Eksprezidente: par gada pārdzīvojumiem, latviešu varonību un koferu krāmēšanu

Jau atkal, ierodoties eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dzīvoklī, nepamet neērtības izjūta – un ne tik daudz par ielaušanos privātajā telpā (jo šie apartamenti pašā Rīgas centrā ir gan miteklis viņas ģimenei, gan darba birojs), bet drīzāk par to, ka cilvēks būtu pelnījis atpūsties. Nu, ne jau gulēt un skatīties griestos, to viņa nemaz nevar, bet vismaz mierīgi nodoties biogrāfijas rakstīšanai. Taču mundruma viņā vairāk nekā daudzos jaunajos, darbi saplānoti mēnešiem uz priekšu. Viņa ir pasaules līderu alianses Madrides klubs prezidente, aktīvi darbojas Eiropas Savienības institūcijās, nesen atgriezusies no vizītes Ukrainā (to visu var uzzināt viņas mājaslapā – vvf.lv).

– Kas ir bijuši jūsu spēcīgākie pārdzīvojumi, interesantākie notikumi aizvadītā gada laikā?

– Diemžēl tie spēcīgākie bijuši tie nepatīkamie – tas, kas noticis Ukrainā, Krimā, un pēc tam visa tā turpinājums. Gads sākās ar simtgades un divsimtgades piemiņas zīmēm – laikiem, kad 1814. gadā notika Vīnes kongress, gadu pirms Napoleons tika sakauts. Tajā tika noslēgts ļoti nozīmīgs miera līgums, ar kuru Eiropā ilgu laiku tika saglabāts zināms līdzsvars. Bet pirms simt gadiem, 1914. gadā, kā vēsturnieki saka, valstu līderi kā mēnessērdzīgie iesoļoja, tika ierauti pasaules konfliktā. Viss sākās ar terorista uzbrukumu vienam cilvēkam, tam sekoja kara deklarācija un sabiedroto kara deklarācija, un beigās tas izvērtās par tādu kā domino efektu, drausmīgu katastrofu, varētu teikt – pasaules mērogā. Tik plašs bruņots konflikts, ar tik daudziem kritušajiem abās pusēs un arī tik daudziem civilistiem, kas gāja bojā Pirmajā pasaules karā, līdz tam laikam nez vai bija bijis.

Lai gan statistikas nav, pieļauju, ka Ķīnā un Čingizhana slaktiņi ir bijuši vēl lielāki, bet Eiropā tas bija kas neparasts. Bet pirms gada dzīvojām ar sajūtu, ka, paldies Dievam, mums tas viss ir aiz muguras – nav Napoleona, Hitlera, Staļina, tie pieder vēsturei, un tagad ir labāki laiki. Nu skatāmies – Tuvajos Austrumos rodas ārkārtīga nestabilitāte, teroristiski, ekstrēmi veidojumi, kaut kāds islāma kalifāts pieteicis karu visai pārējai pasaulei. Un arī no Krievijas puses – līdz šim bija tādi, varētu teikt, pa pusei iebrukumi, no kuriem armija atkāpās un it kā atstāja daļēju autonomiju, piemēram, 2008. gadā diviem Gruzijas novadiem, bet pretēji tam Krima tika okupēta (lai arī izliekoties, ka nekas nenotiek), tad tā tika anektēta, un tagad Krievija būtībā soļo vēl tālāk. Tas ir kas nedzirdēts, nebijis, tāda veida kara nav bijis. Un arī informācijas karš ir ārkārtīgi intensīvs. Visi šie notikumi pasaulē radījuši ārkārtīgi lielu satraukumu. Eiropas situācija ir tāda, ka tā nespēj ar pietiekamu izaugsmi atkopties pēc ekonomiskās krīzes, sevišķi eirozonā, tas joprojām ir aktuāli. Pasaules līdzsvars kļuvis ļoti trausls – gan Krievijas dēļ, gan ar to, kas notiek Vidējos Austrumos.

Nu, lūk, bet patīkamie notikumi – tie ir tādi personīgi... Trīs nedēļu turnejas laikā pa Amerikas Savienotajām Valstīm biju Arizonā, un tur man bija divi piedzīvojumi – ļoti iespaidīgi. Fīniksas pilsētas tuvumā apciemoju divu indiāņu cilšu – Pimas un Marikopas – rezervātu, tikos ar prezidenti, kas ir viņu pašu ievēlēta. Mani izvadāja pa teritoriju, kas parasti ārpusniekiem ir slēgta, un vajadzīga īpaša atļauja, lai varētu tur iekļūt. Mani vadāja ar tiešām smago džipu – pa izkaltušu upju gultnēm, neizbraucamiem ceļiem. Sakratīja ne pa jokam, man šķiet, varbūt arī tam manam gūžas kaulam ko izdarīja – visu dienu pa tām lielajām bedrēm un akmeņiem. Bet es dabūju tiešām tuvumā baudīt turienes ļoti īpatnējo dabu, īpaši saguaro kaktusus, kas ir mūsu egļu lielumā, milzīgi. Tie aug no vienas vietas. Tuvumā redzējām, kā upē lec zivis. Daudz staigāt apkārt gan nebija ieteicams, jo tur ne vien klaburčūskas ir lielā skaitā, bet arī skorpioni, indīgas ķirzakas, zirnekļi, nezinu, kas vēl. Kā viņi tur ir dzīvojuši un izdzīvojuši – tas vispār ir kas apbrīnojams.

Otrs piedzīvojums savā ziņā bija vēl iespaidīgāks. Kādai, var teikt, manai draudzenei, kas piedalījusies amerikāņu astronautu programmā, pieder rančo Montanā, to uzskata par labāko privāto viesnīcu pasaulē, kur var atpūsties pie klinšu kalniem, ļoti skaistā vietā. Viņa izkārtoja man īpašu ekskursiju. Arizona pamatā ir tuksnesis, bet pagājušā gadsimta sākumā to sāka apūdeņot. Pirmo uzcēla Rūzvelta dambi un pēc tam vēl septiņus. Līdz ar to tika izveidota apūdeņošanas sistēma. Taču, rokot kanālus, atklāja, ka jau pirms tūkstošiem gadu senajām indiāņu ciltīm, kas tagad jau izmirušas, tajās vietās ir bijušas savas apūdeņošanas sistēmas. Apūdeņošanas aģentūras direktoram ir ļoti smalks helikopters, apdare ar brīnišķīgi mīkstu ādu, ar visu iespējamo komfortu. Mēs lidojām pāri visai apūdeņotajai teritorijai līdz Rūzvelta dambim un redzējām vēl citus dambjus, bet pats skaistākais, ka tur no vienas vietas viss ir ar kanjoniem, aizām, kraujām, vēja un laika zoba izgrauztiem, neaprakstāmiem klinšu veidojumiem.

Mēs lidojām ļoti zemu visam tam pāri un dabūjām redzēt tādas aizas un gravas, ka tur būtu mēnešiem ar ēzeli jājāj, lai piekļūtu klāt un tuvumā ko tādu redzētu. Vēlāk, kad pacēlāmies jau lidmašīnā, skatījos – zaļgani pakalni, jā, kaut kādas aizas, bet, kad zemu lido ar helikopteru, tas ir tiešām pārdzīvojums. Teritorijas vidū apstājāmies ielejā pie kādiem rančeriem, kas mūs ielūdza pusdienās – sendvičus uzēst, kādas kolas uzdzert, zirgus apskatīties. Tādu īpašu kovboja cepuri man uzlika galvā – lai no saules pasargātu. Ļoti interesanti.

Pirms simtgades

– Manas aktivitātes un runas pārsvarā ir par demokrātijas jomu, un tā jau ir saistīta ar cilvēktiesībām, jo demokrātija ir iekārta, kur visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības. Viņi nav vienādi pēc savas būtības, bet likuma priekšā kā pilsoņiem viņiem jābūt vienādiem. Un gan valstij ir pienākums pret viņiem, gan viņiem – pienākums pret valsti. Tas ir tāds līdzsvars. Tur notika karaliskās vizītes, pilsētām – lielām un mazām – katrai bija savs simtgades projekts, tika veikti speciāli labiekārtošanas pasākumi, veidoti jauni dabas parki, sakārtoti vecie, kā arī nolaistie pilsētu rajoni. Visos līmeņos notika gatavošanās ar domu, ka tas notiek reizi simt gados. Bet mums ģimenē trāpījās tā, ka meita Indra piedzima tajā simtgadē. Tas bija mūsu personiskais projekts.

– Kādi Latvijai būtu uzdevumi?

– Redziet, tas jau pašiem latviešiem jāizvēlas. Kanādā sev projektus izvēlējās gan nevalstiskās organizācijas, gan pilsētas pašvaldības, gan provinces, kuras tur ir kā Amerikas štati. Un mums, Latvijā, tas pats – visdažādākajos līmeņos, domāju, arī katra ģimene un atsevišķs cilvēks var sev uzlikt par pienākumu, ko es līdz simtgadei gribētu paveikt.

– Vai zināt, ka tauta par sev mīļāko grāmatu izvēlējās Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnavas?

– Jā, es dzirdēju. Ziniet, vienu grāmatu izvēlēties ir ļoti grūti. Es personīgi būtu izvēlējusies Andreja Pumpura Lāčplēsi un Raiņa Uguni un nakti – tās kā bērnam, tā sakot, veidoja manu patriotismu. Arī Aleksandra Grīna romāns Nameja gredzens mani ļoti iespaidoja. Biju ļoti satriekta, ka zemgaļi zaudēja, viņiem tika nodedzināta pils un paši aizdzīti trimdā. Es kādu nedēļu raudāju par to visu, man bija deviņi gadi.

– Tas ir jauks stāsts, man patika, bet, ziniet, ir mums stāsti arī par Kukažiņu... Man atkal palikušas prātā pasakas par bārenīti, skaista grāmata, trimdā izdota ar jaukām ilustrācijām, un pasakas par velnu – ārkārtīgi interesantas. Arī bārenītei reizēm sanāk ar velnu vai sumpurni saskare. Kārlim Skalbem Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties – stāsts drusku pēc eposa Kalevala, es teiktu. Bet izvēlēties vienu stāstu – tas ir sašaurināt visu to gara sfēru. Es topa desmitu varbūt būtu izvēlējusies, tas dotu labāku ieskatu par tautu. Tā viena grāmata man šķiet par šauru.

– Bija noteiktas arī piecas svarīgākās un divdesmit viena...

– Ak tā? Nu, ja tas ir publicēts un visiem zināms, tad tas ir interesantāk nekā viena vien. Nu, viens ir maz (sirsnīgi smejas). Tas ir par maz.

– Redziet, man kā cilvēkam, kas nekad komunismā nav dzīvojis, šī ņaudēšana par kapitālisma briesmām skan mazliet dīvaini, ja tā pavisam godīgi. Es kā bēgļu bērns, kad pēc kara visi atkopās, arī Vācija, kur bijām bēgļu nometnēs, un citas valstis, kas arī daudz cietušas, uzskatīju, ka tā ir dzīvošana brīvībā, brīvā tirgus apstākļos, un tā ir normāla dzīve. Kad te tik daudzi ņaud un pinkšķ par kapitālisma briesmām, man diemžēl jākonstatē, ka tās ir komunistiskās smadzeņu skalošanas sekas. Man nav ko teikt. Es pat nevaru simpatizēt šausmām par karjerismu. Es neko tik briesmīgu nesaskatu, kur tās briesmas un šausmas ir (smejas). Sacensties? Jā, padomju laikā varēji darīt kak ņibuģ, kā pagadās, bet vai tad toreiz nebija partijas karjeristi, gatavi kāpt pāri citu līķiem? Tiesa, brīvā tirgus, konkurences apstākļos jādara tas labākais, ko vari, bet tev neviens neuzspiež izspiegot savus draugus un nodot savus tautiešus. Un mūsu senčiem pirms kara bija tieši tāpat, itin nemaz nebija citādāk – strādāja un arī sacentās savā starpā.

– Es mazliet par ko citu – vai šajā Skalbes iekodētajā ziņā nav nodots panteisms, pasaules uzskats, ko glabā tautasdziesmas, gudrība par nevardarbīgu pretošanos, kas atspoguļojās arī dziesmotajā revolūcijā?

– Latviešiem ir divas stīgas – viena ļoti kareivīgā, ko redzējām 1905. gada un 1917. gada revolūcijā, kā arī sarkano strēlnieku gan varoņu, gan briesmu darbos. Tāpat brīvības cīņu varonībā. Tas cīņas gars ir reāls un nenoliedzami ir daļa mūsu tautas. Un tas otrs – nevardarbīgais, neatriebīgais elements, varētu teikt, ir līdzsvarojošs. Un es domāju, ka gan cilvēkam, gan tautai vajag abus divus. Abus kādā līdzsvarā. Es teiktu, ka labestība ir saskatāma pirmskristīgajā mantojumā, bet, redziet, savā dziļākajā būtībā tā nav nekādā pretrunā arī ar kristīgo mācību, nekādā veidā, lai gan tā tika ar uguni un zobenu Latvijai uzspiesta, iekarojot to. Atnāca kristietības vārdā, paņēma teritorijas, pamazām ļaudis padarot par kalpiem un beigās pat par dzimtļaudīm.

Bet labestība nāk arī no kristietības. Es teiktu, ka tikai pēc reformācijas cilvēki sāka kristietību saprast. Līdz tam viņi bija diezgan tālu no tās, jo baznīcās visi dievkalpojumi notika tikai vācu valodā, tā bija kungu ticība un, domāju, nemaz tik dziļi neiespaidoja. Tikai pēc reformācijas, kad paši sāka lasīt Bībeli un katehismu, sāka saprast, ka tā ir pamatmācība un, ziniet, nav nemaz tik atšķirīga. Mīlēt Dievu pāri visām lietām un tuvāko kā sevi pašu – tas tikpat labi ir gan dainās atrodams, gan kristietības mācībā. Man šķiet, ka tas, ko redzam latviešu literatūrā un sevišķi Annas Brigaderes, Jāņa Poruka, arī Kārļa Skalbes darbos, ir stipri iespaidots no hernhūtiešiem. Viņu brāļu draudzes, kurām atļāva darboties Vidzemē, lai arī ierobežotu laiku, tomēr ļoti iespaidoja tautas domāšanu. Hernhūtieši atļāva katram justies ciešā kontaktā ar Kristu kā ar katra pestītāju. Un nebija tik daudz uzsvērta doma, ka desmitā daļa no ienākumiem jāmaksā baznīckungam un ka viņš ir tāds pats kungs kā laicīgais. Kristīgā ticība kļuva cilvēkiem kaut kas reāls, ikdienā pārdzīvots. Un tas gars, ko redzam gan Kaķīša dzirnavās, gan Kukažiņā, gan Poruka bālajos zēnos, Kaujā pie Knipskas un daudzos citos mūsu rakstnieku darbos, man šķiet, tā ir humānisma stīga, kas mums ir ārkārtīgi izkopta, smalka. Es domāju, ka tā ir kas ļoti vērtīgs.

Vardarbība ir slima

– Es tikai redzēju citātus, ko tas cilvēks bija teicis, un uzskatu – pēc tiem izteikumiem viņam pašam ļoti nopietni vajadzīga terapija, un šādu cilvēku slimiem cilvēkiem nedrīkstētu tuvumā laist. Jo tā ir kaitīga nostāja, kas tur tiek pausta. Vardarbību pret sievietēm uzskatīt kā daļu no normālām attiecībām starp vīrieti un sievieti – tas ir ne tikai slimi un patoloģiski, bet arī noziedzīgi.

– Jūs vienā no esejām tautas attieksmi pret minoritātēm esat nodēvējusi par nevardarbīgu konservatīvismu, kas ar nepatiku skatās uz minoritāšu centieniem pēc līdztiesības. Iespējams, tā ir pārejas stadija, cerams, uz kādu attīstītāku attieksmi. Kā domājat, vai tautas apziņā savā ziņā mēs arī pret sievieti neesam izkāpuši no šā nevardarbīgā konservatīvisma pozīcijām?

– Redziet, jāskatās un jāsalīdzina zinātniskie dati – cik mums ir ģimenē piekautu sieviešu, tādu, kuras sit viņu partneris, draugs, laulenis vai civilvīrs, un kā tas ir citās zemēs. Bet es teiktu, ka tam ir tieša korelācija ar alkoholismu. Tā kā tas, sevišķi vīriešiem, mums ir ļoti izplatīts, tad pieņemu, ka pietiekami izplatīta ir arī vardarbība ģimenē. Vīrietis, kurš piedzeras, kļūst vardarbīgs pret tiem, kas ir par viņu vājāki. Viņš savu iekšējo mazvērtības sajūtu, savu nelaimīgumu paliek zem attaisnojuma, ka viņš ir piedzēries un nav atbildīgs par to, ko dara, un izgāž savas dusmas un dzīves neapmierinātību uz tiem, kas par viņu ir fiziski vājāki, – gan uz savu partneri, gan gadās arī, ka piekauj savu māti vai vecomāti un arī bērnus. Un tas tiešām ir ārkārtīgi pretīgi.

– Redziet, statistikas dati nemelo. Gandrīz visās zemēs pasaulē (ar ārkārtīgi maziem izņēmumiem) sievietes ar to pašu izglītību, kvalifikācijām, diplomiem, tajā pašā vecumā pelna mazāk nekā vīrieši. Starpības procents mainās, bet tas ir liels. Es, piemēram, kā profesore piedalījos arodbiedrības dibināšanā, kaut gan daudzi uzskatīja, ka intelektuāļiem nepiedien kā fabrikas strādniekiem dibināt arodbiedrības. Bet mēs domājām, ka viens no iemesliem, kāpēc tāda vajadzīga, lai būtu caurspīdīgi kritēriji, pēc kuriem karjeras izaugsme taisnīgi tiek izvērtēta – cik publikāciju bijis, dalības kongresos, cik studentu, doktorantu ir izskolojis, cik reižu citēts zinātniskajā literatūrā. Tika izveidota kaut cik normāla algu skala, kur, protams, bija vieta arī individuāliem nopelniem. Nevar būt kā citām, strādnieku, arodbiedrībām – ļoti mehānisks, automātisks algu pielikums. To sauc par meritokrātiju – ka katrs tiešām tiek algots pēc nopelniem. Ne tikai muļķīgajā un liekulīgā frāzē, bet īstenībā.

Mums tās algu skalas bija zināmas, tās bija publicētas, bet plaisa starp sievietēm un vīriešiem vienalga turpināja pastāvēt. Kādēļ tā? Viens no iemesliem – daudzas sievietes dibina ģimeni un nejūtas spējīgas izturēt to sīvo konkurenci, kāda zinātniskajā un akadēmiskajā darbā nepieciešama. Ja vīrs pārnāk mājās un sieva vakariņas jau uzlikusi galdā, tad viņam atliek vien paēst, un viņš atkal var sēsties pie rakstāmgalda, turpināt rakstīt kādu publikāciju vai lasīt zinātnisko literatūru. Ja precētai sievietei, nākot mājās no darba, vēl jāpievāc bērns no bērnudārza, jāpagatavo vakariņas, jāpaēdina, jāieliek vannā, jāieģērbj pidžamā, jānodzied vakardziesmiņa, un tas tiek uzskatīts par viņas pienākumu, kaut abi ar vīru strādā, tad saprotiet...

Protams, atkarībā no tā, kāds modelis katrā ģimenē izstrādāts, bet sieviete var vienkārši sabrukt no pārpūles, ja viņa pati sevi pietiekami nesaudzē un nesaņem atbalstu. Un tad arī skaidrs, ka viņa jutīsies tā, ka to konkurenci nevar izturēt. Daudzas visu mūžu tā arī paliek lektores, tātad zemākajā rangā. Citas paliek palīgprofesores. Profesoriem Kanādā bija trīs pakāpes: pirmā ir lektors, tad palīgprofesors, un tikai pēc gadiem sešiem var sākt izvērtēt viņa karjeru, un viņš iegūst stabilu statusu, ka vairs nevar atlaist, to sauca – permanents, iekarojis pastāvīgu darba vietu. Bet sieviešu katrā nākamajā rangā kļuva arvien mazāk. Kad es kļuvu par profesori, sasniedzu augstāko pakāpi, no visiem permanentajiem profesoriem Kanādā tikai deviņi procenti bija sievietes. Un 91 procents vīriešu. Tātad bija arī algu starpība un karjeras pakāpe, kuru sievietēm bija izdevies sasniegt.

– Par ko interesējas franči? (Dienā pirms Ziemassvētkiem, kad intervējam prezidenti, pie viņas ir ieradušies arī žurnālisti no kādas franču televīzijas. – Red.)

– Par Latviju kā prezidējošo valsti, kas pārņems Eiropas Savienības sešu mēnešu vadību. Viņi apgalvo, ka Francijā par mums zina visai maz. Tā ir programma, kurā viņi cenšas iepazīstināt ar jauno, viņi grib iemācīties mazliet vairāk.

– Pārsvarā tas man izdodas ar visām publikām. Agri vai vēlu (sirsnīgi smejas). Arī ar visām nopietnajām. Man vienmēr ir gandarījums, ja izdodas kādu smiekliņu dabūt. Kad biju profesore, uzskatīju, ka tas atmodina studentus un viņiem stāstītais paliek galvā labāk nekā tas, ko nopietni esam runājuši.

– Ienākot jūsu dzīvoklī un jau gaitenī pie sienas ieraugot Ausekļa Baušķenieka darbus, rodas priekšstats, ka jums droši vien ir vēlēšanās savās nopietnajās politikas un zinātnes jomās ieviest arī mazu ironijas, smieklu, viegluma devu.

– Doktorantūras studijās, kas bija viens no jaukākajiem periodiem manā dzīvē, mēs strādājām ārkārtīgi smagi, jo profesori uzstāja – ja grib būt nopietns zinātnieks, tev jāstrādā ļoti, ļoti smagi visu mūžu, ka tas nav kaut kas, ko dara pa vieglo, aiz brīvā laika un garlaicības pēc. Bet tajā pašā laikā – humoru vajag paturēt. Viens no priekšmetiem bija sarežģīta augstākā statistika, ko mācīja kāds skotu izcelsmes profesors. Un viņam bija tā sauktais sausais anglosakšu humors. Viņš mums lasīja lekcijas par ļoti sarežģītiem statistikas jautājumiem, bet bija bauda viņā klausīties, jo viņš vienmēr atrada kādu ironiju, kas ienesa humoru arī šajā it kā ļoti sausajā tematā. Es viņu ļoti apbrīnoju, baudīju šo pieeju. Anglosakši uzskata, ka nopietnībai vienmēr jāiet kopā ar humora izjūtu, tiem jābūt vienotiem.

– Nevar neievērot, ka jūsu interjerā kā tādi mazi smaidiņi ir parādījušās bērna lietiņas. To saimnieks kādreiz ar tām te spēlējas?

– Protams, jā. Bērns – tas ir liels prieks manā dzīvē. Mani mazbērni. Vakar bijām uz dēla dzimšanas dienu Jelgavā, mazmeita arī tur bija.

– Viņš te dzīvo ar mums kopā.

– Arī viņš ir pakļauts prezidentes darba kārtībai?

– Viņš dzīvo savu dzīvi, iet uz bērnudārzu, jo viņa mamma strādā...

– Tās bumbas man ir fizioterapijai.

– ...man ienāca prātā – vai, kad braucāt prom no Latvijas, jums bija līdzi lelle?

– Man bija divas lelles pie dvēseles – Anna un Grieta. Anna bija plastmasas, kas tajā 1944. gada pavasarī man bija uzdāvināta. Grieta man bija jau no sākuma – lupatu lelle, droši vien ar skaidām piebāzta, gumijas galvai krāsa nobružāta. Un mamma teica, ka varu ņemt līdzi tikai vienu. Mēs atstājām Rīgu, trīs dienas pirms Sarkanā armija te iesoļoja, un tātad aizbraucām tikai ar to, ko varējām rokās paņemt. Un tad es tomēr paņēmu veco Grietu. Man viņa kaut kur vēl ir. Protams, jūk ārā. Salīdzinot ar visām tām lellēm un mantām, kas bērniem ir tagad... Man bija vēl lācītis, arī jau tāds stipri izdilis, kā saka, plakans palicis. Arī to man atļāva paņemt līdzi. Bet tas arī bija viss.

– Gribētos cerēt, ka nebūs te atkal kādā trimdā jāmūk prom. Franči tieši man prasīja – kā mēs te jūtamies. Un es teicu – ja galu galā NATO nespētu pildīt savus pienākumus, kurus visi ir kategoriski apstiprinājuši, sākot ar ģenerālsekretāru un beidzot ar lielāko dalībvalstu prezidentiem vai kancleriem, nu, tad es ļoti baidītos par visas Eiropas drošību. Un, ja te kāds domā, ka te ir jautājums tikai par Austrumeiropas robežu, nē, es saku, tad jums arī būtu jājūtas apdraudētiem. Tā ir visas Eiropas un pasaules drošība, par ko mēs te runājam. Tas ir tas, ko es savās runās pēdējā gada laikā esmu uzsvērusi – tā nav tikai Ukrainas problēma, tā nav tikai Krievijas rietumu kaimiņu problēma, tā ir visas Eiropas drošības un visas pasaules stabilitātes problēma, kam mēs te dzīvojam cauri.

– Ziemassvētku laikā cilvēki piedomā par Sauli, jums ar to ir bijušas īpašas attiecības – smags, ilgs darbs, kurš, kā saprotu, vēl turpinās, pie Mitoloģiskās saules (piektā grāmata Vairas Vīķes-Freibergas pētījumā par saules dainām – Red.). Vai jums ir īpašas attiecības ar šo spīdekli?

– Tās man ļoti pietrūkst Latvijas ziemās, to es varu teikt. Tāpēc man vajag gaismu, es nevaru ciest tumšas telpas, nevaru ciest romantiskās pustumsas un naktslokālus ar zemām gaismiņām. Man vajag gaismu. Tie gadi, ko pavadīju Marokā... jāsaka, pirmo rītu uzmodos, izgāju ārā no mājas, kas mums laukos bija ierādīta, kad naktī iebraucām, un saule bija tik spoža, ka domāju, ka man ar nažiem acīs dur. Man likās – kā es to izturēšu, kā es te dzīvošu?! Bet pēc tam, kad jau aizbraucu uz Kanādu, man bija sajūta, ka man acīm priekšā ir kaut kas aizvilcies – es nevaru redzēt. Un man visu laiku gribējās ņemt sev no acīm to plīvuru. Mēs no 33. paralēles bijām pārbraukuši tikai uz 45., un gaisma bija jau tik mazāk spoža, ka man likās, ka acīm ir kas priekšā. Latvijā mēs esam uz 57. paralēles, un ziemā gaismas tiešām ir ļoti maz. Tajos gados es kā bērns, protams, pie Marokas ārkārtīgi spožās saules biju pieradusi. Un vēl tagad manām smadzenēm tā saule ir ļoti būtiska.

– Paļauties uz saviem spēkiem un ticēt – ja ir grūtības, tās visas var pārvarēt.