"Pieteikties jau nesāp!" Kā ogrēniete Veronika Puiša kļuva par pirmo latvieti Eiropas Kosmosa aģentūrā

Studijas, darbs un mentālais glābiņš izpletņlēkšanā

Pēc medicīnas studijām Latvijā 2016.gadā Veronika aizbrauca uz Angliju. Kāds konkrēts nolūks sākotnēji nemaz neesot bijis - gribējies padzīvot un pamācīties kaut kur citur, gūt jaunas emocijas un pieredzi. 

“Astoņus gadus nostrādāju Anglijā. Sākumā pa slimnīcām. Pirmais darbs man bija Lutonā, kur es nostrādāju kādus četrus vai piecus gadus. Tur strādāju dažādās specialitātēs, jo Anglijā medicīnas sistēma ir mazliet citādāka. Pastrādāju mazliet neatliekamajā medicīnā, mazliet internālajās slimībās. Pēc tam izvelējos dažādus ārštata darbus,” stāsta Veronika.

Anglijas ārštata darbi pavēra iespējas izvēlēties elastīgu darba grafiku un uzkrāt pieredzi dažādās jomās. “Anglijā ir tā – ja kādai medicīnas iestādei nepietiek resursu, maiņas tiek izsludinātas tādiem kā ārštata darbiem. Par tām maksā mazliet vairāk, un tu vari izvēlēties, kādas maiņas tu gribi strādāt, un man tas diezgan labi patika.”

Pārcelšanās uz Angliju sākotnēji nebija viegla, viņa bija viena svešā vietā ar jauniem un atbildīgiem darba pienākumiem. Ņemot vērā, ka allaž saistījusi lidošana, tad lai vienlaikus uzlabotu arī mentālo veselību un gūtu jaunus draugus, Veronika nolēma atgriezties pie sen aizmirstā vaļa – izpletņlēkšanas. “Pašā sākumā bija grūts laiks – biju tikai es un kaķis. Tad nolēmu atsākt ar izpletni lēkt. Jau Latvijā biju izlēkusi kādas padsmit reizes.”

Veronika norāda, ka izpletņlēkšana bijusi svarīga mentālās veselības uzlabošanai. Viņa pat vairākas reizes lēkusi ar izpletni Dubaijā un vēlāk 2021. gadā ieguvusi privātā pilota licenci, gatavojoties astronautu atlasei. “Man tādas lietas tiešām ļoti iepatikās un ļoti labi padevās. Bija periods, kad viss, ko gribējās, bija būt tikai aerodromā. Un tad pēc kādiem pāris gadiem es sāku domāt, ka varbūt man jādarbojas tieši aviācijas medicīnā vai aerokosmiskajā medicīnā? Darbs slimnīcā ir ok, bet domāju -pamēģināšu izpētīt to nozari vispār, mēģināšu savienot aerokosmosu ar medicīnu. Un tad es pāris gadus nodarbojos ar to, ka strādāju slimnīcā - sapelnīju naudu un aizbraucu uz kaut kādiem kursiem, tad atgriezos, atkal sapelnīju naudu, atkal aizbraucu uz kursiem..."

Prātā palicis brauciens uz Franciju 2019. gadā. "Aizbraucu uz trim mēnešiem studēt The International Space University [Starptautiskajā Kosmosa universitātē]. Kad uz turieni braucu, man vispār bija biļete tikai vienā virzienā. Domāju - kaut kā uz turieni tikšu un tad jau galā domāšu. Sliktākajā gadījumā atpakaļ ar stopiem braukšu," smejoties atminas Veronika. 

Par laimi, viss sakārtojies. "Pēc tam uzreiz aizgāju uz maģistrantūru King's college Londonā, jo gribēju pamēģināt tieši tajā kosmiskajā medicīnā kaut ko. Es domāju, ka tur visi būs tādi paši kā es, kam tieši ļoti kosmoss piesaista, bet izrādījās, ka man gandrīz visi kolēģi kursā bija militārie ģimenes ārsti, jo tradicionāli tieši militārie spēki visā pasaulē ir tie, kas vairāk investē - kam vajag tos aviācijas medicīnas speciālistus, jo militārā aviācija ir diezgan interesanta. Viņiem ir jārisina interesantas fizioloģiskas problēmas tieši no cilvēka puses, jo tās lidmašīnas jau var lidot, cik vien ātri grib, bet jautājums ir, ar ko cilvēks var tikt galā? Kursā mums bija principā no visas pasaules - no Austrālijas, ASV, Čehijas, Meksikas... Viņi gandrīz visi bija ģimenes ārsti un kaut kā mēs tur sākām runāties, un viņi man sāka stāstīt, ka vismaz militārajos spēkos ģimenes ārstiem var būt ļoti interesants darbs. Sapratu, ka tiešām būtu loģiski, ja es aizietu uz ģimenes medicīnu."

Sākums motosportā: no aviācijas līdz rallijam tuksnesī

"Viss sākās ar Karaliskās aeronautikas biedrības medicīnas konferenci 2018. gadā," Veronika atminas. "Es vienkārši ieguglēju šo konferenci internetā un nolēmu aiziet." Konference, kurā tika apspriesta suborbitālā astronautika, kļuva par liktenīgu pagrieziena punktu. "Es pacēlu roku un uzdevu jautājumu. Starpbrīdī es kautrīgi stāvēju malā un dzēru kafiju, kad kāds vīrietis pienāca klāt un sāka runāties," viņa stāsta.

Šis vīrietis izrādījās Arābu Emirātu Motosporta asociācijas galvenais ārsts un aviācijas medicīnas eksperts. Saruna par Veronikas interesi par izpletņlēkšanu un kosmosu noveda pie negaidīta piedāvājuma: piedalīties rallijā tuksnesī kā medicīnas darbiniecei. "Pēc pāris mēnešiem es atrados helikopterā tuksneša vidū," Veronika atceras ar smaidu.

Šis piedzīvojums pavēra durvis uz lielākiem izaicinājumiem. Viņa saņēma uzaicinājumu strādāt Pirmajā formulā un vēlāk pievienojās arī Silverstonas trasei. "Principā es tur biju visai regulāri, un sanāca strādāt arī 2023. gadā un pat vēl šogad," viņa stāsta.

"Ir tā, ka brīžiem nekas nenotiek, un liekas, ka viss dzīvē ir tik drūmi. Bet tad pēkšņi - bum, bum dažādās jomās, un viss atkal notiek," viņa filozofiski rezumē.

Jaunākā Eiropas Kosmosa aģentūras padomē

Veronikas ceļš uz Eiropas Kosmosa aģentūru sākās ar drosmīgu pieteikumu. "Es redzēju, ka ir izsludināts pieteikums medicīnas padomes biedriem. Es nodomāju, ka Latvija kā asociētā dalībvalsts arī var piedalīties. Es uzrakstīju dažām paziņām Latvijā, kas ir kosmosa industrijā. Liela pateicība, jo nu tiešām dienas laikā es aizsūtīju savu CV un to savu pieteikumu nokārtoju. Lielākā daļa tur ir kādus 10-15 gadus vecāki nekā es, tāpēc nemaz nedevu sev cerību, ka tikšu. Doma bija tāda - es šobrīd es pieteikšos un mani noraidīs, bet nākamajā reizē, kad pieteikšos, tad varbūt paņems, jo varēšu atsaukties uz savu iepriekšējo intereses izrādīšanu. Pieteikties jau nesāp. Bet mani paņēma uzreiz. Manuprāt, es tur esmu jaunākais biedrs," smejas Veronika. 

Kosmosa medicīnas padomē Veronikas uzdevums ir aizsargāt astronautu un pētnieku veselību. "Medicīnas padome ir augstākā institūcija, kas ir atbildīga par astronautu un citu cilvēku veselību, kas piedalās pētniecības aktivitātēs. Mēs saņemam pieteikumus no pētniekiem, kas grib veikt kaut kādus pētījumus, kas iesaista cilvēkus. Visbiežāk tie ir astronauti vai nu starptautiskajā kosmosa stacijā, vai nu uz zemes, vai nu kaut kādos analogos, bet ir arī citi pētījumi, kas ir ar citiem cilvēkiem, kas nav astronauti. Mēs tos pieteikumus izskatām no drošības skatupunkta, jo kosmoss ir tāda ļoti specifiska vide, kur ir visai specifiski riski un fizioloģiskās slodzes. Mūsu darbs ir pasargāt tos astronautus vai citus cilvēkus, kas piedalās pētījumos, pasargāt viņus no nelabvēlīgām sekām. Vēl var būt kāda neatliekama medicīniska situācija tieši kosmosā. Var arī sasaukt neatliekamo medicīnas padomes sēdi ar speciālistiem un astronautu ārstiem, kur tā situācija tiek apspriesta. Pienākums ir nodrošināt, ka viss, kas notiek, ir astronautiem drošs, bet mēs neesam astronautu ārsti, tā ir cita komanda."

Darbs lauku ģimenes medicīnā ir interesantāks nekā pilsētā

Veronikai pašlaik ir kontrakts par gadu ilgu programmu lauku ģimenes medicīnā. “Trīs mēnešus es strādāju Skajas salā, kur bieži devāmies ar laivām uz mazākām salām. Pašlaik esmu Invernesas reģionālajā slimnīcā, kur nodarbojos ar anestezioloģiju,” stāsta Veronika. Viņa uzsver, ka lauku ģimenes ārstam, kas strādā lauku slimnīcās, jābūt spējīgam tikt galā ar dažādām situācijām, tostarp stabilizēt kritiski smagus pacientus, līdz viņi tiek pārvietoti uz specializētām iestādēm.

Veronikai darbs laukos šķiet pievilcīgāks nekā pilsētā. “Pilsētā prakses bieži vien ir ļoti noslogotas. Tev ir 10-15 minūtes ar pacientu, un tad nākamais, nākamais. Man tas nepatīk,” viņa skaidro. “Lauku medicīnā prakses spektrs ir plašāks, ir iespēja veltīt vairāk laika pacientam un veidot attiecības. Tas ir ļoti svarīgi.”

Viņas vārdi uzsver, cik atšķirīga ir pieeja medicīnai atkarībā no darba vietas, un kā lauku vide ļauj sniegt rūpīgāku un personiskāku aprūpi. Lauku medicīnā bieži nākas saskarties ar sarežģītām situācijām. Veronika dalās pieredzē par kādu pacientu, kuram bija aizdomas par insultu. “Viņš kategoriski atteicās doties prom no salas, lai gan bija nepieciešama datortomogrāfija galvai, kāda lauku slimnīcā nebija pieejama. Tādās reizēs ir jāmeklē risinājumi un jāapspriežas ar citiem speciālistiem pēc vadlīnijām,” viņa skaidro.

Veronika atceras arī gadījumu, kad pacientam saasinājās slimība, bet helikoptera pilotam bija nepieciešams vairāk laika gaisā, lai nosēstos uz salas droši nakts vidū. "Ārā lija lietus, bet pilots meklēja, kur bija elektrības vadi. Vēlāk degvielas pietika tikai tik daudz, lai lidotu uz mazāku lauku slimnīcu, nevis kā sākotnēji plānots - uz lielo reģionālo slimnīcu. Pēc tam šim pacientam bija vajadzīgas četras dienas, lai atgrieztos mājās,” stāsta Veronika.

Uz Latviju brauc, bet atgriezties uz dzīvi šeit pagaidām neplāno

Tuvākajos gados savu dzīvi Veronika redz gan Skotijā, gan Anglijā, kur viņai ir darbs universitātē un iespējas attīstīt jaunas intereses. “Man ir daži plāni, kas ir arī ar kosmosa medicīnu saistīti, bet pāragri šobrīd tos stāstīt.”

Viņa arī vēlas iegūt aviācijas medicīnas eksaminatoru licenci, kas ļaus viņai darboties vēl plašākā profesionālajā laukā. “Turpināšu darbu par ģimenes ārstu, bet ļoti ceru, ka nākamajos pāris gados man būs iespēja vairāk darboties Eiropas Kosmosa aģentūrā,” viņa piebilst ar cerību.

Lai gan Veronika neplāno atgriezties Latvijā uz pastāvīgu dzīvi, viņa joprojām uztur ciešu saikni ar dzimteni. “Es braucu uz Latviju gana bieži – gan uz konferencēm, gan apciemot tēvu,” viņa stāsta. 

Veronika vēlas iedvesmot citus, īpaši jaunos Latvijas ārstus un studentus, lai viņi ticētu savām iespējām. “Es ļoti labi sevi atceros, kad es vēl biju Latvijā medicīnas studente,” viņa dalās atmiņās. “Man likās, ka no Latvijas neko nevar, ka visinteresantākais notiek kaut kur tur tālumā... Tagad, 10 gadus vēlāk, man gribas tā sevi paņemt un pakratīt, pateikt, ka nē – viss var būt.”

Viņas vēstījums ir skaidrs – sapņi ir sasniedzami neatkarīgi no izcelsmes vai finansiālā sākumpunkta. “Ļoti daudz ir tādu cilvēku, kas kaut ko sasniedz, bet nenāk no bagātām ģimenēm,” viņa saka, uzsverot gribasspēka un ticības nozīmi. Lai gan stabils finansiāls sākums var palīdzēt, viņa ir pārliecināta, ka arī cilvēki bez tā var sasniegt savus mērķus, ja vien neatsakās no centības un mērķtiecības.