanta – ne man iet projām, ne palikt. Bibliotekāre uzvārīja kafiju, parunājamies.”

Sapnis par dzimtas sāgu

“Mana mazmeitiņa Alma saka: “Uzraksti bērnu grāmatu, kur Alma būtu galvenā varone!” Es saprotu, ka tas ir visgrūtākais uzdevums – rakstīt bērnu grāmatu tā, lai to būtu interesanti lasīt. Mani no bērnības šķir ļoti daudz gadu, un es nezinu, kas patīk šodienas bērniem. Tagad ir izaugusi jauna paaudze, kurai mana ikdienas notikumu izpratne ir pārāk lēna. Par to pārliecinājāmies, kad vedām ceļojumā savu pirmo mazdēlu, kuram tagad ir 20 gadu. Ar saviem bērniem izbraukājām Latviju ar teltīm, apskatījām, bet ar Kārli sapratām, ka viņam tas neder, viņam vajag aktivitāti, notikumus – spēlēt futbolu, dzīvoties pa akvaparku, skatīties delfīnus. Tas pats arī ar mazākajiem mazbērniem. Bet grāmatu esmu uzrakstījusi, un Alma ir galvenajā lomā.”

Rakstniecei pašai mīļākā grāmata vienmēr bijusi Džona Golsvertija romānu cikls Forsaitu teika, jo viņai patīk ģimenes sāgas. Arī viņas grāmata Ceļmalas puķes ir pie tādām pieskaitāma, bet Daina cer, ka viņa kādreiz uzrakstīs tādu kārtīgu dzimtas sāgu ar turpinājumiem. “Katra izlasītā grāmata mani ir bagātinājusi un likusi citādi paskatīties uz pasauli. Un ieraudzīt, cik tā ir dažāda, neparasta un burvīga.”