Aija Strazdiņa-Ratinska sapratusi: "Iemācīties nestrēbt karstu ir kolosāli"
Televīzijas raidījumu režisore un producente Aija Strazdiņa-Ratinska dalās ar savu pēdējā laika spilgtāko atziņu un atklāj, kāds no tās ir lielākais labums.
Man ir radošs darbs, kas saistīts ar dažādiem projektiem un ļoti daudziem cilvēkiem, un visi ir personības ar savu raksturu. Tāpēc bieži vien saņemu e-pastus vai ziņas, kuras lasot vēders sagriežas vai mati uz pakauša saceļas, un uzbango emocijas. Ļoti bieži mana pirmā reakcija uz šādām ziņām ir – kas tas? Ko??? Bāc!!! Agrāk mēdzu rakstītājam atbildēt uzreiz emociju karstumā, un nereti mana ātrā un emocionālā reakcija situāciju padarīja tikai sliktāku, jo komunikācijā bija iesaistītas dusmas un negācijas.
Pēdējā laikā esmu iemācījusies uz šādām ziņām uzreiz nereaģēt. Esmu sapratusi – dodot kādai problēmai laiku, pēc tam uz to skatos nevis no emociju viedokļa, bet koncentrējoties uz pašu problēmu. Jāsaka gan, ka man kā rīcības cilvēkam nav viegli sevi noturēt rokās, bet es esmu sapratusi, ka šādi ir daudz labāk.
Tātad tajā brīdī, kad, izlasot ziņu, mani pārņem pusģībiena sajūta un gribas tikai lamāties, es vienkārši nospiežu pauzi un ar šo saņemto informāciju vispār neko nedaru – neskaidrojos, nestrīdos, neaizstāvu savu viedokli, nepamatoju savu rīcību. Es diennakti klusēju. Dzīvē ir daudzkārt pierādījies, ka pa šo laiku situācija mēdz krasi mainīties, arī es pati vairs neesmu tik emocionāla, esmu nomierinājusies, pārdomājusi, un dažkārt pat tas, kas no sākuma sadusmoja, beigās izrādās laba doma. Nogaidot manī pazūd negācijas un dusmas – iemācīties nestrēbt karstu ir kolosāli!
Te gan uzreiz jāpiebilst, ka šādi var risināt tikai emocionālus jautājumus, bet citas problēmas jārisina uz karstām pēdām. Nedrīkst sēdēt zem banānkoka ar pavērtu muti un domāt, ka es tāpat būšu paēdusi.
Otra lieta, ko es esmu sapratusi un kas vairākkārt ir pierādījusies, – viss notiek tā, kā tam jānotiek. Dažkārt darbā ir bijis tā, ka nobrūk kāds milzīgs projekts, piemēram, grandioza filmēšana ar 25 cilvēkiem ārzemēs. Mēs aizbraucām uz citu valsti ar visu tehniku, ar cilvēkiem, un viss nobruka… Tajā brīdī domāju, ka tas ir pasaules gals. Paiet mazs brīdis, un es redzu, kāda situācija izveidojas, un varu tikai teikt paldies Dievam, ka viss notika tā, kā notika. Tas ir kā ar kuģi, kas nogrimst ostā, bet būtu daudz trakāk, ja tas nogrimtu okeānā. Stulbi, bet tajā pašā laikā izrādās, ka brīnišķīgi.
