Inga Spriņģe: "Es neslēpju savu sievišķību. Ja tas palīdz, to arī izmantoju"

Vai, nākot no konferences Ekonomikas augstskolā, pamanīji, cik skaists ir šis gadalaiks?

Nē, no vienas sapulces skrēju uz nākamo. Rudeni es pamanu no rītiem, kad no Pārdaugavas pāri Akmens tiltam braucu uz centru. Tad ievēroju upi, un, kad redzu priekšā Rīgas panorāmu, man vienmēr ir laimes sajūta.

Tev ikdienā nav jādomā par tēlu?

Tas ir grūtākais – man nekad nav frizūras. Mājās ieveidoju, tad rullēju ar riteni, un, ja gaiss ir mitrs, – viss. Tāpat man nav skaistās sieviešu somiņas, bet mugursoma, kur iemests dators. Vienmēr esmu kā noskrējies zirgs. Vēl neesmu tikusi līdz perfektajai sievietei, kas izskatās nevainojami. Tā nav mana prioritāte. Pie manikīra eju ļoti reti, neatceros, kad biju pēdējoreiz.

Tad, kad jāiet uz Operu vai smalku pieņemšanu?

Arī par Operu, godīgi sakot, neatceros. Ar vīru (Kārlis Dagilis – OK!) secinājām, ka jāiet, bet visa ir tik daudz. Man negribas satricinājumus, es jau tā tik emocionāli visu uztveru. Izrādes paredzētas, lai tevī ko iekustinātu, lai tu par kaut ko domātu. Operas gan sāk pietrūkt.

Bet kā tu domā – izskats darba tirgū ir viens no ieročiem?

Domāju, man par to nav jāuztraucas. Svarīgi, kāda ir smadzeņu kapacitāte. Man šķiet, ja būšu pārāk perfekta, cilvēkiem būs bail. Jau tā par mani izveidojies tēls kā par strikto, bargo žurnālisti, un, ja vēl būšu nopulēta, perfektā žaketē, tumši sarkanu manikīru...

Kāds apģērbu veikals man piedāvāja būt par rudens kolekcijas seju. Bet es esmu pētnieciskā žurnāliste, un viena no manām galvenajām tēmām ir sociālā nevienlīdzība, tāpēc negribu asociēties ar dārgu zīmolu.

Pastāsti par to, ko Arturs Kaimiņš tev raidījumā pirms vēlēšanām pārmeta! Tev ir savs bizness?

Nē. Viņš minēja Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centru „Re: Baltica”. Kad 2010. gadā tika pārdota „Diena”, kur strādāju, ar daļu kolēģu aizgājām prom. Daži nodibināja „Ir”, es aizbraucu uz Ameriku mācīties. Kad pēc gada atgriezos, kopā ar vairākiem cilvēkiem no Baltijas valstīm nodibinājām bezpeļņas žurnālistikas centru. Sākumā mūs atbalstīja Sorosa fonds, arī kāds fonds no Anglijas, privātie ziedojumi. Mēs veidojam stāstus un bez maksas atdodam tos medijiem. Bet Kaimiņš pārmeta, ka, kopā ar sabiedriskajiem medijiem veidojot raidījumu, es lobēju sava vīra biznesu. Tās ir pilnīgas muļķības, jo „Melu detektors” bija tikai rubrika, politiķu izteikumu pārbaude, un partneri bija Radio 5 un lsm.lv. „Re: Baltica” par to nekādu naudu nesaņēma.

Tas ir tavs pamata maizes darbs?

Pašlaik nē. Kopš oktobra ir noalgota jauna direktore, bijusī kolēģe no „Dienas”, viena no spēcīgākajām pētnieciskajām žurnālistēm Sanita Jemberga. Jūtu jaunu uzrāvienu.

Lasītājs droši vien nenojauš, ka nodarboties ar pētniecisko žurnālistiku nav citas iespējas.

Protams. Raksts par talantīgo Andreju Ērgli un viņa lobiju invazīvajai kardioloģijai izmaksāja ap 4000 eiro. Pie tā strādāju vairāk par pusgadu. Komercmediji man par to varētu samaksāt honorāru maksimums 300 eiro, tāpēc rakstus lielajiem medijiem dodam bez maksas, lai sasniegtu auditoriju un veicinātu izmaiņas. Šāda bezpeļņas pētnieciskā žurnālistika attīstās visā pasaulē, sevišķi Amerikā.

Neesi slēpusi, ka nauda tev ir svarīga, jo bērnība bijusi diezgan trūcīga.

Man vienmēr bail, ka naudas nebūs, tā es teicu. Man nevajag daudz, tikai tik, lai varu nopirkt pārtiku, kādu gribu, piemēram, suši. Iepērkos „Maximā” un par to nekaunos, jo uzskatu, ka arī tur cilvēkiem jāstrādā. Nepērku dārgas zīmolu drēbes un, kaut arī dažreiz varētu atļauties, nespēju restorānā izdot tādu naudu par ēdienu. Par to mums ar vīru reizēm ir nesaskaņas. Kad bijām Itālijā, Kārlis teica – „nu, vismaz vienu vakaru aizejam uz restorānu!” Atbildēju, ka nespēju samaksāt 80 eiro par vakariņām, tad labāk pērku grāmatas.

Reizēm negribas pateikt – esmu pelnījusi labas kosmētiskās procedūras?

Nē. Lietoju kosmētiku, kas maksā 10 eiro, nezinu, vai tas ir briesmīgi dārgi.

Dzīvo īrētā dzīvoklī?

Jā. Krīze bija laba mācība, nezinu, vai gribētu 40 gadus maksāt kredītu. Taču, protams, es dzīvoju daudz labāk nekā caurmēra Latvijas iedzīvotājs, nevaru sūdzēties. Netēlošu, ka no minimālās algas.

Stipras sievietes pievelk ne tik veiksmīgus vīriešus – tu varētu tam piekrist?

Tu domā manu vīru? Esmu sapratusi vienu – būt kopā ar stiprām sievietēm ir ļoti grūti. Tāpēc, domāju, vīriešiem, sevišķi spēcīgiem, nevajag blakus stipru sievieti. Ja esi spēcīgs – publiski, profesionāli –, tev gribas, lai mājās ir miers, lai arī tur nav vēl viena stiprā, ar kuru jākaro.

Savā apkārtnē nezinu nevienu piemēru, ka blakus būtu divas spēcīgās personības. Bet par tiem vīriešiem... Nezinu, vai viņi gluži ir vājāki. Mans vīrs noteikti nav vājš cilvēks, viņa spēks izpaužas citādi. Viņš ir ļoti ambiciozs, un nedomāju, ka viņš būtu sasniedzis kalngalu. Redzu, kā viņš blakus strauji attīstās – kā personība, vadītājs. Kārlis taču iepriekš arī bija žurnālists, un pēkšņi – atbildība par cilvēkiem, saturu.

Ko Kārlis dara?

Viņš ir tas korumpētais, kas to pusmiljonu nozadzis, kā Kaimiņš teica. Kārlis ir Radio 5 vadītājs. No Kaimiņa gan īsti nesaprotu, kurš no mums – es vai mans vīrs – no Vienotības to izlobējis. Protams, glaimojoši, nenojautu, ka man vai manam vīram ir tāda vara. Kārlis ar ideju par jaunu mediju jauniešiem jau ilgstoši bija gājis pie Latvijas Radio vadītāja Jāņa Sikšņa. Ja godīgi, neticēju, ka naudu piešķirs, bet tas sakrita ar laiku, kad valdība lēma, ka nepieciešams medijs jauniešiem, un šim projektam piešķīra pusmiljonu latu. Frekvencē, kurā raidīja Radio Naba, sāka taisīt piecinieku. Bija iebildumi no Nabas cilvēkiem, tajā frekvencē bija arī Kaimiņš ar savu Suņu būdu.

Sieviete panāk, ko grib, jo ambīcijas ieliktas šūpulī?

Bet tā ir stipro sieviešu nelaime! Tev nav mājās jābūt stiprajai. Un ir ļoti grūti neiet pa priekšu vīrietim, kurš ir blakus. Ļaut, lai viņš ir tas, kuram tu uzticies, uz ko paļaujies. Es to mācos un domāju, ka progresēju. Māku arī atvainoties, ja jūtu, ka aizgājis par daudz. Domāju, arī Jānim Gestem televīzijas debatēs ar mani nebija viegli. Viņš par to labdabīgi pasmējās. Man visu laiku nāk ārā... Ir tik daudz jāizdara, saku – „tagad ātri to, to un to”... Tad pamanu un pati sevi apsaucu. Jā, to pašu par vīriešiem var teikt arī darba attiecībās.

Skatoties, kā tu strādā televīzijā, reizēm fiziski jūtu tavu sasprindzinājumu. Mājās braucot, ir iekšā kamols?

Ai, vismaz divas dienas pēc tam ar to staigāju. Nākamajā dienā pēc ētera vispār neko nevar padarīt.

Tev ir recepte, kā no tā tikt vaļā?

Viens variants ir skriet, otrs – masāža, trešais – veikt „cigun” vingrojumus – tā ir īpaša elpošana, pusmeditācija. Un var lasīt krimiķus, tie pārslēdz domāšanu. Pēdējo izlasīju Zuzannas Kubelkas „Ardievu, Vīne – sveika, Parīze!” – pilnīga sieviešu lubene. Vēl lasu Ingas Ābeles „Klūgu mūku”, sākums man ne visai patika, bet nu jau esmu vidū un nevaru atrauties.

Kas vēl ir tava dzīve ārpus profesionālā lauciņa?

Esmu darbaholiķe, un viss, ko daru ārpus žurnālistikas, arī ir saistīts ar profesionālo. Strādājam pie filmas par Krievijas propagandu, tāpēc daudz skatos dokumentālās filmas, analizēju, kā tās tiek veidotas. Man tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Regulāri pasūtu žurnālu New Yorker, tā iegūstu ārpasaules elpu. No rīta divas stundas varu neko nedarīt vai iet skriet, ja zinu, ka vakarā ir tikšanās, kas beigsies deviņos. Varbūt labi, ka arī Kārlis ir ļoti noslogots darbā, viņš it kā to saprot. Ja nāk sitieni no ārpuses, varam dalīties, atbalstīt viens otru.

Tev atliek laika būt mammai?

Ā, šī man ir sāpīgā tēma. Man mūžam būs vainas sajūta – kā visiem, kas daudz strādā.

Cik meitēnam ir gadu?

Divpadsmit. Nele savam vecumam ir ļoti nobriedusi. Protams, ir brīži, kad viņa mani gribētu vairāk, pietrūkst uzmanības. Septembrī pateicu – „ar mani nerēķinieties, sācies priekšvēlēšanu maratons. Es mājās būšu, bet reāli nebūšu”. Pēc trim dienām meitai 40 grādu temperatūra. Uz trim nedēļām plaušu karsonis.

Tas ir bērnudārznieku sindroms.

Protams, es saprotu tās cīņas. Ir debates, bet man ir arī bērns.

Rāvies uz pusēm?

Ar visu veiksmīgi tikām galā.

Vai tu Nelē redzi kaut ko no sevis? Atceries sevi tajā vecumā?

Nele ir pilnīgi atšķirīga gan no manis, gan sava tēta (Ingas pirmais vīrs, Delfi redaktors Ingus Bērziņš – OK!). Man bērnībā arī nebija tāda brīvā laika. Intervijā Andris Keišs saka to pašu – agrāk nebija iedomājams, ka bērni sēž un domā: ko brīvdienās darīsim – boulings vai kino? Re, kur biešu vaga, aiziet, iekšā!

Tev bija tāpat?

Jā. Bet meita aug pilsētā, jādomā, kā izklaidēt, ko kopā padarīt. Nele ir ļoti gudra, visu laiku kaut ko izdomā. Pagājušoruden svinēja Helovīnu un ar klases meitenēm nolēma uzņemt šausmu filmu. Rakstīja scenāriju, mēs ar Kārli ar aifoniem filmējām. Pēc tam Kārlis palīdzēja datorā samontēt, beigās jau pati mācēja, mūziku pielika. Viņa domā par tādām lietām, lai gan saka, ka žurnāliste nebūšot, viņu interesē lauksaimniecība. Nele ir ļoti mērķtiecīga.

Tāpat kā tu.

Jā, tas laikam no vecākiem. Tāds ir viņas tētis, mēs ar Kārli. Es tiešām gribu izdarīt kaut ko labu sabiedrībai. Tāpēc esmu šajā profesijā, gribas kaut ko mainīt, parādīt, ka, teiksim, ir netaisnīga likumdošana. Protams, Nele mājās dzird sarunas. Darbs ir grūts, jo redzi, kā politiķi brauc pāri, pārmaiņas notiek lēni, sabiedrībai viss vienalga, visi noguruši. Man gribētos Nelei aiztaupīt tādus bezcerības brīžus, kādi uznāk man, strādājot žurnālista profesijā. Taču tādiem ideālistiem, kas ziedo sevi kopēju mērķu vārdā, ir jābūt.

Vecāku vainas sajūtai piemīt nianse, ka bērns, pateicoties tai, ļoti labi iemācās manipulēt...

Jā, jā, tā mums ir! Tāpēc piedomāju, kur tiešām ir par maz mammas un kur ir manipulācija. Bet es nevaru tā – tagad veltīsim divas stundas būšanai kopā, iesim uz kino. Tas, ka strādāju no mājām, gatavoju vakariņas, vakarā ieeju pie viņas aprunāties, man šķiet, ir svarīgāk.

Esi domājusi par to, kā tava mamma uztver dzīvi un ar ko tu no viņas atšķiries?

Tieši šodien par to domāju. Mana mamma strādā Norvēģijā. Tā ir ģimenes problēma, un man par to ļoti sāp sirds. Tagad viņa uz ziemas laiku pārbraukusi mājās. Vēl strādājot Latvijā, skolā par kurinātāju, viņa mācījās norvēģu valodu, bet tagad sapratusi, ka vajadzētu arī angļu, lai varētu atrast darbu tūrisma jomā.

Viņa ir tikpat uzņēmīga kā tu.

Jā, bet līdz šim nekad nebiju tādās kategorijās par viņu domājusi. Viņa Rūjienā pieteikusies valodas kursos, zvana, prasa, kur internetā atrast alfabētu. Šodien, braucot pāri Akmens tiltam, mācīju vārdiņus, viņai ir briesmīga izruna, bet viņa iet un cīnās. Pulciņā, kur citi mācās jau otro gadu, un jūtas slikti, jo viņas dēļ viss ievelkas. Saku – tikai nepamet! Līdz šim nebiju pamanījusi, ka mammai piemīt tāda uzņēmība. Viņai ir nedaudz pāri piecdesmit. Ļoti lepojos ar viņu.

Būtībā jauna sieviete.

Es piedzimu, kad mammai bija astoņpadsmit. Man ir jauni vecāki.

Kāds ēterā ir tevi novedis līdz asarām vai aizkustinājis?

Tādu viesu nav bijis. Man pašai visspilgtāk palicis prātā Knuts Skujenieks. Viņam cits runas temps, viņš domā domu. Arī pēc sarunas ar Alvi Hermani bija lidojuma sajūta.

Pirms raidījuma domāju, vai radīsies iespaids, ka tu sarunas laikā gribi mīt pedāļus...

Gundars Rēders brīdināja, ka Alvis 15 sekundes domā, bet uzskatu, ka ir personības, uz kuru domu ir vērts gaidīt. Un man ir nenormāli liels prieks, ka intervija ar Hermani ir skatītākais raidījums. Tas radīja labu iespaidu par sabiedrību – ka tā ir gatava pasēdēt un paklausīties. Protams, svarīgi, ja cilvēks saka to, kam arī tu pats piekrīti. Grūtāk, ja ne, tad ir iekšējā cīņa.

Sarunā ar Hermani to neredzēju, bet, šķiet, ar citiem sarunas biedriem nostrādā arī tas, ka tu esi sieviete. Varbūt pat tādā ļoti smalkā koķetērijas līmenī.

Man šķiet, ar Hermani arī tas bija būtiski... Vismaz studijā jutu, ka sarunājos ar personību vīrieti. Labi, varbūt Kaimiņu neuztvēru kā vīrieti, tādā enerģētiskā līmenī, bet ar Alvi Hermani šī sajūta bija ļoti izteikta.

Tu ļauj sev būt sievietei un neuzskati to par neprofesionalitāti?

Katram ir savi plusi, kas palīdz profesijā. Tas, ka esmu sieviete, ir gan pluss, gan mīnuss. Domāju, ja Kaimiņam pretī būtu vīrietis, teiksim, Jānis Domburs, viņš neatļautos tā runāt. Šajā gadījumā tas varbūt bija mans mīnuss. Kāda nu kurā brīdī sanāk saruna.

Bet ikdienā tu jūti, ka patīc?

Jā, jūtu.

Man šķita, ka tu varbūt drīzāk jūti, ka no tevis baidās.

Es neslēpju savu sievišķību. Ja tas palīdz, to arī izmantoju. Bet ir intervijas, kur to nevajag, tas būtu ļoti nesmuki. Viss jāsajūt. Bet es noteikti negribētu būt bargā kundze. Advokāte, skolotāja – no tā es baidos. Jo žurnālistikā, sevišķi intervijās, ļoti svarīgs ir tonis, tas, kā tu uzdod jautājumu. Varbūt pirmo reizi man Latvijas žurnālistikā ir elks – Oļegs Ignatjevs, kurš strādā krievu LTV 7 raidījumā Točki nad i. Vienkārši obožaju! Piezvanīšu un pateikšu. Viņa spēja noturēt pozitīvu smaidu ir tas, ko es gribētu. Esmu ļoti emocionāla, brīžiem varu iedegties un vairs nejust, kurp aizbraucu.

Tu jūti sevī haizivs spuru – tādu cīņas sparu, ka reizēm jau kļūst bail?

Haizivs spura manī ir. Es jau tā ātri runāju, bet, kad iedegos, sāku runāt vēl ātrāk. Ļoti iekarstu, un ir bijis tā, ka man uzbrūk – nekliedz uz mani! Bet nav tā, ka es kliegtu. Lai gan no malas varbūt izskatās, ka dusmīgi par kaut ko iestājos, kļūstu agresīva, es vienkārši izklāstu savu viedokli. Tā spura... Man drausmīgi riebjas netaisnība, melošana – tad gan man iekšā kaut kas pamostas. Man patīk akurāta, patiesa saruna. Es pat novērtēju, ja cilvēks saka – „es par to negribu runāt”. Vai kā Hermanis – „es par to neesmu domājis”. Nevis kuļ tukšus salmus, kaut ko izgudro. Man riebjas tukša muldēšana, arogance, sevis likšana augstāk. Vai attieksme pret žurnālistu – „nu, labi, es tev kā idiotam paskaidrošu.” Sevišķi jau varas politiķi – viņu augstprātīgā attieksme ir milzīga problēma.

Vai piekrīti Latvijas televīzijas pašreklāmai, kas tevi dēvē par “iedvesmojošu, aktīvu, drosmīgu”?

Jā, domāju, ka esmu iedvesmojoša. Man apkārt vienmēr savācas jaunie studenti un cilvēki, kas kaut ko grib darīt. Arī viņi mani iedvesmo – tas nozīmē, ka mēs pievelkamies. Arī aktīva esmu, varbūt pat pārāk. Drosmīga? Droši vien. Latviešu sabiedrībai drosmīga. Daudzi saka – kā tu tādus jautājumus uzdod?! Bet tie ir ļoti normāli jautājumi, kas ikvienam ikdienā būtu jāuzdod. Mūsu cilvēkiem ir bail, nenormāla pietāte pret amatiem – ko nu es iešu, cīnīšos, prasīšu...

Esi sev izvirzījusi kādu profesionālu mērķi?

Mans desmitgades plāns ir uzrakstīt New Yorker. Tas ir kā tikt vizītē pie Obamas, lielākā daļa Amerikas žurnālistu to gribētu. Augstākais ešelons. Latvijā man nav konkrētu mērķu. Protams, ja palieku televīzijā, varētu attīstīt intervēšanas prasmi, saskarsmi ar cilvēkiem. Mana lielākā nelaime ir tā, ka esmu perfekcioniste. Daudz enerģijas patērēju, ēdot sevi par to, kā vajadzēja labāk... Iemācīties tādai nebūt varbūt ir mana galvenā mācība. Bet man nepatīk, ja par mani tā saka, jo sāp izvirzījusi mērķus, tie neīstenojās, lai gan likās, ka būs... Neesmu reliģioza, bet, ja kādam augšā ir citi plāni, pakļaujos un daru darbu pēc labākās sirdsapziņas. Jāmācās sadzīvot gan ar kritiku, gan uzslavām. Ja sāk pārāk slavināt, jūtu, ka kļūstu augstprātīga, bet ļoti negribu kļūt aroganta kā cilvēki, kas tikuši pie varas. Mani tas tiešām uztrauc, negribu zaudēt cilvēciskumu.

Un privāti mērķi?

Ir, bet par tiem negribu runāt. Ne tāpēc, ka būtu kas slēpjams, bet Kārlis negrib, lai par viņu stāstu. Un šie mērķi ir saistīti arī ar viņa dzīvi. Arī meitas klasesbiedri lasa, ko es stāstu.

Tev Nele ir jaunības laika bērns?

Man bija 22, kad viņa piedzima. Man pašai novembrī palika trīsdesmit pieci – arī jau normālā vecumā.

Vismaz sākumā biji ar viņu kopā?

Nelei bija mēneši deviņi, kad sāku rakstīt „Dienai”. Mani tas ļoti aizrāva.

Iedod mazo pirkstiņu...

Jā, tāpēc saku, ka esmu žurnāliste ar miesu un asinīm. Jau vidusskolā sāku strādāt Rūjienas televīzijā. Man nebija šaubu, par ko gribu kļūt. Lai tiktu Universitātē budžeta grupā, mērķtiecīgi izgāju visus iespējamos sagatavošanas kursus.

Kāpēc īsti aizbrauci uz Ameriku? Tā bija kāda iekšēja krīze?

Man krīze bija jau pirms lūzuma Dienā. Sapratu, ka stagnēju, neattīstos. Tāpēc Dienas sabrukumu uztvēru kā Dieva zīmi – ja pati nevari pieņemt lēmumu, es tevi izmetīšu. Tāpēc nevar teikt, ka aizgāju kā liela opozicionāre, tas bija saistīts ar manu iekšējo noskaņojumu. Man bija 30 gadu. Noalgoju privātskolotāju angļu valodā, aizsūtīju pieteikumu un piecus mēnešus gaidīju atbildi. No „Dienas” bijām aizgājuši, bija ziema, aukstums, diezgan depresīvs posms manā dzīvē. Tad saņēmu ziņu, ka esmu uzņemta. Tas bija brīnišķīgs laiks – gāju praksē Washington Post, izstrādāju Re: Baltica koncepciju. Ļoti gribēju nokļūt Sanfrancisko, bet nezināju, kā. Tad uzradās viena ārzemju latviete, gribot palīdzēt. Tā iepazinos ar Kristīni Rizgu, kas ir Re: Baltica valdes locekle. Cik viņa man ir palīdzējusi... es viņu vienkārši mīlu!

Esi teikusi, ka ar tevi nav viegli, esi sarežģīts cilvēks. Kā ir satikt savus gara radiniekus, pēc kā tu viņus pazīsti?

Nezinu. Tas ir tā: jūs satiekaties, un jums visu laiku ir par ko runāt. Es nekad speciāli neeju ar draugiem pasēdēt krodziņā. Man nav interesanti, labāk palasu. Tagad kaimiņos dzīvo Sanita Jemberga, vakaros ejam skriet. Saku – es ar tevi varētu maratonu noskriet. Tāpat skriet ir garlaicīgi, bet mēs visu laiku norunājam, nejūtu, kā paiet pieci, seši kilometri. Tad vēl stāvam pie dzīvokļa durvīm un nevaram beigt. Man patīk, ja cilvēkiem ir pilnīgi cits skatījums. Tā Kristīne un Ārons Eglītis no Bloomberg ziņu aģentūras man teica, ka būtu jāraksta par nevienlīdzību, nabadzību Latvijā, es teicu – kāda problēma, bezdarbnieki grib dzīvot no pabalstiem, sliņķi tādi! Kā saka visi politiķi. Bet ārzemju kolēģi teica – tā nav, tu domā nepareizi. Sāka rādīt pētījumus, un es sapratu, kādos stereotipos dzīvoju. Filmas par Krievijas propagandu komandā ir Gints Grūbe, Juris Pakalniņš, domāju – cik laimīga es esmu, ka visi šie cilvēki ir gudrāki par mani. Man patīk klausīties, ko viņi runā, patīk viņu joki. Ir bauda būt ar viņiem kopā.

Jums ar Kārli arī ir pašiem savs humors?

Jā. Kārlim joki ir mazāk tekstuāli, vairāk kā mīmiskas izpausmes, ko uzreiz pazīstu. To nevar izstāstīt. Mēs ar Kārli kļūstam arvien tuvāki un tuvāki. Tas parādās tagad, jo kādus piecus gadus te bijām kopā, te nebijām, vēl Amerika pa vidu. Viņš tajā laikā ļoti izauga. Tāda baigā lidojuma mums nav bijis.

Pat pašā sākumā ne?!

Sākumā bija, bet pa vidu kaut kas mainījās.

Vai esi domājusi, ka spurainajiem dzīve noliek blakus cilvēkus – spilvenus, maigus un pacietīgus? Vai to vari teikt par Kārli?

Jā, noteikti. Es jūtos kā aizvējā. Lielākais viņa pluss ir pacietība. Jau minēju, ka viņš ir stipri mainījies. Ļoti paļaujos uz Kārli un, galvenais, zinu, ka varu viņam uzticēties.

Gribi teikt, ka noprecēji negatavu?

Nu, Kārlis ir jaunāks par mani. Man bija daudz lielāka dzīves pieredze attiecībās, laulība, bērns. Viņš šo gadu laikā ir kļuvis cits cilvēks. Tāpēc esam kopā. Ja mājās nāk ārā kādas manas fiksās replikas, viņš par tām pajoko. Reizēm tas mani sakaitina, bet esmu iemācījusies pasmieties. Esmu daudz strādājusi, lai kopdzīvē viņu nenomāktu. Vairs nejūtos tā... viņam pa priekšu. Kārlis ir labs. Es augstu vērtēju ikdienišķus uzmanības pierādījumus. Piemēram, kad viņš bez prasīšanas aizbrauc uz Rimi un nopērk tunča salātus vai Lazdonas rupjmaizes kārtojumu, kas man ļoti garšo. Vai no rītiem izcep pankūkas, kas gan bieži vien beidzas ar to, ka virtuve ir piebārstīta ar miltiem. Nesen atkal sevi pieķēru – „nu, kādēļ es pamanu nobērtos miltus, nevis novērtēju to, ka viņš izcepis pankūkas?” Tagad uz miltiem pieveru acis.

Bet viņš nekad tev nesaka „varbūt strādā mazāk... vairāk esi mājās... varbūt mums vajadzētu māju ar dārzu”?

Viņš saka, ka es par daudz pārdzīvoju. Lai es mazāk strādātu – nē, jo viņš pats ļoti daudz strādā. Kārlis gribētu vairāk kopīgus pasākumus, bet saka – es, protams, apzinājos, uz ko eju. Zināja, ka nebūšu mājas cilvēks. Tas nenozīmē, ka ģimene man nav svarīga. Bez Kārļa un Neles es nespētu tik daudz izdarīt. Lai kas ar mani notiktu profesionālajā dzīvē, silda apziņa, ka ir cilvēki, kas ir par mani. Pat Nele mani ir mierinājusi, ieteikusi izgulēties un pieņemt lēmumu no rīta.

Kārlis gaidīs tavu iniciatīvu uz plašāku ģimeni?

Par to runāt negribu. Ļoti intīms jautājums. Redzēs, kā būs.

Kā tu domā – tev kādreiz gribēsies citas dzīves un darba proporcijas?

Nezinu, man patīk viss, ko daru. Arī brīvais laiks aizpildās ar profesionālām lietām.

Bet tas ir nebeidzams stāsts.

Jā, bet es varētu mainīties, uztvert mierīgāk, vairāk izbaudīt, uzticēties, ļauties, gūt prieku. To gribētos iemācīties. Viens gudrs cilvēks teica: mēs, latvieši, tiklīdz kaut ko sasniedzam, uzreiz skrienam uz nākamo. Nenosvinam. Es gribu darīt to pašu, ko daru, bet ar mazāku intensitāti. Lai galvenā mēraukla esmu es pati – izdarīt maksimumu, ko tobrīd varēju, un nemērīt sevi pret ideālu.

Tev ir brīvdienas, kad tu spēj nelasīt, neiet internetā?

Grūti. Vakar ar Kārli pēc ilgāka laika aizgājām uz bāru „Omas briljants”, koncertēja Ralfs Eilands. Biju par viņu dzirdējusi kā par ļoti inteliģentu, zinošu cilvēku, kas bieži neiet kopā ar populārās mūzikas izpildītājiem. Bija forši, pēc tam no Vecrīgas kājām gājām mājās. Tā ir mūsu kopā būšana.

Tieši gribēju lūgt, lai pastāsti kādu romantisku piedzīvojumu...

Te tas arī ir – noklausījāmies koncertu, ļoti patika, nedaudz iedzērām. Tad sametām somas velogroziņā, Kārlis stūma manu riteni, un vienpadsmitos vakarā pāri Akmens tiltam gājām uz Āgenskalnu. Neko vairāk īpaši nevajag. Biju nogurusi visu dienu runāt, katrs domājām savas domas. Gājām un klusējām.

Sandra Landorfa, žurnāls „OK!” / Foto: Aiga Rēdmane