Sigita Struberga uzskata, ka armijā jāiet arī sievietēm: "Drošība sākas ar sevi"

Ar ko nodarbojas organizācijas: Latvijas Transatlantiskās organizācijas un Sievietes drošībai?

Tās ir divas nevalstiskās organizācijas. Latvijas Transatlantiskās organizācija (LATO) tika dibināta 2000. gadā – Latvijai tas bija īpašs posms pirms pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO. Sabiedrības viedoklis tobrīd nebija tik viennozīmīgi atbalstošs kā šobrīd. Ar Eiropas Savienību vēl bija vienkāršāk, bet ar NATO nepavisam nebija viegli. Daudzi sapņoja, ka Latvija varētu būt tilts starp Rietumiem un Austrumiem, taču, ja paskatāmies šobrīd uz tām valstīm, kas arī sapņoja kaut ko līdzīgu, bet neizvēlējās konkrētu pusi, situācija ir diezgan bēdīga. Tā ir tāda aksioma, cilvēki jau nedzīvo uz tiltiem – tie dzīvo vienā vai otrā pusē. Šis ļāva gan diasporas pārstāvjiem, gan inteliģencei strādāt pie Latvijas iedzīvotāju pārliecināšanas par NATO nozīmi un nepieciešamību.

Viens no nozīmīgākajiem projektiem, ko LATO realizē, ir Rīgas konference. Pēc 2006. gada, kad NATO samits notika Rīgā, ikgadējas rudens konferences rīkošana kļuva par nozīmīgu tradīciju. Šobrīd pasākums, ko organizējam sadarbībā ar Ārlietu ministriju, Aizsardzības ministriju un citiem partneriem, ir viens no prestižākajiem un lielākais drošības forums Ziemeļvalstu reģionā. Šajā laikā konference ir pierādījusi sevi kā platformu, kas ļauj satikties augsta līmeņa politiķiem, lēmumu pieņēmējiem, nevalstiskajam sektoram, akadēmiskajām aprindām, medijiem un uzņēmējiem, veidojot labvēlīgu augsni pārrunām. Šogad luzsvars likts tieši uz Latvijas jaunuzņēmumu un lielo uzņēmumu dalību – mūsuprāt, šobrīd drošība ir krietni sarežģītāka nekā agrāk. Ir mainījusies ne tikai cilvēku izpratne par drošību, bet arī šo politiku izstrādātāju viedoklis. Manuprāt, mēs esam ceļā uz privātā un nevalstiskā sektora, kā arī katra indivīda kļūšanu par nozīmīgu drošības veidotāju. Daļa lēmumu pieņēmēju un pat militāro struktūru vēl aizvien skatās uz indivīdu kā uz drošības saņēmēju, bet, redzot to, kas notiek Ukrainā, ir vairāk nekā skaidrs, ka bez privātās un publiskās partnerības ir neiespējami stiprināt robežas un veicināt drošību. Jau šobrīd Latvijā tam redzam veiksmīgus piemērus. Tas pats attiecas arī uz sabiedrības pārstāvju kā patriotiski noskaņotu pilsoņu iesaisti dažādu drošības dimensiju stiprināšanā.

Otrs virziens, ar ko šobrīd plaši nodarbojamies, ir sabiedrības noturības veidošana. To daram ar pētniecības un specializētu apmācību starpneicību. Un trešais virziens ir sabiedrības informēšana un izglītošana par ar drošību saistītiem jautājumiem, tai skaitā, informējam par NATO dienaskārtības aktuālajiem jautājumiem.

Sevišķi mūsdienu globalizācijas un interneta laikmetā mēs visi kaut kādā veidā esam iesaistīti vispārējās drošības veidošanā.

Pēc 2014. gada sabiedrība sāka mobilizēties, pirms tam mums pat stratēģiskajos dokumentos bija rakstīts, ka mēs dzīvojam drošākajā laikā, ko Eiropa ir pieredzējusi. 2008. gadam neviens īpaši daudz nepievērsa uzmanību, bet 2014. gads lika mainīt domāšanu nelielā daļā Eiropas valstu. To vidū bija arī Latvija. Taču sabiedrības interese par drošības veidošanu joprojām bija nepilnīga. 2022. gada 24. februāris ir mobilizējis iedzīvotājus visvairāk – mēs redzam visai lielu interesi par iestāšanos Zemessardzē, tomēr tajā pašā laikā jāņem vērā, ka šis skaitlis vēl aizvien ir nepietiekams. Tie, kas brīvprātīgā kārtā iestājas Valsts aizsardzības dienestā, bieži vien ir tie paši jaunieši, kas vēlāk arī izvēlas militārajā jomā veidot karjeru. Tā nav tāda masu kustība. Taču ja mums izdotos sabiedrībā ieraudzīt Valsts aizsardzības dienestu ne tikai kā piespiedu aktivitāti, bet gan kā patriotisma manifestāciju, pilsoņa pienākuma izpildi, kas ir goda lieta, būtu lieliski. Tāpat kā nozīmīgi ir saprast, ka šāds dienests iespējo, nevis kādam kaut ko atņem. Savukārt plašāk sabiedrībai miera laikā valsts aizsardzības dienests var būt lielisks integrācijas un patriotiskās audzināšanas papildus instruments. Tā caur iekļaušanu un skaidrošanu mēs varam panākt paradigmas maiņu.

Mēs esam līdzatbildīgi par drošību.

Jā. Mani, piemēram, šobrīd satrauc, ka caur mobilizāciju, kas notikusi pēc 2022. gada, cilvēki ir sākuši interesēties par 72 stundu somas gatavību, neliela daļa cilvēku ir pārrunājusi ģimenes lokā, kā rīkoties ārkārtas situācijā. Vēl nelielāka daļa ir apzinājusi par plašākas individuālās atbildības uzņemšanās iespējas. Piemēram, ir gatava parūpētiem par tiem savā kopienā, kas par sevi parūpēties krīzes situācijā nevarēs. Patiesībā skumjā statistika rāda, ka Latvijas iedzīvotāji daudzviet sagaida absolūti skaidras vadlīnijas par to, kas būs jādara. Bet tā nenotiek krīzēs. Atbildīgajiem dienestiem krīzēs jāpieņem sarežģīti lēmumi par prioritātēm krīzē. Jūs un Jūsu kopienas pārstāvji var izrādīties, ka neiekritīs šajās prioritātēs. Ir jābūt savam krīzes algoritmam, kura izveide balstās izpratnē par to, kā jūsu pašvaldībā krīzes apstākļos plānots mijiedarboties ar iedzīvotājiem, un kā jūs atbildīgā formā varat atbalstīt savus kaimiņus, savu vietējo kopinu, ja ir tāda vajadzība. 

Ar ko nodarbojas organizācija Sievietes drošībai?

Organizācija “Sievietes drošībai” ir biedrība, kas tika dibināta 2023. gadā un vieno lieliskas Latvijas sievietes, augsta līmeņa profesionāles dažādās ar drošību saistītās jomās un jaunās profesionāles. Mūsu mērķis ir atbalstīt šis jaunās profesionāles, lai veicinātu plašāku sieviešu iesaisti drošības veidošanā. Tāpat arī vēlamies vairot sabiedrības izpratni par dzimumu līdztiesību, pilnveidot tās nostiprināšanos Latvijā, īpaši ar drošību un aizsardzību saistītās sfērās.

Lepojamies ar mentoringa programmu. Šogad programmā lasām arī virkni lekciju par sevis aizsardzību, rīcību krīzes situācijās, publisko uzstāšanos, sarunu vešanu un tamlīdzīgi, kas daudzām jaunajām profesionālēm šķiet tiešām nozīmīgas zināšanas. Nu un protams galvenais- mijiedarbība starp mentorēm un mentorējamām. Tā tiešām ir zelta vērta. Tā palīdz ne tikai iedvesmot, bet veidot sava veida māsības tīklu.

Starp aktivitātēm ir arī specializētie kursi, informācijas kampaņām, ko veicam, kā arī pētnieciskā darbība. Pirmā sarunu vešanas kursa ietvaros notika kaut kas tāds, ar ko es īpaši lepojos, – biju pārņemta ar organizatoriskiem jautājumiem un varbūt mazāk iedziļinājos pašā programmā, bet, pāris mēnešu vēlāk Briseles lidostā satiekot tās pašas apmācītās jaunās profesionāles, viņas atzina, ka sarunās, aizstāvot Latvijas intereses  Eiropas Savienībā, izmantojušas programmā mācītos sarunu vešanas modeļus un ar tiem lieliski izdevies lobēt mūsu pozīcijas. Tas ir lielākais kompliments, ko es varētu saņemt!

Nākamā gadā organizācijas plānos ir ne tikai jau aizsāktās, bet  arī vēl jaunas aktivitātes kā nacionālā, tā arī starptautiskā mērogā.

Drošība – šajā gadījumā mēs vairāk runājam par drošību plašākā izpratnē. Taču iepriekš pieskārāmies arī tematam par Zemessardzi – kāds ir jūsu viedoklis par sievietēm Zemessardzē?
Sievietes Zemessardzē ir liela vērtība. Tikpat liela vērtība kā vīrieši. Gribu uzsvērt, ka vīriešiem dažkārt ir priekšstats, ka sievietes, kas vēlas iestāties armijā, grib konkurēt ar vīriešiem un pierādīt, ka viņas ir identiski tādas pašas, vai labākas. Faktiski jau tā nav, ja vien tas nav radikālais feminisms, kas runā par novienādošanu. Mērenais feminisms aicina uz savstarpējo sapratni un viens otra papildināšanu, nevis konkurenci un cīņu. Tas ir, sievietes apzinās, ka vairumā gadījumu būs fiziski vājākas par vīriešiem, taču viņas spēj veikt tos pašus uzdevumus ar atšķirīgu pieeju tā izpildei, vai arī var veikt citus uzdevumus, kuros tām panākumi savukārt būs labāki nekā vairumam vīriešu. Jā, Zemessardzes uzdevumus var veikt vienviet un pat vienādi ar vīriešiem, taču tikpat labi uzdotie uzdevumi vienībās tomēr varētu arī atšķirties atkarībā no specializācijas, piemēram.

Un VAD – vai tam vajadzētu būt obligātam arī sievietēm?

Esmu par abu dzimumu iekļaušanu dienestā. Ir vērts uz to paskatīties nevis uz kā kaut ko tādu, kas nekavējoties atņems sievietei iespēju būt sievišķīgai, vai konflikta gadījumā obligāti ieliks to frontes pirmajās līnijās, bet gan tādu, kas iedos zināšanas un prasmes mājās aizsargāt sevi un bērnus dažādās krīzēs, ne tikai kara apstākļos. Dienests var iedot vēl arī citas ikdienas dzīvei vai krīžu pārvarēšanai noderīgas zināšanas un prasmes. Manuprāt, šis ir viens no veidiem, kā būtu vērts skatīties uz valsts aizsardzības dienestu abiem dzimumiem. Bet argumentu par faktiski ir krietni vairāk nekā pret.  Aizsardzības ministrs Andris Sprūds ir nosaucis 2028. gadu kā to brīdi, kad VAD varētu kļūt obligāts arī sievietēm. Ja vien ir resursi, lai  nodrošinātu nepieciešamo infrastruktūru, tas ir reāli paveicams. Un manā ieskatā- vēlams.

Kā jūs pati nonācāt šādos svarīgos un atbildīgos amatos tik vīrišķīgā darbības laukā kā drošības pētniecība un drošības veidošana?

Jā, tā joprojām ir vīriešu dominēta darbības sfēra. Tomēr tajā lai arī mēs joprojām esam krietnā mazākumā, mūs kļūs arvien vairāk, un esam arvien pamanāmākas.

Kā es tur nokļuvu? Man bērnībā bija sapnis studēt politikas zinātni, bet es nezināju, ko gribētu ar to iesākt tālāk. Iemēģināju sākotnēji sevi iekšpolitikā.  Taču vēlāk studiju laikā nozīmīgu lomu spēlējusi mana maģistra darba, pēc tam arī doktora darba vadītāja profesore Žaneta Ozoliņa, kas caur strādīgumu un prasīgumu pret sevi un citiem, sirds siltumu un godīgumu kļuva par profesionāli, kam ļoti gribēju līdzināties. Mums izveidojās labu saikne un, manuprāt, veiksmīgu sadarbība. Viņas vadībā strādājot universitātē pie dažādiem projektiem, arī sapratu, ka starptautisko attiecību un drošības pētniecība un docēšana Latvijas  universitātē, kā arī līdzdalība drošības veidošanā caur nevalstisko sektoru, ir tas, ko vēlos darīt. Šodien dzirdēju arī līdzīgu stāstu no CNN globālo lietu analītiķes Kimberlijas Dožeras – arī viņu iedvesmoja skolotāja. Taču mēdz būt arī citādi. Piemēram, štāba bataljona komandiere Antoņina Bļodone mūsu veidotajā dokumentālajā filmā “Nesatricināmās”, stāsta par to, ka 1990. gadu sākumā viņai skolotāja esot teikusi, ka, ja viņa kļūs par karavīru, viņu komunikācija tā arī beigsies un viņas nekad vairs nerunās. Tas man šķiet apkaunojoši.

Mums citai cita jāatbalsta. Iekšēji, sieviešu profesionāļu tīklā mums arī jāizkopj savstarpējā atbalsta kultūra, kā minimums jāmāk otrai pateikt kādu laipnu vārdu, pasniegt palīdzīgu roku. Taču vienlaikus profesionālajā vidē mēs primāri esam profesionāles, kas nozīmē arī augstu standartu uzstādīšanu kā darbā, tā arī savstarpējā komunikācijā. Esi kļūdījusies? Arī kļūdu atzīšanu. Ja nepieciešams, publisku. Šobrīd Latvijas sabiedrībā tā ļoti pietrūkst.

Kāda bija nozares vīriešu reakcija?

Ļoti dažāda. Man ir bijuši pasniedzēji un kolēģi vīrieši, kas ir ārkārtīgi atbalstījuši, nākuši pretim. Labi atceros gadījumu pašā savas karjeras sākumā, kad kādā no televīzijas raidījumiem man visai neglītā formā bruka virsū par vienu no pētījumiem. Profesors Juris Rozenvalds publiski aizstāvēja, kaut gan to varētu nedarīt. Ir bijušas arī pretējas situācijas ar kolēģiem un darba dēvējiem. Man ir mēģinājuši norādīt, ka tas nav sieviešu darbs, vai ka es kā emocionāla sieviete nespēju racionāli vērtēt, piemēram, ģeopolitiskus notikumus. Tas ir tāds klasisks paņēmiens, ko atsevišķi vīrieši visai bieži izmanto, lai noniecinātu sievietes teikto, vai izdarīto.

Sievietes emocionalitāte un dabas dota empātija, tieksme uz mieru, ja tā ir pielietota pareizā vietā un laikā var būt derīgs resurss labākas sabiedrības veidošanai.  Piemēram, saskaņā ar ANO datiem, miera sarunās, kurās piedalās sievietes, to efektivitāte, ka miers saglabāsies ilgāk par 2,5 gadiem palielinās par 35 procentiem.

Taču vēl aizvien populārs ir uzskats, ka sievietei ir jāpaspēj gan attīstīt sevi karjerā, gan parūpēties par ģimeni un pavardu. Kā to balansēt?

Es laikam nebūšu īstais cilvēks, kam to jautāt. (smejas) Bet man šķiet, ka mājas solim ir jābūt balansā starp abiem vecākiem. Bērni arī vairāk novērtē kopā pavadītā laika kvalitāti, ne ilgumu. Tu jau vari būt ilgi blakus ar telefonu rokā un nekādi neiespaidot bērna dzīvi. Ja kopābūšanas brīži ir kvalitatīvi, tiem ir lielāka nozīme. Mūsu ikdienas dzīve arī ir mainījusies. Agrāk tiešām vajadzēja vairāk stāvēt pie plīts, bet šobrīd ir tik daudz citu iespēju, kā pēc darba pavadīt laiku ar mīļajiem.

Ir arī sievietes, kas pašas saka, ka visu savu dzīvi investē bērnos un mājās. Jā, arī šāds modelis var būt tikpat pamatoti izvēlēts. Sievietes un viņu vēlmes, mērķi ir dažādi. Tiesa, šādas sievietes biežāk ir atkarīgas no saviem parteriem un vārīgākas krīzes situācijās.

Tas ir jautājums arī par finansiālo neatkarību kādas nelaimes vai šķiršanās gadījumā.

Absolūti! Finansiālā patstāvība un pratība ir būtiska, lai veidotu stabilu pamatu sievietei justies neatkarīgai, pašpārliecinātai un spēcīgai. Tikai tad sieviete var izdarīt izvēles atbilstoši tam, kā viņa jūtas, nevis kā vajadzētu.

Kāda šobrīd ir Latvijas statistika – cik procentuāli daudz sieviešu strādā drošības nozarē?

Tā ir pagrūti saskaitīt, jo ir dažādas organizācijas. Ir Women in Cyber, Riga Techgirls, kas vairāk orientējas uz kiberdrošību. Ir dažādas politiskas organizācijas, sievietes-karavīri… Ārpolitikas līmenī arī ir sievietes. Latvijā kopumā mēs salīdzinot ar citām valstīm izskatāmies visai labi. Taču tas lauks, kur darboties ir par sistēmās veidošanu tā, ka mēs nevis piemērojamies maskulīnai videi,  piemērojot savu domāšanu un uzvedības modeļus tai, bet gan, ka šī vide kļūst iekļaujošāka un dažādību pieņemošāka. Tas nāks tikai un vienīgi par labu mūsu sabiedrībai.

Kādas sievietes jūs ir iedvesmojušas, kam gribētos līdzināties?

Laikam jau primāri es gribu līdzināties tam, kas vislabāk der man pašai, manai sirdsapziņai. Taču iedvesmojusi mani noteikti ir jau pieminētā profesore Žaneta Ozoliņa, kurai es vienmēr būšu pateicīga. Protams, Madlena Olbraita ar slaveno izteicienu, ka “ir speciāla vieta ellē tām sievietēm, kas nepalīdz citām sievietēm”... Vēl? Frida Kallo, Koko Šanele, prezidente Vaira Vīķe Freiberga... Visas tik dažādas un tik lieliskas. Ir daudz citu, brīnišķīgu, iedvesmojošu sieviešu, kas katra aizrauj ar savu dzīves stāstu. Tie iedvesmo, taču nav manējie.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Drošība sākas ar sevi" saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.