"Man bērns ir svarīgāks, lai teātris piedod," Normunds Laizāns 50 gadu vecumā sācis jaunu dzīvi
Daudzi paziņas un kolēģi domāja, ka viņš tā arī nodzīvos – mūžīgā lidojumā no vienām attiecībām pie nākamajām. Ja kādās uzkavējās par ilgu, iekšējā uguns sāka svilināt un vajadzēja atdzerties brīvību. Šī saruna bija pārsteigums – Normunds Laizāns ir sācis jaunu dzīvi.
Nesen nosvinēji dzimšanas dienu?
Tikko oktobrī palika piecdesmit divi. Jānis Skanis teica – dzīvo šodienai! Līdz 60 ir brīnišķīgi, tad sākas problēmas. Vakar aizdomājos par bērnu un vecāku gadu starpību, par to, kas pa 20, 30 gadiem notiek ar cilvēkiem un vispār pasaulē. Kas liecina par to, ka cilvēks ir vecs? Pat astoņdesmitgadīgs savās izpausmēs un domāšanā var būt jaunāks par dažu labu divdesmitgadīgo.
Cilvēkiem tomēr patīk spēlēt sociālās lomas. Varbūt aktieriem ir citādi?
Saka jau, ka aktierim nevajadzētu novecot iekšēji, bet saglabāt sevī bērnu – naivitāti, uzticēšanos...
... ir avots, no kura smelt?
Jā, un nedrīksti izlaisties – ai, man jau piecdesmit, varu atlaist vēderu! Pasākumos tiecies ar bijušajiem skolas biedriem – ak, dievs, viņam tikai 40, bet vizuāli... Tad saproti, ka tas, kā tu dzīvo, kā sevi uzturi, ļoti iespaido. Aizbraucu uz laukiem, paskatos uz skolas laiku čomiem – bēdīgi. Ko dara cilvēki, kam nav darba? Cits brauc uz Angliju, cits uz pilsētu, mazgā mašīnas, bet cits – (šļupst) eu, vecais, tu gan esi lecīgs, paņemam vienu šņabi. Trīs gadus jaunāks, mutē neviena zoba, nodzēries līdz beidzamam, vienīgais prieks no rīta ar kādu kopā paņemt lielo Vanagu un sagaidīt vakaru. Ar alkoholu vispār ir dīvaini – kā tas mūs ievelk savā mazajā purviņā...
Alkohols ir blakus arī teātra vidē. Redz, tu ved mani uz kafejnīcu, piedāvā – konjaks, šņabis!
Jā, tas tāds spēles elements. Nelikšu roku uz sirds un nebļaušu, ka nelietoju, bet saprāta un gaumes robežās. Nekad neesmu gribējis pielieties līdz lūpai, lai nākamajā dienā vemstītos. Man ir paticis tas vieglais iereibums, garšas nianse. Bērnībā sāku ar vecāku gatavotiem vīniem, tie bija saldi un garšīgi. Balons nopakots koka kastē, līmeni neviens nepārbauda. Tad mēs ar bračku ar šļauciņām (starp citu, bērnības pieredzes dēļ ilgu laiku nevarēju ciest normālu vīnu, jo likās, ka vīnam jābūt tādam, kāds tas bija mammai – saldam, foršam)... Domāju, mūsu vecāki nezina daudz ko, un paldies Dievam. Bet par alkoholu...
Tev nav tāda gēna?
Redz, ja varētu ievadīt datorā programmu, kura izskaitļotu, kas notiktu, ja es būtu palicis laukos un strādātu par traktoristu, ej nu sazini. Mēs nekad nezinām, ko iesāktu konkrētos apstākļos. Sviests jau arī ir, tādā Jumurdā īsti nav ko darīt. Tikko biju Madonas bibliotēkā – mani uzaicināja Leona Brieža dzeju parunāt, par dzīvi pastāstīt .
Dažāda vecuma sievietēm?
Es teiktu – pēc piecdesmit. Kurš darbdienas vidū var iet uz bibliotēku? Bet prieks, ka bija atbraukušas četras brīnišķīgas dāmas no Jumurdas. Dziedāšanas skolotāja atcerējās, ka 1. klasē man ielika vienīgo četrinieku. Pēc Freida, tā man ir bērnības trauma. Klases audzinātāja teica – Normunda liecība ir ļoti laba, tikai viens četrinieks, ja tā nebūtu, viņš kopā ar citiem Latvijas teicamniekiem brauktu uz Sporta pils lielo eglīti Rīgā. Es visu dienu mājās bimbāju.
Tavējie joprojām ir Jumurdā?
Jā, mamma un tētis. Brālis – Rīgā.
Tu pats dzīvo ārpus Rīgas?
Jā, mums ir māja pie Rīgas robežas, apkārt daudz zaļuma. Mazajam, kuram ir divi gadi, šī vieta ir brīnišķīga (vecākajam dēlam jau ir divdesmit divi). Arī man kā lauku puikam sajūta ir ļoti laba. Tāpat ņemies – vasarā pļauj zālīti, ziemā tīri sniegu, patīkami rušināties pa zemīti. Pilsētā izej no dzīvokļa – nu, kur? Bet te – izģērbties peldenēs, paguli saulītē, nav jābrauc uz jūru. Pirms gada iedēstījām ābeles, plūmes, ķiršus. Ir arī mīnusi – ilgāks laiks jāpavada ceļā.
Var teikt, ka tu sev 50. jubilejā uzdāvināji vēl vienu dēlu?
Gribētos jau teikt, ka man uzdāvināja. Tas nebija plānots. Gudri cilvēki saka, ka viņi paši piesakās.
Tev sākumā bija prieks vai šoks? Tas taču maina iedomāto dzīves scenāriju.
Līdz brīdim, kamēr viņš piedzimst, jau nekas nemainās. Tu zini, ka jūs būsiet trīs, jāsāk domāt kā, kur un kas. Kad parādās – tad gan! Jāmaina dzīves ritms, jāpielāgojas. Visu laiku jāplāno.
Tu nesaki – mamutu mājās nesīšu es, bet citādi – piedod, esmu aktieris, netieku?
Plānojam kopā, bet tas, ka viņš mums ir, atsver visas neērtības. LNT paņēmu lapu ar trim rindiņām no ļoti laba austrāliešu seriāla "Tāda ir dzīve". Domāju – nu, kā cilvēki var tik forši uzrakstīt?! Lai piedod visi, kas raksta mūsu seriālus, bet tur ir tik sadomātas, no pirksta izzīstas situācijas! Saka – tizli aktieri, bet ko viņi var, ja nav ko spēlēt, ja iedod plakanu tēlu. Šīs brīnišķīgās rindiņas skan tā: “Es domāju, ka ar bērna piedzimšanu manā dzīvē viss sakārtosies, bet izrādās, ka gluži otrādi – ir sajūta, ka mana sirds atrodas ārpus ķermeņa un iemiesojusies šajā mazajā brīnumā.” Tas mazais cilvēciņš ar savu nesamaitātību, vienkāršo dzīves uztveri, mīlestības izpausmēm ir tik...
Varbūt 50 gadu vecumā cilvēks uz bērnu skatās citādi nekā 20 gados, kad vēl ir vētru un dziņu laiks?
Jā, domāju daudziem tā ir bijis, divdesmit gados tu vēl neesi nekas. Biju beidzis fakultāti, jau precējies. Lasīju par jaunajiem dakteriem, kuri beidz universitāti, bet viņiem nav iespēju sevi pilnveidot, jo slimnīcās trūkst rezidentu vietu. Un viņš ar ārsta diplomu sēž un neko nedara. Tāpat ir ar aktieriem – gan tagad, gan agrāk. Labi, mums bija sadale, dažiem kaut ko piedāvāja. Es izvēlējos Rīgas Mazo latviešu teātri. Bet tev maksā minimāli, un tu visu laiku meties darbos, lai sevi pierādītu. Būt kopā ar bērnu iznāca daudz mazāk.
Tagad vairs nav tā jāskrien un jāņemas. Labāk biežāk esmu mājās nekā kaut kur nesos, lai gan arī agrāk nekad neesmu skraidījis pa klubiem.
No iepriekšējām intervijām radās sajūta, ka esi brīvs putns, lido, meklē izaicinājumus...
To mēs visu dzīvi darām. Domā, man tagad negribas izaicinājumus?
Es domāju cilvēcisko attiecību ziņā – ka neesi varējis nostabilizēties. Tagad esi atradis īsto cilvēku?
Nu, jā – pirms gadiem četriem bija citādāk... Protams.
Teici, ka dzīvē alksti kaislību, ka cilvēki dzīvojot rēni.
Kaislības jau ir ne tikai starp vīrieti un sievieti. Cenšos izvairīties no intervijām, jo pēc iepriekšējām ļoti daudzi, par kuriem jau biju aizmirsis, sūtīja īsziņas – ieej internetā, paskaties, ko cilvēki runā. Klaji noliet otru ar mēsliem, neko par viņu nezinot, ir tik vienkārši. Bet, jā – protams, daudz kas ir mainījies.
Iekšēji – tevī?
Jā! Zini, ka tev tāds maziņš piedzimst... Emocionālā sajūta, kāda bija ar pirmo bērnu, manī ir pazudusi. Kāds kolēģis arī teica – tu tāds maigs un pūkains esi kļuvis.
Baigi jocīgi, bieži pieķeru sevi, ka sēžu, uz viņu skatos un prātoju – johaidī, viņš tikko piedzima, bet, re, nu jau divi gadi – un tik liels un gudrs. Kā aktieris fiksēju šo emocionālo stāvokli. Intervijā ar kādu aktieri lasīju, ka tas ir mūsu profesijas kretīnisms. Tu vēro savas izjūtas: tagad ir emocionāli sāpīgs moments – ahā, tad, re, kas ar mani tajā brīdī notiek! Protams, izrādē tēlam ir cita dzīves pieredze, bet fiziskās, iekšējās sajūtas tās pašas.
Esi teicis, ka tev patīk sarunāties.
Jā, un mēs pašlaik to darām.
Un ikdienā, bez diktofona? Ar kolēģiem runā?
Jā, tomēr saistībā ar darbu, katrs no savas pieredzes. Tā, ka izkrīt dvēsele, man liekas, es ne ar vienu nevaru...
Pat ar mīļoto meiteni?
Arī ne.
Ir kāda sarkanā strīpa?
Domāju, pat nav, tāds esmu bijis kopš laika gala. Var teikt, ka gruzos pats sevī.
Mēs, Skorpioni, tādi esam.
Kādreiz esi nodots, dabūjis pa zobiem?
Nē, bet mēs arī ģimenē nemēdzam tā...
...izlikt visu kā uz paplātes?
Jā. Kādreiz mammas saka par meitām – oi, mēs kā draudzenes. Ne-e, mēs ne. Arī ar bračku ne, kaut viņš ir tikai gadu un mēnesi vecāks. Varbūt tāpēc, ka ļoti ātri aizgāja uz Rīgu mācīties. Es ņēmos pa vidusskolu, tad armija, laika distance.
Daudzi paziņas iet pie psihoterapeitiem. Man nekad nav bijis tādas vajadzības. Varbūt arī kļūst vieglāk, bet padomus jau tāpat neviens nevar dot.
Viņi jau to arī nedara.
Tāpēc es pie viņiem arī neeju! Ā, esmu gan gājis – pie cilvēka, kurš redz, jūt un saprot vairāk nekā parastais.
Tici tādām lietām?
Zini, kā pirmoreiz noticēju? 9. klasē no Ērgļiem, kur mācījos, ar moci biju aizbraucis uz Madonu. Tur tāds alus kioskiņš, domāju, pirms braukt mājās, iedzeršu vienu aliņu. Paņemu pudelīti, pagriežos, pretī būdīgs vīrs, uz gadiem septiņdesmit, ar matiem un bārdu noaudzis, varētu teikt, diezgan bomzīgā paskatā. Paeju malā, bet viņš uz mani skatās, tad pienāk un saka – aliņu iedosi? Saku – labi, es tev nopirkšu. Viņš – paldies, un turpina skatīties. Kļūst neomulīgi. Izdzeru un taisos prom. Viņš – pagaidi, tu brauc uzmanīgāk ar to savu moci. Saku – labi, labi. Viņš – nevis labi, bet atceries – pirms divām nedēļām... Domāju – bļāviens, braucot no ballītes, aiz sirds kreņķiem biju drusku ierāvis un līkumā aizgāju pa taisno. Nekas, tikai drusku moci nobrāzu. Bet to nezināja neviens. Kā onka var zināt?...
Vīrietis, pie kura gāju, nedod padomus, bet kaut kā... izskaidro lielumu, bildes kopumu. Par to, par ko bieži vien neaizdomājamies. Un tad tu tā nomierinies. Ir arī šis tas tāds, ko viņš pirms pusotra gada tika teicis par valsti un dažiem cilvēkiem, un tā arī ir noticis.
Viņš tevi sakārtoja?
Mhm... Es gan nebiju izjucis. Mūs iepazīstināja cilvēks, kurš arī daudz kam netic. Biju kompānijā, iedzēris, viņš piebrauca ar mašīnu, teicu – varbūt ar tevi var parunāt? Viens pluss, kāpēc noticēju, jo viņš teica – mēs nedrīkstam ņemt naudu. Tas par kaut ko liecina. Ja tev tiešām ir dots, tad...
... ar to jādalās?
Jā. Es pēc būtības piederu pie neticīgajiem, mazticīgajiem. Reizēm runā – es, redz, iepriekšējā dzīvē biju tas un tas. Man ir arguments – ja šis ir mans ķermenis šajā dzīvē, tad garam, kas tajā atrodas, kaut uz sekundes tūkstošdaļu būtu jāļauj man noprast, ka tas ir pieredzējis daudz ko vairāk. Man saka – varbūt šī ir tava pirmā dzīve. Varbūt. Varbūt.
Seriālā Sekss un lielpilsēta draudzenes sprieda, ka būtībā vīrietis nevis meklē īsto cilvēku, bet, kad iedegas zaļā lampiņa, apprec to, kas tuvāk. Ko tu kā vīrietis vari teikt?
Nezinu, bet brīdī, kad te (pieliek roku pie sirds).... Nu, labi, sirdī nekas nenotiek, viss ir te (pieliek roku pie galvas).
Kā?!
Sirds jau ir tikai orgāns.
Tu taču uzticies sajūtām?
Bet kur tās rodas? Mēs, cilvēki, esam nodalījuši, ka sirds atbild par vienu, prāts par citu. Esam pieņēmuši – literatūrā, mākslā, dzīvē – ka mīlam ar sirdi... Bet no sirds taču nekāds impulss nenāk, tā tikai pumpē asinis! Mēs raksturojam, ka ir šīs sajūtas (norāda ar roku zem jostas vietas), šīs (pieliek roku pie sirds) un šīs (norāda uz galvu). Nu, kad ir šī (roka pie sirds), tu vismaz par 99,99 % esi pārliecināts, ka tas cilvēks tev ir vajadzīgs un tu viņam tāpat.
Vakar lasīju, ka 82 gadus vecs miljardieris apprecējis 24 gadus vecu modeli. Tur ir cits lidojums. Meitenēm teātrī teicu, ka ļoti labi saprotu veci. Lai tas vīrietis, kurš saka, ka savos 82 negribētu blakus tādu meiteni, met akmeni pirmais. Tikai - kurš var atļauties gredzenu par pieciem miljoniem, villu? Bet es nesaprotu meiteni. Lai gan... Cik vecis izvilks, gadus divus, un tad man viss būs, tad tik dzīvošu! Bet, ja tas ir pa īstam no abām pusēm un ja vēl abi saprot, ka tas varētu nebūt uz mūžu... Domāju, šajos laikos to saprot. Mēs ar mammu par to esam strīdējušies – ārprātā!
Jo mammai ir priekšstats, ka vajag uz mūžu?
Tieši tā! Šausmīgi pārdzīvoja, kad šķīros es, arī brālis apprecējās otrreiz. Teicu – mammu, par ko tu cepies? Bērni lieli... Viņa – jā, bet kāpēc es visu mūžu... Saku - bet vai tu, māt, liekot roku uz sirds, vari teikt, ka jūs abi visu mūžu esat nodzīvojuši tā...? (Uzsit pa sirdi.) Atbilde – man ir divi dēli.
Toreiz bija citi kritēriji.
Tā arī bija – ja teica jā, tad jā. Bet ir labi, ja brīdī, kad bērni lieli, var normāli izšķirties, turpināt attiecības. Nevis – tu, d..sa tāds! D..sa šitāda! Jo, kad bijāt kopā, viss sākās ar lidojumu. Viss reiz beidzas, bet atstāj to cilvēcisko sajūtu. Vienmēr brīnos par kolēģi Valdi Lūriņu. Kad Miera ielā divus stāvus zem manis dzīvoja Mārtiņš un Dita, vienmēr kopā svinējām Jauno gadu. Tur bija arī Valdis ar visām savām bijušajām sievām un bērniem. Tā fantastiskā sajūta – jā, te viņi visi ir!
Valdis pēc būtības ir cits cilvēks. Bet par tevi, atvaino, radies priekšstats, ka esi babņiks.
Labi. Jautājums – kas ir babņiks?
Tu pats neesi slēpis, ka attiecību tev bijis daudz.
Kas ir daudz? Katram ir savi priekšstati.
Varbūt ir ciniski tā prasīt cilvēkam, kurš sācis jaunu, skaistu dzīvi, bet varbūt daļa taisnības ir – ka ne jau īstajam cilvēkam jānāk, bet zaļajai gaismai, lai saietu kopā?
Bet kas to zaļo gaismu iededz?
Varbūt ķīmiski procesi organismā vai bailes no piecdesmit?
Nē, nē! Tad nāk prātā stulbā anekdote par diviem draugiem – viens apprecējies, sitas pa dzīvi, otrs dzīvo neprecēts bez bēdu. Makšķerējot precētais saka – tev vajag apprecēties, iedomājies – vecumdienās mirsi, kurš tev krūzīti ūdens pienesīs? Tas sāk domāt: ziepes būs, tiešām, miršu, kas ūdeni nesīs? Apprecas, kaut kā to dzīvi nodzīvo, pienāk mirstamā stunda, stāv sieva ar bērniem, arī draugs. Viņš pasauc draugu – zini, vecīt, baigie sūdi, dzert jau nemaz negribas. Ja tikai tāpēc jāprecas... Bet tu nekad nezini, kā izvērtīsies dzīve pēc gada, septiņiem vai divdesmit – ar konkrētu cilvēku, ar bērniem. Protams, mēs vēlamies labāko, bet kā notiek? Man šķiet, mēs tikpat vieni atnākam, cik vieni aizejam. Mocīties visu dzīvi, lai teiktu - redz, kā visu mūžu nodzīvojām kopā! Skaisti. Bet vai bija skaisti? Tas pats – nu, ko citi nodomās. Tā arī mamma teica – ko tagad kaimiņi domās? Tādas smukas kāzas bija! Nu, bija. Bet kas kaimiņiem par daļu, kā kurš dzīvo?
Tu jau 20 gadu vecumā, atnākot uz Rīgu, esi sapratis, ka var dzīvot tā, ka kaimiņš par tevi neko nezina?
Tas droši vien atkarīgs no vecuma, dzīves pieredzes, pašpietiekamības, pašvērtējuma. Lai man piedod, kas atkal kādā brīdī kaut kur kaut ko rakstīs – man pie vienas vietas, ko par mani domā tie, par kuru eksistenci man nav pat nojausmas. Lai komentē, lai domā, ko grib. Man ir svarīgi tie, kas man ir blakus, kas gaida mājās – viens maziņš, viens ne tik maziņš, kolēģi, draugi.
Esi teicis, ka draugu tev nav.
Man ir forši čomi. Darba draugi, biedri. Tās ir dažādas lietas. Nekas nenotiek tā – bum! – tu būsi mana sieva, vīrs vai draugs. Jāpaiet laikam.
Domāju, ka pēc būtības esmu vienpatis. Man nevajag tā – ja kaut ko darām, tad kopā. Protams, var arī kopā – viss kārtībā, bet, palicis viens, es nejūtos apbēdināts. Man ir daudz ko darīt, pašam sava pasaule, nav jāčupojas.
Tu taču nenoprecēji 24 gadus vecu meiteni?
Ne-e.
Ā – vispār neapprecēji? Bildināsi?
Tagad pārgājām uz tēmām... Šo jautājumu tu man neuzdevi. Tas attiecas tikai uz mums abiem.
Bet tu taču neesi kopā ar piecdesmitgadnieci?
Nē, bet mums nav liela gadu starpība – kādi desmit.
Tātad krīzes tev nebija?
Nē. Zini, kad piemetas krīze – ja tu ar to cilvēku esi nodzīvojis ašpadsmit gadu, bērni pieauguši, jūs paliekat divatā, un vīrietis sāk skatīties apkārt. Bija filma Par Šmitu, Nikolsons spēlēja – aizgājis pensijā, naktī guļ blakus savai vecajai sievai un domā – ko es savā dzīvē esmu paveicis? Visu mūžu nostrādājis kantorī par grāmatvedi. Izrādē Ezeriņš ir brīnišķīga novele – jauna meitene, jauns puisis, mīlestība, un džeks izdomā viņai padoties šaha spēlē. Bet meitene pēc tās attālinās. Kaimiņš saka – ei, kas tu par veci, meitenei zaudēji. Meitene arī – kas tu par vīrieti, ja nevari manu karali noguldīt – ko tu manā dzīvē darīsi? Viņš atsalst pret sievietēm, Rīgā uzvar piecus šaha lielmeistarus, par viņu raksta avīzē. Visu mūžu tā arī aizvada – ne īsti mīlējis, ne dzīvojis. Mūža galā atrod veco kundzīti, ar kuru viņam sākumā neizdevās, un saka – es atbraucu pēc revanša. Viņš uzvar, un abi saiet kopā – uz atlikušo gabaliņu dzīves.
Vai tev sanāk tā, kā novēlēja Skanis, – katru dienu izgaršot?
Tikko bija brīnišķīga iespēja – vesela nedēļa Rodas salā. Bijām domājuši braukt visi trīs, tad sapratām – ej nu sazini, kā ir divu gadu vecumā lidot. Teicu – tad nelidos neviens. Man teica – nē, tev jābrauc, jāatpūšas. Veselu nedēļu biju viens – milzīgs paldies manai mīļotajai sievietei! Man gan trešajā dienā gribējās mājās. Ceturtajā piefiksēju, ka maz runāju, tik vien kā autonomā, restorānā, recepcijā. Darīju visu – paņēmu mašīnu, apbraukāju salu, garšīgi ēdu, daudz gulēju, lasīju grāmatas, sauļojos un peldējos jūrā, bet septītajā dienā sapratu, cik ļoti man pietrūkst to, kuri mani uz turieni palaida. Bet par baudīšanu – mēs varam daudz gribēt, bet kvadrāts, trīsstūris vai cita ģeometriskā forma, kurā esam iespiesti, ir tāda, kā ir. Pēdējā laikā (tas varbūt nāk ar viedumu) domāju par pasaules uzbūvi kā tādu. Cilvēks piedzimst, un tālāk visu mūžu jāvergo par to, ka esi piedzimis. Tas ir absurds! Vajadzētu priecāties, bet – bērnu pabalstu mēs tev nedosim, zemes nodoklis tāds... Bet kam tā zeme pieder? Labi, gribēja sociālismu, neko neuzcēla, bet arī šis modelis ir pilnīgi nepareizs. Kāds ir pareizais, nezinu. Vecāki jau kopš gada vecuma bērnu laiž kaut kādā dārziņā, lai tikai varētu atsākt strādāt. Tas ir stulbi. Viņi labprāt – gan mamma, gan tētis – sēdētu mājās, būtu vairāk kopā ar bērnu. Jo viņš taču izaug, bet mēs to palaižam garām. Darbdienas astoņos bērnudārzs, septiņos atpakaļ.
Milzīgs laiks paiet šķirti.
Tieši tā! Labi, tu bērnam iestāsti – uz darbiņu jāiet, lai būtu naudiņa. Viņam tiek iepotēts – tev būs jādara tāpat. Jo gribas normālu jumtu virs galvas, normāli paēst, apģērbties, braukt ar mašīnu. Un zemes nodoklis, gāze, elektrība... Tā mēs maucam. Teorētiski varam gribēt baudīt dzīvi, bet cik bieži to atļaujamies? Kad esi brīvs, gribas tikai atkrist un gulēt – davai, nedarām neko! Labi, ka koki un pļava apkārt, saku sīkajam – ejam lasīt ābolus. Saka: jāmācās komunikācija, bet kas ir svarīgāk – attiecības starp vecākiem un bērniem...
... vai prasme izdzīvot kolektīvā?
Šajos laikos – izdzīvot kolektīvā. Brīnišķīga tā Una Gavare, kuras bērni mācās mājās. Lasīju un apskaudu. Bet vīrs viņu nodrošina, tāpat vienam jāmauc melnu muti. Reiz izbrīnījos (tolaik domāju pilnīgi citādāk, Rausītis vēl nebija piedzimis) – gaidām kolēģi uz mēģinājumu, bet izrāžu vadītājai pienāk īsziņa: “Atvainojiet, es te vienam esmu vairāk vajadzīgs.” Domāju – bļāviens, viņam tak galvenā loma! Tagad domātu tāpat kā viņš.
Rakstītu tādu īsziņu?
Jā, galu galā – viens mēģinājums vairāk vai mazāk. Man bērns ir svarīgāks, lai teātris piedod.
Bet izgaršot ikdienu – arī nogurumu, procesu, neveiksmi? Jo spēles noteikumi ar valsti tik drīz nemainīsies, mainīt var tikai attieksmi.
Jā, ikdiena ir brīnišķīga! Viens no rīta ietipina – ejam lejā! Nāk miegs, bet zini, ka iesim. Vēl labāk – tēti, nenāc, pagaidi! Protams, reizēm uzvelcies, sadusmojies, ka viņš dara blēņas, par ko simtreiz esi teicis, ka nevajag. Bet tad viņš apķeras, saka piedod, sabučo – nu, tas ir tik... Tās jūtas un sajūtas ir tik vienkāršas un patiesas.
Tavs tētis bija bitenieks?
Ir! Abi ar Uldi Anži esam teātra bišu tēvi, katru rudeni apgādājam ar medu.
Tā varētu būt. Sāku vizualizēt – ļoti daudz medus caur manām rokām izgājis. Kad tētis vēl bija spēka gados, viņam kolhozā bija pāri par 100 saimēm.
Vide bitenieku māca būt jūtīgam?
Domāju, cik daudzi par saviem vecākiem var teikt – es visu par viņiem zinu? Arī man tēvs ir tāds neatminēts cilvēks. Neesam tā izrunājušies. Ir brīži, kad saproti – viņā ir tik daudz kas... sāpīgs, emocionāls. Pirms gadiem desmit bija izrādes Zvejnieka dēls, kurā spēlēju Oskaru, un Zaļā zeme, kurā biju Ješka, kas nodzēra tēva mājas. Mans tēvs bija Rīgā pie dakteriem, noskatījās abas. Vedot viņu mājās, pajautāju – nu, kura izrāde patika labāk? Viņš teica – Zaļā zeme. Kāpēc? Un tēvs atbildēja ar vienu vārdu – sāpīgāk. Man likās – tāds kārtīgs lauku vecis... Sākuma mazs šoks, tad sāc domāt – varbūt arī... Tēva un dēla attiecības, vecais Brīviņš, jaunais – vienam tā ir viņa māja, viņa zeme, otrs visu izputina. Neesmu dzērājs, nedz arī kas tamlīdzīgs, bet plaisa starp viņa un manu pasauli pastāv. Par to neesam runājuši. Kad pie viņa kā viena no labākajiem Latvijas biškopjiem bija aizbraucis radio Mikrofons un jautāja, vai dēli ies tēva pēdās, viņš teica – nē, nu ko tur, viņi baidās no bišu kodumiem. Joks. Kaut patiesībā esmu pārliecināts, ka viņš gribēja, lai mēs būtu blakus, laukos ko darītu. Protams, viņš arī saprot, ka tas būtu pilnīgā pakaļā. Reiz bijām haltūrā Madonā – es, Rūdolfs Plēpis un Valdis Zilveris. Ziema, iestigām, pie senčiem Jumurdā iebraucām vēlu naktī. Protams, vajag sasildīties ar kārtīgu dzērienu, tad mēs ar Zilveri aizgājām gulēt. Kad no rīta astoņos cēlāmies, fāterītis ar Rūdi tā arī sēdēja pie galda. Braucot uz Rīgu, Rūdis teica – Normund, es par tevi šonakt uzzināju tik daudz. Ar tavu tēvu izrunāju to, ko ar savējo nekad nevarētu. Tā ir ar tuviem cilvēkiem – mēs vairāmies, baidāmies atklāt savu patieso... (ar dūri piesit pie sirds).
Varbūt vārdos to nemaz īsti nevar noformulēt.
Arī. Zini, kā ar večiem. Mani intervijās ar vīriešiem, parasti jau populāriem, vienmēr ir besījusi tā savas sāpes izkliegšana. Varbūt tēvam likās – kā es tagad kā vecis ar veci runāšu par tādām lietām... Bet, ja iekšā sāp, varbūt reizēm vajag.
Tev patīk rudens?
Saulains – jā. Ar gaišumu esam apdalīti, visu laiku gribas šitā (rāda, ka ietuntulējas). Grieķijā, Itālijā, Francijā – tur viņi ir pilnīgi citādāki. Mēs nekad tādi nebūsim, jo dzīvojam četros gadalaikos. Tur visi ir atvērti, pensionārs piektdienas vakarā uzģērbj smukāko un – aiziet! – uz krogu. Dzer mazo kafiju ar ūdentiņu, paņem glāzi, cigareti, dzīvo, vārās – viņam pofig, ka 70 gadu! Arī viņš ir cilvēks! Dzīvs! Ar savām emocijām, savu foršumu – vari tikai skatīties un kaifot!
