Spāņu valodas skolotājs, topošais 9 bērnu tēvs Fransisko: "Latvija izvēlējās mani"
“Jā, astoņi bērni ir daudz!” smejas Fransisko Nunjess Romero Olmo no Spānijas, kurš Latvijā dzīvo jau desmit gadus un pavasarī kļūs par deviņu bērnu tēvu. Un vēl viņš ir saņēmis prestižo balvu “Latvijas Gada skolotājs 2024” nominācijā “Svešvalodas skolotājs”. Saruna par to, kā tēva loma palīdz saprast skolēnus un cik svarīgi ir savas un sievas attiecības pacelt pāri visam.
Šis nav tipisks stāsts, kurā ārzemju puisis ieprecējās Latvijā. Fransisko Nunjess Romero Olmo ir spānis, kurš ikdienā strādā par spāņu valodas skolotāju Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā. Arī viņa sieva Marija Viktorija Sančesa ir spāniete. “Tas nebiju es, kurš izvēlējās Latviju, – Latvija izvēlējās mani,” žurnālam Jauns OK smaidot saka Fransisko. Uz Latviju viņi kopā ar saviem pieciem bērniem pārcēlās pirms 10 gadiem – tagad ikviens no viņiem lieliski runā latviešu valodā, turklāt šo gadu laikā ģimene ir kļuvusi krietni kuplāka – martā gaidāma devītā atvase.
Bērni strīdas latviski
“Mēs esam brīvprātīgo ģimene, kurai baznīca piedāvāja braukt uz Latviju, piedaloties starptautiskā baznīcas projektā. Viens no misijas mērķiem ir vienkārši iekļauties sabiedrībā – meklēt darbu, mācīties valodu, izglītot bērnus vietējās skolās,” stāstu par savu ceļu uz Latviju sāk Fransisko. Latvijā viņi ieradās tieši pirms desmit gadiem, 2015. gada martā, un nu saka: “Šobrīd jūtam, ka šī ir mūsu vieta; meklējam pat lielāku mājokli. Plānu atgriezties Spānijā šobrīd nav, bet, cik ilgi šeit paliksim, varu atbildēt ar latviešu teicienu: “Dzīvosim – redzēsim!””
Kad spāņu ģimene ieradās Latvijā, vecākajai meitai bija tikai 7 gadi, bet nu – 17. “Mājās mēs sarunājamies spāņu valodā, taču dzirdu, ka bērni mēdz runāt arī latviski, īpaši, ja tiek pārspriestas skolas lietas, jo skolā mācības notiek latviešu valodā. Un, kad bērni savā starpā strīdas, tad arī to dara latviski!” smejas daudzbērnu tētis.
Latvijas miers
“Man patīk Latvijas daba un latviešu attiecības ar dabu. Man patīk miers, kas šeit valda, – neskatoties uz to, ka Rīga ir Latvijas galvaspilsēta, šeit ir iespējams dzīvot mierīgi, nesteidzoties. Spānijā esmu dzīvojis gan Madridē, gan Valensijā, un mēs ļoti steidzāmies. Un vēl – man patīk un vienlaikus pārsteidz latviešu attiecības ar savu valsti. Patīk, ka skolās patriotiskas aktivitātes notiek dabiskā veidā,” pārdomās dalās Fransisko. Jautāts par ēdieniem, kādus ģimene ierasti bauda mājās, viņš attrauc: “Ēdam ļoti spāniski tradicionāli.” Galvenais pavārs esot sieva. Pārsvarā viņa gatavojot spāņu ēdienus – no Latvijas produktiem. “Man ļoti garšo spāņu bagātīgās zupas, piemēram, ar turku zirņiem, pupiņām, gaļu, kartupeļiem. Bieži gatavojam arī spāņu iemīļoto kartupeļu omleti. Ik pa laikam no Spānijas saņemam sūtījumus ar kādiem īpašiem Spānijas produktiem, piemēram, vītināto šķiņķi.”
No skolotāju dzimtas
Fransisko un Marija nāk no daudzbērnu ģimenēm, turklāt abi ir pedagogi. Spānijā Fransisko bijis profesors universitātē – viņam ir doktora grāds žurnālistikā –, topošajiem žurnālistiem pasniedza digitālo komunikāciju. Tāpēc arī Latvijā savā skolā līdz ar Covid-19 pandēmiju kļuvis par digitālo rīku konsultantu. “Ar tehnoloģijām man vienmēr ir bijušas labas attiecības. Savas prasmes izmantoju kovidā, lai pielāgotos jaunajiem laikiem, – tas bija izaicinājums mūsu dzīvoklī atrast iespēju, lai visi bērni varētu mācīties un es pats varētu mācīt citiem. Bet izdevās!” Arī sievas profesionālā dzīve esot saistīta ar pedagoģiju – Spānijā viņa bijusi profesore universitātē. “Sievai ir doktora grāds bioloģijā, viņai ir nopietnāks grāds nekā man,” smejas Fransisko. “Taču Latvijā Marija visu laiku dzīvo mājās, jo bērni ir mazi. Viņa ir izlēmusi, ka ģimenes labā labprāt paliks mājās.”
Skolotāja profesija Fransisko mājās ir bijusi klātesoša kopš viņa bērnības – Fransisko tētis un mamma, un arī vecmāmiņa ir pedagogi. “Uz skolotājiem vienmēr esmu skatījies kā uz cilvēkiem, kas var man palīdzēt. Palīdzēt ne tikai kļūt gudrākam, bet arī – kļūt par labāku cilvēku. Šādi cenšos veikt savu darbu. Visi skolotāji – ne tikai klases audzinātājs – skolā veic audzināšanas darbu. Es uzskatu, ka skolotāja darba auglis ne vienmēr ir skolēna labās atzīmes. Drīzāk savstarpēji cilvēciskās attiecības,” teic skolotājs; viņš šobrīd vidusskolēniem ir svešvalodu skolotājs, kuram ir sava audzināmā klase. Jautāts, vai neplāno Latvijā sākt strādāt augstskolā, Fransisko atbild noliedzoši: “Darbs vidusskolā ir vieglāk savienojams ar ģimenes dzīvi. Laiks mājās man ir ļoti svarīgs. Katram bērnam kaut kad vajag tēti. Sievai vajag vīru.”
Brīnums!
“Brīnums!” taujāts par saņemto apbalvojumu – 2024. gada svešvalodu skolotājs – izsaucas spānis. “Man reizēm jautā: ko tu tādu īpašu savā darbā dari? Nezinu! Man šķiet, es daru to pašu, ko citi skolotāji. Taču skolas administrācija balvai izlēma virzīt tieši mani. Man ir liels gods saņemt šo balvu. Jūtos novērtēts. Turklāt balvā bija ne tikai mākslas darbs ar iegravētu nomināciju, bet arī stipendija – tas iepriecina. No otras puses – saņemt šādu apbalvojumu ir atbildība. Pieļauju, ka tagad uz mani apkārtējie skatās vairāk vērtējoši: ar ko viņš ir tik īpašs?” pārdomās dalās Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas skolotājs. Šobrīd Fransisko audzināmā klase, viņa paša vārdiem runājot, ir meiteņu klase – no 29 skolēniem tajā ir 26 meitenes!
“Es nestrādāju ar bērniem! 10. klasē tie vairs nav bērni. Nav arī pieaugušie. Ļoti interesants vecums – it kā izskatās, ka ir jau atraduši savu vietu, tomēr nē; viņi šobrīd sevi meklē. Kādreiz nākas meitenes mierināt, iesaistīties lēmumu pieņemšanos procesos, jo meitenes nav puiši un puiši nav meitenes, – problēmas šajā vecumposmā abi dzimumi tomēr risina citādi. Esmu novērojis, ka meitenes nereti problēmas uztver dziļāk, personiskāk, bet puiši nē. Puiši tādas lietas aizmirst vieglāk.
Tas, ka man ir bērni, skolotāja darbā ļoti palīdz – atvieglo arī attiecības ar klases vecākiem. Sanāk, ka šobrīd savā klasē esmu gan audzinātājs, gan vecāks, jo viena mana meita mācās manā audzināmajā klasē. Meitai nav palaimējies,” skolotājas joko, atklādams, ka meita sākotnēji dusmojusies, bet nu jau situāciju esot pieņēmusi. “Caur savām meitām, pusaudzēm, labāk izprotu, kad skolēniem vajag atbalstu un kad man vajag vienkārši klusēt un klausīties. Mēs, vīrieši, esam ļoti praktiski. Ja ir problēma, uzreiz gribas to atrisināt. Taču pusaudžu meitenēs bieži vien vienkārši vajag klausīties un ļaut viņām runāt, iztukšot to, kas ir uzkrājies. Strādāšana ar pusaudžiem palīdz saprast arī mana paša meitas un viņu sajūtas.”
Vīram un sievai ir jārunā ne tikai par bērniem
“Jā, astoņi bērni ir daudz! Taču mēs neesam supervaroņi,” viņš smejas. “Katrs bērns ir citādāks, katram ir savas vajadzības, un ne vienmēr ar visu tiekam galā – ik pa laikam kāds no bērniem, piemēram, sūdzas, ka viņam nepietiek vecāku uzmanības. Es nevaru pateikt, ka tā nav, kā bērni saka. Taču nevaru arī pateikt, ka sūdzību nebūtu, ja mums būtu tikai divi, nevis astoņi bērni. Būt daudzbērnu ģimenē – vienalga, vai ar trīs, pieciem vai astoņiem bērniem – nav viegli. Tas prasa laiku, enerģiju, uzmanību, atņem vecākiem gulēšanas laiku, prasa lielu darbu gan mājās, gan ārpus tās. Vienlaikus tētim un mammai ir jāatrod laiks, lai pabūtu divatā. Piemēram, tieši šovakar mums ir plānots iziet kopā ar draugiem un bez bērniem. Pārim ir ļoti svarīgi sarunāties – un ne tikai par bērniem, bet arī par dzīvi un to, kā katram klājas. Šo laiku nav viegli atrast – tagad tas ir vieglāk, jo vecākās meitas ir jau tik lielas, ka mazos var pieskatīt, un, kad viņas nevar, meklējam auklītes palīdzību.
Ko mums divatā ar sievu patīk darīt? Vienkārši sēdēt, vakariņot kopā vai baudīt kafiju un sarunāties. Patīk staigāt pa Vecrīgu. Aiziet uz restorānu. Nesen divatā bijām Cēsīs – tur ir skaisti. Būt kopā, divatā – tas ir ļoti svarīgi. Mūsdienās diemžēl daudz pāru, laulību agri izjūk. Bieži tas ir tieši komunikācijas trūkuma dēļ. Ja tu savā komandā – ko veido sieva un vīrs –, jūties viens, tas ir briesmīgi. Taču šī komanda neveidojas dabiski, pie tās ir jāstrādā. Kā jebkurā darbā, arī šajā vajag ieguldīt zināmu piepūli. Tas ir ļoti svarīgi! Ļoti! Mūsu attiecības mums ar sievu ir vissvarīgākās. Mūsu laulība ir svarīgāka nekā bērni, nekā darbs. Reizēm nav viegli, bet šādi arī esam nolēmuši dzīvot.”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Latvija izvēlējās mani" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.
