Talantīgā Liepājas aktrise Anete Berķe: "Lai vairojas prieks!"

Saruna ar Aneti Berķi notiek Liepājas teātrī aktrises ģērbtuvē dienu pirms Spēlmaņu nakts balvu pasniegšanas ceremonijas. Anete vēl nezina, ka nākamajā dienā viņu atzīs par Gada aktrisi otrā plāna lomā. Viņa nerunā par priekšnojautām, vienīgi izmet, ka aktiera nominācija ir salīdzināma ar sportista iekļaušanu olimpiskajā valstsvienībā. Protams, iegūt medaļu nebūtu slikti, bet ir milzīgs prieks par to, ka esi viens no savas valsts labākajiem.

– Kā tu uztvēri ziņu, ka esi nominēta Spēlmaņu nakts balvai?

– Balva ir fināls, bet... Domāju, ka jebkurš, kas sekojis līdzi Spēlmaņu naktij, ir sapratis, ka nekad nebūs tā, ka visi būs mierā ar balvu sadali. Tāpēc ir jāpieņem, ka tas notiek tā, kā notiek. Tāda laimes spēle! Ņemot vērā neprognozējamo finālu, nominētais aktieris jau jūtas kā sava veida balvas ieguvējs. Nezinu, vai šīs sajūtas saglabājas arī tad, ja esi izvirzīts vairākus gadus pēc kārtas, jo šobrīd runāju no tāda aktiera pozīcijām, kam šī ir pirmā nominācija. Neliekuļojot varu teikt, ka esmu ārkārtīgi priecīga. Turklāt tas bija pārsteigums. Nē, es darīju savu darbu, sezona bija saspringta, bet ne reizi neiedomājos, ka manu darbu novērtēs ar nomināciju Spēlmaņu nakts balvai. Tas kļuva zināms vasaras sākumā, un man tas bija tāds riktīgi pozitīvs ieblieziens vasarai. Forši, smuks punkts sezonas darbam. Un tagad ir jāgaida, kāds būs fināls. Balva nav bijusi un nav mans mērķis, kaut neliegšos – tas būtu ārkārtīgi patīkami! Nu, kurš gan par ko tādu nepriecātos!

– Tās ir ļoti atšķirīgas, un, interesanti, abas ir sezonas mīļākās lomas. Anna Bālike Sasodītajā sarkanajā mēnesī ir dramatisks tēls, un viņas dēļ man nācās sevi palauzt kā personību un paķidāt arī tēla iekšējo pasauli, lai to labāk saprastu. Savukārt Katja Piecos vakaros ir pavisam citāda. Viņa dzīvo citā laikā ar citādām vērtībām un citādu skatienu uz dzīvi.

– Ko nozīmē lauzt sevi? Vai tā ir tā aktiera profesijas blakne, bez kuras nevar iztikt, ja vēlies pēc iespējas pilnīgāk saplūst ar tēlu?

– Man tas ir nepieciešams, lai maksimāli aizietu no sevis. Kad esmu ceļā uz lomu vai tai pietuvojusies un notiek pārvēršanās, priekšplānā iznāk citas personības šķautnes, kas piemīt nevis man, bet tam personāžam. Un sākumā tā ir tāda kā laušanās ar sevi, lai kļūtu par citu personu. Tas ir mēģinājums atteikties no apstākļiem un pasaules, kurā tu dzīvo, un saplūst un noticēt tēla pasaulei. Nav svarīgi, cik liela vai maza ir loma, es šim laušanās procesam vienmēr eju cauri ar grūtībām. Ar lielākām vai mazākām, bet vienmēr ar grūtībām. Nu nevar uzsist knipi un mirklī kļūt cits!

– Anna dzīvo savu sapņu pasaulē. Viņa ir mīlējusi cilvēku, kuru kara dēļ ir pazaudējusi. Viņa nebeidz dzīvot atmiņās un vienlaikus bailēs par to, kas notiktu, ja šis cilvēks atgrieztos. Viņai vairs nav spēka gaidīt, jo ir pagājis diezgan ilgs laiks. Vecāki savukārt spiež viņu dzīvot tālāk un apprecēties. Man nācās visas šīs emocijas izdzīvot līdz ar viņu.

– Nav gan, bet šeit bija jāņem vērā arī laikmets un apstākļi, kādos dzīvo mana varone, un cilvēki, kas ir viņai līdzās. Tie pārējie jau arī nebija nekādi vienkāršie.

– Kā vispār veidojas priekšstats par tēlu? Izlasi lugu, un gatavs?

– Luga dod vispārēju priekšstatu. Padziļināti tēlā ieved režisors. Man jāsaka liels paldies izrādes režisoram Džilindžeram, kurš ļoti daudz palīdzēja, lai man un arī skatītājiem būtu skaidrs Annas raksturs un emocionālais stāvoklis. Tēla veidošana ir kopdarbs. Bet daudzas atklāsmes nāk neapzināti, intuitīvi.

– Es drīzāk teiktu tā – mētelis ir tas pats, taču mijiedarbībā ar mani un manām sajūtām tas katru reizi transformējas. Es gan tagad esmu tajā attīstības posmā, kad mācos gatavoties lomām. Vispār patlaban cenšos vairāk domāt par to, ko daru, kāpēc es to daru un kas ar mani notiek. Agrāk vairāk ļāvos, arī emocijām. Tagad cenšos pieslēgt tam visam prātu. Protams, joprojām mēdzu uzsprāgt un ļauties nekontrolējamām emocijām, taču pēc tam cenšos konkrēto situāciju izanalizēt, lai, iespējams, nākamreiz līdzīgā gadījumā lieki nešķiestos ar jūtām.

– Kā tas var palīdzēt, gatavojoties lomām?

– Tas palīdz meklēt un atrast pareizāko ceļu līdz tēla izprašanai, jo vienas receptes jau nav. Katru reizi ceļš ir jāmeklē no jauna. Citreiz visu dienu varu klausīties mūziku, kas mani iedvesmo izrādei, varu iet cauri tekstam, domāt par lomu, noskaņoties izrādei un, uzkāpjot uz skatuves, būt tukša kā bērzs. Bet citreiz, darot tieši to pašu, viss izdodas. To nevar iemācīties. Katrs aktieris ceļu līdz varonim iet savu ceļu.

– Inese man ir daudz iemācījusi. Es viņu vienmēr esmu gatava uzklausīt, un viņa vienmēr ir gatava atbildēt uz maniem jautājumiem. Bet esmu sapratusi, ka lomu katrs gatavo citādi. To nevar paņemt no cita vai iedot citam. Šī nu ir tā reize, kad nekādus standartus vai trafaretus nevar piemērot. Tiesa, es runāju tikai par sevi.

– Šķiet, esi diezgan temperamentīgs cilvēks.

– Man dažkārt rīcība skrien domām pa priekšu. Es ātri iekarstu. Citreiz tas mans iekarsiens var nenākt par labu, tas var būt nevajadzīgs un lieks. Dažkārt tas traucē skaidri saskatīt situāciju.

– Protams, mēs, kursa kolēģi, esam brīvi un nebaidāmies cits citam atklāt savas emocijas un domas. Galu galā pietiekami labi pazīstam cits citu un spējam izvērtēt, ko un kā un vai vispār vajag teikt, lai neizraisītu strīdu. Bet ar režisoriem gan ir citādi. Te gan jāsaka – kā ar kuru. Ir tādi režisori, ar kuriem viss notiek pa draugam, bet citiem baidies iebilst un tad dusmojies uz sevi, ka nevari pateikt. Bet lielākoties izteikt savas domas nevienam nav liegts.

– Aktieri piedzīvo izdegšanas sindromu, radošo krīzi, emocionālu un fizisku pārslodzi. Vai apzinies, ka tas var skart arī tevi?

– Protams. Šī nedēļa tam ir apliecinājums. Tā vienkārši bija psiha. Bet viss jau ir manās rokās – vai es no tā cenšos izrauties vai slīgstu arvien dziļāk. Cenšos atrast mirkli, lai nomierinātu prātu un ķermeni un nākamajā dienā varētu turpināt strādāt ar tādu pašu sparu, lai izdegšana nenotiktu.

– Man vajag vienu, divas brīvas dienas mājās, kad varu nedarīt pilnīgi neko, kad varu skatīties filmas, turklāt nepavisam ne vieglā žanra, bet arī kaut ko smagāku, klausīties mūziku, būt dabā. Divas šādas dienas, un es atkal esmu cilvēks. Prāts ir atbrīvojies, un es atkal varu strādāt ar jaunu sparu. Vismaz šobrīd tas darbojas. Nezinu, kā būs, kad kļūšu vecāka, kad lomas kļūs sarežģītākas.

– Bet jau tagad tavs dzīves ritējums nav rāms?

– Man negribas laist garām nevienu izdevību, tāpēc iesaistos arī dažādos projektos ārpus Liepājas teātra. Esmu novērojusi dīvainu sakritību – papildu iespējas cilvēkam tiek piedāvātas tad, kad viņam jau ir darbs. Tā teikt – kur ir, tur rodas. Bet, kad būs tukšais periods, tu sēdēsi un nevienam nebūsi vajadzīgs. Man tā ir bijis. Un ne tikai man.

– Ir jāmāk noturēt līdzsvaru. Pēdējā laikā mani ļoti nodarbina jautājums par līdzsvara esamību vai neesamību manā dzīvē, darbā, attiecībās, it visā. Man kaut kā biežāk sanāk ieslīgt galējībās. Vai nu strādā līdz bezsamaņai, vai atpūšas līdz bezsamaņai. Bet kā no cilvēkiem var prasīt līdzsvaru, ja pat dabā tā nav! Vai nu ir tik karsts, ka visi beidzas nost, vai arī ir neizturams sals.

– Kāds varbūt tev iebilstu un teiktu, ka līdzsvars taču ir tik neinteresanti, garlaicīgi.

– Tāda jau laikam ir cilvēka daba – tiekties uz to, kā pietrūkst, un, to iegūstot, sākt meklēt kaut ko citu.

– Ja šovakar ir jāspēlē Šikās kāzas, tad sava sāpe vai sliktais garastāvoklis ir jāatstāj ģērbtuvē. Protams, dzīvē var notikt arī kaut kas tik dramatisks vai traģisks, ka tu nespēj kāpt uz skatuves, bet uzskatu, ka ikdienas ķibeles nedrīkst ietekmēt darbu. Tu nedrīksti nest uz skatuves savu neapmierinātību ar dzīvi. Tas ir neprofesionāli.

– Kā izturies pret teātru kritiķu rakstīto?

– Atceros pirmo recenziju par mani. Tā bija par bērnu izrādi Nezinītis, kurā spēlēju Zilacīti. Man šī izrāde bija ļoti nozīmīga, un, iespējams, tāpēc vietējā Liepājas kritiķa recenziju uztvēru negatīvi. Biju ļoti aizskarta, jo bijām strādājuši no sirds un ieguldījuši dvēseli, gribējām, lai bērniem ir interesanti, lai viņi uztver izrādes vēstījumu, mēs bijām jauni un dedzīgi, nupat no universitātes. Ar laiku recenzijas sāku uztvert mazāk sāpīgi. Iespējams, tas nāca ar apziņu, ka kritiku saņem ne tikai tās izrādes, kurās es piedalos. Turklāt kritiķi jau nezina aizkulises un izrādes tapšanas procesu, kas attiecīgi dod mums atšķirīgu redzējumu par iznākumu. Bet es vienmēr izlasu recenzijas, īpaši, ja kaut kas ir teikts arī par mani. Tas nozīmē, ka kritiķis ir domājis par mani, bet pirms tam viņš ir arī vērojis manu darbu. Tas ir viņa viedoklis, ko izlasīt ir interesanti. Dažkārt var pastrīdēties, bet dažkārt piekrist un pat ieraudzīt kaut ko jaunu un noderīgu no malas.

– Nesaprotu, kas cilvēkos izraisa vēlmi izgāzt savu žulti interneta komentāros. Turklāt anonīmi. Nezinu, varbūt kādam no tā kļūst vieglāk, bet citam tas var iedurties.

– Vai ir kāds cilvēks, kura viedoklis tev ir svarīgs?

– Laikam jau tas ir kolēģu vērtējums. Citreiz pat palūdzu, lai aizkulisēs aiziet un pavēro kādu konkrētu izrādes vietu, par kuru varbūt neesmu īsti droša.

– Katram var gadīties. Turklāt mēdz būt, ka pārteikšanās kļūst lipīga.

– Tāpat kā žāvāšanās?

– Un vislielākās dusmas ir tad, ja tieši tu esi bijis pirmais, kurš pārteicies un aplipinājis pārējos.

– Ir tādas maģiskas reizes, kad visi esam uz viena emocionālā viļņa, kad tu iedod, partneris paņem un padod tālāk. Tajā pašā Sasodītajā sarkanajā mēnesī viss kolektīvs lielākoties ir uz skatuves, un mums ir bijušas dažas tik maģiskas izrādes, kad esam kā viens vesels. Kad notiek, visi to sajūt un ļaujas. Izskaidrojuma tam nav.

– Vai teātra pasaulē ir pieņemts priecāties par kolēģu panākumiem?

– Katram jau ir kāds favorīts. Es, piemēram, vienmēr priecājos par Elmāru Seņkovu. Man ir liels prieks par viņa panākumiem. Esmu redzējusi viņa izrādes. Ļoti gribētu ar viņu kopā strādāt. Bet vispār citu darbu sanāk maz redzēt. Ja ir paredzēts izbraukums uz Rīgu, iepazīstos ar visu teātru repertuāru un, ja man kādu vakaru nav jākāpj uz skatuves, dodos uz teātri kā skatītāja. Taču šāda iespēja ir tik reti. Gribētos biežāk. Protams, ļoti iepriecina, ja kāds kolēģis vai izrāde saņem atzinību. Šobrīd esmu priecīga par Agneses Jēkabsones un Edgara Ozoliņa panākumiem, abi ir ļoti labi kolēģi, un es augstu vērtēju viņu darbu.

– Liktenis atveda mani uz Liepāju. Tā sanāca, ka Klaipēdas universitātē sagatavoja Liepājas teātra jauno kursu. Valmieras teātris tajā gadā neuzņēma.

– Liepājas teātris jau vairākus gadus ir uz tāda kā viļņa.

– Daudz deva mūsu kursa ienākšana teātrī. Sešpadsmit jauni aktieri – uzskatu, ka tas teātrim bija vajadzīgs. Teātris to gaidīja un mācēja pieņemt. Nav jau tā, ka tie aktieri, kas te bija pirms mums, sēdēja un neko nedarīja, bet, saplūstot visiem kopā, izveidojās lieliska trupa. Tāpat liels ieguvums ir teātra vadības piesaistītie režisori Bogomolovs, Zemļanskis, Džilindžers, tagad arī van den Boss. Teātrī valda laba gaisotne. Šādos apstākļos visi strādā ar maksimālu atdevi. Ir jākāpj pāri saviem spēkiem, lai izrāde sanāktu kā notikums.

– Es to daru, jo mīlu šo profesiju. Tā bija apzināta izvēle, jo gribēju būt aktrise. Tāpēc gribu augt savā profesijā, gribu uzaudzēt muskuļus, lai tiktu pie vēl atbildīgākām lomām. Tas ir tāpat kā dzīvē – ja cilvēks grib uzaudzēt muskuļus, viņam ir jāpiepūlas.

– Kas tieši šajā profesijā tev patīk?

– Nekad nav garlaicīgi. Es nekad nevarētu sēdēt birojā, visu dienu pavadīt pie datora, strādāt no deviņiem līdz sešiem. Es to pat nespēju iztēloties. Man tas šķiet garlaicīgi. Protams, tie ir mani pieņēmumi, jo Liepājas teātris ir mana pirmā un pagaidām vienīgā darbavieta. Citas pieredzes man nav. Bet tā es izprotu darbu – man tas ir iztikas avota un hobija apvienojums. Darbs man sniedz gan prieku, gan adrenalīnu, gan gandarījumu. Protams, tas arī šo un to prasa, piemēram, nervus, koncentrēšanos, labu atmiņu un fizisko formu, bet tas ir tā vērts.

– Tādos brīžos jādemonstrē sava profesionalitāte. Turklāt visās lomās var atrast kaut ko, kas noder pieredzei un palīdz slīpēt meistarību. Šādos gadījumos noder sportiskais azarts – vai es šo tēlu spēšu nospēlēt? Katrs tēls sākumā ir kā svešs cilvēks, kurš var kļūt par jaunu labāko draugu.

Var gadīties, ka izlasi tekstu un esi laimīgs par savu tēlu, bet mēģinājumu procesā arvien vairāk vilies. Var būt arī otrādi – izlasi, esi neapmierināts, bet ar katru mēģinājumu arvien vairāk sadraudzējies. Atkal varu teikt – tāpat kā dzīvē – pirmais iespaids var būt mānīgs.

– Aktieriem dažkārt jāielec lomā. Tev tā bija ar Momonu izrādē Piafa.

– Ilze Trukšāne, kas spēlēja Piafas draudzeni Momonu, aizgāja dekrēta atvaļinājumā, un man bija jāspēlē viņas vietā. Tēls nav iepazīts. Ja ir tikai teksta eksemplārs un kolēģu stāsti par izrādes tapšanu, tu jūties, kā nonācis citā pasaulē. Tas vienlaikus ir milzīgs satraukums un arī izaicinājums. Nebija viegli, bet esmu priecīga par šo iespēju. Tas ir liels gods piedalīties tik nopietnā izrādē. Momonu bija viegli sev pieaudzēt, man viņa bija saprotama. Ar tekstu gan bija grūtāk. Pagāja laiks.

– Patrīcija Holmane Trīs draugos. Tā mainīja mani un manas dzīves vērtības. Es iemācījos priecāties arī par mazumiņu, kas dažkārt var būt nozīmīgāks par kaut ko lielu un varenu. Mīļa ir Anna Šikajās kāzās – mana pirmā izrāde pie Džilindžera. Bet vispār ar lomām ir tā kā tajā teicienā – no acīm prom, no sirds ārā. Nav daudz laika kavēties atmiņās. Nāk jaunas lomas, jaunas izrādes, jauni iespaidi. Tagad man mīļas ir pašreizējā repertuāra lomas.

– Vai tu meklē arī papildu informāciju?

– Ja izrāde balstās uz kādu literāru darbu, tad šī grāmata vienmēr ir somā. Vai tie ir Remarka Trīs draugi, vai Ficdžeralda Lielais Getsbijs. Tā ir papildu iespēja izprast vidi, kurā notiek darbība.

– Es ļoti uzticos režisoriem. Man patīk, ka mani vada. Es pielāgojos režisora prasībām.

– Kā labs plastilīns prasmīgās rokās?

– Jā, tā var teikt – es esmu plastilīns. No manis var prasīt, un es varu izpildīt. Režisors ir apmierināts, un man pašai arī ir gandarījums.

Patlaban ir mēģinājumi pie van den Bosa – tā būs izrāde pēc Hofmaņa pasakas pieaugušajiem Zelta pods. Tajā būs daudz mūzikas. Beidzot īstenošu savu mazo sapni. Solo izrādēs līdz šim neesmu dziedājusi. Būs daudz jāstrādā. Vokāls, horeogrāfija... Bet es varēšu dziedāt!

– Darbojies arī Goda teātrī.

– Tā ir iespēja uzrunāt jauniešus un skolēnus, jo šo auditoriju lielie teātri ir atstājuši novārtā. Ar lielo teātru izrādēm uz skolām neviens nebrauc, bet mēs braucam. Tā ir iespēja satikt tos, kuri pēc kāda laika nāks uz lielo teātru izrādēm. Mēs viņus cenšamies pieradināt, dodam iespēju iemīlēt teātri, pastāstām foršus stāstus. Piemēram, izrādes Tikai nesaki nevienam nobeigumā ir teikums, kas var aizķerties un varbūt likt padomāt. Dažās skolās pēc izrādēm liek rakstīt domrakstus.

– Nu skaidrs, ka jebkura iespēja aiziet no stundām tiek uztverta ar prieku. Tā ir viņu izlaušanās no rutīnas. Jaunieši ir brīvāki. Viņi nebaidās izrādes laikā izkliegt pat replikas. Un aktierus pārņem sajūta, ka viņi ir sadzirdēti.

– Liepājas teātra publika ir pieklusinātāka?

– Publika vienmēr ir lielais nezināmais, tā nekad nav paredzama. Un katru reizi to var just. Reizēm ar publiku saplūstam tik ļoti, ka kļūstam par vienu veselu.

– Kas pie manis atnāks, to ņemšu pretī. Tāpēc jau tie ir sapņi, ka to īstenošanās nav manā varā. Es nevaru ietekmēt teātra repertuāru, lomu sadali. Bet nevajag par to visu laiku cepties!

Es gribētu filmēties kino. Tas ir pavisam citāds adrenalīns. Divas vasaras filmējos divās mazās epizodiskās lomās. Man patika! Es ļoti, ļoti gribētu filmēties. Tas ir mans sapnis!

– Tu par saviem sapņiem neklusē.

– Esmu atvērts cilvēks. Dalos tajā, ko jūtu, ko domāju. Man ir grūti kaut ko noturēt pie sevis, un šķiet, ka tā ir pareizāk. Vēl es ticu – ja šķiet, ka viss iet šķērsām, ka nekas neizdodas, ka pogas trūkst un pakaramie plīst, tad zini, ka drīz, varbūt jau tūliņ pat, viss atkal būs labi – tu jutīsies brīvi un labi, tev viss izdosies. Un tā visu laiku – augšā un lejā! Kā sirds kardiogramma.

Andra Ceriņa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris