Baiba Broka par laimes formulu: "Katru dienu dari kaut ko, kas ceļ pašvērtību"

Jūs jau presē esat teikusi – ja kāds pateiktu, ka jums 50 gadu vecumā nāksies dejot baletu, jūs neticētu.

Jā, bet esmu par to priecīga, mums ir daudz izrāžu, un skatītāji Melno gulbi ļoti grib redzēt. Zāle nav liela, bet mēs spēlēsim to ilgi. Tas priecē – ilgi būs jāturas formā.

Lai varētu uzvilkt to pačku...

Protams! (Smejas.) Taču vajadzīga arī zināma veiklība. Es nevaru ienākt no ielas un netrenējusies to izdarīt.

Sākumā no baleta bija bailes?

Nē, bet negribējās neko parodēt vai apgrābstīt. Visu cieņu mūsu baleta pedagoģei Zanei Teikmanei – mums sakrita doma, ka tu vari darīt visu, ja tev pret to ir cieņa un tu apzinies savas iespējas un mērķi, kāpēc to dari. Mēs nemēģinām ne konkurēt, ne arī kādam iestāstīt, ka tas ir balets. Tas ir cieņas apliecinājums baletam un milzīga aizraušanās. Iestudējums ir par Krieviju un baleta kaislību – ka tā ir pasaule, kurp aizbēgt no realitātes. Kājas grimst dubļos un asinīs, bet galvā varbūt dejo gulbis.

Tas ir ļoti svarīgi, ka grūtos brīžos ir pasaule, kurā ienirt.

Jā, ar gadiem saproti, ka neviens nenāks un neizlabos tavu dzīvi, tev pašam jāzina, kur stāv lietas, kas izglābs smagākos brīžos, kādi neizbēgami būs. Vai ņemšu grāmatu, klausīšos mūziku, vingrošu, skatīšos filmu, iešu uz cita teātra izrādi vai klausīšos lekcijas par pašizaugsmi (ko es daru). Apzinoties, ka ir labās un sliktās dienas, aptuveni tādu pasauli sev esmu sabūvējusi. Jābūt jau tik gudram, lai to bedru malās būtu saliktas virves, pa kurām līst ārā.

Vai jaunajā JRT ēkā jūtaties labi?

Jā, ir rūpīgi domāts gan par katru detaļu, gan visu kopā. Te ir māju sajūta, vieta, kur gribētos ilgi, kārtīgi strādāt, jo nekas nenovērš uzmanību no tā, ko gribētos izdarīt un izdzīvot. To, kā atplaukst izrāde, visspilgtāk sajutu lielajā zālē, īpaši izrādēs Fēlikss, Anatolijs un Ilona un Krizantēmas. Atmosfēra, ko rada īsta skatuve ar pareizi veidotu fokusu, atver aktieri pilnīgi cita līmeņa eksistencei. Jūtams, ka arī skatītāja pārdzīvojums ir dziļāks un spilgtāks. 

Krizantēmās ir kaut kas nedefinējams, kāpēc daudziem šī izrāde tik ļoti patīk, bet citi tos pirmos īsti nesaprot.

Manuprāt, tas arī ir skaistākais, ka to īsti nevar pateikt. Alkas pēc mīlestības, bailes no tās? Labi, ka ir tāda izrāde, kas skatītājus sadala. Vai nu tu tiec tajās durvīs, izrādes telpā un atmosfērā, vai paliec ārpusē, un tas ir pilnīgi normāli. Izrādes, kas patīk visiem, pamatā ir balstītas uz kaut ko vienkāršāku. Pārsteidzoši, ka šādu materiālu ir izvēlējies tieši režisors Gatis Šmits.

Varbūt režisors pats nedomāja, ka izrāde iznāks šāda...

Tā, lūk, arī ir brīnuma klātbūtne – kaut ko tu kontrolē, bet kaut ko ne. Tas paver iespēju izveidot īpašāku izrādi, kas skar neticami dziļi, atver kaut ko neapjaustu. Ne jau katrs režisors uzdrīkstas veidot izrādi, kur nav simtprocentīgi garantēta veiksme. Gatis Šmits spēj riskēt, un risks attaisnojas. Arī jaunajam iestudējumam Mīlas straume nav izrēķināta rezultāta. Tas vienlaikus gan mazliet biedē, gan raisa cerību, ka var notikt brīnums. Aktierim, protams, patīk, ja ir skaidri zināms, kas jāizdara. Tagad sevi jānomierina – pagaidi, dod iespēju mums visiem kopā saprast, ka veidojam izrādi vēl nebijušā, negarantēta rezultāta teritorijā. Mīlas straumes pamatā ir Džona Kasavītesa filmas, kas ir atsevišķs strāvojums. Tie, kurus tās uzrunā, zina – tā ir drusku tāda sektas sajūta, savējie sapratīs.

Kas agrāk tracināja, bet tagad par to smejaties?

Par daudz ko. Arvien vairāk mācos pieņemt to, cik dažādi esam. Iecietība ir ļoti svarīga. Dažkārt visu dienu, vērojot citu darbības, nākas sev skandēt – labi, es tā nedomāju, bet katram savs, katram savs, katram savs... Reizēm nāk smiekli un šķiet – vai tiešām visa pasaule redz citādi nekā es? Tad ir izvēle – var apklust un iet prom, kas nav stiprākā pozīcija, bet bieži tā daru. Taču tik daudz pašapziņas man ir, lai to dzīves izpratni, pie kuras esmu nonākusi, atzītu par īsto un patiesāko.

Mans uzdevums ir izaudzināt divus cilvēkus, savus bērnus, tāpēc audzināt visu pasauli neatliek laika. Par šo fokusa sašaurināšanos esmu ļoti pateicīga, jo sākotnēji bija vēlme pārveidot visu pasauli. Arī katru izrādi mēģināju pievilkt pie savas izpratnes par ideālo izrādi.

Kā jūs ietekmē izmaiņas kolektīvā?

Teātrī vairs neesam tikai kursabiedri, kas cits citam var droši teikt, ko domā. Padoms jādod tad, ja to lūdz. Nevaru katram kolēģim teikt, ko domāju, vai pieņemt, ka tas viņam būs saistoši.

Varbūt tas būtu svētīgi...

Tā jau ir bumba viņa lauciņā. Es teiktu – jā, būtu svētīgi, jo esmu te pavadījusi daudz laika, daudz kļūdījusies, daudz sapratusi, un man ir, ko teikt. Ja manu viedokli prasa, es to izsaku. Nu jau vienmēr domāju par formu. Kādreiz izteicos nesavaldīgi, un cilvēku vairāk aizvainoja forma, nevis saturs. Saturs ir daudz svarīgāks – savaldi savus impulsus! Daudz atkarīgs no cilvēka uztveres, arī kompleksiem, nedrošības, iedomības.

Dzejnieks Egils Zirnis reiz teica, ka jaunie gurķi esot ārkārtīgi pārsteigti, kad atskārš – cik dīvaini, kaut kas ir bijis jau pirms mums...

Jauniem cilvēkiem laikam tā ir jādomā – ka viņi ir jaunatklājēji. Kad mēs bijām jauni, domājām tāpat – mēs jaunu pasauli sev celsim, radīsim nekad nebijušu, neredzētu teātri...

Savā ziņā jūs to arī darījāt.

Jā, bet par daudz ko tādu, ko paši uzskatījām par nebijušu un eksperimentālu, Māra Ķimele teica – vai dieniņ, mēs taču to izgājām jau septiņdesmitajos... Tagad mums ir tāpat – vai dieniņ, mēs taču to izgājām jau deviņdesmitajos.

Daļai skatītāju ir apnikušas izrādes, kur forma prevalē pār saturu un, šķiet, veidotāju mērķis bijis tikai viens – ar ko vēl mēs varētu nošokēt publiku...

Šķiet, vismaz kāds teātra atzars iet no tā prom. Arī tas, manuprāt, saistīts ar pieaugšanu un nobriešanu. Izejot visus attīstības posmus, apzinoties likumsakarības un – galu galā – tuvojošos galu, saprotam, ka ko tomēr ir svarīgāks par kā. Jā, var tā, tā un vēl kaut kā; var stāvēt uz galvas – un dažreiz arī vajag – vai dejot baletu...

Vai kādreiz, gatavojot vai jau spēlējot lomu, bijis tā, ka pašai paveras kaut kas vēl neapjausts?

Dažkārt tādas atklāsmes nāk, kad jau ilgāk spēlēts. Veidojot lomu, es tomēr nevaru izdarīt vairāk par to, cik man pietiek prāta un sirds. Dzīves situācijās gan man nāk daudz tekstu no izrādēm – ak, redz, kādā brīdī cilvēks tā saka... Pēkšņi ieskanas lugas teksti, un dažkārt kļūst bail, ka es visu laiku varētu runāt tikai ar izrāžu tekstiem, – tik pēkšņi tie atdzīvojas un iedzīvojas.

Džūlijai Lambertai dēls jautā: “Māmiņ, kurā lugā tu jau esi to teikusi?”

Jā! (Smejas.) Ja pieskārāmies Džūlijai Lambertai – aktrises profesijā un liktenī ir kaut kas tik ļoti līdzīgs... Tikko skatījos filmu ar Džīnu Roulendsu, kas ir Kasavītesa galvenā aktrise (arī sieva). Lūk, ideālā aktrise un režisora sapnis! Kad viņa runā par darbu pie filmām, par kolēģiem, par apsmiešanos, saprotu – jā, mēs runājam par vienu un to pašu. Aktiera kodols ir līdzīgs, lai kurā pasaules malā viņš būtu. Vismaz tiem, kuri pārstāv vienu asinsgrupu, kurai raksturīgs liels patiesīguma līmenis. Ir aktieri, kas izlīdzas ar citiem instrumentiem, taču tie, kuri cenšas pietuvoties dzīves būtībai, savā ziņā ārdīt un tērēt sevi, nonāk pie tām pašām atziņām.

Tātad katrai aktrisei ir skaidrs, kāpēc Džūlija Lamberta uzvedas tā un ne citādi.

Absolūti skaidrs! To pašu var teikt par mūsu Džūliju – Viju Artmani, kuru vēl satiku gan kā kino partneri, gan uz skatuves. Tā jau bija dzīves izskaņa, viņai bija grūti. Savulaik filmēja latviešu valodas mācību seriālu, tajā piedalījās Uldis Pūcītis, Vija Artmane un Dzidra Ritenberga, kura sajuta, ka fiziski vairs nespēj. Ritenbergai radās ekscentriska ideja, ka viņas varone veic plastiskās operācijas un atgriežas jau kā pavisam cits cilvēks. Meksikāņu seriālos taču tā dara: nomaina aktieri, un nekas – skatītājs notic! Tad nu atgriezos es. Mums bija skats ar Viju Artmani, pagarš dialogs, kuru viņai nebija viegli atcerēties. Tad Artmane skatījās man acīs, lai nolasītu, kas tālāk jāsaka, un es nekustējos, lai nenojauktu. Tad saproti, ka arī tas ir neizbēgami, bet kurš gan būs tas, kurš tev pateiks, ka tu vairs īsti nevari. Vai – kad tu pats to sapratīsi.

Vai nesapratīsi...

Tur jau ir tā lieta! Ar tuvākajiem kolēģiem esam norunājuši to pateikt. Norunāt jau var, bet kā būs patiesībā... Arī tagad ļoti jāpiedomā, kādam teikt to skarbo patiesību vai paklusēt un cerēt, ka kolēģis pats sapratīs.

Piemēram?

Vai viņš iet publikas pavadā, vai mazlietiņ diedelē publikas uzmanību...  Publikai tas ir vienalga – tajā nozīmē, ka publika ir labvēlīga. Bet kolēģi redz uzreiz.

Jūs Artmani nodēvējāt par ģeniālu aktrisi.

Tā arī ir! Visādā ziņā. Viņa bija arī cilvēciski gudra, ļoti jūtīga, visu izcīnījusi un uzbūvējusi pati. Viņa taču nāk no pavisam vienkāršas ģimenes.

Kāds iebildīs par Dimiteru un partiju, tomēr, lai kā būtu bijis, tas nekādi nemazina Artmanes varēšanu

To es arī gribētu teikt. Par Dimiteru ir citi stāsti. Katra izvēle kaut ko maksā. Artmane, manuprāt, visu ļoti labi saprata. Vēlāk viņa tika atzinusi, ka dzīvē nav bijis īstas mīlestības.

Cilvēki ir dažādi, katram savs – jā. Taču kādu attiecību modeli jūs nespējat saprast, uz ko grūti skatīties?

Man ārkārtīgi sāp, ja redzu necieņu – jebkādās attiecībās. Tev ir jāciena jau mazs bērns. Manuprāt, cieņa cilvēkus padara par cilvēkiem. Cieņa ietver arī to, ka katram savs. Vēl mani dara aizdomīgu tie, kuri savas attiecības un dzīvi padara publisku. (Savā ziņā smieklīgi tā teikt, jo man pašai ir publiska profesija, taču publiska eksponēšanās ārpus darba man atņem spēkus, pastiprināta uzmanība rada nevajadzīgu stresu.) Cilvēki taisa smaidīgas bildes, imitējot laimīgu kopdzīvi, bet, kad aizgriežas... Kuru dzīvi tad tu dzīvo – savu vienīgo vai iluzorajā burbulī, kuru rādi citiem? Triviāli, bet tā ir atbilde uz jautājumu, ko man ir grūti saprast.  Arī sociālajos tīklos skaidri redzu, ko man grib parādīt un kas aiz tā ir patiesībā. Tas izmisums nav noslēpjams. Domāju – vai tiešām cilvēki, pūlēdamies citiem par visu vari kaut ko iestāstīt, paši to neredz? Var taču paņemt pauzi un mazliet paklusēt. Iespējams, ir kāds vilciens, no kura bail izkrist; ja nebūsi visu laiku aktuāls, tevi aizmirsīs... Jā, katram savs, bet es tādu dzīvi negribētu.

Atcerējos kādu stand-up komēdiju, kurā aplūkots, kas paliks pēc mums. Ja mūsu vecvecāki atstājuši ģimnāzijas beigšanas un kāzu foto vai, sacīsim, Pieņemšana pie Valsts prezidenta, tad ko atstās nākamo paaudžu vecmāmiņas un vectētiņi? Te ir manas brokastis, tā ir mana jaunā somiņa, te es dzeru burbuļtēju...

Minējāt, ka viens ļoti būtisks aspekts dzīvē ir apziņa katram savs, bet ir vēl otrs.

To ieaudzināja Pēteris Krilovs. Tu rīkojies tā vai citādi – lai ko...? Tu izliki tīklā savas brokastis – lai ko? Lai visi uzzinātu, ko tu ēd? Vai nodemonstrētu, ka uz galda stāv divas glāzes, tātad tev ir otrs cilvēks?

Šis aspekts man noder visai bieži. Potenciālai darbībai vispirms pielieku klāt lai ko? un saprotu – neko. Vienkārši nē. Faktiski jau tas pats kāda jēga?.

Taču, kolīdz par 100 procentiem apgalvoju, ka viss ir tā un ne citādi, nekavējoties pārliecinos, cik īsa ir karmas ķēdīte, – uzreiz dabūju pa dibenu, jau kopš mazām dienām. Varbūt labi, ka mācību saņemu momentā. Nelielies, nepļāpā, neaprunā! Piemērs. Vienmēr esmu stāstījusi, ka nedrīkst spert sunītim. Kad vēl gāju pirmajās klasēs, laukos bija mazi sunīši, kuri pie maniem plikajiem stilbiem grūda klāt aukstus degunus. Man tas nepatika, un es to sunīti ar kāju pastūmu malā; varbūt izskatījās kā spēriens. Tajā pašā mirklī sev uz kājas uzgāzu karstu kafiju. Vai arī – pasaku par kādu kaut ko sliktu un tūlīt ieskrienu stenderē. Tā tiešām ir!

Par dārgo skatītāju. Vai izrāžu laikā mobilie vairs nezvana un vai klepotāju kļuvis mazāk?

Ar to ir labāk, bet es vispār esmu ārkārtīgi jūtīga uz skaņām. Izrādē Meklējot spēlmani Andrim Keišam ir Smiļģa pēdējais monologs, dzejolis, pēc kura viņš aiziet. Un es dzirdu, ka kulisēs kāds kolēģis staigā vai, nedod Dievs, runā... Saprotu, ka skatītājs to droši vien nedzird, bet ticu, ka enerģijas kvalitāte mainās, ja kāds tai brīdī čabinās, čalo par sadzīviskiem niekiem vai smagi stampā.

Jums ar skaņu ir īpašas attiecības.

Jā, visu, kas saistīts ar skaņu, ar mūziku, ar enerģijas plūsmu uztveru daudz jūtīgāk. Kad ienācu teātrī, man bija citi uztveres principi. Tagad tās vibrācijas uztveru smalkāk – gan ar laiku, gan uzmanības virzīšanu. Ideālās izjūtas es saņemu koncertos. Pēdējais, ko redzēju, – Māras Ķimeles režisēto Tu stipru mani sauc par Broņislavu Martuževu ar Radio kori, Sigvardu Kļavu, Daci Eversu un Daumantu Kalniņu. Man ārkārtīgi patīk, kā mūziķi uztver klusumu – to, kas tas ir...

Arī klusums iet caur tevi un izraisa konkrētas izjūtas un vibrācijas. Mūzikā klusuma pauze ir noteiktā garumā. Tev nav jāmetas plaukšķināt vai to citādi aizpildīt ar sevis radītām skaņām. Gribētos tādā pašā līmenī strādāt teātrī – lai klusums būtu klusums, kuru tu jūti, nevis brīdis, lai iekārtotos ērtāk, pačīkstinātu krēslu...

Grūti pieņemt, ka teātrī cilvēki to nesaprot, bet ne jau visiem ir tā dzirde un jušana. Tas attiecas arī uz tiem kolēģiem, kuri spēj mierīgi smagiem soļiem stampāt aiz skatuves tādos brīžos... Viņš vienkārši nedzird. Tāpat ir grūti pieņemt neuzmanību un nevērību. Es gan nepārmetu, jo varbūt tā uzmanība ir kaut kur citur.

Ir arī cilvēki, kuriem vienkārši nav dots.

Tāpēc jābūt iecietīgam, jo ne visiem iedalīts vienādi. Viss, ko varu – būt vai nebūt ar šiem cilvēkiem.

Jūs dēvējot par policistu...

Savulaik, kad vēl spēlējām Revidentu, kādu brīdi manis nebija, jo rūpējos par bērniem. Kad atgriezos, man šķita, ka izrāde ir izļurkājusies. Biju neizpratnē – ko jūs tur darāt? Tad Andris Keišs teica – ā, policists ir atgriezies! Tāda slava man ir, un to arī pieņemu. Keišs tāpat mani raksturoja arī Raimondam Paulam, pirms nācu skatīties viņu programmu Vīrieši labākajos gados. Savukārt mums ar Raimondu Paulu radio bija muzikāla dzejas kompozīcija Balts menuets nakts tumsā, Birutas Skujenieces un Jāņa Sudrabkalna mīlasstāsts. Neliela apbrīnojama programma. Sajūta, ar kādu to darīju, un enerģija, kas caur mani plūda, bija kaut kas īpašs. Tas ir uztverams iracionālā līmenī, un kāds to noteikti uztvers. Tāda enerģija nepazūd, tā iet cauri laikiem. 

Aspazijas enerģija pie mums atgriezās.

Jā, un tā nav nekāda mistika. Savā profesijā esmu raidītājs. Ja esmu smalks, labi noskaņots instruments ar iespējami attīstītām prasmēm, tad esmu labs medijs, lai pārraidītu vajadzīgo.

Tālāk jau viss atkarīgs no uztvērēja.

Tieši tā! Kad tas izdodas, dzimst kopēja prieka pieredze. Tas arī veido manu labsajūtu. Kā cita dēļ gan lai būtu jēga dzīvot? Tāpēc gribētos, lai Raimonds Pauls spēlē, kamēr viņš to var. Ja tu izproti savu dzīves uzdevumu, tas arī tevi izvada cauri dzīves likstām un paceļ citā līmenī.

Ar ko jūs dalāt grimētavu?

Ar Gunu Zariņu un Janu Čivželi. Vēl šeit sēž Čulpana Hamatova. Viņas gan vairs mūsu teātrī nav, viņa vēl beidz spēlēt dažas izrādes.

Kāda Čulpana ir kā kolēģe?

Ļoti jauks, silts, jūtīgs cilvēks, māksliniece un māte. Tas pats gadījums ar īstā aktiera kodolu. Protams, cita kultūra, cita pieredze, cits mērogs, taču būtība tāda pati. Mums ir daudz saskares punktu. Tas ir ārprāts – kā var izturēt to milzīgo naidu, kas gāžas pār vienu mazu sievieti! Ne velti Alvis viņai deva iespēju tik grūtā situācijā atrast savu vietu.

Skatītāja ziņkāre. Tumšajās alejās Daudziņš jums pret galvu no visa spēka sasita pudeli – sīkās druskās. No kā ir pudele? No cukura?

Jā! Šis triks attaisnojās simtprocentīgi, jo radīja ārkārtīgu efektu, kas nebija pašmērķīgs, bet vajadzīgs. Kad tā pudele pret manu galvu šķīda, skatītāju zāle vienmēr noelsās. Pudeles veselām kastēm pasūtīja no Vācijas, speciāli sapakotas.

Vai ir gadījušies kuriozi, apsmiešanās uz skatuves?

Ja kāds gribētu runāt ar speciālistu apsmiešanās jomā, visi norādītu manā virzienā. Tam ir pakļauts katrs aktieris. Ja tu strādā patiesi, tavs spēles slānis ir ļoti tuvu patiesībai, tāpēc, pēkšņi ieraugot situāciju no malas, pastāv risks apsmieties. Man no jaunajiem kolēģiem ļoti patīk Gerds Lapoška, jo līdzīga humora izjūta ir ārkārtīgi svarīga. Desmit iemeslu, lai apciemotu Kauci... Vai dieniņ, kauns jau stāstīt... Gerda draugi viens otram prasījuši – vai tu biji tajā izrādē, kur viņi apsmējās? Tas bija kā īpašs bonuss. Dažās izrādēs nevarējām noturēties tieši mūsu dialoga laikā, kur Gerds mani intervē kā kaucēnieti. Protams, komēdijās ir lielāks risks. Tajā pašā Kaucē Keiša tēls ir tik šausmīgi smieklīgs, personāžs – tik ieraugāms, turklāt viņš to ārkārtīgi precīzi spēlē, ka tad, kad mēs visi kopā mēģinām dziedāt Nevaru es atcerēties, kas tas ir, kas tumsā laistās, kur Keišam jāspēlē ģitāra, bet viņš reizumis nevar trāpīt tonī, taču mums visiem jāpievienojas... Tā dziesma tai situācijā jau ir nežēlīgi smieklīga, un, ja to vēl tik tizli un nevarīgi izpilda, skatītāji lokās, un reizēm mēs arī vairs nevaram. 

Bijis tā, ka smejaties gan jūs, gan skatītāji?

Jā, un tajos brīžos es sevi attaisnoju, ka teātrī tā drīkst notikt, jo uz teātri nāk, lai gūtu prieku. Smieties kopā gudri, saprotot, par ko mēs visi te smejamies, – tas tomēr ir vērtējams ar plusa zīmi, lai gan varētu nodomāt, ka tā ir aktiera neprofesionalitāte. Šmits to skaidroja kā tik dziļu iesaistīšanos, ka rodas pāri plūstoša enerģija, kas vairs nav noturama, un mēs ar to dalāmies.

Ja no augšas varētu dabūt kādu īpašību, kuras jums nav, kādu jūs gribētu?

(Domā.) Man laikam viss ir. Pirms kāda laika lūdzu, lai Dievs dod man pacietību. Tagad arī to esmu mācījusies. Nē, es sev patīku. Man patīk mans fatālums, kas ved pie īstas, stipras, dziļas laimes izjūtas, bet otrā pusē ir pasaules iznīcības un bezjēgas izjūta – tieši tikpat platā solī. Arī pasaules nelaimju saredzēšana – paskatos uz cilvēku un redzu, kas rakstīts viņa sejā. Cik tur ir bēdu, cik alkohola, cik nolemtības. Arī gara gaismas. Ja ilgstoši nāk pretī cilvēki, kuros nav gara gaismas, tas iespaido arī mani. Varbūt man negribētos būt tik ietekmējamai no citu stāvokļiem... Taču to nevar prasīt, jo tas nederētu manam darbam. Tā ka – viss ir labi!

Vai ir nākušas klāt jaunas intereses? Atceros, ka jūs pilnīgi neinteresēja sports.

Sports mani joprojām nav ieinteresējis, neesmu pat ieslēgusi olimpiskās spēles. Nevēlos tam atdot savu laiku. Toties tas ir mainījies attiecībā uz mani pašu – es vingroju un gūstu no tā baudu, jo paralēli klausos mūziku. Katru rītu. Varbūt kādu rītu ir grūtāk, bet es zinu, cik labi jutīšos pēc tam. Galvenais, ka tu ik dienu dari kaut ko, kas ceļ pašvērtību savās acīs.

Es citādi izjūtu visu, kas saistīts ar mūziku – bet tās nav jaunas intereses –, ar dzeju. Es jūtu, ka man atveras citi slāņi un iespējas tikt iekšā smalkākā teritorijā.

Tikko bija pirmizrāde Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj! Ko varat teikt par izrādi?

Izrāde veidota pēc Makdonas lugas Bendes (Mārtins Faranans Makdona, angļu dramaturgs, scenārists un kinorežisors, kura lugas pazīstamas ar savu melno absurdo humoru – M. V.). Tagad to daudz spēlējam, un esmu par to priecīga; Makdona man vienmēr ir paticis. Viņa filma Inišerinas Banšī mani absolūti satrieca ar savu patiesumu. Sapratu, ka filma ir par mani. Figurālā un asociatīvā izpratnē. Tā vēsta par diviem draugiem, no kuriem viens jau ir stipri padzīvojis. Viņš pēkšņi atskārš, ka dzīve aiziet, un viņš vairs nevēlas ne minūti pavadīt ar cilvēkiem, kurus negrib, sarunās, kuras negrib. Tas man ļoti dziļi trāpīja. Viss pasniegts kā jau Makdonam – sāpīgi-nežēlīgi-absurdi-sarkastiski. Viņš griež kā ar trulu nazi, lai atmodinātu cilvēku un liktu viņam just. Mani tas burtiski satriec.

Par attiecībām pat nejautāšu – visur jau ir uzrakstīts, ka esat brīva sieviete. Bet ko jūs attiecībās noteikti negribētu?

Mani galīgi nesaista cilvēki bez pašironijas. Pašironija nozīmē spēju redzēt sevi, savu vietu pasaulē, arī citus. Ja tu neesi tik ļoti nopietns, sastindzis savos priekšstatos un uzskatos, tas tik ļoti palīdz! Pašironija jau paģēr arī zināmu pašapziņu. Mūsu platuma grādos mēs ciešam no pašapziņas svārstībām, ticības un neticības sev. Ar to būtu jāstrādā no mazām dienām līdz sirmam vecumam.

Pirms astoņiem gadiem teicāt – jo augs bērni, jo augs problēmas. Vai aug?

Patiesībā nav tik traki – man izdevās noķert brīdi, kad jāuzmanās un jāsaprot, kā rīkoties. Dažas reizes kļūdījos, mēģinot runāt impulsīvi – nevis uzklausot, bet uzreiz dodot vērtējumu vai pamācību. Dabūju no bērniem pa mici uzreiz – ar aizvēršanos ciet un tamlīdzīgi. Sapratu, ka viss, ko raksta par pusaudžiem, ir balta patiesība. Tā nav, ka ar pusaudžiem var darboties pēc sistēmas “Ļaujies saviem instinktiem, un viss būs labi!” Visi, kas tagad lasa, saprotiet – tā nav! Jaunajā cilvēkā notiek kosmiskas izmaiņas, un tur nelīdz atcerēšanās, kā pusaudža gados bija man. Jo man bija pilnīgi citādi.  Esmu lasījusi literatūru par pusaudžu audzināšanu, par īpašo veidu, kā ar viņiem runāt, kā saprast, kā klausīties un kā paziņot savas vēlmes – tieši tehniski, neielaižoties diskusijās. Tu pasaki, aizver durvis un aizej. Un interesanti, ka šis komplekts kā darboties ar pusaudžiem man ļoti noder arī teātrī, lai saprastos gan ar atsevišķiem kolēģiem, gan režisoriem.

Ja jūs būtu režisore...

Ja es gribētu būt režisore, tad būtu. Esmu ar to koķetējusi, bet man nav tāda nerealizēta sapņa – lugas, kuru gribētos izspēlēt. Man patiktu tādi darbi kā dzejas un mūzikas savienojums, kuru kopā ar Airu Birziņu un kori Dzintars izveidojām par Broņislavu Martuževu. Es gribētu strādāt ar izjūtām – lai tāpat, kā iedarbojas mūzika, uz cilvēku iedarbotos runātais vārds kopā ar mūziku, kopā ar aktieri. Lai to spētu izveidot un arī uztvert, vajadzētu noteiktu apziņas līmeni. Vēl nezinu, kas tas ir, bet nekad jau nevar zināt, kurp kas ved...