Beļģiete Selīna: "Latvijā var brīvāk elpot"
Beļģiete Selīna Huarta bērnību pavadījusi Āfrikā, bet nu jau astoņus gadus dzīvo Latvijā. Viņa šeit aktīvi attīsta savus talantus un aizraušanos – darbojas kā koučs jeb pārmaiņu trenere, apgūst Daktera Klauna iemaņas, lai vēlāk varētu rosīties Bērnu slimnīcā ar slimajiem bērniem, strādā kā agronome un iesaistās dažādās aktivitātēs sev tuvajās jomās.
Viņa ir dzīvojusi dažādās Latvijas vietās – Liepājā, Alūksnē, Siguldā, Rīgā, Brenguļos, bet pēdējos četrus gadus mājo Cēsīs kopā ar savu četrgadīgo dēlu Eduardu, kurš brīvi runā franču un latviešu valodā. Selīna gan atzīst, ka pilsēta reizēm šķiet pārāk skaļa: “Šeit ir kultūras dzīve, aktīvi cilvēki, bet es domāju par pārcelšanos uz laukiem. Man patīk zaļā daba, pastaigas un miers.”
Bērnība Kongo
Selīna ir apguvusi latviešu valodu, taču atzīst, ka gramatika un rakstīšana sagādā grūtības. “Latviešu valoda ir kā dzeja – ļoti skaista, bet reizēm grūti saprotama. Es runāju diezgan brīvi, ja nebaidos, bet rakstīšana... Tas man nepatīk,” viņa smejas.
“Līdz desmit gadu vecumam es dzīvoju Kongo Demokrātiskajā Republikā. Man ar Beļģiju nav tik ciešas saiknes. Vispār neizjūtu īpašas saiknes ar valstīm vai zemēm kā tādām, bet ar cilvēkiem, ko satieku, gan. Kongo skolā manā klasē mācījās astoņu dažādu tautību bērni ar vairākām ādas krāsām un atšķirīgām kultūrām. Mans tuvākais draugs bija no Krievijas, citi – no Turcijas un, protams, arī no pašas Kongo. Man ļoti patika šī daudzveidība. Cilvēki tur ir atvērtāki, brīvāki savās izpausmēs, kustīgāki. Beļģijā, tāpat kā Latvijā, cilvēki īsti nesāk dejot pirms pusnakts – tam jābūt īpašam laikam un vietai. Taču Kongo deja ir dabiska kustība, tā ir dzīves sastāvdaļa,” stāsta Selīna.
Briselē jaunā sieviete studēja bioinženieriju, specializējoties agronomijā, arī nedaudz apguva socioloģiju. “Kad sapratu, ka mana īstā aizraušanās ir darbs ar cilvēkiem, es apguvu nevardarbīgo komunikāciju un kļuvu par sertificētu kouču.”
No Kanādas līdz Latvijai
Selīna pirmoreiz ieradās Latvijā 2014. gadā kā studente. Viņas draugs, kurš ir beļģis, darbojās uzņēmējdarbībā dažādās valstīs, tostarp arī pie mums.
“Šeit viņam ir meži, zeme, un es kā agronome varu ar to strādāt. Pirmoreiz Latvijā ierados janvārī, un uz mani milzīgu iespaidu atstāja Latgale. Vēlējos saprast šo zemi, tās potenciālu. Tajā laikā es iemācījos nedaudz krievu valodu un vēlāk atgriezos Beļģijā, lai sagatavotu projekta aprakstu. Tomēr mani vilka atpakaļ – Latvija mani aizrāva. Auksts, bet tik skaisti! Interesanti cilvēki, daudz kas jauns un nezināms, ko vēlējos izprast.”
Pēc studijām Selīna devās uz Kanādu, kur pavadīja gadu, taču, atgriežoties Beļģijā, juta sevi kā iesprostotu, pat mazliet depresīvu. Atkal radās vēlme doties atpakaļ uz Latviju.
“Latvijā es atradu darbu – sāku strādāt ar mežiem un zemēm. Dzīvoju Rīgā, bet drīz vien parādījās iespēja atjaunot lauku mājas Brenguļos pie Valmieras. Birojs bija Rīgā, taču tajā laikā strādāju arī Beļģijā un Kongo dažādos projektos,” viņa atceras.
Ceļš uz Daktera Klauna profesiju
Tagad Selīna Latvijā dzīvo jau astoņus gadus un atzīst, ka nespēj precīzi pateikt, kas tieši viņu šeit piesaista. “Man ir astma, un, iespējams, es šeit varu brīvāk elpot – varbūt arī metaforiski. Beļģijā viss ir dinamiskāks, vairāk iniciatīvu, projektu, bet šeit es varu iet savu mazo taku, kas pakāpeniski izplešas un paplašinās.”
Par Daktera Klauna profesiju viņa pirmoreiz uzzināja Erasmus projektā My Voice, My Choice (Mana balss, mana izvēle), kurā mācījās, kā ar jauniešiem runāt par ekoloģiju. Tur viņa satika Lindu Ulāni – pieredzējušu Dakteri Klaunu, kura dalījās savā pieredzē.
“Linda par šo darbu runāja ar īstu aizrautību, un es sajutu, ka arī es varētu sevi tajā atrast. Tagad es mācos – apgūstu prasmes, lai varētu strādāt Bērnu slimnīcā. Tas nebija mans bērnības sapnis, bet man ļoti patīk bērni, un es redzu, cik svarīga ir garīgā veselība.”
Atbalsts jauniešiem
Selīna ir arī koučs, palīdz cilvēkiem saprast savus mērķus un pārvarēt iekšējos šķēršļus. “Strādāju gan ar jauniešiem, gan pieaugušajiem, kuri jūtas iestrēguši un vēlas spert soli uz priekšu. Ja cilvēkam ir pārāk smagi, labāk vispirms vērsties pie psihologa. Bet, ja ir kaut nedaudz spēka, varam kopīgi izvirzīt mērķus – piemēram, sākt iet divreiz nedēļā pastaigā, lai palīdzētu ķermenim un prātam, un tā pamazām pie nākamā un tad atkal pie nākamā.”
Viņas lielākais sapnis? Veidot drošu telpu jauniešiem, kur viņi var saņemt atbalstu mentālās veselības stiprināšanai. “Es jūtu, ka varu palīdzēt cilvēkiem – kā koučs, kā Dakteris Klauns, kā fasilitatore.* Es redzu, kā viņi kļūst stiprāki, un tas man dod spēku turpināt.”
Kas Selīnai garšo no latviešu virtuves
* Pelēkie zirņi – garšo!
* Kefīrs, biezpiens – jā!
* Jāņu siers ar ķimenēm – ļoti garšīgs!
Tomēr visvairāk pietrūkst Kongo ēdienu – tur ēdienos ir spēcīgas garšvielas, daudz zemesriekstu, un īpaši viņai patīk fufu – kukurūzas un maniokas miltu putra.
* Fasilitācija ir sarunu metode, kurā viens no sapulces dalībniekiem ir fasilitators – neitrāla persona, kas virza dalībniekus uz lēmumu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Latvijā var brīvāk elpot" saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.
