Nesēdēt uz vietas - tas ir dzīvesveids. Inga un Andris Āboliņi maratonu skrien kopā: 28 dienas līdz "Rimi" Rīgas maratonam
Ar Ingu un Andri Āboliņiem tiekamies Rīgā, Āgenskalna tirgū. Viņi ir ceļā no mazmeitiņas dārziņa svētkiem Penkulē uz mājām Vaidavā. Jau uzreiz jūtams, ka pāris izstaro siltumu un dzīvesprieku, kas šķiet teju taustāms. Viņi nav tikai dzīvesbiedri, bet arī komanda – kopā iet cauri dzīvei un tās izaicinājumiem, kopā dodas arī maratona trasēs.
No sporta takām līdz mīlestībai
Ingas un Andra pirmā tikšanās bija saistīta ar sportu, bet, šķiet, liktenis tāpat būtu savedis viņus kopā, pat ja tas nebūtu noticis tieši toreiz. Orientēšanās sacensības un Tautasdziesmu maratons 1988. gadā kļuva par fonu brīdim, kad viņu ceļi pirmo reizi krustojās. “Brauca te viena špilka no Rīgas,” smejoties atceras Andris. “Es esmu no Valmieras, bet tajā laikā studēju Rīgā,” precizē Inga. Toreiz Andra dzīvē bija citi mērķi un pienākumi – viņš bija precējies un Ingai tikai uzmetis aci. Bet dzīve ritēja savu gaitu, abi turpināja aktīvi nodarboties ar orientēšanās sportu. Kopīgās sacensības, tikšanās un sportiskais gars nemanot satuvināja viņus arvien vairāk.
Tomēr draudzība par kaut ko dziļāku pārtapa daudz vēlāk. 2005. gads atnesa pārmaiņas – Andris atgriezās savā vecajā darbavietā, un viņu ceļi atkal ikdienā krustojās. “Mēs sākām kopā braukt uz mājām no darba,” atceras Inga. “Sanāk tāds dienesta romāns,” Andris piebilst, uzsverot, ka šis vārdu salikums viņu stāstam piestāv vairāk nekā labi. “Apprecējāmies tikai pirms pieciem gadiem,” Inga papildina vīru, “bet kā ģimene dzīvojām jau daudzus gadus.”
Laba dzīve Vaidavā
No Valmieras uz Rīgu, no Rīgas atpakaļ uz Valmieru, tomēr beigās – uz Vaidavu. “Esmu atgriezusies savā dzimtajā vietā,” stāsta Inga. “Papētīju radurakstus un atradu liecības, ka mani senči deviņās paaudzēs tur dzīvojuši.” Andris neskopojas ar melnā humora devu: “Mēs pārvācāmies dzīvot uz Vaidavu, kad meita mūs izēda no Valmieras dzīvokļa, jo sāka mācīties ģimnāzijā un nolēma, ka grib dzīvot viena pati pilsētā. Tā lēnām ķērāmies pie lauku mājas remonta. Tagad tur ir silti un mājīgi.”
Vaidavas mājā esot tik labi kā nekur citur. “Kaifs. Māja kalnā, lejā tek upīte. Palūkojies pa logu un redzi, kā gārnis paslēpies niedrēs, lai ķertu zivis, kā debesīs riņķo klijāns, noskatot medījumu, kā stārķi, cilājot savas garās kājas, upmalā meklē vardes. Šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt,” domās Inga ir aizceļojusi uz savu māju. “Kad mums vēl bija ozols kalna galā, tad bija, kā dziesmā:
Uz kalna stāv vientulis ozols,
pa pusei jau nokaltis.
Par burvīgām ainām viņš stāsta,
ko sendienās redzējis.
Tomēr kādā naktī vējš veco ozolu nogāzis. Tagad lejā pie upītes palicis dižkoka jaunākais brālis, kas savu plašo zaru vainagu pārklājis pār simtgadīgo pirtiņu. “Skaistums ir ne tikai blakus. Sajūsmina arī netālu esošais Vaidavas ezers ar saviem gleznainajiem krastiem, mierīgo ūdens plašumu,” pāris stāsta.
Īstie noteicēji mājās gan esot kaķi. Ja saimnieki aizkavējas, viņi to jūt. “Visi četri nāk bārdamies, kad atbraucam,” smejas Andris. Taču patiesībā kaķi esot omulīgi un ļoti mīlīgi, lai gan reizēm viņiem ir grūti pielāgoties saimnieku aktīvajam dzīvesveidam. “Parasti, ja plānojam ilgāk būt prom, sarunājam ar kaimiņiem, ka minčus pieskatīs un pabaros. Tā kā mums pagalms kopīgs, tas nav grūti izdarāms. Bet ne vienmēr var ieplānot atgriešanās laiku un pabrīdināt kaimiņus, un tad kaķi paliek bez vakariņām. Bet viņi, gudrinieki, nekrīt izmisumā,” stāsta Inga. Tā reiz, kad Inga un Andris aizkavējušies Rīgā, kaķi rīkojušies nekavējoties un paši sev nodrošinājuši maltīti. Kaimiņiene stāstījusi: “Tajā vakarā kaķi atnāk pie manām durvīm un, liekas, saka – Zina, mūsējo nav mājās, šovakar tev mūs ir jāpabaro! Visi sēdēja bariņā un uz mani skatījās.”
Šķirbu ciema vēsture – no kartēm līdz teikām
Ingas un Andra mājām ir interesants nosaukums – Šķirbas. Tas allaž izsauc smaidu cilvēku sejās. “Blakus kaimiņmāja ir Lielšķirbas, tālāk Mazšķirbas. Tāds šķirbīšu ciematiņš, un visi tādi forši,” raksturo Andris. Nosaukuma izcelsme meklējama vēstures un valodas līkločos. Inga, pētot radurakstus, atradusi, ka senākās kartēs bijis pieraksts Shirbe. Nav zināms, kurā brīdī kāds aiz neuzmanības vai apzināti nomainījis burtu h ar k, tā piešķirot vietai jaunu, mazliet amizantu nosaukumu. Savukārt Andris, kurš darba darīšanās bieži brauc pa Ziemeļvidzemi, zina teikt, ka daudzos ciemos šajā pusē latviskotie nosaukumi patiesībā nāk no igauņu valodas. “Rūjienas galā ir daudz igauņu vārdu, kas burtiski pārtaisīti par latviešu vārdiem. Un tad tu reizēm domā – kas tas par vārdu? Tas tiešām ir latviešu?”
Bet ne jau tikai valodniecība nosaka vietvārdu rašanos – reizēm tie slēpj veselas leģendas. “Mums ir arī teika par to, kā šis nosaukums radies un kādēļ tam ir mazliet amizanta pieskaņa,” teic Inga. “Tēta māsa stāstīja – sensenos laikos, kad doti māju vārdi, vīri no Vaidavas muižas devušies Veļķu virzienā. Jau pirmajās mājās tie krietni pacienāti, arī nākamajās darīts tāpat, tikai uzkodās gan doti vieni vienīgi rāceņi, tādēļ arī mājas nosauktas par Rāceņiem. Jau bijuši krietni iesiluši un pie nākamajām mājām nonākuši, streipuļojot denderdenderiem, tādēļ mājām devuši vārdu Denderi. Jautrā noskaņā devušies tālāk, un nu jau prāts nesies uz jokiem vien. Ieraugot vienās mājās daudz jaunu meitu, bet otrās – daudz jaunu puišu, nodēvējuši vienas par Šķirbām, bet otras par Gribiešiem.”
Pašiem savs pasaku mežs
Kad Andris un Inga pārcēlās uz savu māju Vaidavā, viņi ieguva ne tikai dzīvesvietu, bet arī piecus hektārus meža. Un ne jau vienkārši mežu – tas ir viņu īpašais, mīļais mežs, kas kļuvis par neatņemamu dzīves daļu. “Uz mežu dodos priecīga un reizēm, kad kaut kas nomāc, bet visbiežāk vienkārši tāpat, lai pabūtu dabā, starp eglītēm, priedītēm, alkšņiem, papardēm, kalmēm, zaķskābenēm, vizbulītēm un vēl daudziem citiem draugiem. Man patīk klausīties, kā vējš rotaļājas sīkajās smilgu skariņās un zaļajās lapu sprodzītēs, kā dzenis kaļ koku, lakstīgala izdzied savu dziesmu, bet balodis it kā sūkstās – puspūru piedējis, bet vēl tukšs. Tik daudz putnu, tik dažādas to dziesmas, un visas tik skaistas! Andris smej – atkal tu ar saviem putniem,” saka Inga. “Mežs vienmēr ir brīnišķīgs, arī ziemā, kad valda fascinējošs, balts klusums un sniegā atstātas pēdas ļauj iztēloties, kurš zvēriņš te gājis.” Visskaistākie viesi viņu īpašumā ir gulbji. “Katru gadu pa upi mums peld gulbīši, pavasarī divatā, bet vasaras sākumā jau kopā ar bērniem. Pagājušogad bija četri, bet bijuši arī seši,” Inga priecājas. “Ligzdo viņi dzirnavu pusē un, kamēr izauklē mazulīšus, tikmēr mitinās turpat, bet, kad mazuļiem vajag plašākus ūdeņus, dodas uz Vaidavas ezera pusi. Vasaru pavada prom, bet rudens pusē atgriežas. Un tas viss redzams no mūsu mājas logiem.”
Mežā iestādītas arī Rimi Rīgas maratonā iegūtās eglītes, ko pēc skrējiena var saņemt apmaiņā pret nodotajiem numuriem, tā rūpējoties par mūsu planētas veselību. Kopā tur jau ir divpadsmit! Mežs aug un mainās – gluži kā viss dzīvē.
Pavasara tradīcija
Piedalīšanās Rimi Rīgas maratonā Andrim un Ingai nav tikai sports – tas ir patīkams izaicinājums un nu jau arī ģimenes tradīcija. Viņu pirmais maratons bija 2008. gadā. “Pieteicāmies, un tagad maratons ir kļuvis par tradīciju,” stāsta Inga. Viņi netiecas pēc rekordiem – Rimi Rīgas maratons ir kā svētku diena, kad kopā saplūst sportiska draudzība un atkalredzēšanās prieks. Inga turpina: “Te sastopam gan domubiedrus no darba vides, gan skrējējus, ar kuriem ceļi krustojušies citās sacensībās. Mūs sajūsmina katru gadu unikālās medaļas un mazās eglītes – zaļie piemiņas simboli, kas paliek kā dzīvs atgādinājums par šo jauko pasākumu.”
Viens no sarežģītākajiem izaicinājumiem bijis 2023. gadā, kad Rimi Rīgas maratona komanda organizēja pasaules čempionātu skriešanā. “Izdomāju, ka šī nu ir tā reize, kad jāskrien tas 21 kilometrs. Nebiju tādu distanci skrējusi nevienās sacensībās. Pusgadu iepriekš pieteicāmies,” atmiņās kavējas daudzo maratonu dalībniece. Tomēr viss nav gājis gludi. Andris turpina: “Tad meita Dace mums paziņoja – man 30. septembrī ir kāzas! Maratons ir 1. oktobrī...” Tālāk stāsta pavedienu atkal pārņem Inga: “Uz meitas kāzām jābrauc, bet pusmaratons arī jāskrien!” Beigās, kā paši saka, izdzīvojuši – gan kāzas nosvinētas, gan maratons godam noskriets. Andris finišējis oficiālā laika limita pēdējā minūtē. “Tas bija traki – īsts izdzīvošanas maratons, bet tajā pašā laikā arī lieliski, jo vienkārši izbaudīju procesu, lielāko daļu distances noejot. Skrienot tu daudz ko palaid garām, bet ejot redzi un piedzīvo vairāk.”
Āboliņu saimes vasaras svētki un citi piedzīvojumi
Ar Rimi Rīgas maratonu skriešanas svētki Āboliņu ģimenē nebeidzas. “Nosvinam Jāņus, pēc divām nedēļām ir Vaidavas skriešanas svētki. Vēl pēc divām nedēļām ir mūsu kāzu jubileja,” nosmej Andris.
Jūlija sākumā Āboliņu saime zina – ir pienācis laiks vasaras skriešanas svētkiem Vaidavā. Jau 44 gadus notiek skrējiens Apkārt Vaidavas ezeram, un arī šogad visi pulcēsies, lai kopīgi pieveiktu 11 kilometru distanci. “Šeit nav svarīgi, cik gatavs esi vai kā jūties tajā dienā. Varbūt kāja sāp, varbūt spēka pietrūkst, bet vienalga ir jāpiedalās! Tas ir gods, prieks un lepnums – skriet savās mājās,” uzskata Inga. Pēc lielās skriešanas visi sapulcējas mājās, kur tradicionāli galdā tiek celta atsvaidzinoša aukstā zupa. “Jo bijis karsti, visi noskrējušies, arī mazbērni pieveikuši viņu vecumam atbilstošas distances,” Inga paslavē savējos. Vakarā kā jau īstās latviešu saimēs uz ugunskura tiek cepta gaļa un gaisā virmo sarunas un smiekli. Taču ar to vakars nebeidzas – ūdens vilinājums ir pārāk spēcīgs, un pēc kārtīgas maltītes neatņemama tradīcijas daļa ir veldzējoša pelde. “Izpeldamies vispirms Vaidavas ezerā, pēc tam upītē, tā teikt – garais vakars,” piebalso Andris.
Inga un Andris ir ļoti aktīvi un labprāt iesaistās dažādos pasākumos. Abi atceras kādu īpašu reizi, kad viņiem bijis šķietami vienkāršs uzdevums – izbraukt ar velosipēdu 70 kilometru garo Stirnu buka Vilka distances trasi, lai pārbaudītu marķējumus. Tas izvērties par īstu izturības pārbaudījumu. “Likās – štrunts, kas tur 70 kilometru garumā ko kociņus neapskatīt,” atceras Andris. “Tā ieberzāmies! Sākumā viss bija ļoti forši, braucām, pat uzskrējām augšā Munameģī. Es vienreiz esmu uznesis Ingu kalnā – kā tajā filmā par limuzīnu.” Tomēr kādus desmit kilometrus pirms finiša ceļš caur mežu pārvērties par īstu pārbaudījumu – traktora riepu atstātās dziļās rises padarījušas braukšanu ar riteni neiespējamu. “Vajadzēja vilkt, nest, stumt riteni kādus četrus kilometrus. Viss arī aizaudzis,” atceras Andris. Kā jau piedzīvojumu stāstos, neiztika arī bez dabas draugiem. “Bija nenormāli odu bari, koda kā traki, aizgaiņāt nav iespējams, jo rokas aizņemtas, stumjot riteni,” šausminās Inga. “Tu esi nosvīdis, un vēl tie mazie velli kož,” piebilst Andris. Un nākamajā rītā, par spīti visam, viņiem pašiem vēl bija jādodas uz starta līniju. Bet tā jau ir tikai daļa no foršās Stirnu buka piedzīvojuma garšas.
Nesēdēt uz vietas – tas ir dzīvesveids
Pieci mazbērni un četri bērni – tā ir Ingas un Andra lielākā bagātība. Viņi ir vecvecāki, taču ne tādi, kas ik dienu auklē mazbērnus. “Nav tā, ka mazbērni bieži būtu pie mums,” stāsta Inga. “Viņi dzīvo dažādās vietās, Penkulē un Lielstraupē, tāpēc neesam kopā tik bieži, cik varbūt gribētos.” Andris šo situāciju uztver ar vieglu ironiju: “Mūsu mazbērni ir tādi forši un solīdi audzināti. Un forši tieši tāpēc, ka mēs neiesaistījāmies viņu audzināšanā.” Inga pasmejas: “Andrim tas ir tāds teiciens – es nemaisījos mazbērnu audzināšanā, tāpēc izauguši labi cilvēki!” Arī savu bērnu audzināšanā viņi ievēroja līdzīgu filozofiju – necentās viņus ierobežot, bet ļāva brīvi izzināt pasauli un attīstīties. “Izauga, skrēja visur kur, rokā nevarējām dabūt,” smejas Andris. “Meita Dita pat noskrēja divus Stipro skrējienus, Dace trīs vai četrus. Ar universitātes komandu tika desmitniekā, bet individuāli bija trijniekā. Kauss mājās stāv.” Abi dēli arī piedalījušies šajā izturības skrējienā, un Andris pats noskrējis kādus sešus.
Mīlestība pret skriešanu viņu ģimenē ir kā sava veida stafetes kociņš, kas nodots no paaudzes paaudzē. “Jā, nodevām, lai liek mums mieru,” smejas Andris. “Citādi nemitīgi skrējām pakaļ!” Āboliņi savus bērnus nevis piespieduši skriet, bet vienkārši skrējuši paši, un bērni pievienojušies. Un tagad mazbērni dara to pašu.
Taču skriešana nav vienīgais sporta veids, kas iecienīts Āboliņu ģimenē, vēl ir arī riteņbraukšana, rogainings un ziemā slēpošana. “Mūsu bērni gan skrien, gan spēlē florbolu,” stāsta Inga. “Vecākā meita Dace pat tika Latvijas izlasē un brauca uz pasaules čempionātu,” Andris palepojas. “Sandis spēlē tepat Latvijā. Atceros, man kādreiz bija visi bērni no treniņa Kocēnu sporta zālē jāved atpakaļ uz Rubeni un Vaidavu. Visi tie desmit skolas draugi tika vesti mājās manā mazajā auģikā, nūjas pa logu ārā... Labi, ka neviens nenoķēra!”
Kad bērni vēl bija mazi, ģimenes lielākie piedzīvojumi bijuši kopīgie izbraucieni. “Ak, kā mums tie patika!” ar sajūsmu atceras Andris. “Visādas ekskursijas. Sēdi mājās un vienkārši izdomā – brauksim tur. Nekādas ģenerālās plānošanas. Parastā mūsu plānošana bija – tad jau redzēs.” Tolaik bijušas tikai papīra kartes, nekādi GPS, un tā visa Latvija izbraukāta. “Tagad vairāk ārpus Latvijas,” teic Andris. “Ar riteņiem esam izdauzījušies pat pa ārzemēm.” Viņu ceļojumi pārsvarā ir sportiski, pašu organizēti riteņbraukšanas piedzīvojumi. “Braucam uz tādām kā sporta nometnēm, bet ar tūrisma objektu apmeklējumiem. Paši saplānojam un laižam prom. Šogad arī aprīlī brauksim pa kalnainajām Slovākijas trasēm.” Riteņbraukšanas komandai pat ir savs nosaukums Kocēnu MTB un sava forma. “Tūlīt jau sezona ies vaļā,” priecīgi satraukts ir Andris. “Kad negribas sportot, tad pļauju zāli; jānopļauj arī kalns. Platība liela, vairāki hektāri. Ar trimmeri paiet nedēļa, lai visu nopļautu.”
Šķiet, Āboliņu ģimenē nav un nebūs tādu dienu, kad kāds teiks – šodien gan neko nedarīsim. Viņu dzīve rit kustībā – skrējieni, velobraucieni, ceļojumi un piedzīvojumi. Neizpaliek arī kultūras pasākumu apmeklējumi, bet reizēm jāizvēlas, lai visa nebūtu par daudz, un bieži vien gadās, ka izvēle ir par labu kustībai. Tādās reizēs meita Dita sakot – atkal jau kultūra tiek ziedota uz sporta altāra… Tā ir enerģija, kas nekad neapsīkst. Tomēr, lai arī cik daudz tiek kustēts, katru vakaru viņi atgriežas mājās – savā Vaidavā, pie savas upītes, pie sava meža. “Starp citu, mēs arī precējāmies mežā, kur tagad braši aug mazās Rimi Rīgas maratona eglītes,” sarunas beigās sapņaini saka Inga.
