"Zelta kniedes" solists Silvestrs Lorencs: "No savām dziesmām man jāmācās vieglums"

Iesākumā jūs esot spēlējuši roku, un uzaicinājums muzicēt skolas ballē atnesis atziņu – hei, mums jādzied latviešu valodā! Kā savācāties kopā? Kāds ir grupas pirmsākums?

Mans brālis Bruno – toreiz viņam bija kādi 12 gadi – spēlēja bungas, tagadējais kolēģis Helvijs spēlēja ģitāru. Teicu, ka vajag spēlēt kopā; es spēlēju basģitāru. Sākām muzicēt ne gluži aiz mīlestības pret mūziku kā tādu, bet klausījāmies rokmūziku un gribējām līdzināties rokmūzikas leģendām.

Vai esi pabeidzis mūzikas skolu?

Mūsu grupā visi ir pabeiguši mūzikas skolu. Es mācījos spēlēt saksofonu, tāpēc nekur tālāk par bašģitāru neesmu ticis, trinkšķinu, kā māku. (Smejas.) Ir cilvēki, kuriem labi padodas matemātika, citiem tā padodas mazāk. Domāju, ka tāpat ir arī ar solfedžo un mūzikas literatūru, – kādam tas nāk viegli, kādam ne. Man solfedžo ne sevišķi, esmu ar to uz jūs. Taču daudz ir devis orķestris – izpratni par aranžiju uzbūvi.

Pašlaik ne sevišķi aktīvi, bet no aptuveni 12 gadu vecuma muzicēju dažādos orķestros diriģenta Andra Muižnieka vadībā, tagad Siguldas Absolventu orķestrī. Tajā spēlē arī Zelta kniedes bundziniece Madara un basģitārists Helvijs. Es gan esmu kļuvis slinkāks un uz mēģinājumiem dodos ne pārāk naski.

Vai mūzika jums ir pilna laika darbs?

Kad sākām spēlēt un bijām jaunāki, tad dzīve bija mazliet vienkāršāka. Tagad pēc lielās vispasaules pauzes (tā Silvestrs dēvē Covid-19 pandēmiju – aut.) vairākiem no mums, ieskaitot mani, ir izveidojušās ģimenes, tāpēc vairs neviens neesam pilna laika muzikanti, visi paralēli nodarbojamies ar nopietnākām lietām. (Smejas.) Piemēram, bundziniece Madara ir juriste, savukārt es esmu saimnieciskās daļas vadītājs auto rezerves daļu veikalā – mums ir neliels ģimenes uzņēmums.

Minēji, ka kovidlaikā izveidojāt ģimenes. Vai apprecējāties?

Apprecējās Helvijs, es vēl ne, man nav sanācis – Zelta kniedei visas brīvdienas ir aizņemtas gadu uz priekšu. (Smejas.) Labs nāk ar gaidīšanu!

Var taču precēties darba dienā.

Tas tagad ir pat moderni, populārākā ir ceturtdiena. Reizēm ir pat pirmdienās – kad tā iekrīt kā brīvdiena.   

Pastāsti par savu bērnību!

Esmu dzimis Bauskā, tur dzīvo tēva radi. Līdz pusaudža vecumam dzīvojām Mālpilī, tur sāku iet skolā un mūzikas skolā. Dzīvojām Mālpils nomalē, un apkaimē faktiski nebija mūsu vecuma bērnu. Bija centra klasesbiedri, un es biju no nomales. Tāpēc dauzījāmies ar brāli, un mūs dresēja vectēvs, arī ome pieskatīja. Tad vecāku dzīve mainījās, pārcēlāmies uz Siguldu. Ģimenē mēs esam trīs bērni – es, brālis Bruno un māsa Gabriela. Esmu vecākais, māsa ir septiņus gadus jaunāka par mani. Māsa mācījās spēlēt trompeti, taču to nomainīja pret airēšanu un aizgāja uz Murjāņu sporta ģimnāziju; viņa mums ir izteikti sportiska.

Ko tu esi paņēmis no sava vectēva un ko no omes?

Vecāmāte mūs vienmēr visur vilka līdzi, arī uz tādām avantūrām, uz tik tāliem braucieniem, kādiem tik mazi bērni varbūt vēl nebija gatavi. Piemēram, reiz viņa brauca pie senas draudzenes, kura dzīvoja ļoti tālu, un mūs, bērnus, ņēma līdzi. Man bija kādi seši gadi, vēl līdzi brālis un brālēns, un es no viņiem biju vecākais. Mēs visi devāmies turp ar dažādiem sabiedriskajiem transportiem; tolaik vēl kursēja vilciens Rīga–Ērgļi. Ar kājām gājām uz Sidgundas staciju, braucām uz Ērgļiem, tad n-tie kilometri kājām pa grants ceļiem, nakšņošana siena gubās un tā tālāk. Parasti tas notika kapu svētku sakarā. Nez, ko par šo teiktu mūsdienu sociālais dienests! (Smejas.)

Tagad es jūtu, ka esmu nu ne gluži klejotājs, bet man ļoti patīk braukt ciemos, visur kur palikt. Jūtos kā mājās būtībā jebkur. Vecāmāte, var teikt, iedevusi brīvības izjūtu. Savukārt vectēvs mācīja paskatīties uz lietām no cita skatpunkta, un viņš devis man savu artavu muzikālajā jomā. Atceros, man mazam parādīja trīs galvenās pogas uz akordeona, lai es varētu kaut ko uzspēlēt; mans vectēvs ir diriģents Einārs Lorencs. Mūždien, kad ģimenē bija kādas jubilejas, bija dziedāšana un līksmošana, un, ja šādā vidē esi audzis, tad tālāk bez līksmības vairs nevar.

Kādā intervijā lasīju, ka tavs brālis ir pārcēlies uz dzīvi ārzemēs.

Jā, pagājušajā pavasarī biju ciemos pie brāļa Portugālē. Izskatās, ka vismaz kādu laiku viņi abi ar savu mīļoto meiteni tur mitināsies, brālis tur ir labi iekārtojies. Kā viņš pats teica, tur esot mierīgāka dzīve un arī siltāk, protams.

Kā vecāki uztver brāļa pārcelšanos?

Mūsu vecāki vienmēr ir bijuši par izaugsmi, vienalga, vai tas ir Latvijā vai ārpus mūsu tēvzemes robežām. Galvenais, lai bērniem ir labi un kļūst vēl labāk.

Vai vecāki brauc uz zaļumballēm, kur spēlē Zelta kniede?

Ļoti reti.

Taču esmu novērojusi, ka Zelta kniedi jo īpaši iemīļojusi vecākā paaudze. Pagājušajā gadā grupu aicinājām spēlēt zaļumballē vecāku organizācijas Mammām un Tētiem rīkotajā senioru festivālā Zelta ritmi – esmu no šīs orgnizācijas –, un kāda kundze man teica: “Mēs ar vīru neizlaižam nevienu Zelta kniedes koncertu!” Kā tev šķiet, kā jums, gados tik jauniem, izdevās iemantot tik lielu fanu pulku vecākās paaudzes vidū?

Jāsaka, mums daudz un lojāli fani ir ne tikai no šīs auditorijas. Man zināms, ka ir pat nodibināts Zelta kniedes fanu klubs, kura organizēšanā mēs neesam iesaistījušies; to ir paveikuši paši fani. Pagājušajā gadā viņi ir bijuši aptuveni uz 95 % pasākumu. Fani ir vecumā no pusaudžiem līdz senioriem.

Tos labos vārdus, ko saņemam par mūsu ansambli, es gribu saistīt ar muzikālo pusi. Zelta kniede sākās 2017. gada martā – šajā pavasarī grupai aprit astoņi gadi –, un arī pirms tam es diezgan daudz nodarbojos ar mūziku. Esmu secinājis – jau startā ir jāsaprot, ko ansamblis ar savu izpildījumu un darbību vēlas panākt. Mūsu doma bija radīt mūziku, pie kuras mēs paši varētu padejot un kas būtu salīdzinoši vienkārši uztverama. Uzskatu, ka daudzi jaunie mākslinieki, īpaši jaunās grupas, neatkarīgi no žanra ir pārāk sarežģīti. Man ir prieks, ka mani kolēģi mani savā ziņā uzklausa, dziesmu aranžijas veidojam, lieki tās nesarežģījot. Vienkāršas dziesmas, vienkāršas melodijas. Ar to, ko izpildām dzīvajā, varam improvizēt. Bet ierakstā, manuprāt, dziesmai ir jābūt viegli uztveramai, nesamākslotai un neuzbāzīgai. Lai var gan padejot, gan, ja dziesma patīk, padungot līdzi.

Tad gan jau pats proti dejot valsi?

Ļoti slikti!

Vai tiešām? Biju lasījusi, ka savulaik daudz esat braukājuši pa Latvijas zaļumballēm.

Tā vairāk bija izklaide un jautra laika pavadīšana. (Smejas.) Bet, cik nu protu, tik šad tad arī padejoju.

Kura ir tā grupa, kuru aicinātu uzstāties savās kāzās?

Šo gadu laikā esmu sapazinies ar ļoti daudziem latviešu izpildītājiem un grupām, uzreiz pat nevaru atbildēt… (Aizdomājas.)

Bet kuras grupas ļoti patīk un iedvesmo?

Katrai grupai ir savas spilgtākās lietas un veiksmīgākās dziesmas. Noteikti varu minēt Sesto jūdzi, Klaidoni, Apvedceļu, Dakotu, solistu Arti Šimpermani, Andri Baltaci – ļoti daudzus!

Kādi ir tavi plāni šim gadam?

Ar grupu muzicēsim ļoti daudz, tuvākais koncerts ir par godu Sieviešu dienai – 8. martā Rīgas Latviešu biedrības namā. Šogad atsāksies arī Bauskas kantrimūzikas festivāls. Kopumā līdz gada beigām gaidāmas aptuveni 60 uzstāšanās, atliek tikai sekot līdzi jaunumiem sociālajos tīklos. Bet, ja runā par grupas izaugsmi, reizēm ir sajūta – ko tad vēl mums tādu izdarīt? Savā ziņā zināmu slogu uzlicis 2023. gada sasniegums – mūsu Atmiņu pērles bija Latvijas Radio 2 spēlētākā dziesma. Tā ir mūsu veiksmīgākā dziesma, un, ja kāda dziesma iemanto tik lielu auditorijas mīlestību, ir ārkārtīgi grūti to pārspēt. Es vienmēr esmu bijis paškritisks pret dziesmām, kuras rakstu, bet tagad tas ir pieckārt sarežģīti, jo negribas salīdzinājumā ar šo uzrakstīt kaut ko ļoti neveiksmīgu. Tad nu tagad ar topošajām dziesmām darbojos ļoti piesardzīgi.

Kuru no savām dziesmām tu mēdz dungot mašīnā pie stūres?

Nekad neesmu teicis, ka kāda no manām dziesmām man ļoti patīk! (Smejas.) Es pats dziesmas vērtēju šādi – ir veiksmīgas, ļoti veiksmīgas, neveiksmīgas un ļoti neveiksmīgas dziesmas. Un vēl arī viduvējas. Bet nu… Man jau vienmēr tās lēnās, liriskās ir patikušas. Es gribētu atkal piedalīties Latvijas Sirdsdziesmas aptaujā, bet kolēģi manu ideju par lirisko dziesmu noraidīja; es jau vienmēr tikai tās lēnās gribot. Pagaidām citas dziesmas, ar ko piedalīties, vēl nav. Bet gan jau būs!

Mūsu grupa diezgan daudz laika ir pavadījusi kopā, visvairāk mēs ar Helviju. No pirmā sastāva esam palikuši divatā. Vienreiz rēķinājām – neskaitot braukšanu un instrumentu krāmēšanu, kopā esam pavadījuši aptuveni 2000 stundu. Visbiežāk uzstājamies izklaides vakaros – sauksim tos tā. Un visvairāk prieks ir par to, ka cilvēki klausās un novērtē mūsu darbu – neatkarīgi no tā, vai viņi dejo vai nedejo. Šī mijiedarbība ar cilvēkiem ir galvenais muzicēšanas dzinulis. Ja būtu vienalga, skan radio vai mēs spēlējam dzīvajā, tad kāpēc vispār spēlēt?

Kāda ir sajūta, kad uzstājoties redzi – cilvēki dzied līdzi?

Tā jau ir pati augša, ko gan vēl vairāk! Tas ir brīnišķīgi. Laimīgs vari krāmēties nost un doties mājās – ar labu noskaņu un enerģiju.

Kā radās grupas nosaukums Zelta kniede?

Grupai nebija nosaukuma, un ilgi domāju par to. Skolā, stundu laikā, ieraudzīju klasesbiedrenei somu, kurā bija saspraustas vairākas zelta kniedītes, un nodomāju – o, varētu būt Zelta kniede! Diemžēl dziļāka stāsta par nosaukuma rašanos tur nav. Taču pat atceros kabinetu, kurā to izdomāju, – Siguldas valsts ģimnāzija, trešais stāvs, matemātikas kabinets. Kad sākām spēlēt, domas par matemātiku man, protams, nebija. (Smejas.)

Kas tev ir ieplānots šogad, neskaitot muzikālās aktivitātes?

Jāpabeidz remontēt dzīvokli, un to daru pats. Ja kaut ko izdarīšu nepareizi, pats arī būšu vainīgs un man nebūs ne uz vienu jādusmojas. Īsts latvietis nemācās no citu kļūdām, mācās no savējām – kā man iznāk, tā man iznāk.

Oho, ne katrs to var!

Es domāju, ka var, tikai nav gribēšanas. Tāpat kā ar dziedāšanu – uzskatu, ka to var ikviens, ja vien ir kaut nedaudz vēlēšanās mācīties. Domāju, cilvēks var izdarīt jebko, ja vien ir vēlēšanās.

Kas no remontdarbiem tev vislabāk padodas?

Noteikti ne špaktelēšana un krāsošana! Vairāk – darbs ar koku. Ļoti patīk vilkt elektrību. Visu savelk, tad slēdz iekšā drošinātāju un skatās – izsitīs vai ne? O, viss strādā! Mājas līmenī jau tur nekā dikti sarežģīta nav, tikai jāsaliek vadiņi.

Kā tu raksturotu savas attiecības ar meitu?

Ārkārtīgi mīļas un draudzīgas. Adelīna mani redz ne tikai mājās, bet arī uz skatuves un šad tad televīzijā. Raksturā viņai ir 50 % no manis un 50 % no māmiņas. (Smejas.) No manis droši vien ir paņēmusi skaļo izteikšanos. Mēs ar brāli bērnībā ļoti skaļi runājām. Ir bijis, ka ciemiņi sabijušies – kāpēc viens uz otru bļaujam? Bet mēs nebļaujam, mēs savā starpā sarunājamies skaļi, ekspresīvi un atklāti, lai uzreiz viss ir skaidrs. Savukārt no māmiņas Monikas meita paņēmusi visu pārējo labo, sievišķību, pucēšanos – dāma, dīva.

Ko tu pats sev novēlētu šim gadam?

Mācīties uztvert lietas vienkāršāk, neuztvert tik nopietni un saasināti. Vajag dzīvot mierīgāk. Man no Zelta kniedes dziesmām jāmācās vieglums.